- Rietumu atbalsts Ukrainai – kas bijis un kā trūkst?
- Igauņu iniciatīva – Ukrainai atvēlēt 0,25% no katras valsts IKP. Cik tālu esam?
- ES sankcijām pakļauto sarakstā – simtiem ar Kremli saistīto personu.
- Sankcijām pakļauto personu aktīvu iesaldēšana – Latvijas pieeja.
- Kas zināms par iesaldētajiem aktīviem citviet Eiropā? Spānija, Itālija, Čehija
- Vai spējam tikt pie iesaldētajiem Krievijas centrālās bankas 200 miljardiem eiro?
- Centienos piekļūt aktīviem vienotas ES politikas nav. Meklē radošus juridiskus risinājumus.
Vairāk nekā divos kara gados Rietumu līderi publiskās runās pauduši vienotību un atbalstu Ukrainai, vienlaikus solot ierādīt Krievijai tās vietu. Taču tagadējā Ukrainas kartē redzams, ka Krievija aizvien okupējusi aptuveni piekto daļu no Ukrainas teritorijas.
Militāro analītiķu no "Front Intelligence Insight" apkopojums liecina, ka Ukraina nav pietiekami gatava ofensīvas operācijai šogad. Turklāt sagaidāms, ka Krievija turpinās virzīties uz priekšu pa esošajām asīm un pat varētu apsvērt iespēju atkārtoti atvērt frontes zonas, kas tika pamestas 2022. gada pavasara un rudens atkāpšanās laikā. Analītiķi arī paredz, ka Krievija saglabās savas priekšrocības visu 2024. gadu un, iespējams, daļēji līdz 2025. gadam vai pilnībā, ja Ukraina nespēs mobilizēt un rotēt karaspēku un nesaņems ievērojamu palīdzību no Rietumiem. Tiesa, Krievijai pašlaik nebūtu spēju ieņemt Ukrainas lielās pilsētas, piemēram, Harkivu vai Kijivu.
Par problēmām regulāri signalizē Ukrainas prezidents, kā aktuālāko vajadzību izvirzot pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Atbalsts Ukrainai – kas bijis un kā trūkst?
Rietumu valstis gan tiekas regulārās ASV vadītā Ramšteina formāta sanāksmēs, kurās plāno un koordinē, ko sūtīs uz Ukrainu. Šīs grupas ietvaros šobrīd izveidotas arī dažādas specifiskākas valstu koalīcijas, Latvija, piemēram, vada dronu koalīciju. Tikmēr Eiropas Savienībā (ES) no valstu iemaksām ir izveidots Eiropas Miera mehānisms, kas finansē Ukrainas vajadzības, tostarp munīcijas un raķešu iegādi. ES valstis arī kopīgi piešķīra 50 miljardu eiro finansiālo palīdzību Ukrainai triju gadu laikā.
Neizpaliek valstu divpusējie līgumi ar Ukrainu, kādus, piemēram, ir noslēgušas Vācija, Francija, Itālija, arī Latvija. Tos mēdz saukt par drošības garantijām, bet patiesībā tie ir ieroču piegādes vai naudas apsolījumi.
Tomēr ne Eiropas Savienība, ne visa Ramšteinas grupa nav spējusi izveidot efektīvu, mērķtiecīgu un pietiekamu Ukrainas militāro finansēšanas sistēmu. Esošo atbalsta modeli raksturo divas lietas: jo skarbāk Volodimirs Zelenskis runā, jo vairāk iedod un Krievijai ģeogrāfiski tuvākas valstis maksā vairāk.
Pērn Igaunija aicināja vienoties par to, lai katra valsts Ukrainai velta 0,25% no sava iekšzemes kopprodukta (IKP). Tie kopumā būtu aptuveni 120 miljardu eiro gadā Ukrainas atbalstam. "Mēs sakām, ka visiem Ramšteinas koalīcijas dalībniekiem ir 27 reizes lielāks IKP nekā Krievijas Federācijai. Tāpēc jautājums nav par to, vai mums ir finanšu resursi, bet jautājums galvenokārt paliek pie politiskās gribas," skaidroja Igaunijas Aizsardzības ministrijas Politikas plānošanas sekretāra vietniece Tūli Dunetona.
Cik daudz valstis pašlaik atpaliek no iniciētā mērķa – 0,25% no IKP Ukrainai? To apkopojis Ķīles institūts, un ielūkosimies 2023. gada datos.
- Vācija atvēlējusi Ukrainai 8,85 miljardus eiro jeb 0,22% no sava IKP,
- Polija – 1,5 miljardus eiro jeb 0,19% no IKP,
- Francija devusi divus miljardus eiro, bet 0,25% no IKP būtu 7 miljardi eiro.
- Spānija atvēlējusi 0,7 miljardus eiro, bet 0,25% no IKP būtu 3,7 miljardi eiro.
- Itālija devusi 0,3 miljardus eiro, bet 0,25% no IKP būtu 5 miljardi eiro.
- Latvija apņēmusies Ukrainai palīdzēt tieši 0,25% no IKP apmērā.
Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nāca klajā ar piedāvājumu par 100 miljardiem eiro, ko NATO valstis varētu nodrošināt Ukrainai tuvāko piecu gadu laikā. Tie būtu 20 miljardi eiro gadā. Turklāt priekšlikuma detaļas nav skaidras, vien noprotams, ka tā ir atbilde uz ASV tā arī vēl Ukrainai neiedotajiem 60 miljardiem ASV dolāru.
Savukārt igauņu priekšlikums, ja to pieņemtu visas valstis, Ukrainai garantētu apmēram 120 miljardus eiro gadā. Tas ir tuvu tam, cik Eiropas Savienības valstis Ukrainai veltījušas divu gadu laikā. Un 120 miljardi būtu samērojami ar to, cik no savas puses iebrukumam tērē Krievija. Pašas Ukrainas militārais budžets ir aptuveni 40 miljardi eiro.
"Mums ir arī dažādas iniciatīvas par munīciju, par gaisa aizsardzību, ko vada Vācija, arī iznīcinātāji, arī apmācības un tā tālāk. Es uzskatu, ka šāda veida mazākās grupās, sedzot to ar 0,25%, mēs ļoti labi varam dalīt atbildību. Un tad mums vairs nebūtu jācīnās ar šīm valstīm, kuras izmanto veto tiesības ES un NATO līmenī," sacīja Igaunijas ārlietu ministrs Marguss Cahna.
Par igauņu iniciatīvu rezolūcijā nobalsojis Eiropas Parlaments, kas gan neuzliek par pienākumu kādai valstij to ievērot.
Spānija aizvien pat īsti nepilda NATO norunu par 2% aizsardzībai. Pērn bija tikai 1,24%. Ar Spānijas amatpersonām LTV aprunāties neizdevās, bet par noskaņojumu Barselonā dalījās tur dzīvojoša latviete Laura Anspoka: "Tikko, kad karš sākās, bija kaut kā tāda klusuma pauze no sākuma, kad cilvēki it kā… Bija tāda sajūta, ka cilvēki it kā nezina, kas notiek. Jau nākamajā dienā, pēc divām dienām un visas tuvākās nedēļas bija ļoti aktīvi, notika protesti patstāvīgi."
Bet tagad spāņiem aktuālāks esot kļuvis karš Gazā: "Fokuss, tā uzmanība ir novērsta no Ukrainas uz Palestīnu, līdz ar to tas viss atbalsts un uzmanība vairāk iet tieši tajā virzienā."
Kas zināms par iesaldētajiem aktīviem?
Iesaldētas ir Krievijas centrālās bankas rezerves 200 miljardu eiro vērtībā, kas atrodas Beļģijas uzņēmumā "Euroclear". Bet šie nav vienīgie līdzekļi, par kuriem vērts runāt, jo iesaldētiem ir jābūt arī pārējiem Krievijas valsts aktīviem.
Sankcijām pakļauto sarakstā ir simtiem personu, par katru ir argumentācija, kāpēc viņš tajā iekļauts, kāda viņa saistība ar Krievijas varu.
Nikolajs Tokarevs, Krievijas valsts kompānijas "Transneft" prezidents un Putina cīņu biedrs jau kopš padomju laikiem. "Transneft" ir ne tikai lielākais naftas transportētājs Krievijā, bet, pēc nu jau mirušā Alekseja Navaļnija veiktā pētījuma, bijis arī viens no lielākajiem Putina pils finansētājiem Melnās jūras krastā.
Sarakstā ir valsts uzņēmumu vadītāji, Krievijas domes deputāti, ierēdņi, kā arī privātie uzņēmēji, kas tiek uzskatīti par pietuvinātiem Putinam. Tajā arī Kremļa kontrolēto masu mediju pārstāvji, piemēram, Vladimirs Solovjovs, kurš Krievijas televīzijā vada raidījumu, klaji aizstāvot Krievijas rīcību Ukrainā. Sankciju piemērošanas formulējums: "Solovjovs ir pazīstams ar savu ārkārtīgi naidīgo attieksmi pret Ukrainu un ar Krievijas valdības slavināšanu. Tādējādi viņš ir atbildīgs par tādas darbības vai politikas atbalstīšanu, kas grauj Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību."
Argumentācija ir būtiska, jo uzņēmēji mēdz tiesā apstrīdēt savu iekļaušanu sankciju sarakstā. Piemēram, Eiropas Savienības pirmās instances tiesa pateica, ka ir par maz faktu, lai sarakstā iekļautu Mihailu Frīdmanu un Latvijā pazīstamo Pjotru Avenu. Latvija rosināšot šo lēmumu pārsūdzēt.
Kopš 2022. gada sākuma sankciju sarakstā ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš piebiedrojās savam Baltkrievijas kolēģim Aleksandram Lukašenko, kurš šajā sarakstā jau kopš 2020. gada.
Ja kāds ir sankciju sarakstā, tad šīs personas aktīvi jāiesaldē. Privātpersonu gadījumā – viņu pašu privātie aktīvi, savukārt Putina un Lukašenko gadījumā gan privātie, gan viņu vārdā arī valsts aktīvi. Te gan nav liela un visiem pieejama Eiropas Savienības saraksta, un informācija viss jāmeklē pie katras dalībvalsts atsevišķi. Turklāt, ko teikt un rādīt sabiedrībai, valstu pieredzes atšķiras.
Latvijas pieeja
Latvija izceļas labā ziņā. Kas iesaldēts? Pirmkārt, nauda kontos.
"Šobrīd atbilstoši pieejamai informācijai tie ir aptuveni 74 miljoni eiro, kas ir iesaldēti Latvijas finanšu iestādēs. Tā summa mēdz mainīties, jo, pamatojoties uz konkrētiem izņēmumiem, daļa no līdzekļiem var tikt atbrīvoti no iesaldēšanas, bet kopumā tā turas virs 70 miljonu sliekšņa," pastāstīja Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieka vietnieks Paulis Iļjenkovs.
Otrkārt, nekustamie īpašumi. Vesels saraksts ar detalizāciju par to, kam pieder un kāda īpašumam adrese. Sarakstā ir virkne ar Pjotra Avena īpašumiem, kas atrodas Madonas novadā, Mārcienas, Lazdonas un Praulienas pagastos, vienā no kuriem arī viņa privātā māja Klauģu muiža.
Sarakstā ir Kirila Kovaļčuka īpašumi Jūrmalā, Dzintaru prospektā, greznas daudzdzīvokļu mājas. Kirils Kovaļčuks ir radinieks Jurijam Kovaļčukam, Krievijas miljardierim, kas tiek uzskatīts par Putina personīgo baņķieri, "Bank Rossija" galveno īpašnieku.
Vladislavs Tretjaks, leģendārais padomju laika hokeja vārtsargs un šobrīd Krievijas hokeja augsta amatpersona. Viņa īpašumā ir rindu mājas Jūrmalā, Spīdolas ielā Asaros.
Dmitrijs Mazepins, uzņēmuma "Ventamonjaks" īpašnieks. Sarakstā iekļauti un iesaldēti uzņēmuma vairāki termināļi Ventspilī.
Sarakstā ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins saistībā ar viņa kontrolētajiem īpašumiem, tostarp sanatoriju "Jantarnij bereg" jeb "Dzintarkrasts".
Bet Lukašenko kontrolē ir sanatorija "Belorusija".
No cita saraksta var uzzināt, kam iesaldēti auto. Uzņēmuma reģistra datu bāzes var redzēt, kāda aina ir sankcijām pakļautu personu uzņēmumos. Ja šādai personai pieder kontrolpakete, iesaldēti tiek visi uzņēmuma aktīvi.
Piemēram, Dmitrijam Mazepinam piederošs uzņēmums, kas Kundziņsalā pārkrāva minerālmēslus "Riga Fertilizer Terminal".
Bet sankcijām pakļautais Aleksejs Mordašovs ir īpašnieks tūroperatoram "TT Baltics".
Ko nozīmē iesaldēti aktīvi? "Praktiski tas nozīmē, ka persona šos līdzekļus, saimnieciskos resursus, nekustamos īpašumus un transportlīdzekļus nedrīkst lietot tādā veidā, lai par tiem iegūtu naudu, proti, šādu iesaldēto nekustamo īpašumu nedrīkst pārdot, to nedrīkst izīrēt. To nedrīkst ieķīlāt," skaidroja Iļjenkovs no Finanšu izlūkošanas dienesta.
Uzņēmumu gadījumā tas visbiežāk nozīmē, ka tā darbība tiek pārtraukta.
Eiropā iesaldētie aktīvi
Bet cik daudz zināms par iesaldētiem aktīviem citās Eiropas Savienības valstīs?
Ukrainas žurnālisti pētījuši Putinam pietuvinātu personu īpašumus Spānijā:
- krievu režisora Ņikitas Mihalkova villa Andalūzijā,
- Putina bijušās sievas pansija Kosta Blankā,
- ārlietu ministra Sergeja Lavrova radinieku īpašumi.
Uz lūgumu par detalizētāku informāciju Spānijas oficiālās iestādes LTV neatbild. Tāpat neatbild arī Itālijas Ārlietu ministrija.
Oficiālās Itālijas varas iestādes vēsta, ka kopējā sankcijām pakļauto ar Krieviju saistīto personu iesaldēto aktīvu kopsumma ir aptuveni divi miljardi eiro. Īpašumu saraksts un uzņēmumu nosaukumi gan nav atrodami.
Arī Bulgārija ar informāciju dalās nelabprāt. Publiski kļuva zināms, ka Bulgārija gatavojas pārņemt Kamčijas kūrortu Melnās jūras piekrastē, kas piederot Maskavas pašvaldībai. Vai tas vienīgais šāds gadījums? Bulgārijas Ārlietu ministrija sūta pie citām valsts institūcijām, bet tās uz jautājumiem nereaģē.
Tikmēr par situāciju Čehijā atrodamas ziņas, ka tur Krievijai ir valsts uzņēmuma "Roszagransobstvennostj" vairāk nekā 40 ēkas un nesaskaitāmi daudz dzīvokļu, ko kuriem daļa joprojām tiek izīrēti pastāvīgiem īrniekiem.
Pieejams arī Čehijas sankciju saraksts. Čehijas Ārlietu ministrija ir gatava stāstīt par šiem īpašumiem. "Ir desmitiem ēku. Ir ēkas Prāgā, ir atpūtas bāzes, ir dažādas ēkas kopš Padomju Savienības un sociālistiskās Čehoslovākijas. (..) Visu, izņemot vēstniecības ēkas, mēs iesaldējām," sacīja Čehijas ārlietu ministra vietnieks Jans Marians.
Tiesa, īrniekus no šiem īpašumiem laukā nemet. "Principā šos dzīvokļus var izīrēt, bet finanšu plūsmas tagad iet caur Finanšu ministrijas Finanšu izlūkošanas kontu. Tātad finanšu plūsmas šobrīd kontrolē valsts," sacīja Marians.
Tiesa, arī Čehijā vienota saraksta un pilnīgas informācijas par iesaldētiem aktīviem valsts līmenī nav un tā nav publiska informācija.
Polijā iesaldēto aktīvu vērtība sasniedz 1,3 miljardus eiro.
LTV vērsās arī Lietuvas iestādēs. "Protams, daži skaitļi mainās, jo mēs izsniedzam atļaujas sankcijām pakļautām personām izmantot šo naudu pēc īpaša izvērtējuma. Bet joprojām aptuveni 95 miljoni ir iesaldēti," pastāstīja Lietuvas finanšu noziegumu izmeklēšanas dienesta direktors Audrjus Valeika.
Iesaldēto īpašumu saraksta gan nav. Tie esot vien daži dzīvokļi.
Toties pieejams saraksts ar uzņēmumiem, kas pieder sankcijām pakļautām personām Lietuvā. Kopā tie ir 17 uzņēmumi. Lielākais no tiem ir mēslošanas līdzekļu ražotājs "Lifosa", kura galvenais akcionārs ir Krievijas uzņēmējs Andrejs Meļņičenko. Šo uzņēmumu lietuvieši centās glābt – pārņēma, iecēla administratoru un mēģināja biznesu turpināt, jo tajā strādāja teju 1000 cilvēki. Tiesa, tas beidzies bez laba rezultāta, uzņēmumā aktīva darbība tomēr nenotiek.
Tikmēr Igaunijas komercbanku kontos iesaldēti 40 miljoni eiro. No uzņēmumiem sankcijas skārušas bijušo taksometru izsaukumu pakalpojuma operatoru "Yandex".
Taču iesaldēto īpašumu saraksta gan nav. "Un tas ir labs jautājums, kāpēc mēs esam izvēlējušies citu pieeju. Iespējams, man jājautā latviešu kolēģiem, kāds bija galvenais mērķis publiskot sarakstu," sacīja Igaunijas Ārlietu ministrijas Juridiskās nodaļas vadītāja Kerli Veski.
Latvijas motivāciju skaidro Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieka vietnieks Paulis Iļjenkovs: "Palīdz sabiedrībai pārliecināties un zināt, kuri ir tie nekustamie īpašumi, kuri ir pakļauti sankcijām, kuri ir iesaldēti un attiecībā uz kuriem nevajadzētu iesaistīties nekādos darījumos arī personām, sabiedrības locekļiem kopumā."
Tātad kopumā Eiropā ļoti atšķiras valstu pieeja publiskot informāciju par iesaldētiem aktīviem, kas saistīti ar Krieviju.
Kāda ir Eiropas Savienības institūciju kopējā pieeja? "Es domāju, ka precīzs uzskaitījums par to, kurš īpašums, kam pieder un kur tas tiek glabāts, paliek valsts līmenī. Es domāju, ka mums tas nav jāzina Eiropas līmenī. Mums tikai jāzina, kāda ir šo aktīvu kumulatīvā vērtība," sacīja ES sūtnis sankciju jautājumos Deivids O' Salivans.
Kopumā tie esot 28 miljardi eiro privāto īpašumu vērtībā, kas vienā vai otrā veidā ir iesaldēta. "Tā ir aptuvenā vērtība. Es domāju, ka tas ir ļoti, ļoti mainīgs rādītājs atkarībā no tā, vai tas ir nekustamais īpašums, skaidrā nauda vai jahtas," sacīja O’ Salivans.
Salīdzinājumam – Eiropas Savienības valstu kopējā militārā palīdzība Ukrainai divu gadu laikā bijusi apmēram 33 miljardi eiro.
Līdzīga apjoma aktīvi ir Lielbritānijā – kopā 22 miljardu sterliņu mārciņu apmērā. Tomēr arī briti nestāsta, kam un kas tieši. "Latvija ir salīdzinoši unikāla ar savu pieeju veidot šādu sarakstu. Apvienotajā Karalistē pašlaik neapsver šāda saraksta izveidi," sacīja Sankciju eksperts Olivers Fīlans Lielbritānijas vēstniecībā Rīgā.
Kā piekļūt pie iesaldētajiem Krievijas aktīviem?
Sankciju un aktīvu iesaldēšanas mērķis nav gluži kādam ko atņemt, bet apgrūtināt tā lietošanu un ierobežot rīcības brīvību. Tomēr Eiropā šobrīd pamazām rodas apetīte šos iesaldētos līdzekļus mēģināt novirzīt Ukrainai ar domu, lai par karu un nodarīto postu maksā pati Krievija, nevis ukraiņi un Eiropas Savienības valstu nodokļu maksātāji.
Pati Ukraina rīkojas strauji – sankcijām pakļautajiem konfiscē iesaldēto naudu un īpašumus. Tiesa, nesteidzas ar to pārdošanu.
"Kad jūs pārņemat naudu, jūs to nosūtāt valsts kontā. Kad jūs pārņemat īpašumu, jūs to nododat Ukrainas Valsts īpašumu fondā, kuram ir nepieciešams to pienācīgi novērtēt, sagatavot nepieciešamo juridisko pamatu. (..) Problēma ir tā, ka kara laikā ir diezgan grūti iegūt labāku cenu tirgū, dodoties izsolē," skaidroja Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols.
Kā rīkojas Eiropas Savienības valstis?
Par pirmo kopīgo soli mēdz saukt Eiropas Savienības valstu lēmumu – Ukrainai novirzīt ienākumus no iesaldētajiem Krievijas centrālās bankas aptuveni 200 miljardiem eiro, kas glabājas Beļģijas finanšu klīringa uzņēmumā "EuroClear". Ukrainai pirmais miljards varētu tikt nodots līdz jūlijam. Vēl tikai esot jāsaskaņo vairākas detaļas, kā un kam tieši šī nauda būtu.
"Mums no Latvijas viedokļa svarīgākais ir bijis, lai šie līdzekļi, kas nāk, tie tiktu novirzīti gan militārām vajadzībām vai Ukrainas rekonstrukcijai, bet lai nemēģina izveidot situāciju, ka ar šiem līdzekļiem varētu nosegt kaut kādu sadaļu kaut kādos fondos vai tamlīdzīgi. Tā ideja mums vienmēr ir bijusi, ka šai naudai jānāk papildus virs Eiropas Savienības programmām, kas jau ir apstiprinātas," norādīja Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Brusbārdis.
ES sūtnis sankciju jautājumos Deivids O' Salivans gan atzina kādu būtisku detaļu: "Tā nebija daļa no parastā līguma starp Krievijas centrālo banku un šo uzņēmumu par savu vērtspapīru turēšanu. Tas bija negadījums, kas izrietēja no aktīvu imobilizācijas, tā bija sava veida negaidīta peļņa. Un kas ir noticis tagad – mēs esam ierosinājuši pārņemt šo naudu, kas īsti nepieder krieviem, kas īsti nepieder šim uzņēmumam."
Tomēr nav arī tā, ka Krievija noguldījusi naudu, tā nopelnījusi procentus un Eiropas Savienība tos tagad paņem un atdod Ukrainai. Klīringa uzņēmuma specifika, ka tie ar šādām naudas rezervēm nodrošinās, lai izpildītu dažādas starptautiskas starpbanku operācijas.
"Norēķinu sistēmā ir nauda. Un tā nauda visu laiku kustas. Tā kā tā visu laiku ir kustīga, tad to izmantot peļņas gūšanai ir sarežģīti vai neiespējami. Un unikāla situācija veidojas tādēļ, ka šī nauda stāv. Bet tas nav atrunāts nekādos līgumos," skaidroja finanšu un investīciju eksperts Ģirts Rungainis.
Tātad ar šo naudu, kas nekustas, ir nopelnīts. Ja līgumos tas atrunāts nav, tad nolemts, ka šo nopelnīto sadaļu atdod Ukrainai. Turklāt šo "negaidīto" peļņu Beļģijas valdība aplikusi ar nodokli, arī šo daļu novirzot Ukrainai.
Par to, ka visu Krievijas iesaldēto naudu var un vajag paņemt, pārliecināts ir Lielbritānijas domnīcas RUSI Finanšu noziegumu un drošības centra direktors Toms Kītings: "Es nesaprotu, kāpēc tas nevarētu notikt. Tātad G7 jau teica, ka Krievijai ir jāmaksā, kad šis karš beigsies. Tāpēc viss, ko mēs darām, mēs ņemam šo naudu šodien par to, kam galu galā vajadzētu notikt, kad šis karš beigsies. Tāpēc es domāju, ka bažas par juridisko pamatu… Tiek norādīts, piemēram, uz faktu, ka Irāka samaksāja par kaitējumu, ko tā nodarīja Kuveitai pēc iebrukuma 1990. gadā. Tātad ir precedenti, kad šāda veida kompensācijas ir izmaksātas. Tas, ko mēs sakām, ir – darīsim to šodien, jo nauda Ukrainai ir vajadzīga šodien. Nav labi gaidīt piecus, desmit gadus, lai rastu lielus juridiskus argumentus. Tāpēc es teiktu – konfiscējiet aktīvus šodien! Tas nedestabilizēs tirgu. Tas nemazinās uzticību eiro. Dariet to šodien, jo pēc desmit gadiem var būt par vēlu. Tad vairs Ukraina var nepastāvēt."
Ko teiks Krievija – vai tā neatriebsies, vai neattiesās šo naudu atpakaļ?
"Vai mums ir jākonfiscē nauda, jāņem no Krievijas un jātērē? Vai mums ir jāsaka: ja vēlaties atgūt savu naudu, jums būs jāmaksā, lai to atgūtu? Es domāju, ka ir dažādi veidi, kā tas varētu notikt. Un es nedomāju, ka kāds jau būtu atradis juridiski pamatotu veidu, kā to izdarīt un labākajā veidā palīdzētu Ukrainai. Šīs debates turpinās," sacīja O' Salivans.
Kāda ir Eiropas valstu pieeja?
Ko un kā varētu darīt, nezina pašas valstis, kur nu vēl kāda kopēja Eiropas Savienības politika.
"Es domāju, ka tas ir ļoti maz ticams. Visas mūsu dalībvalstis ir ļoti piesaistītas savām individuālajām tiesību sistēmām," atzina O' Salivans.
Ko, piemēram, Polijā darīt ar iesaldētajiem līdzekļiem? Atbild Polijas Ārlietu ministrija: "Attiecībā uz konfiskāciju mēs vēlētos būt saskaņā ar kopējo ES pieeju." Kopējas pieejas gan nav.
Savukārt Čehijas Ārlietu ministrija runā par to, ka jāsāk šie ceļi meklēt katrai valstij pašai. "Mēs apspriežam dažādas iespējas. Lūdzu, saprotiet, ka es, protams, nevaru šajā sakarā runāt sīkāk. (..) Mēs esam gatavi dažādām aktīvām, radošām pieejām. Es teiktu, ka mums nav ilūziju par Krievijas uzvedību. Mēs ļoti uzmanīgi to analizējam, ņemot vērā Čehijas likumdošanu un tiesu praksi," sacīja Čehijas ārlietu ministra vietnieks Jans Marians.
To, ka vajag radošas juridiskas pieejas, sarunās pieminēja vairāku valstu pārstāvji. "Valsts nevar vienkārši paņemt jūsu naudu bez jebkāda cita paskaidrojuma, izņemot to, ka jūs kādam nepatīkat," norādīja Deivids O' Salivans.
Latvija šajā ziņā izcēlusies jau ar divām pieejām. Pirmkārt, Krievijai atņemts "Maskavas nams" Rīgā ar argumentu, ka tajā notiek pret valsts drošību vērstas aktivitātes. "Tas arī ir salīdzinoši radošs risinājums, kā meklēt to veidu, kādā kaut ko darīt arī nacionālā līmenī, kas neatbilst Eiropas Savienības kaut kādiem pamatpostulātiem," sacīja Brusbārdis.
"Mums ir, tā teikt, svarīgs rezultāts. Lai tas rezultāts ir tāds, kādu mēs vēlamies sasniegt, pārņemot īpašumu. Lai mēs maksimāli minimizētu kaut kādas potenciālas tiesvedības riskus. Šobrīd attiecībā uz namu Marijas ielā ir klusums. Tātad mēs esam izspēlējuši to spēli pareizi," sacīja Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna. Tiesa, nams vēl ir jāpārdod, ja kāds to pirks, un līdzekļi jānodod Ukrainai.
Tādu pašu shēmu gan īsti nepielietot uz Krievijai un Baltkrievijai piederošajām sanatorijām Jūrmalā. Tās abas ir tukšas, tajās nekas nenotiek un valsts drošību neapdraudot.
Savukārt otra Latvijas īstenotā radošā pieeja ir paaugstināts nekustamā īpašuma nodoklis, proti, 10% apmērā aplikt visus iesaldētos īpašumus. Gadā tas papildus dotu aptuveni divus miljonus eiro pašvaldību maciņos.
"Nekustamā īpašuma nodoklis ir pašvaldības nodoklis. Un pašvaldības ir ļoti lielas Ukrainas atbalsta finansētājas. Līdz ar to netieši, ko es jau sākumā teicu, ka šis karš ir radījis ļoti daudz izmaksas. Un šīs izmaksas arī daļēji tiek kompensētas caur nekustamā īpašuma nodokli pašvaldībām, un šeit ir tīri," pamatoja Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs ("Jaunā Vienotība").
Izskan priekšlikumi, ka šādu juridisku pieeju varētu attiecināt arī uz naudu banku kontos. "Uz jebkādu sankcionēto personu, juridisku vai fizisku personu, kustamu vai nekustamu mantu, tajā skaitā arī finanšu instrumentu aplikšanu ar nodokli. Jo arī valsts iestādēm, administrējot sankciju piemērošanu, uzraudzību, pārraudzību, rodas izdevumi, un tie izdevumi ir nodokļu maksātāju nauda," sacīja Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība).
Kā to komentē Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele? "Doma par papildu muitu, papildu nodokļiem ir ļoti laba doma. Manā skatījumā tā ir ļoti laba doma. Es ceru, ka tā tiks ātri realizēta. (..) Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Eiropas Komisija labprāt šo ideju uzklausītu. Es esmu pārliecināta: ja ir nevis vienkārši ideja, bet jau tādas praktiskākas izstrādes, toskait arī, teiksim, juridiskie argumenti par un pret, to visi labprāt ņemtu Eiropas Savienībā pretī, uzklausītu un skatītos, vai tas ir darboties un dzīvotspējīgs tajā tiesiskajā ietvarā, kāds mums ir gan Eiropas Savienībā, gan arī starptautiskajās tiesībās."
Tāpēc jānotiek ideju apmaiņai. Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs gan atzina: "Ļoti daudzās valstīs šajā virzienā domāšana nenotiek. Notiek ES līmenī domāšana. Un tie ES līmeņa lēmumi, kas tiek pieņemti, tiek īstenoti. Bet nacionāli nekas netiek darīts."
"Manas bažas rada tas, ka interese atbalstīt Ukrainu, radīt interesantas idejas, lai piesaistītu naudu Ukrainai, sāk samazināties visā Eiropas Savienībā.
Tāpēc mums ir jāuztur impulss. Un viens no veidiem, kā saglabāt impulsu, ir domāt par šādām labām idejām un pēc tam dalīties tajās ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vai es sagaidītu, ka Dienvideiropas valstis paņems kādu ideju no Latvijas un īstenos to, teiksim, Portugālē vai Spānijā? Iespējams, nē. Vai es sagaidītu, ka tā pieredze tiktu pārņemta un īstenota kaut kur, piemēram, Čehijas Republikā vai Polijā, vai varbūt Ziemeļvalstīs? Pilnīgi noteikti, es to sagaidītu," sacīja Toms Kītings no Lielbritānijas domnīcas RUSI.
Varbūt Lielbritānijai arī ir ideja vai kas jau paveikts ar iesaldētajiem Krievijas aktīviem? "Vēl nekas nav izdarīts. Mēs saprotam, cik svarīgi ir rīkoties ātri. Ukrainai nav ilga laika greznības. Taču mēs uzskatām, ka ir ļoti svarīgi – mums ir jāpārliecinās, ka viss ir darīts neapstrīdami pareizi. Tātad mums ir idejas par to, kā mēs to varam izdarīt. Jūs zināt, G7 strādā ar šī jautājuma specifiku. Es negribētu komentēt katru no idejām," norādīja sankciju eksperts Lielbritānijas vēstniecībā Rīgā Olivers Fīlans.
Idejas no britiem un igauņiem
Esot cerības, ka G7 samitā, kas notiks šogad jūnija vidū Itālijā, kādas idejas varētu tikt prezentētas. Neformāli jau izskanējusi viena pat ļoti radoša ideja.
"Pagājušajā vasarā Apvienotajā Karalistē Ārlietu birojs izplatīja domu, ka, iespējams, oligarhi varētu ziedot savus līdzekļus fondam, lai atbalstītu Ukrainu. Tas, ko viņi saņemtu apmaiņā pret šo ziedojumu, nekad netika skaidri formulēts. Vai tā būtu sava veida sankciju atvieglošanas iespēja, vai iespēja atkal ceļot uz Apvienoto Karalisti," pastāstīja Toms Kītings.
"Varu atzīt, ka tā klejo apkārt. Es domāju, ka tā ir apsverama doma, bet tad ir arī jārēķinās, ka būs, protams, pretargumenti. Kas teiks, ka cilvēki, kuri ir ieguvuši milzīgu bagātību pie Putina, labi apzinoties, ka viņi faktiski ir daļa no šī režīma, ka viņi atpērkoties var darīt sevi tīrus, baltus un dzīvot tālāk," komentēja Reinis Brusbārdis.
Taču drīzākais ceļš, kā tikt klāt sankcijām pakļauto Krievijas privātpersonu aktīviem, ir vērot un uzmanīt, vai viņi nepārkāpj kādus sankciju noteikumus, par ko savukārt var paredzēt kriminālatbildību, un viens no kriminālsodu veidiem ir īpašumu konfiskācija.
Tikmēr Igaunija sākusi strādāt pie citas idejas, virzot īpašu likumu parlamentā par sava veida reparāciju sistēmas ieviešanu.
Proti, Ukraina par visu nodarīto postu vērstos ar finansiālu prasību pret Krieviju. "Tad domājams, ka Krievija neko neatbildēs vai vienkārši pateiks – nē. Tādā gadījumā Ukraina var prasīt caur starptautisko kompensāciju mehānismu, Ukraina varētu pajautāt tieši no mums. Tad, ja mēs saņemam šo pieprasījumu, tad mēs skatāmies, kādi aktīvi mums tajā laikā ir iesaldēti Igaunijā," ieskicēja Kerli Veski no Igaunijas Ārlietu ministrijas.
Uz šādas prasības pamata par labu Ukrainai varētu konfiscēt un izpārdot Krievijas iesaldētos aktīvus, kas atrodas Igaunijā, kamēr Krievija oficiāli nebūs samaksājusi Ukrainai. "Priekšnoteikums ir, ka Ukrainai ir jāizvirza prasība pret Krieviju. Tātad tas ir sākuma punkts. Tāpēc es neredzu, ka mūsu mehānisms varētu sākt darboties šovasar. Bet es arī nevaru īsti teikt, ka mēs gaidām kara beigas," sacīja Veski.
Savulaik šādi Irāka bija spiesta samaksāt par iebrukumu Kuveitā. "Lūk, tas bija salīdzināms. 90. gadā arī. Ļoti, ļoti salīdzināms. Un ko izdarīja tajā brīdī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome? Noreaģēja, noreaģēja atbilstoši statūtiem. Tā ka viņai tas ir jādara. Uzņēmās šī konflikta menedžmentu pēc būtības. Un cita starpā arī nodibināja zaudējumu atlīdzības komisiju," pastāstīja tiesnese Ineta Ziemele.
Jāatzīmē gan, ka ANO Drošības padomē sēž pati Krievija un tai draudzīgā Ķīna.
