ĪSUMĀ:
- Brigita mājdzemdībās noasiņoja. Vīrs atceras – kad atgriezās, istabā nebija ne pilītes asiņu.
- Divas vecmātes tiek tiesātas par ātrās palīdzības neizsaukšanu laikā; advokāts norāda uz NMPD nepareizu rīcību.
- Abām vecmātēm nav anulēti sertifikāti; par Brigitas nāvi izmaksāta kompensācija no riska fonda.
-
"Nebija nevienas pilītes asiņu"
Mirušās sievietes Brigitas vīrs, četru bērnu tēvs Igors Benze oktobra beigās Latvijas Radio viesmīlīgi sagaidīja kādā privātmājā Jelgavā, un, malkojot kafiju, stāstīja par laiku, kad satika sievu.
"Skaisti mēs iepazināmies. Romantiski. Uz ielas. Nu, tā kā filmās iepazīstas, jā. Viss beidzās ar to, ka nodzīvojām kopā 18 gadus, un, re kur, jā – Brigita četrus bērnus piedzemdēja man," stāstīja Igors.
Vecākais dēls piedzima pirms desmit gadiem, tad pieteicās dvīņu meitenes. Bet pirms vairāk nekā trim gadiem Brigita laida pasaulē jaunāko dēlu.
"Viņa bija mamma ar lielo burtu. Viņa tur sevi atrada, tāpēc viņa arī ne tikai fiziski dzemdēja bērnus, bet viņa arī darbojās ar viņiem. Tas bija viņas lielais aicinājums," stāstīja Igors.
Vecākie bērni piedzima slimnīcā, bet jaunākais dēls ieradās plānotās mājdzemdībās – tajā pašā privātmājā.
"Brigita bija dabiskā ceļa piekritēja. Kaut kādā brīdī bija doma, kāpēc nevarētu mājās dzemdēt. Diezgan daudz vietas mājās ir, un tajā pašā laikā trīs mazie skraida pa to māju. Tad viens no apsvērumiem bija – nebūtu jābrauc uz slimnīcu un jādzīvojas tur kaut kādas dienas. Lai bērneļi mājās neraudātu, varētu dzemdēt mājās," par izvēli skaidroja Igors.
Ģimenes māja ir vien dažu minūšu brauciena attālumā no pilsētas centra, kur atrodas Jelgavas slimnīca.
"Iveta (Bērziņa-Martinsone) kā vecmāte bija zināma jau ilgus gadus. Iveta pieņēma arī pirmās dzemdības. Tā procesa īstenošana bija viena zvana attālumā," stāstīja Igors.
Brigita noslēdza līgumu ar uzņēmumu – ģimenes veselības centru "Stārķa ligzda". Sieviete ar centru vienojās, ka dzemdības pieņems vecmāte Iveta Bērziņa-Martinsone. Kā viņas aizvietotāja līgumā minēta "Stārķa ligzdas" valdes priekšsēdētāja, vecmāte Dina Ceple.
Kad 2020. gada 31. jūlija agrā rītā Brigitai sākās dzemdības, jau nolīgtā vecmāte Iveta Bērziņa-Martinsone brauca no Vidzemes. "Vecmāte Iveta bija ceļā. Iveta bija tālā braucienā no Jelgavas, tāpēc brauca viņas aizvietotāja," atcerējās Igors.
Uz mājdzemdībām pirmā atsteidzās veselības centra vecmāte Māra Grieze.
No visām dzemdībām tieši pēdējās Igors atceras vissliktāk.
"Masu medijos jau ir atspoguļota tā diena. Es varbūt negribētu tagad niansēs stāstīt par to," viņš iesāka, tomēr sāka stāstīt: "Dzemdības sākās strauji.
Jau sākotnēji bija sarežģījumi, jo mazulis piedzima bez elpas un pilnīgi zilā krāsā. Māra [Grieze], kas aizvieto Ivetu [Bērziņu-Martinsoni] un kas bija ieradusies uz dzemdībām, sāka visus iespējamos atdzīvināšanas pasākumus, un mazais atguvās. Sāka elpot," atcerējās Igors.
Par mazuļa dzīvību vecmāte cīnījās aptuveni divdesmit minūtes, atminējās tēvs.
Pēc pāris stundām, saprotot, ka mazajam Henrikam acīmredzami nekas nekaiš, Igors pārējos bērnus veda uz bērnudārzu. Kad atstāja māju, sieva bija vāja un asiņoja, bet jutās labi.
"Bija piezīme no vecmātēm, ka, ja tāda asiņošana turpināsies, tad sauksim ātros," atcerējās Igors.
Viņš atgriezās pēc pusstundas. Un tikai tad, īsi pirms pulksten deviņiem no rīta, vecmātes izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tā ieradās dažu minūšu laikā.
"Nu viss… viņai gaisa nebija, asiņu nebija, viņa nespēja vairs savaldīties. Viņa mētājās vienkārši gultā, raustījās ķermenis. Attiecīgi viņi [NMPD] iedeva kaut kādu nomierinošo, lai viņu var mierīgi nonest lejā. Nonesām lejā, tad viņi sāka darboties mašīnā," stāstīja Igors.
Brigitu glābt ieradās kopumā trīs ātrās palīdzības brigādes. Igors stāstīja, ka mediķi labu laiku centās reanimēt Brigitu: "Ātrā palīdzība nespēja vairs neko mainīt, un Brigita turpat pie mājas ātrās palīdzības mašīnā nomira."
Brigitas nāves cēlonis ir iekšējo orgānu akūta mazasinība, ko izraisīja dzemdes plīsumi. Citiem vārdiem sakot, viņa noasiņoja.
"Ir acīmredzams, ka Brigita nomira pēc bērna piedzemdēšanas kaut kādu tādu apstākļu dēļ, kurus, manā ieskatā, pieļāva vai varēja novērst tomēr vecmātes. Pirmkārt, ja ne gluži Mārai [Griezei], tad vismaz Ivetai [Bērziņai-Martinsonei] bija jāspēj novērtēt situāciju un brīdī, kad Henriks piedzima ar tādām pazīmēm, kādām viņš piedzima, bija jāizsauc ātrie. Un viņām nebūtu tagad jāatbild par savu nolaidību, jo nolaidība ir rezultējusies Brigitas nāvē," uzskata Igors.
Igors arī aprakstīja, kā izskatījās istaba viņu mājās pēc sievas dzemdībām: "Kad es atgriezos pēc tās pusstundas atpakaļ no bērnudārza,
istabā un gultā, kur gulēja Brigita, nebija nevienas pilītes asiņu. Viss bija sakopts.
Arī vēlāk nedz mājā, nedz ārpus mājas nebija atrasts neviens paladziņš, jebkāds dvielis ar asins pierādījumiem. Kā rezultātā man atliek izdarīt tikai vienu secinājumu, ka visi pierādījumi par to, ka ir bijušas jebkādas asinis, ir tikuši noslēpti."
Policija uzsāka kriminālprocesu, un nu jau nepilnu gadu lieta atrodas tiesā. Vecmātes apsūdz par profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu, kas bijis par iemeslu Brigitas nāvei. Par to draud reāls cietumsods.
"Nav pašmērķis kādam dabūt notiesājošu spriedumu, lai kāds cietumā sēdētu. Jautājums ir tikai par to, ka normālā praksē būtu jābūt sakārtotam jautājumam par to, ka, atzīstot kādu par vainīgu vai vainojamu Brigitas nāvē, četriem bērniem tiktu maksāts uzturs," norādīja Igors.
Viņš pats cēla prasību civillietā, jo vēlas, lai abas vecmātes un arī "Stārķa ligzdas" vadītāja Dina Ceple maksā bērniem uzturlīdzekļus. Taču, kamēr krimināllieta nav iztiesāta, civillietu par uzturlīdzekļiem nevar izskatīt.
Igors apzinās, ka krimināllietu visās tiesu instancēs var skatīt gadiem. Tikmēr bērni var pieaugt un tā arī nesaņemt uzturlīdzekļus.
"Es esmu mamma, jā. Mamma/tētis, tētis/mamma – kā vajag. Es jau varu pārdzīvot un raudāt, cik es gribu, par to, ka Brigita ir nomirusi. Man jau šeit jādzīvo tālāk. Man ir jādomā tagad tikai par vienu – kā audzināt un kā materiāli nodrošināt savus bērnus," secināja Igors.
"Istaba izskatījās tīrāka kā... es nezinu, kur"
Zemgales rajona tiesā Jelgavā iztiesā vecmāšu Ivetas Bērziņas-Martinsones un Māras Griezes krimināllietu.
8. novembrī pirms sēdes sākuma prokurore Zanda Riekstiņa Latvijas Radio sacīja: "Uzskatu, ka abas ārstniecības personas, proti, vecmātes, neizdarīja to, kas viņām atbilstoši vadlīnijām bija jādara – neizsauca ātro palīdzību tad, kad tas bija jādara. Līdz ar to ir tāds rezultāts."
Viņa stāstīja, ka tiesu medicīnas ekspertīze skaidri parāda, ka Brigitas nāves cēlonis ir noasiņošana.
Tomēr ir viens "bet". "Šo asins pēdu nebija," atzina prokurore.
Pirms sēdes sākuma uzrunātā Iveta Bērziņa-Martinsone uz Latvijas Radio jautājumiem neatbildēja. Nerunīga bija arī Māra Grieze, vien sakot, ka neatzīst apsūdzību.
Uz tiesas sēdi bija ieradušies liecinieki – neatliekamās palīdzības mediķu brigāde, kas no Rīgas brauca glābt Brigitu. Ārsta palīgs Andris Volfs tiesā stāstīja, ka iekāpa brigādē, "neatceros numuru, atvainojos, kur notika kardiopulmonālā reanimācija jaunai sievietei. Bija klīniskā nāve".
Viņš raksturoja Brigitas stāvokli: "Viņa bija balta. Viņa bija bāla. Viņa bija bez reakcijas."
Pēc tam, kad tiesnese, advokāti un prokurore pabeidza iztaujāt Andri Volfu, savu liecību sniedza arī reanimatologs Valdis Skotelis. "Šis ir vienīgais gadījums manu 20 gadu praksē, kuru es esmu iniciējis Veselības inspekciju izmeklēt," viņš atzina.
Tajā pašā dienā, kad nomira Brigita, ģimenes mājās ieradās policija. Skotelis stāstīja, ka pēc dzemdībām meklēja Brigitas placentu.
"Pilnvērtīgas dzemdības noslēdzas tikai tad, kad ir piedzimusi placenta. Pie šīs sievietes ķermeņa placentas nebija. Es pieprasīju placentas uzrādīšanu, jo arī tā ir jāņem līdzi uz slimnīcu. Man placenta netika izsniegta…," stāstīja Skotelis.
Reanimatologu tālāk izvaicāja abu apsūdzēto vecmāšu nolīgtais advokāts Ronalds Rožkalns.
Ronalds Rožkalns: Kam jūs prasījāt placentu?
Valdis Skotelis: Personām, kas bija veikušās šīs darbības.
Ronalds Rožkalns: Kuras darbības?
Valdis Skotelis: Placentas noslēpšanu un neizsniegšanu.
Placentas trūkums viņam traucēja pilnvērtīgi izvērtēt situāciju.
"Es redzu mirstošu, praktiski mirušu sievieti, kura ir tikko piedzemdējusi. Tas ir noticis pirms vairākām stundām. Ja sākās asiņošana, tad mēs kaut kādā brīdī taču varam piezvanīt ātrajai palīdzībai. Plus placentu man neizsniedz, istaba izskatās tā izmēzta – tīrāka nekā, es nezinu, kur... veikalā. Un tas neiet kopā ar klīnisko situāciju. Es nekā citādi kā par bezkaunību to nevaru nosaukt, jo man arī manu lēmumu pieņemšanai ir nepieciešama visaptveroša medicīniskā informācija," stāstīja Valdis Skotelis.
Viņš atcerējās, ka vecmātes neteica neko arī par zaudēto asiņu daudzumu. Klīniskās pazīmes gan liecināja, ka Brigita dzemdību laikā zaudējusi ievērojamu daudzumu asiņu.
"Virs 40% atbilst refraktāram šokam. Šajā gadījumā noteikti virs 40%. Tas bija refraktārs šoks, pēc kura iestājas klīniskā nāve," skaidroja ārsts.
Jaundzimušā Henrika stāvokli viņš novērtēja kā vidēji smagu, tāpēc mazo Henriku veda uz Bērnu slimnīcu.
"Tas, kas notiek ar mājdzemdībām, diemžēl ir ļoti skumji tāpēc, ka, neskatoties uz to, ka mums ir tuvumā pieejami speciālisti ar slimnīcu un kontrolētu vidi, mēs varam palīdzēt iepriekš neparedzētu problēmu gadījumā, tiek izvēlētas šīs bīstamās vides. Labi, dievs pasarg’, lai dzemdē mājās, bet es esmu bijis tik daudz situācijās, kur vecmāšu nolaidības dēļ un bezkaunības dēļ cieš tikai un vienīgi dzemdējusī sieviete un jaundzimušais," rezumēja Valdis Skotelis.
Tā kā arī pēc tiesas sēdes abas apsūdzētās vecmātes ar Latvijas Radio atteicās runāt, tad viņu advokātam Ronaldam Rožkalnam jautāja, kādēļ vecmātes neinformēja mediķus par zaudēto asiņu daudzumu un placentu.
"Visa pārējā informācija tika sniegta, arī jautājums par it kā pazudušo placentu. Tas bija zināms visiem, kas atradās tobrīd mājās, arī cietušās sievietes vīram, kurš pašrocīgi to nogādāja līdz saldētavai," klāstīja Ronalds Rožkalns.
Viņš pieminēja Igora un Brigitas ģimenes tradīciju – saglabāt placentas no visu bērnu dzemdībām. Tāpat Rožkalns izteicās par to, ka dzemdību vietā nekas neliecinājis par sievietes asiņošanu.
"Tā ir vispārēja cieņa pret pacientu, ka nevis ļaut gulēt pacientei asinīs, asiņainā pamperā, bet iespēju robežās arī sakopt pacienti," skaidroja advokāts.
Latvijas Radio: Kāpēc vecmātes deva ēst placentu pacientei?
Ronalds Rožkalns: Nemācēšu komentēt šo jautājumu.
Latvijas Radio: Jums klientes tieši aiz muguras stāv. Varbūt viņas var komentēt?
Ronalds Rožkalns: Viņas nekomentēs šo jautājumu. Tas bija ģimenes lēmums.
Latvijas Radio: Ēst placentu?
Ronalds Rožkalns: Jā, tas bija kopējs ģimenes lēmums. Pieļauju, ka tas tika darīts ar nolūku, ka arī placentas audi satur pēc būtības vielas, kas mazina asiņu izdalīšanos, jā.
Viņš arī neatklāja, kurā brīdī un kāds bija Brigitas stāvoklis, kad vecmātes viņai deva ēst placentu.
Igors Benze, kuram Latvijas Radio atstāstīja šo sarunu ar advokātu, stāstīja, ka tas neatbilst patiesībai: "Nē, ģimenei nav nekāda sakara ar to, kur nu vēl lēmuma veidā. Mums pat nebija zināms, ka tas ir ticis darīts".
Viņš arī stāstīja, ka viņam nebija zināms, kur placenta atradās brīdī, kad to prasīja ārsts: "Nē, man nebija ziņas par to, kur viņa tieši tad ir. Cik es zinu, tad izmeklētāja ilgi skaidroja no vecmātēm, kur tā placenta ir."
Igors tikai no policijas izmeklētājas uzzināja, ka vecmātes Brigitai deva ēst placentu tajā laikā, kad viņš veda pārējos bērnus uz bērnudārzu un neatradās mājās.
Šobrīd nav zināms, cik ilgs būs tiesas process, jo apsūdzētās vecmātes lūdz nozīmēt jaunu tiesu medicīnisko ekspertīzi.
Lai vairāk izprastu abu vecmāšu aizstāvību, ar viņu advokātu Ronaldu Rožkalnu, kurš ir labi zināms speciālists medicīnas tiesību jautājumos, Latvijas Radio tikās atsevišķi Rīgā. Viņš ir pārliecināts, ka par Brigitas nāvi atbildīgi ir citi.
"Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķes centās noskaidrot, kādi ir vitālie rādītāji, bet, tā kā paciente bija nemierīga, tika ievadītas zāles "Midazolāms", kuras faktiski nav pieļaujamas šādā situācijā," klāstīja Ronalds Rožkalns.
Viņš atsaucās uz medikamenta aprakstu, kur minēts, ka šīs zāles, pilinot degunā, kā tas bija konkrētajā gadījumā, var radīt daudzkārt lielāku efektu. Bet novājinātiem pacientiem šīs zāles jāievada krietni mazākā devā.
"Tika ievadīti pieci miligrami, kas ir desmitkārtīgi lielāka deva, nekā to pieļauj šo zāļu lietošana," norādīja advokāts.
Viņš stāstīja, ka šīs zāles nomāc elpošanu: "Ir ievadīts šis "Midazolāms", un 15 minūtes vēlāk, ievietojot pacienti operatīvajā medicīnas transportā, pacientei apstājas elpošana. Kā šeit ir rakstīts – zāļu iedarbība sākas aptuveni divu minūšu laikā pēc injekcijas, un maksimālā iedarbība tiek sasniegta aptuveni 5–10 minūšu laikā. Tas ir tieši tas laiks, kurā arī attīstījās pacientei elpošanas apstāšanās."
Advokāts vēl pieminēja, ka pēc vadlīnijām mediķiem esot bijis uzreiz Brigita jāved uz slimnīcu, jo tad ķirurģiski esot iespējams apturēt iekšējo asiņošanu.
Jautāts, kāpēc vecmātes nesauca neatliekamo palīdzību, kad Brigita dzemdību laikā sāka noasiņot, viņš atbildēja – zaudēto asiņu dēļ nebija pamata ātrāk saukt mediķu palīdzību: "Ja mēs tikai vadāmies pēc zaudētajām asinīm, tad mēs vadāmies pēc tās izpratnes, kāda bija līdz 2010. gadam. Ir šīs respektablās organizācijas, kas rekomendē šādi rīkoties. Un arī vecmātes tā arī rīkojās."
Advokāts stāstīja, ka starptautiskas organizācijas, tostarp Karaliskā ginekologu un dzemdību speciālistu koledža Lielbritānijā, jaunākajās vadlīnijās raksta, ka cilvēka zaudēto asiņu daudzums nav galvenais kritērijs, pēc kura vadīties, bet gan klīniskais stāvoklis.
"Pacientes klīniskais stāvoklis, nu, jūs jau redzat… Vēl ierodoties neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādei, visi rādītāji atbilst normai. Tur nav vidēja vai smaga šoka aina. Tā ir viegla, iniciāla šoka aina," stāstīja Rožkalns.
Tiesas sēdes laikā Rožkalns par "Midazolāma" lietošanu uzdeva jautājumus arī anesteziologam un reanimatologam Valdim Skotelim, kurš savukārt pauda, ka "noteikti šī deva ir adekvāta, noteikti piemērojama arī šādās situācijās, noteikti nav pārkāptas medikamenta lietošanas rekomendācijas, ko iesaka pasaules literatūra."
Nevar būt demokrātija bez atbildības
Igora sieva Brigita noslēdza dzemdību līgumu nevis ar abām apsūdzētajām vecmātēm, bet ar uzņēmumu – ģimenes veselības centru "Stārķa ligzda". Līgumā ir skaidri aprakstītas situācijas, kurās dzemdētāja un bērns jāved uz slimnīcu.
Veselības centra valdes loceklis Reinis Ceplis uz Latvijas Radio jautājumiem atbildēja rakstiski: "Ikviena vecmāte apzinās, ka par šo prasību neievērošanu draud juridiskā atbildība, tajā skaitā kriminālatbildība."
Viņš noraidīja jebkādu "Stārķa ligzdas" atbildību par notikumiem Brigitas dzemdībās.
"Dzemdību vadīšanas procesu veica konkrētas fiziskas personas, kompetentas un sertificētas vecmātes. Viņas atbilstoši Ārstniecības likuma 36. pantam bija un joprojām ir atbildīgas par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām – ārstniecības iestāde kā juridiska persona fiziski dzemdības nevar pieņemt, to dara veselības centra darbinieki," skaidroja Reinis Ceplis.
"Stārķa ligzdā" informēja, ka vecmāte Māra Grieze no uzņēmuma ir aizgājusi, bet otra apsūdzētā – vecmāte Iveta Bērziņa-Martinsone – joprojām strādā veselības centrā un arī Siguldas slimnīcā.
Kādēļ abas vecmātes, kuras apsūdz profesionālo pienākumu nepienācīgā pildīšanā, var joprojām praktizēt?
Par ārstu sertifikātu anulēšanu lēmumu pieņem Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padome.
Biedrības valdes locekle un ārste Eva Strīķe stāstīja, ka viena pacienta nāve nevar būt par iemeslu tam, lai virzītu jautājumu par ārsta sertifikāta anulēšanu.
"Jā, var būt atzīts vainīgs, bet, ja tas cilvēks, kuram ir inkriminēts minētais spriedums, darbojas savas kompetences robežās, savukārt otrs speciālists ir vairāk vai mazāk pieejams konkrētā institūcijā, tad, man šķiet, ka šis jāskata kopējā kontekstā. Un tikai tad mēs varam pateikt, ka mums ir tiesības anulēt sertifikātu, ja cilvēka darbības ir izraisījušas cilvēka nāvi, tad ir sertifikācijas komisijai jālemj par to, vai ārsts orientējas vai mazāk orientējas minētajā procesā," klāstīja Eva Strīķe.
Eva Strīķe zina par Brigitas gadījumu un to izvērtējusi Anesteziologu un reanimatologu asociācijā, lai mācītos no kļūdām.
"Mācību stunda, izskatot šo gadījumu, ir – jābūt daudz lielākai pietātei pret cilvēka dzīvību. Daudz vairāk zināšanu ir jāiegulda, lai mēs katru no tām spētu vai nu glābt, vai kā minimums nodrošināt šo līmeni, kurā cilvēks ir sācis sirgt. Pēdējais –
nekādā ziņā es nebūšu cilvēks, kas noteiks soda mēru, bet gan varu teikt, ka viennozīmīgi nevar būt demokrātija bez atbildības," atzina Eva Strīķe.
Ārstu biedrības valdes locekle skaidroja, ka sertifikāta anulēšanu var ierosināt, piemēram, Nacionālais veselības dienests vai Veselības inspekcija.
Veselības inspekcija Brigitas gadījumā konstatēja nodarītu kaitējumu, tāpēc Ārstniecības riska fonds, kas strādā inspekcijas ietvaros, ģimenei izmaksāja kompensāciju.
Atzinumā fonda komisija konstatēja kaitējumu veselībai, jo vecmātes Iveta Bērziņa-Martinsone un Māra Grieze profesionāli neizvērtēja pēcdzemdību asiņošanas klīnisko situāciju, kas bija radusies, un viņas pārkāpa neatliekamās medicīniskās palīdzības algoritmu. Līdz ar to iestājās Brigitas nāve.
Ārstniecības riska fonda nodaļas vadītāja Dace Tarasova skaidroja, ka "fonda mērķis nav konstatēt nolaidību, konstatēt vainu. Mēs konstatējam, vai ārstniecības persona ir rīkojusies korekti, atbilstoši esošajām vadlīnijām, principiem un vai ir izdarījusi visu pacienta interesēs."
Viņa stāstīja – inspekcija savos atzinumos balstās uz medicīniskajiem dokumentiem un, ja tā atzīst kaitējumu, tad lūdz ārstniecības iestādi rīkoties, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
Kopš 2019. gada par mātes nāvi dzemdībās kopumā inspekcija ir saņēmusi trīs iesniegumus. Kaitējumu pacientam tā saskatīja tikai Brigitas gadījumā.
Veselības inspekcijas darbu pārrauga Veselības ministrija. Ministrijas galvenā speciāliste dzemdniecībā un ginekoloģijā, profesore Dace Rezeberga, kura ir arī Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste, jautāta, vai ārstniecības persona var turpināt darbu, ja tās nolaidības dēļ vai nu māte, vai arī bērns dzemdībās mirst, pauda: "Es domāju, ka tad ir kāds nolēmums, ka mēs apturam sertifikātu, pareizi? Kamēr ārstniecības personai ir sertifikāts, tikmēr viņa drīkst. Tas ir droši vien darba devēja jautājums, vai viņš grib nodarbināt šādu ārstniecības personu."
Pēdējo desmit gadu laikā tiesa ir skatījusi septiņas krimināllietas par dzemdībām, kurās ir mirusi māte vai bērns.
Kopumā ir trīs notiesājoši spriedumi: vienā gadījumā dzemdētāja mira slimnīcā un ārstu sodīja ar sabiedriskajiem darbiem, otrā gadījumā jaundzimušais mira slimnīcā – ārstam bija naudas sods, bet trešajā gadījumā – mājdzemdībās gāja bojā mazulis un vecmātei piesprieda naudas sodu.
Dzemdības Jūrmalas slimnīcā pieņem ginekoloģe, dzemdību speciāliste daktere Solvita Krūze. Viņa ir ārste, kuru par mātes nāvi dzemdībās Tukuma slimnīcā sodīja ar sabiedriskajiem darbiem.
Jūrmalas slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītāja daktere Jolanta Bārbale-Mālniece apstiprināja, ka daktere Krūze joprojām pieņem dzemdības.
"Viņai neviens nav liedzis strādāt par dzemdību speciālisti. Viņai ir Latvijā apstiprināts dzemdību speciālista sertifikāts, tāpēc viņa strādā. Un viņa tiešām ir ļoti atbildīga ārste, kas ieklausās pacientos, un mums nevienā mirklī nav bijis pamats apšaubīt viņas profesionalitāti," norādīja Jolanta Bārbale-Mālniece.
Latvijā kopš 2018. gada līdz pagājušajam gadam gan slimnīcā, gan mājās mirušas kopumā 25 dzemdētājas.
No visām dzemdībām apmēram viens procents notiek plānoti mājās, un Brigita ir arī vienīgā sieviete, kas šajā laikā tādās ir mirusi.
Dace Rezeberga, komentējot šo statistiku, norādīja, ka "mātes mirstībā Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir augsta. Latvijā dzemdību skaits iepriekšējā gadā bija mazliet vairāk par 15 000. Tas nozīmē, ka mums katrs gadījums rada lielu ietekmi uz šo rādītāju".
Igors Benze stāstīja, ka dalījās ar savu stāstu, jo cer, ka tas motivēs atbildīgās iestādes rast risinājumus, lai mazinātu riskus mājdzemdībās: "Ja šis nāves gadījums nav tā vērts, tad to diskusiju var neatvērt un atstāt to, kāda tā ir, un tad šim gadījumam nav nekādas nozīmes."
Dzemdēt mājās bija liela kļūda, sprieda Igors.
"Kamēr tavā mājā nenotiek tāda nelaime, tikmēr tu vari tā no malas runāt tur – trakas lietas vai ārprāts, kā viņi tā… vai tur vēl kaut ko – jā, bet paši izvēlējās… un spriest kaut kā. Tanī pašā laikā tad paskatāmies uz to mājdzemdību mehānismu – es šodien, ja man tagad atļautu iekāpt laika mašīnā, es viennozīmīgi pateiktu – nē. Jo tad es varētu uzdot sev jautājumu, bet kas būtu, ja Brigita varētu nomirt šeit, mājās. Tad es mēģinātu atbildēt sev uz to jautājumu, vai tas ir tā vērts," sacīja Igors.
Igors atklāja, ka viņam klājas grūti un kopā ar bērniem cenšas pieņemt domu, ka turpmākā dzīve jāturpina bez mammas klātbūtnes.
"Es vēl neesmu ticis galā ar Brigitas urnu, kas tepat blakus mums ir… tad mēs varam aizdomāties, ka viņa arī piedalās intervijā, ja ne gluži viņa... tad vismaz viņas pīšļi arī te klāt ir," viņš noteica.
