Viens no stāstiem ir par Irēnu, kura bijusi izsūtījumā. Tagad kundze jau 10 gadus dzīvo Veco ļaužu mājā, un par iespēju piedalīties šādā izrādē ir priecīga.
Irēna: "Man ir jautrība, jo es kādreiz jaunībā arī dziedāju Liepājas klejojošajā ansamblī. Es stāstu to, kas man tiešām bija, kad es biju Krievijā un dabūju braukt mājās, pametu visu, un man meitiņa bija uz rokām."
Šī izrāde ir kā sociālais projekts, kurā jaunieši jau mācību gada sākuma devās pie senioriem uzklausīt viņu dzīvesstāstus un vēlāk no tiem radīja scenārijus, pastāstīja režisore Lelde Kaupuža: "Citreiz bija vairāk akcents uz jauniešiem, lai viņi tiktu galā ar stāstiem, lai viņus pārvērstu tādās ainās, kuras var spēlēt. Tas bija diezgan liels izaicinājums arī savienot vienā izrādē. Beigās tas risinājums bija tāds, ka seniori dzied dziesmas, kas viņiem ir tuvas, kas viņiem ir mīļas, kas viņiem varbūt asociējas ar savu dzīves stāstu."
Teju visiem jauniešiem šī bija pirmā aktiermākslas pieredze, un viņi neslēpa satraukumu, bet tajā pašā laikā jutās pārliecināti, jo palīdzēja gan skolotāji, gan arī paši seniori.
Katrīna: "Tā galvenā doma ir, ka dzīvē cilvēki ir dažādi un katram ir savs dzīves stāsts, un katram ir priecīgi notikumi un arī bēdīgi notikumi."
Ričards: "Es uzzināju, ka viņiem bija grūtas bērnības katram tajos laikos; kad mēs tagad dzīvojam, ir vieglākas dzīves nekā viņiem. Viņi izmanto savādākus vārdus, ļoti bieži pārjautāju savam stāsta varonim, kas tie par vārdiem."
Marta: "Bija diezgan viegli, bet atšķirīgi, ar kuru senioru tu runā vairāk, jo daži no viņiem vispār neko neteica. Un tad bija tāds, ka var kaut ko izveidot no stāsta, bet daži bija diezgan runātīgi."
Pirmizrādi vēroja Veco ļaužu mājas iemītnieki, bet gaidāmas vēl citas izrādes, uz tām aicinās jauniešu vecākus, skolēnus un skolotājus.
Jaunieši četru mēnešu laikā izjautāja vairākus seniorus, uzzinot viņu skaudros dzīves stāstus, bet pirms Ziemassvētkiem jau bija tos pārvērtuši teātra ainās.
Klases audzinātāja Sigita Stefana pastāstīja, ka skolēni, klausoties senioru stāstītajā, izjuta vēl nepiedzīvotas emocijas: "Pirmajā reizē, kad viņi atnāca, viņiem bija šoks. Tā vairs nebija "Instagram" un sociālo tīklu dzīve. Viņi reāli redzēja, kas notiek ar cilvēku likteņiem, ar dzīvi. Lelde bija uzdevusi viņiem mājas darbu, kā viņi iedomājas, kāda būs viņu dzīve, kad viņiem būs 80. Bija jāraksta, ko viņi iztēlojas. Tas nesaskanēja ar to, ko viņi 16 gadu vecumā bija iedomājušies. Viņi atnāk te un redz, kāda ir realitāte. Tie dzīves stāsti ir ļoti smeldzīgi, problēmas ar vecākiem, alkoholiķiem, bērnu zaudēšanu. Visu jau te nevarējām ielikt, tikai spilgtākos momentus."
Teātra mākslas skolotāja Sigita Stefana bija gandarīta, ka tieši šis projekts jauniešus un klases biedrus ir daudz vairāk saliedējis, taču panākts vēl kāds efekts. Viņa norādīja, ka cilvēkresursu vadības klasei teātra māksla ir obligāts priekšmets, tāpēc sadarbība ar režisori bijusi ļoti auglīga.
"Interesanti, ka tad, kad Lelde pirmo reizi atnāca septembrī uz nodarbību, Viņa nodarbībā jautāja, kāda jauniešiem ir pieredze, kam patīk uzstāties. Tikai viens pateica, pārējie stāvēja klusu un vispār nerunāja. Pamazām Lelde viņus vēra vaļā kā plaukstošus ziedus. Pastrādāja ar aktiermeistarības paņēmieniem un tikai tad sadalīja grupās. Tad viņi nāca pie senioriem, intervēja, vāca stāstus, lika kopā, līdz ar to viņi paši bija kā dramaturgi," atminējās Stefana.
Režisore Čarnecka uzsvēra, ka šis process bija abpusēji izzinošs, stereotipiskus priekštatus mainošs, jaunām atklāsmēm un iespaidiem bagāts.
Redzot veiksmīgos, nevainojami skaistos un narcistiskos paraugus sociālajos tīklos, jauniešiem izveidojas nepilnīgs un pat greizs priekšstats par cilvēka dzīvi un vērtībām, uzsvēra režisore. Viņa vēlējās iesaistīt jauniešus sociālās līdzdalības projektā, lai veicinātu viņos iniciatīvu uzņemties rūpes un atbildību, izpratni par vecumu un citādu dzīves pieredzi un empātiju pret līdzcilvēkiem, turpina režisore.
Izrādi "Citādi Ziemassvētki" decembrī 32 jaunieši izspēlēs vēl divas reizes, to rādot vecākiem un skolotājiem. Arī gados vecie ļaudis ir iesaistījušies ne tikai ar stāstiem, bet arī paši dejo, muzicē un dzied.
