Viens no iemesliem, kādēļ pirms 80 gadiem daudzas baltiešu bēgļu laivas piestāja tieši šeit, Gotlandes pilsētas Slītes ostā un tās apkārtnē, ir šeit esošā cementa rūpnīca. Tā šeit atradās arī pirms 80 gadiem, un rūpnīcas lielie korpusi un kūpošie skursteņi kalpoja kā sava veida bāka jūrā esošajām bēgļu laivām, rādot ceļu uz drošību un brīvību.
Pateicībā par uzņemšanu Baltijas bēgļi Slītes ostā vēlāk izveidoja īpašu atceres vietu. Šeit izstādīta arī viena no bēgļu laivām, kurā vēl redzami ložu caurumi, jo okupanti nekautrējās vērst ieročus pret bēgošajiem iedzīvotājiem.
Slītē piektdien, 13. septembrī, pulcējās bēgļu pēcteči, baltiešu diasporas pārstāvji un amatpersonas uz piemiņas ceremoniju.
Zvejnieku dzimtas māsām abi vecāki, vēl būdami pusaudži, izglābās, pateicoties bēgļu laivām.
"Mamma izskrien pie tās laivas, un tad viens vīrietis saka – nē, nē, mums vairs nav vietas. Bet tad pienāk viens cits vīrietis, nogrūž to pirmo vīrieti pie malas un saka – šo skuķi mēs ņemsim līdzi," stāsta Zviedrijas latviete, bēgļu pēctece Anneli Zvejnieks.
"Tēvs ar diviem draugiem gāja garām kuģītim. Prasīja – kur kuģītis dosies? Uz Zviedriju. Labi, iekāpa kuģīti, bet bija no ostas piebraukuši un piebrauca lielāks kuģis blakus. Tas dosies uz Vāciju. Papa draugi pārkāpa uz to kuģīti.
"Tas otrais lielais kuģis ir attālinājies, un paps saprot – viņš nelēks. Viņš palika uz kuģīti un nonāca Gotlandē. Pēc tam tika stāstīts, ka tas otrais kuģītis nekad nenonāca Vācijā,"
turpina Zviedrijas latviete, bēgļu pēctece Ilze Zvejnieks.
Zviedri – laipni, valdība – ne
Savukārt Hervikas Osta ģeogrāfiski ir tuvākā vieta Kurzemes piekrastei un līdz 1945. gada maijam aptuveni 600 latviešu bēgļu savu patvērumu no bangojošās jūras un padomju okupācijas guva tieši šeit – Hervikā.
Hervikas ostā uz piemiņas plāksnes zviedriski lasāmas kāda latviešu bēgļa atmiņas.
"Zviedri bija ļoti laipni. Palīdzēja mums izkāpt, iedeva mums siltu dzērienu un kaut ko uzēst. Iekšā gan jutām pilnīgu tukšumu. Viss bija pazaudēts, kas tagad notiks?" uzsver Zviedrijas latviete, bēgļu pēctece Laila Strunke.
"Man ir daudz draudzenes Gotlandē un viņa man stāstīja, ka mamas naktī – cik tad viņām bija gadi, tīnes droši vien – staigāja ar lukturiem, lai rādītu ceļu. Jo bija arī laivas, kas uzsēdās uz sēkļiem, jo nezināja, kur ir smilts," vēl papildina Zviedrijas latviete, bēgļu pēctece Māra Strautmane.
Uzņemšanu šeit Zviedrijā bēgļi atminās ar dalītām jūtām. No vienas puses, vienkāršo cilvēku cilvēku, īpaši
gotlandiešu attieksme bija ļoti viesmīlīga un sirsnīga, viņi deva bēgļiem ēdienu un pajumti. Savukārt Zviedrijas valdības attieksme bija biedējoši vēsa. Un kā vēlāk izrādījās – bēgļu bailes bija pamatotas.
1946. gadā Zviedrijas valdība daļu baltiešu bēgļu izdeva Padomju Savienībai, kur viņus gaidīja represijas vai pat nāve.
"Oficāli Zviedrija atvainojusies par to. Runājot ar zviedriem, viņi to zina, par to tiek runāts un viņi atvainojās, bet zviedru zināšanas ir minimālas, jo oficiālajā presē par to nerakstīja," teic Zviedrijas latviete Gunta Enerūta, kura vēl dzīvo bēgļu stāstus apkopojusi filmā "Bēgšana rītausmā".
Filmu demonstrēja piemiņas pasākumu ietvaros. Tā pagaidām pieejama tikai zviedru valodā, bet to iecerēts izdot arī latviski.
Neoficiāla piemiņas vieta pie avotiņa
Savukārt pie Katemarsvikas pilsētas atradās bēgļu nometne, kurā 1945. gadā bija izvietoti vairāk nekā 100 latviešu bēgļu. Kamēr zviedru varasiestādes lēma, ko ar viņiem darīt, paši latvieši šeit netālajās dolomīta raktuvēs izveidoja neoficiālu piemiņas vietu pie avotiņa. Šī vieta joprojām pazīstama kā "Bēgļu avotiņš". Šeit arī no dolomīta bluķiem izveidots pusaplis, kur bēgļi vakaros sanākuši, runājušies, dziedājuši latviešu dziesmas, pieminējuši dzimtenē palikušos tuviniekus.
Oficiālie pasākumi gan notiek nevis pie avotiņa, bet Gotlandes lielākajā pilsētā Visbijā – tur norisinās dažādi kultūras un piemiņas pasākumi, kā arī īpašs dievkalpojums Visbijas Svētās Marijas katedrālē, kas arī pati glabā latviešu bēgļu mantojumu.
"Mans vectēvs un mani onkuļi tolaik bija galdnieki un 1944. gadā veidoja jaunus solus katedrālei.
Kādā rudens dienā pie viņu darbnīcas pieklauvēja kāds latviešu bēglis un teica: "Lūdzu, dodiet man kādu darbu! Varat man nemaksāt, es vienkārši gribu strādāt!"
Un viņš izrādījās kādreizējais Rīgas arhitekts. Tieši viņš izveidoja šo apdari solu rindu durtiņām," pastāsta zviedru žurnāliste, vēstures pētniece Eva Sjostranda.
Piemiņas dievkalpojums noslēdzās ar Baltijas mūziķu kopīgi izpildītu dziesmu "Pūt vējiņi" un lūgšanu – lai ģeopolitiskie vēji baltiešu laivas dzītu uz mājām, nevis meklēt drošību svešumā.
