ĪSUMĀ:
- Lilijas Gromjakas ģimene Latvijā sākusi jaunu dzīvi, bērni apmeklē mūsu skolas.
- Latvijā šobrīd dzīvo vairāk nekā 32 tūkstoši ukraiņu.
- Būtu jādomā par ukraiņu integrāciju ilgtermiņā un latviešu valodas kursu nepārtrauktību.
- Latvija ir vienīgā no visām trim Baltijas valstīm, kas pieļauj, ka ukraiņu bērni var arī neiet mūsu skolās.
- Latvijā plāno to mainīt – no nākamā gada prasība apmeklēt mūsu skolas varētu būt obligāta.
- Viktorijas Romanovskas ģimene Ukrainā neplāno atgriezties, bet paliks Lietuvā.
- Lietuvā – nepilni 84 tūkstoši bēgļu, arī grūtības ar valodas kursiem, ukraiņu potenciāla izmantošanu.
- Igaunijā – vairāk nekā 50 tūkstoši bēgļu.
- Lietuvā un Igaunijā ir nodarbināts vairākums darbspējīgo ukraiņu, Latvijā – vien trešdaļa.
Latvijā sākuši jaunu dzīvi
Lilija Gromjaka ar vīru un trim bērniem mitinās nelielā dzīvoklī daudzdzīvokļu namā Jelgavā. Vecākajai meitai ir 15 gadu, dēlam – 13, bet mazākajai meitai – 8. Lilija vēl apgūst latviešu valodu, bet atzīst – nerunā tik labi, kā gribētu. Taču uz kursiem viņa ies tik ilgi, kamēr latviešu valodu iemācīsies.
Latvijā ģimene ir jau gadu un astoņus mēnešus. Atbrauca uz Jelgavu, jo šeit dzīvo Lilijas vecmāmiņas māsa. Iepriekš Lilija Jelgavā bijusi tikai vienu reizi – 2004. gadā. Ukrainā ģimene dzīvoja valsts rietumos Dubno pilsētā, kas atrodas Rivnes apgabalā.
Ierodoties Latvijā, Lilijas vīrs Ruslans triju nedēļu laikā atrada darbu firmā, kurā strādā arī citi ukraiņi. Viņš veic dažādus saimniecības darbus un strādā arī būvniecībā. Tā kā Ruslanam ir daudz darba, latviešu valodas kursus viņš neapmeklē. "Visu laiku viņš ir darbā. Pat jūru nav redzējis," piebilst Lilija.
Savukārt Lilija 2022. gada septembrī Jelgavā sāka strādāt atbalsta centrā bērniem ar speciālām vajadzībām. Tomēr pavisam nesen veselības dēļ viņa no darba aizgāja. Pēc izglītības Lilija ir ekonomiste. Ukrainā viņa strādāja par grāmatvedi un vēlāk par auditori, taču šajā profesijā vairs atgriezties negribētu. "Labāk sociālajā jomā," viņa piebilst.
Bērni mācās vienā no Jelgavas pamatskolām. Vislabāk iejutusies ir jaunākā meita, 3. klases skolniece Alīna.
Linda Spundiņa: Kā tev iet skolā? Viegli vai grūti?
Alīna: Nu, viegli.
- Visu saproti, ko saka skolotājas?
– Jā.
– Skolotājas ar tevi runā latviski?
– Jā, un krieviski.
– Un arī krieviski, ja kaut ko nesaproti, ja?
– Jā.
– Kas ir tavs mīļākais mācību priekšmets?
– Matemātika.
Alīna ir sadraudzējusies ar kaimiņu bērniem, ar kuriem viņa sarunājas krievu valodā.
Daudz grūtāk sekot līdzi mācībām skolā ir viņas vecākajai māsai Janai, kura mācās 9. klasē. Šogad viņai būs jākārto valsts centralizētie eksāmeni. Tiesa, ukraiņu skolēni ir atbrīvoti no noslēguma eksāmeniem, bet, ja paši vēlas, pārbaudījumus var kārtot ar vārdnīcu palīdzību. Matemātikā uzdevumi ir ukraiņu valodā.
"Maz saprot [latviski]. Viņai [Janai] ir tā, ka teksts ir, un tur arī uzzina par tematu. Viņa skatās internetā, kaut kā raksta pati. Varbūt viņa nesaprot, ko viņa raksta, bet viņa tulko. Un tā viņa raksta un mācās," par Janu stāsta mamma.
Vecākā meita pēc pamatskolas beigšanas cer iestāties Jelgavas Amatu vidusskolā, jo Janai patīk māksla. Tāpēc meitenei ir nolīgta arī privātskolotāja.
Lilija atzīst, ka iejusties Latvijā palīdzējuši semināri Ukrainas pilsoņiem: "Es cenšos pieteikties, un eju uzzināt par Latviju, par Latvijas vēsturi, par kultūru, par virtuvi."
Ģimene ir arī nedaudz paceļojusi pa Latvijas pilsētām. Lilija apmeklē lūgšanu namu, bet bērni iet svētdienas skolā. Ģimene ir apmierināta ar dzīvi Latvijā. "Labāk mums šobrīd ir šeit nekā Ukrainā," noteic Lilija.
Latvijā dzīvo vairāk nekā 32 tūkstoši ukraiņu
Kopš dienas, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, mūsu valstī ieradās vairāk nekā 60 tūkstoši ukraiņu. Gandrīz puse no viņiem aizceļoja tālāk uz citu valsti vai arī atgriezās dzimtenē. Patlaban Latvijā dzīvo vairāk nekā 32 tūkstoši ukraiņu.
Kopumā Latvijā ir 145 punkti, kur ukraiņi var vērsties pēc palīdzības, stāsta organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" valdes locekle Linda Jākobsone-Gavala. Sākumā "visiem vajadzēja visu, un neviens neko nesaprata", bet šobrīd lielākā daļa cilvēku esot iedzīvojušies.
"Kad cilvēki ieradās, pirmkārt, vajadzēja mājokli, apģērbu, apavus, pārtiku. Neviens tajā brīdī nedomāja par nodarbinātību, par latviešu valodas kursiem, par kultūrorientāciju, par to, kā bērniem vislabāk iekārtoties skolā un kurā skolā. Šie jautājumi parādījās krietni vēlāk," norāda Jākobsone-Gavala.
Šobrīd būtu jādomā, kā ukraiņus iekļaut Latvijas sabiedrībā ilgtermiņā, jo viens ir skaidrs – kaut arī karš Ukrainā var drīz beigties, valsts atjaunošana prasīs ilgu laiku.
Ir skaidrs, ka daļa ukraiņu paliks ilgāku laiku Latvijā, un daļa – jau uzsākuši jaunu dzīvi šeit.
Integrācijas pamatā – latviešu valoda
Lai veiksmīgi iekļautos Latvijā, pirmkārt, ukraiņiem jāapgūst latviešu valoda, un bezmaksas kursiem jābūt bez pārtraukumiem, norāda Jākobsone-Gavala. Šobrīd, piemēram, pārtraukums ir jau no oktobra un nav zināms, kad būs nākamie. "Martā vai vēlāk? Nu, tā notikt nedrīkst!" norāda viņa.
Arī ukraiņu bērniem nav iespēja apmeklēt atsevišķus latviešu valodas kursus. Viņiem valoda jāiemācās skolā.
"Mums [Latvijā] joprojām ir viedoklis, ka bērni var mācīties vai nu Latvijas mācību iestādē, vai attālināti turpināt mācības Ukrainā. Bet tas, ko mēs sakām, ka Ukrainas bērniem skola Latvijā ir vairāk nekā mācības, tas ir arī socializācijas jautājums. Tie ir jauni draugi. Tā ir palīdzība klātienē. Tas ir pedagoģiskais personāls – vai tas ir logopēds, vai tas ir skolas psihologs. Tāpat līdz ceturtajai klasei mūsu valsts nodrošina bezmaksas ēdināšanu bērniem skolā, kas arī ir ļoti svarīgi, mūsuprāt," turpina Jākobsone-Gavala.
Latvija ir vienīgā no visām trim Baltijas valstīm, kas pieļauj, ka ukraiņu bērni var arī neiet mūsu skolās. Igaunijā skolas vecuma bērniem ar ārvalstu pilsonību ir obligāti jāapmeklē vietējās izglītības iestādes. Līdzīgi ir arī Lietuvā. Tur ir papildus noteikts, ka nesen atbraukušie ukraiņi var vienu gadu mācīties attālināti Ukrainas skolās.
Jūtos kā ukrainiete un nedaudz arī kā lietuviete
Kā ukraiņi iejutušies Lietuvā? Viktorijas Romanovskas ģimene dzīvo Viļņā. Ģimenē aug trīs bērni – Aleksejam ir 19 gadu, Margaritai – 5, bet Marianai – nepilni 3.
Ģimene uz Lietuvu atbrauca no Zaporižjas apgabala 2022. gada aprīļa vidū. Vēlāk augustā no Ukrainas pārcēlās vecmāmiņa Rimma un novembrī ieradās Aleksejs, jo vajadzējis pieteikties universitātei Zaporižjā. Šobrīd Aleksejs turpina studijas attālināti.
Lietuvu par galamērķi ieteica kāds ģimenes draugs. "Tāpēc, ka mans vīrs neprot labi angļu valodu un citas valodas. Un šī valsts ir ļoti laba priekš imigrācijas. Mans vīrs bija vienīgais, kurš varēja strādāt. Mums bija ļoti mazi bērni. Kad manam bērnam palika divi gadi, viņa sāka iet bērnudārzā, un es arī varēju strādāt," pastāstīja Viktorija.
Viktorija ir ekonomiste. Ukrainā nozarē strādāja vairāk nekā desmit gadu. Viņa priecājas, ka pēc bērna kopšanas atvaļinājuma arī Lietuvā varēja atgriezties profesijā. Pieteikties darbā viņai palīdzēja paziņa no nevalstiskās organizācijas. Viktorija strādā ar klientiem, kuri runā ukraiņu un krievu valodā, bet lietuviešu valodu sarunvalodas līmenī viņa sāka apgūt divu mēnešu bezmaksas kursos un viņa grib turpināt to mācīties.
Savukārt viņas vīrs Maksims vairāk nekā 15 gadus nostrādāja policijā, piedalījās arī kaujās 2014. gadā Doneckā, Luhanskas reģionā, kur guva kājas traumu granātas sprādzienā. Tāpēc viņš no policijas aizgāja. Līdz Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā Maksims apsargāja lauksaimniecības uzņēmumu. Šobrīd Lietuvā viņš strādā logu ražošanas uzņēmumā un darbs viņam patīk.
"Es saprotu, ko viņi [lietuviešu kolēģi] saka tāpēc, ka darbā ir daudz krievvalodīgo, un es pat vairāk komunicēju krieviski.
Ir lietuvieši, kas runā lietuviski. Nu, droši vien viņu ir vēl mazāk nekā to, kas runā krieviski," par to, kā saprotas ar kolēģiem, pastāsta Maksims.
Lietuvā tāpat kā Latvijā daudzi cilvēki pārvalda krievu valodu, tomēr Lietuvā krieviski runājošo īpatsvars ir nesalīdzināmi mazāks nekā Latvijā. Arī Maksims, tāpat kā sieva Viktorija, mācījās lietuviešu valodu.
Lietuva joprojām atbalsta ģimeni, tostarp finansiāli. "Autiņbiksītes, ziepes un ūdens – tas vienmēr tika dots, liels paldies! Un ir bērnu ratiņi, vasaras un ziemas drēbes. Ļoti daudz cilvēku palīdz," viens otru papildinot, teic Maksims un Viktorija.
"Es jūtos gan kā ukrainiete, gan arī nedaudz kā lietuviete, tāpēc ka cilvēki šeit dzīvo draudzīgā kopienā, kas man ļoti palīdz," atzīst Viktorija.
Arī Aleksejs Lietuvā jūtas labi, kursos mācījies lietuviešu valodu un vēlas to iemācīties augstākajā līmenī, lai varētu dabūt labāku darbu.
"Protams, ka es šeit palikšu, un es ceru vēlāk iegūt Lietuvas pilsonību. Mēs esam šeit integrējušies veiksmīgi, pilnīgi. Esam kļuvuši par tādiem pašiem iedzīvotājiem kā ikviens šeit," teic Aleksejs.
Ģimene neplāno atgriezties Ukrainā. "Mēs nezinām, kā tas beigsies. Protams, vēlamies, lai Ukraina uzvarētu, vēlamies atgriezties savās mājās, apraudzīt savus tuviniekus un redzēt savus draugus, bet mēs nezinām, kad tas būs un vai tas būs. Kā mēs saprotam, militāra iebrukuma draudi no Krievijas puses būs vienmēr," pārdomās dalās Viktorija.
Lietuvā – nepilni 84 tūkstoši bēgļu, grūtības ar valodas kursiem
Lietuvā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir reģistrēti 83 979 Ukrainas kara bēgļi. No viņiem 55 322 uzturas valstī ar pagaidu aizsardzību, bet vēl 7932 ir aizbraukuši, informē Lietuvas Sociālās drošības un darba ministrija.
Pētnieks Ķēstutis Grumods, kura pārstāvētā organizācija "Daudzveidības attīstības grupa" ("Diversity Development Group") pēta migrāciju un ārzemnieku iekļaušanos Lietuvā, atzina – lai arī Lietuva mēģina maksimāli palīdzēt, dažas lietas vēl būtu jāuzlabo.
"2023. gadā tikai 2,8 tūkstoši ukraiņu bija reģistrējušies valodas bezmaksas kursiem Lietuvā. Tā ir tikai ļoti maza daļa no visiem ukraiņiem. Daudzi kursi ir pieejami, bet ukraiņiem trūkst informācijas par to," atzina Grumods.
Savukārt Lina Blažīte, kura pēta ukraiņu nodarbinātību, secinājusi, ka
Lietuvā ir ieradušies augsti kvalificētu profesiju pārstāvji, taču valsts neizmanto viņu potenciālu.
"Piemēram, Lietuvā nav pietiekami daudz darbinieku medicīnas jomā. Kopš 2022. gada no Ukrainas Lietuvā ir ieradušies vairāk nekā divi tūkstoši ārstu. Balstoties 2023. gada Ekonomikas un inovāciju ministrijas datos, tikai 10% ārstu ir pārkvalificējušies un tikai puse no viņiem ir saņēmuši licenci strādāšanai mūsu valstī," pastāstīja Blažīte. Līdzīga situācija ir arī ar medmāsām.
"Ir arī apmēram pieci tūkstoši izglītības un zinātnes speciālistu, kas ieradās Lietuvā, bet tikai 376 ir pārkvalificējušies un strādā šajā jomā. Kur tad šie ārsti, medmāsas un skolotāji strādā? Mēs saprotam, ka tie ir lielveikali, apkalpojošā joma, tīrīšanas kompānijas un piegāde," turpina Blažīte.
Pēc viņas pētījuma datiem, tikai 9% daļa ukraiņu stāsta, ka strādā savā profesijā.
Blažīte uzskata, ka Lietuva imigrantus neuztver kā nozīmīgu iespēju valsts ekonomikai. Arī darba devēji nav gatavi nodarbināt augsti kvalificētus ārzemniekus.
Kaut arī organizācija ir identificējusi vairākas problēmas, kopumā lietuvieši ļoti atbalsta ukraiņus. Arī iedzīvotāju uzskati par viņiem mainās pozitīvā virzienā. "No paša sākuma valsts ukraiņiem piedāvāja praktiski visas sociālās palīdzības iespējas, kādas ir lietuviešiem. Arī nevalstiskās organizācijas tika aktīvi iesaistītas sociālās palīdzības nodrošinājumā integrācijas procesā," teica Blažīte.
Daļai ukraiņu tas ļauj veiksmīgi integrēties Lietuvā.
Igaunijā – vairāk nekā 50 tūkstoši bēgļu
Lielu skaitu kara bēgļu no Ukrainas ir uzņēmusi arī Igaunija. Kopš kara sākuma tajā reģistrēti 50 592 ukraiņi, tomēr ne visi palika valstī. Pagājušā gada beigās 35 963 bija reģistrējušies par pastāvīgajiem Igaunijas iedzīvotājiem.
To, kā Igaunijai ir veicies ar ukraiņu integrēšanu, šā raidījuma tapšanas laikā nepaguva padziļināti izpētīt.
Latvijā diskutē par obligātu prasību apmeklēt mūsu skolas
Latvijā par integrācijas politiku atbildīga ir Kultūras ministrija. Ukraiņu atbalsta plāns ir izstrādāts tikai līdz gada beigām, jo neviens nezina, kad karš beigsies, kāds būs ukraiņu juridiskais statuss un cik daudzi neatgriezīsies dzimtenē.
"Latviešu valodas mācību process turpinās un turpināsies, jo jāņem vērā arī faktors, ka, piemēram, 2022. gadā motivācija mācīties latviešu valodu bija, salīdzinot ar pagājušo gadu, tomēr zemāka. Tas ir saprotams, jo cilvēki bija tikko ieradušies," norādīja Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore Jeļena Šaicāne.
Par šogad atvēlēto naudu valodu varētu mācīties vairāk nekā seši tūkstoši ukraiņu. Tas ir tikpat daudz, cik bija pērn. Savukārt pirmajā kara gadā valodas kursus apmeklēja vien 3507 ukraiņi. Kursu pārrāvumi saistīti ar finansējuma apstiprināšanu un pakalpojuma iepirkumu procesu, no kā izvairīties nevarot.
Vai šos kursus plāno piedāvāt arī bērniem? "Saprotiet, nav jau žēl, ka tas bērns aizies vakarā uz šādiem kursiem, bet ir zināms pakalpojuma apjoms, ko viņš jau saņem skolā. Un vakarā aizņemot šo mācību vietu, mēs radām situāciju, ka paliek kāds, kurš netiek ne pie kādas mācību iespējas," paskaidroja Šaicāne.
Tomēr ne visi ukraiņu bērni iet Latvijas skolās. Piemēram, vispārējo izglītību mūsu mācību iestādēs apgūst vairāk nekā 2000 ukraiņu skolēnu. Savukārt divas reizes vairāk jeb 4010 skolēnu mācās tikai tālmācībā Ukrainā, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas pagājušās vasaras aptaujas dati.
Jākobsone-Gavala jau iepriekš valdības locekļiem norādījusi, ka nav plāna, kā valsts īpaši mudinātu vai veicinātu Ukrainas bērnu iekļaušanos Latvijas mācību sistēmā. Viņa aicināja ņemt piemēru no Lietuvas, kur ukraiņiem ir pienākums apmeklēt valsts mācību iestādes.
Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece Kristīne Niedre-Lathere atzina:
"Šobrīd likumdošana spēlē viņiem [ukraiņiem] par labu izvēlēties šo tālmācības procesu, bet, sakārtojot normatīvus, mēs aicināsim tomēr pievienoties mūsu izglītības sistēmai."
Vai tā būs obligāta prasība vai aicinājums, jāizlemj politiķiem, taču diskusijas par to ir sākušās. Ja politiķi izmaiņas atbalstīs, tās varētu stāties spēkā no nākamā mācību gada.
Lietuvā un Igaunijā strādā vairākums darbspējīgo ukraiņu, Latvijā – trešdaļa
Lietuvas skolās ne tikai mācās vairāk ukraiņu nekā pie mums, bet kaimiņvalstij izdevies darba tirgū iekļaut arī lielāku skaitu ukraiņu pedagogu, nekā to dara Latvija. Izglītības un zinātnes ministrijā norāda, ka tikai 54 ukraiņu skolotāji strādā izglītības iestādēs par pedagogu palīgiem vai māca svešvalodas.
Palīgstrādnieks, apkopējs un ceha strādnieks – tās šobrīd ir populārākās profesijas, kurās tagad kopumā strādā 8501 Latvijā nodarbinātais ukrainis. Vēl 599 ukraiņi ir reģistrējušies kā saimnieciskās darbības veicēji un pārsvarā sniedz skaistumkopšanas vai kurjera pakalpojumus.
Tomēr to, kādu ukraiņu darbinieku un speciālistu potenciālu Latvija varētu izmantot, nevarēja noskaidrot, jo mūsu iestādes, atšķirībā no Lietuvas, neievāc un neapkopo informāciju par ukraiņu profesijām. Tas parāda sistēmiskās atšķirības starp valstīm, atzina Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.
"Tad, kad sākās karš, tad Lietuva piegāja caur šo nodarbinātības prizmu, tāpēc viņi sāka jau ļoti ātri apkopot visus datus par to, kādas ir šīs profesijas, prasmes, kompetences un sekot līdzi arī cilvēkiem. Mūsu pirmais fokuss bija uz mājokļa atrašanu šiem cilvēkiem un sociālās puses nodrošināšanu. Un mums šādi dati netika vākti," stāsta Pūce.
Lietuvas darba tirgū ir vairāk nodarbinātu ukraiņu, nekā tas ir Latvijā.
"Piemēram, Lietuvā, Igaunijā tas ir ap 70%, pie mums – ap 35%. Lietuvā no nodarbinātajiem ir 18 tūkstoši no 25, Igaunijā – 27 no 38 tūkstošiem, un mums ir 8,5 no 24 tūkstošiem," zināja teikt Pūce.
Lai veiksmīgi integrētos, ar valodas prasmi vien nepietiek. "Tu vari iemācīties valodu, bet, ja tev nav darba, ja tev nav vietas, kur šo valodu lieto, tad, visticamāk, efekts nebūs gaidītais," atzina Pūce un piebilda, ka ir svarīgi ikdienā sarunāties latviski, jo tas palīdzēs līdzcilvēkiem, piemēram, no Ukrainas, ātrāk iemācīties valodu.
"Es droši varu teikt, ka mēs neesam pārāk atvērti, jo no ukraiņiem mēs arī esam dzirdējuši atsauksmes, ka, piemēram, cilvēks iet mācīties latviešu valodu kursos, bet vienlaikus viņš atrodas salīdzinoši krieviskā vidē un viņam nav, kur šo valodu lietot.
Mēs jau varam pārmest, ka viņi nav iemācījušies valodu, bet jautājums ir no mūsu pašu aspekta, vai mēs esam piedāvājuši pietiekami daudz vietu, kur šo valodu ikdienā izmantot?" vaicāja Pūce.
Pēc iespējas ātrāk apgūt latviešu valodu, lai atgrieztos darba tirgū, cer arī ukrainiete Lilija no Jelgavas. Uz jautājumu, vai plāno Latvijā palikt, Lilija atbild: "Šeit atbraucām, bērni skolā sāka iet, sāka mācīties latviešu valodu. Negribam to pārtraukt. Uz citu valsti – nē, nebrauksim. Pagaidām Latvijā. Varbūt kādreiz uz Ukrainu."
