Skumjas dziesmas un atmiņu stāsti – tiem fonā vilciena riteņu klaboņa Šķirotavas stacijā.
Nevainīgi cilvēki bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tika vardarbīgi apcietināti un spaidu kārtā izsūtīti uz Sibīriju. Šī vardarbīgā, prettiesiskā akcija skāra vairāk nekā 15 000 cilvēku. Padomju režīms brutāli vērsās ne vien pret pieaugušajiem, bet arī bērniem.
Politiski represētā Gaida Kalniņa: "Ļoti spilgti atceros 14. jūniju. Ieradās sveši cilvēki, cēla visus augšā, lai sagatavojamies, vedīs mūs uz noskaidrošanu. Man bija seši [gadi], brālim bija 11. Viņš vienīgais kaut ko salika līdzi."
Politiski represētā Janīna Vaivode: "Mana mamma bija stāvoklī, es piedzimu jau Sibīrijā, oktobrī. Man stāstīja māsas un brālis, ka tur bija jau dziļa ziema un sniegs. Tā mana bērnība līdz sešiem gadiem pagāja Sibīrijā, izsūtījumā."
Politiski represētā Villija Suntaža: "Manu tanti un onkuli izsūtīja. Onkulis bija darbā. Atgriezies viņš pats pieteicās, un [viņu] aizveda uz Sibīriju. Tante atgriezās pēc 14 gadiem."
Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem.
Deportāciju galvenais mērķis bija sabiedrības elite – tie, kuri visdrīzāk varētu pretoties jaunajai dzīves kārtībai.
Tie bija cilvēki, kurus padomju vara uzskatīja par sociāli svešiem un kaitīgiem, sacīja Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals:
"Pirmajā padomju režīma okupācijas gadā Latvijā pavisam represijās cieta aptuveni 25 000 cilvēku, no tiem 10 000 nonāca izsūtījumā, bet pārējie tika vai nu tiesāti soda nometnēs ar ieslodzījumu, vai arī viņa tika sodīti ar nāvi jeb nogalināt vispār bez tiesas. Tā ir viena gada bilance. Un šeit jāņem vērā, ka, protams, terors pieaug pamazām, bet tas sasniedza savu kulmināciju tieši 1941. gada 14. jūnijā."
Vecrīgā, pie padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla "Vēstures taktīla", ziedus nolika valsts augstākās amatpersonas.
Nenosodīts un neizvērtēts ļaunums nebeidzas. Deportācijas tiek atkārtotas pašlaik Ukrainā. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs atgādināja – cīņa pret ļaunumu turpinās, un tas ir jāuzvar.
Daudzi pēcāk devās ziedus nolikt arī pie Brīvības pieminekļa. Viņu vidū ir arī Ivars Sniķeris, kuru padomju vara mēģināja represēt, kad viņam bija viens gads.
"Čekists esot apsēdies pie galda, skatījies sarakstā un prasījis manam tēvam: "Kas tie tādi ir?" Tā kā [skatījies] uz manu māti un mani, jo mēs nebijām sarakstā. Mana māte nebija oficiāli precējusies ar manu tēvu, un tēvs šitādā briesmīgā brīdī izglāba mūs. Tēvs pateica: "Tā ir radiniece un ar savu puiku iebraukuši no laukiem." Mūs izglāba. Protams, sarakstā nav. Un mēs palikām."
Piemiņas pasākumi komunistiskā genocīda upuru atcerei šodien norisinājās arī citviet Latvijā.
Latvijas Radio aptaujāja dažus no piemiņas pasākumā satiktajiem:
Aira: "Piemiņas diena mūsu aizgājušajiem, kas palika tur, daudziem kapa vietas nav. Tā mēs tikai te varam viņus pieminēt."
Anta Rudzīte: "Piedalos arī tāpēc, ka mums ir jābūt stipriem un jācīnās, un šajā gadījumā es nedomāju, ka jākaro ar ieročiem, bet ar garaspēku."
Ivars Sniķeris: "Ukrainā pašlaik arī notiek šādas cilvēku apcietināšanas, izvešanas un nošaušana, tā ka tas ir ļoti aktuāli."
Areta: "Kā saka, tautu vajadzēja iznīcināt. Tā kā šodien cenšas iznīcināt ukraiņus, ne tikai valsti, bet arī civiliedzīvotājus."
Aira: "Mums tāpat. 1941. gadā labākos cilvēkus aizveda, un ko ieveda?"
Pieminot 1941. gada deportācijas, arī Latgales pašvaldībās šodien notiek izstādes, dievkalpojumi, atceres un atmiņu pasākumi.
Dievkalpojumā un ziedu nolikšanā pie piemiņas vietas Rēzeknes dzelzceļa stacijā pulcējās daži desmiti cilvēku. Gan deportāciju aculiecinieki, gan pilsētas iedzīvotāji uzsver – ir svarīgi atcerēties un pieminēt izsūtītos, īpaši tos, kuriem nebija lemts atgriezties, kā arī vairāk domāt par valsts drošību, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
