Kādā mērā juridisko zinātņu autoritāte Kalvis Torgāns ar pārmetumiem pirmās instances tiesnesei atklāja problēmas, kas raksturīgas tiesu sistēmai? Un vai tiesu vara, aizbildinoties ar tiesneša neatkarību, cenšas aizsargāt savējos?
ĪSUMĀ:
- LNB būvnieki uzskatīja, ka viņiem nav samaksāta pilna cena par būvdarbiem, un vērsās tiesā.
- Pirmajā instancē tiesneses Sandras Meliņas spriedums bija pārsteidzošs – Kultūras ministrijai (KM) lika maksāt būvniekiem 9 miljonus eiro.
- KM advokāts, profesors Kalvis Torgāns norādīja uz tiesnešu neatkarības un patvaļas robežšķirtni.
- Profesora publikācija lika sarosīties tiesnešu kopienai. Tieslietu ministrija atzina, ka Torgāna argumenti norāda uz nepieļaujamiem tiesneses pārkāpumiem.
- Šogad, pēc tam, kad Senāts tomēr lēma par labu KM, publicēts vēl viens nu jau mūžībā aizgājušā Torgāna raksts.
- Taču nekāda reakcija no tiesu varas nesekoja. Strupišs to skaidro ar cieņu pret mirušo profesoru.
- Tikmēr tiesnese Meliņa vairs neuzskata savu iepriekšējo interpretāciju par pareizu, jo respektē augstāku instanču lēmumu.
- Torgāna novēlējums jau 2017. gadā: "Lielākais jurista grēks ir savas zināšanas izmantot likuma jēgas sagrozīšanai viltīgās shēmās un iespaida veidošana, ka likumi rakstīti bailīgajiem un muļķiem."
Mājieni, draudi un pusdraudi
"Ekselences, augsti godātie klātesošie, dāmas un kungi. Es jūtos pacilāts un pagodināts būt šeit un uzrunāt jūs, un runāt par savu stāstījumu, koncepciju, metaforām un simboliem. Varu to nedarīt. Ēkas tēls ir šeit, un viņš runā pats par sevi. Viņš runā par mūsu tautas pagātni, runā šodienas valodā un droši var skatīties nākotnē." Šos vārdus arhitekts Gunārs Birkerts teica 2014. gada 29. augustā Nacionālajā bibliotēkā. Todien notika viņa lolotās Gaismas pils svinīgā atklāšana.
Uz pasākumu bija pulcējusies Latvijas kultūras elite, amatpersonas valstsvīri un ārvalstu viesi. Kultūras ministre Dace Melbārde uz skatuves izteica pateicību būvniekiem, pilnsabiedrības "Nacionālā būvkompāniju apvienība" pārstāvim Mārim Saukānam.
Lai gan Melbārde un Saukāns uz skatuves smaidīja, patiesībā viņu starpā bija būtiskas nesaskaņas. Bibliotēka izmaksāja 268 miljonus eiro. Taču būvnieki uzskatīja, ka viņiem nav samaksāta pilna cena par būvdarbiem un prasīja vēl 9 miljonus.
Ilgstošas domstarpības par naudu parādījās, vēl pirms ēku nodeva ekspluatācijā. Ziņu virsrakstos laiku pa laikam bija lasāmas būvnieku prasības, viņi rakstīja atklātas vēstules un solīja tiesāties, ja valsts nemaksās. Vērsās arī pie plašsaziņas līdzekļiem.
"Tiesvedība, manuprāt, būtu ļoti slikta prakse divos veidos. Viena – pie tiesvedības, tā kā tās šobrīd notiek ir ļoti garas, mainās ministri, mainās politika. Tā būtu ļoti slikta zīme tiem uzņēmējiem, kas strādā ne tikai celtniecības nozarē," tā 2015. gada 1. septembrī LTV raidījumā "Rīta panorāma" izteicās būvnieka pārstāvis Māris Saukāns. Viņš stāstīja par vairāku desmitu uzņēmēju parakstītu vēstuli, kas pieprasīja izpildīt būvnieka prasību.
Tomēr tā laika kultūras ministre Dace Melbārde nepiekāpās: "Spiediens bija visu laiku liels, tika meklēti visādi līdzekļi, kā mūs ietekmēt. Piemēram, viens no tādiem skarbiem brīžiem bija, kad bibliotēka bija jānodod ekspluatācijā un jāparaksta papīri, būvnieki teica, ka neparakstīs no savas puses papīrus, kamēr mēs neatradīsim risinājumu."
Valdībai tobrīd tas bija sitiens vārīgā vietā, jo tikko uzbūvētā Nacionālā bibliotēka bija iecerēta kā centrālais sekretariāts Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā.
"Jā, es esmu saņēmusi arī mājienus, draudus un pusdraudus," atklāja Melbārde.
Būvnieki biedēja ar līgumsodiem, kas parāda summu palielinās līdz 20 miljoniem. Viņi draudēja, ka par kavēšanos samaksāt Kultūras ministrijas vadībai būs jāatbild personiski un jāmaksā visu atlikušo dzīvi. "Mums ir bijušas sanāksmes, kurās mums sēž cilvēki otrā pusē un saka – jūs visi par to atbildēsiet, jūs redzēsiet, ka jums nav taisnība, jūs atbildēsiet, ka jūs valstij esat radījuši zaudējumus," pastāstīja bijusī ministre.
Kas bija būvnieks, un par ko strīds?
Pilnsabiedrību "Nacionālā būvnieku apvienība" veidoja trīs būvfirmas – "Skonto Būve", "Re&Re" un "RBS skals".
Pirmie divi ir bagāti un ietekmīgi uzņēmumi, kas savu kapitālu audzēja, pateicoties valsts pasūtījumiem. Tobrīd vēl nebija zināms, ka Konkurences padome tās tur aizdomās par karteļa vienošanos valsts pasūtījumos no 2015. gada. "RBS skals" šobrīd ir bankrotējis.
Nesaskaņu cēlonis ir 2008. gada maijā noslēgtajā līgumā. Tobrīd jau vairākus gadus pēc kārtas būvniecības izmaksas bija būtiski cēlušās. Lai pasargātu celtniekus no inflācijas, puses līgumā iestrādāja punktu, ka izmaksām piemēros īpašus Centrālās statistikas pārvaldes izrēķinātus koeficientus – būvniecības izmaksu indeksus.
Uzsākot celtniecību un veicot pirmos norēķinus par pabeigtajiem etapiem, būvnieki bija apmierināti. Papildu nolīgtajai summai viņi saņēma arī to daļu, ko no sākotnējās līguma summas bija noēdusi inflācija. Taču sākās ekonomiskā krīze. Cenu pieaugums būvniecībā apstājās, un sākās kritums.
"Pirmajos gados, kamēr bija inflācija, tikmēr būvniekiem nebija iebildumu, kā tiek interpretēts līgums un nebija iebildumu pret indeksiem. Tie iebildumi sākās tai brīdī, kad sākās deflācija. Tas jau arī lika aizdomāties, ka kaut kas nav kārtībā un ka ir mainījušies spēles noteikumi un apstākļi, un būvnieks meklē citus veidus, kā saglabāt peļņu ar plusa zīmi," pastāstīja Melbārde.
Kultūras ministrija bija droša par savu pozīciju, pretenzijas noraidīja un bija gatava tiesāties. Argumenti tai bija pārliecinoši. "Nacionālo būvkompāniju apvienība" prasību tiesā iesniedza 2018. gada sākumā. Viņi uzskatīja, ka valsts par celtniecību ir parādā 12 miljonus eiro, proti, nesamaksāto summu 9 miljonu eiro apmērā un vēl procentus.
Savā prasībā viņi centās argumentēt, ka līgumā patiesībā ir domāti citi indeksi, kas būvniekam būtu izdevīgāki. Būvnieku atrastajos indeksos deflācijai bija mazāka ietekme. Un tur arī veidojās prasības pamatsumma – 9 miljoni eiro.
Bibliotēkas būvniecībai kā neatkarīgs būvdarbu uzraugs bija pieaicināta Luksemburgas kompānija "Hill International". Arī tā uzskatīja, ka koeficienti ir par labu valstij un nekāda līguma interpretācija nav iespējama.
Tiesneses Meliņas spriedums
Pilnsabiedrība "Nacionālā būvkompāniju apvienība" vērsās tiesā ar prasību pret Kultūras ministriju par parāda piedziņu. Lietu Vidzemes priekšpilsētas tiesā izskatīja tiesnese Sandra Meliņa.
Apšaubāmu lēmumu dēļ Meliņa žurnālistu uzmanības lokā ir nonākusi vairākkārt. 2010. gadā viņa pildīja tiesas priekšsēdētājas pienākumus un atstāja spēkā izmeklēšanas tiesneša lēmumu par kratīšanu žurnālistes Ilzes Naglas mājās.
Tobrīd izmeklētāji vāca pierādījumus lietā par datu noplūdi no Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzes. Vēlāk Eiropas Cilvēktiesību tiesa kratīšanu atzina par nelikumīgu un piesprieda Latvijai maksāt soda naudu.
2014. gadā Sandra Meliņa pēc maksātnespējas administratora Māra Sprūda prasības apķīlāja kontus žurnāla "IR" izdevējam kā prasības nodrošinājumu. Apgabaltiesa vēlāk šo lēmumu atcēla, bet Saeima mainīja apķīlāšanas noteikumus.
Savukārt viens no advokātiem, kas tiesā pārstāvēja būvnieku, bija Viktors Tihonovs, kuru var uzskatīt par kādreiz ietekmīgā advokāta Andra Grūtupa ietekmes mantinieku.
Kultūras ministrijas pusē bija pieaicināti advokāti Romualds Vonsovičs, Kalvis Torgāns, Dainis Lasmanis, kuri uzstāja, ka prasība tiesā ir jāatstāj bez izskatīšanas vai arī jānoraida. Svarīgākais pretarguments – līguma punktu par koeficienta piemērošanu nevar interpretēt nekā citādi, kā to darīja Kultūras ministrija.
Savukārt būvnieki tiesā iesniedza lielu skaitu ar dokumentiem, kas, viņuprāt, pierādīja, ka līguma punktu par darbaspēka izmaksu koeficientiem var iztulkot viņiem par labu.
Lietu izskatīja vairākās tiesas sēdēs gandrīz gada garumā. Tiesnese Sandra Meliņa nolēma, ka Kultūras ministrijai jāmaksā būvniekiem 9 miljoni.
"Tad bija šī pirmā instance, kas mums bija patiešām, nu, jāsaka pat šoks. Tas bija ļoti pārsteidzoši. Un mūsu juristi, viņi arī nāca un dalījās pārdomās, ka, viņuprāt, pirmajā instancē visi tie argumenti, ko tiesnese ir likusi, un kā tas process notika, tiešām rada aizdomas, ka varbūt tiesu ir mēģināts ietekmēt," par pārsteidzošo spriedumu sacīja tā brīža kultūras ministre Dace Melbārde. "Tajā brīdī es otro reizi gāju uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju un aicināju pievērst uzmanību šai lietai, jo stāsts ir par daudziem miljoniem, kas var ietekmēt Latvijas valsts budžetu."
"Burts B turpmāk lasāms kā D"
Pārsteigti par lietas iznākumu bija arī advokāti, kuri lietā pārstāvēja ministriju. Divi no viņiem, tostarp profesors Kalvis Torgāns, paši ir bijuši tiesneši.
2019. gada 9. aprīlī juridiskajiem jautājumiem veltītais žurnāls "Jurista Vārds" publicēja Kalvja Torgāna rakstu "Tiesas kļūdas un tiesneša neatkarības robežas". Tajā viņš analizēja jautājumu, kur beidzas tiesnešu neatkarība un kur sākas patvaļa.
Lūk, fragmenti no publikācijas:
"Tiesneša neatkarība un tās stiprināšana pēdējos gados daudzkārt apspriesta dažādās konferencēs un semināros. Mazāk ir runāts par tādiem gadījumiem, kad tiesnesis, juzdamies neatkarīgs, taisa tādus nolēmumus, kuru atbilstību tiesību normām un principiem nespēj izskaidrot ne pats, ne kolēģi, ne tiesību zinātnieki."
Viņš neminēja konkrēto lietu un ar vienkāršiem piemēriem izskaidroja notikušo.
"Tās būtu tiesas kļūdas, kādas nav piedodamas pat trešā kursa jurisprudences studentam. Diemžēl izfantazētais piemērs nav tālu no dzīvē notiekošā. Ir pat trakāk, piemēram, ka tiesa, balstoties uz divu ekspertu atzinumiem, nospriež, ka burts B turpmāk lasāms kā D un unikāla bibliotēkas ēka turpmāk uzskatāma par biroju."
Rakstā viņš arī iezīmēja iemeslus, kāpēc otrai pusei varētu būt nepieciešams pirmās instances spriedums, kuru, visticamāk, atcels.
"Tāda interese var būt, lai izdarītu spiedienu uz otru pusi, kaut ko līdzīgu šantāžai izlīgt, vai arī vismaz pabojātu nervus pretiniekam un sev veidotu taisnības cīnītāja tēlu."
Raksta kopsavilkumā Torgāns arī izdara secinājumus par lielo atcelto pirmās instances spriedumu skaitu.
"Tas, ka nozīmīga daļa pārsūdzēto tiesas nolēmumu tiek atcelta, rāda, ka nepietiek ar aicinājumiem strādāt kvalitatīvāk un nemitīgi celt kvalifikāciju. Tiesu priekšsēdētājiem un tiesu sistēmas pašpārvaldes institūcijām ir jāizrāda lielāks prasīgums par tiesas nolēmumu kvalitāti un lielāka bardzība pret tiesu varu diskreditējošu rupju nolaidību, tiesību normu analfabētisku traktējumu, paviršībām un vairāk vai mazāk slēptiem faktu sagrozījumiem, tiesību normu jēgas izkropļojumiem un pierādījumu ignorēšanu."
Profesors Kalvis Torgāns bija pasniedzējs Latvijas Universitātē jau no sešdesmitajiem gadiem un no 1991.gada vadīja Juridiskās fakultātes Civiltiesību katedru, bija arī fakultātes dekāns. 2008. gadā viņš kļuva par Augstākās tiesas senatoru.
Viņš ir daudzu publikāciju autors un bijis ļoti cienīts pasniedzējs vairumam šobrīd strādājošo tiesnešu, advokātu un prokuroru. Bijusī Satversmes tiesas tiesnese un Saeimas deputāte Ilma Čepāne: "Viņš atšķirībā no daudziem kolēģiem, tāpēc man viņš ir tik tuvs, nebaidījās rakstīt par problēmām tiesu sistēmā. Viens no retajiem, kas neklusēja un rakstīja par tiesas kļūdām."
Ilma Čepāne apstiprināja vairāku Latvijas Radio uzrunāto juristu teikto, ka advokāti reti kritizē tiesu – galvenokārt tādēļ, ka baidās: "Ir ļoti maza iespēja, ka sūdzības dēļ tiesnesi atcels no amata. Bet tam pašam advokātam var nākties ar viņu sastapties citā tiesvedībā, un tas var kaitēt advokāta klientu interesēm."
Vērtēja tiesneses rīcību
Profesora Torgāna publikācija nepalika bez atbildes. Laikā, kad lieta vēl nebija izskatīta apelācijas instancē, "Jurista Vārdā" savu viedokli publicēja Tiesnešu ētikas komisija. Tā nevis analizēja iemeslus, kāpēc šāds raksts tapa, bet gan vairāk uzbruka žurnālam un Torgānam.
Fragments no Tienešu ētikas komisijas dokumenta:
"Var paredzēt, ka rakstu izlasīs arī apelācijas instances tiesas tiesneši. Pats par sevi šis fakts nevarētu tikt vērtēts kā advokāta vārda brīvības robežu pārsniegšana. Advokāts ir tiesīgs izteikt viedokli par lietu arī ārpus tiesas zāles. Šis viedoklis var būt tiesas darbu kritizējošs, tomēr autora norādes par tiesnešu disciplināratbildību nav tieši saistītas ar tiesas spriedumu, tādēļ apelācijas instances tiesa tās var pamatoti uztvert kā draudus, kas var radīt ietekmi uz to, kā lieta varētu tikt izskatīta apelācijas instances tiesā."
Tikmēr tiesvedība nerimās. Kultūras ministrija par neparasto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību. 2019. gada 4. oktobrī Rīgas apgabaltiesa atcēla Sandras Meliņas sarakstīto spriedumu un prasību par 12 miljonu eiro piedziņu noraidīja. Būvnieki iesniedza kasācijas sūdzību.
Paralēli tiesvedībai Kalvis Torgāns prasīja ierosināt disciplinārlietu pret tiesnesi Sandru Meliņu Tiesnešu ētikas komisijā. Komisija to atteica un pamatoja šādi:
"Komisija konstatēja, ka iesniegumā izklāstītie apstākļi nenorāda uz tiesneses iespējamu ētikas normu pārkāpumu, bet skar procesuālus jautājumus, kuru izskatīšana nav Tiesnešu ētikas komisijas kompetencē." (Fragments no Tiesnešu ētikas komisijas dokumenta).
Ētikas komisijas atbildi advokātam parakstīja tiesnešu Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece, Augstākās tiesas tiesnese Dzintra Amerika. Latvijas Radio vaicāja viņai, kāpēc komisija nav veikusi nopietnu pārbaudi, nav vērtējusi lietas materiālus un sprieduma gatavošanas apstākļus.
"Šis nav tas gadījums, kur var kaut ko izmeklēt. Persona norāda konkrētus pārkāpumus, ko uzskata, un mēs nokvalificējam, ko tas nozīmē. Mēs šajā gadījumā redzējām, ka runa ir par procesuālo tiesību normu nepareizu interpretāciju vai arī piemērošanu. Runa bija par tiesas spriešanu, līdz ar to mēs tālāk neko nevaram izmeklēt," skaidroja Amerika.
Ja Ētikas komisija pieprasītu lietas materiālus un vērtētu, kāpēc tiesnesis normas piemēroja nepareizi, tad tā jau būtu iejaukšanās tiesas spriešanā. Līdz ar to būtu pārkāpta tiesas neatkarība. "Mēs iejauktos tajā procesā, un sanāktu tā, ka otra puse tajā lietā... Sanāk tā, ka strīds ir pārcēlies uz Ētikas komisiju," skaidroja Amerika.
Pusgadu vēlāk Tieslietu ministrija atzina, ka Torgāna argumenti norāda uz nepieļaujamiem tiesneses pārkāpumiem.
Tobrīd jau bija apelācijas tiesas spriedums, kurā būvnieku prasība bija noraidīta. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns ierosināja disciplinārlietu un nodeva to izskatīšanai Tiesnešu disciplinārlietu kolēģijai. "Profesora Torgāna, kas ir vienlaikus goda tiesnesis un ir bijis senators, iesniegumā norādītie apstākļi man nedeva iespēju vispār nerosināt šādu disciplinārlietu. Jo tie bija argumentēti," sacīja Bordāns.
Tomēr arī Tiesnešu disciplinārkolēģija nostājās tiesneses Sandras Meliņas pusē. Komisija tiesneses rīcībā nesaskatīja rupju nolaidību.
Fragments no Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmuma:
"Tiesnešu disciplinārkolēģija nekonstatē, ka tiesnese būtu pieļāvusi atklātus nepiedodamus amata pārkāpumus lietas izskatīšanā. Apelācijas instances tiesas atšķirīgi secinājumi par lietas apstākļiem nav atzīstami par rupju nolaidību lietas izskatīšanā, un tiesneša saukšana pie disciplinārās atbildības šādos gadījumos apdraudētu ļoti būtisku amata elementu – neatkarību."
Bordāna vērtējumā, iespējams, tiesnešu kolēģija pietiekami neiedziļinājās lietas apstākļos un izvēlējās vienkāršāko risinājumu. "Man tas likās nepietiekami pamatots, un es teiktu, ka Torgāna kungam ir taisnība šajā gadījumā, arī izvērtējot apstākļus. Turklāt jāpiezīmē, ka tas nebija mans personiski viedoklis, lēmums. To izanalizēja vispirms Tiesu departaments Tieslietu ministrijā, kur arī ir kvalificēti juristi, kas ir ilggadēji strādājuši saistībā ar tiesām, vērtējuši tiesu darbu."
Disciplinārkolēģijas priekšsēdētājs ir Augstākās tiesas tiesnesis Valērijs Maksimovs. Latvijas Radio viņam jautāja, kāpēc tiesnesi nevar saukt pie atbildības par spriedumu, kur vairāki profesionāli juristi, arī Tieslietu ministrijas eksperti saskata kaut ko vairāk par nepareizu faktu interpretāciju.
"Protams, ka uzlabojumiem robežu nav, bet sprieduma saturs bija atbilstošs likuma prasībām attiecībā uz procesuālo dokumentu sastādīšanu. Bija skaidra tiesneses doma, tam var piekrist, var nepiekrist, bet argumentācija bija, pozīcija bija skaidra. Spriedums pēc Augstākās tiesas viedokļa bija kļūdains attiecībā uz prasības apmierināšanu. Bet kļūda vai nepareiza rīcība ir cilvēka dabas sastāvdaļa. Visi kļūdās, visās profesijās," sacīja Maksimovs.
Lai pieņemtu lēmumu, disciplinārkolēģija vērtēja tikai spriedumu. Pašu tiesnesi Sandru Meliņu viņi klātienē neiztaujāja un arī ar visiem lietas materiāliem neiepazinās.
Maksimovs skaidroja, ka tāda izpēte nebija vajadzīga: "Disciplinārkolēģija skata lietas uz tiem pamatiem, kas atspoguļoti rīkojumā. Faktiski tieslietu ministrs pamatoja savu rīkojumu ar apelācijas instances secinājumiem, tādēļ mēs skatījām ierosinātās lietas robežās. (..) Ar sējumiem droši vien ne [neiepazināmies], spriedumu lasīja katrs, katram bija savs viedoklis."
Tā kā pārkāpumus nesaskatīja ne Ētikas komisija, ne Disciplinārlietu kolēģija, tiesnese par apšaubāmo tiesas spriešanu daudzmiljonu lietā ir tikusi cauri sveikā.
Ja neiedziļinās lietas būtībā, tad var likties, ka zaudējušās puses advokāts nepamatoti un emociju vadīts uzbrucis tiesnesim.
Profesora pēdējais raksts
Savukārt ar Augstākās tiesas jeb Senāta 2023. gada 2. februāra lēmumu izbeidzās piecus gadus ilgusī tiesvedība par to, vai Nacionālās bibliotēkas celtnieki ir saņēmuši pilnu samaksu. Kultūras ministrija uzvarēja.
Advokāts un goda tiesnesis Kalvis Torgāns, kurš bija iededzies par apšaubāmo tiesas spriešanu pirmajā instancē, gala nolēmumu nesagaidīja. 2021.gada 12. martā viņš devās mūžībā.
Sēroja visa juristu saime. Līdzjūtību sociālajā tīklā tviterī izteica arī Valsts prezidents Egils Levits.
Mūsu tiesību zinātne ir cietusi smagu zaudējumu – mūžībā ir aizgājis profesors Kalvis Torgāns, viens no Latvijas lielajiem juristiem. Līdzjūtība ģimenei!
— Egils Levits (@valstsgriba) March 12, 2021
Tomēr daudziem par pārsteigumu žurnāls "Jurista Vārds" šā gada aprīlī – divus gadus pēc profesora nāves –, publicēja viņa pēdējo rakstu ar nosaukumu "Tiesāšanās pret D (KM Personā). Subjektīvs viedoklis par kādu tiesāšanos 2018.–2020. gadā".
"Profesors 2020. gadā jau strādāja pie šī raksta, bet tomēr gaidīja, kad šo lietu izskatīs līdz galam tiesu instances.
Un, slims būdams, nodeva mums šo rakstu, lai redakcija viņu publicē tad, kad būs beigusies tiesāšanās šajā konkrētajā lietā," pastāstīja žurnāla "Jurista Vārds" galvenā redaktore Dina Gailīte. "Tas notika šogad, mēs, protams, pildījām viņam doto solījumu."
Lai gan skatījumu skaits žurnāla elektroniskajā versijā pārsniedza visus "Jurista Vārda" publikāciju lasījumu rekordus, nekāda reakcija no tiesu varas nesekoja.
"Tas bija vēl viens pārsteigums. Mēs gaidījām, ka būs lielāka reakcija, ka būs kādas diskusijas juristu vidū, līdzīgas tām, kādas tās bija 2019. gadā, bet diemžēl mēs nekādu reakciju neesam sagaidījuši. Un tā, protams, ir mazliet žēl, jo
šis raksts būtu bijis labs iemesls tiesu varas paškritiskai sava darba analīzei," sacīja Gailīte.
Paškritikas diskusijas izpaliek
Kā klusumu pēc profesora Torgāna otrās kritiskās publikācijas par tiesu varas nespēju ieviest kārtību savās rindās skaidro augstākā tiesu varas amatpersona?
"Diemžēl ar Torgāna kungu mēs diskusiju nevaram turpināt, līdz ar to, kā saka, respektējot Torgāna kungu, neviens arī neiebilst. Nav jau kam atbildēt," sacīja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs.
Viņš arī norādīja uz Torgāna kā advokāta lomu šajā lietā: "Te ir jāņem vērā viena lieta. Torgāna kungs, lai gan viņš bija profesors, akadēmiķis, viņš bija lietas dalībnieks. Un lietas dalībniekam sava lieta vienmēr šķiet ļoti vienkārša no viņa skatupunkta. Un tieši tāpēc no antīkiem laikiem ir visiem zināms princips – nekad nevar būt tiesnesis pats savā lietā, jo tu esi ieinteresēts."
Šādam viedoklim kategoriski nepiekrīt Ilma Čepāne: "Viņam vienmēr ir bijis tā, ka viņam nebija svarīgi, vai viņš šajā lietā uzvarēs vai zaudēs, bet viņš nevarēja izturēt to ārkārtīgo, piedodiet, tiesneša stulbumu vai arī kaut kāda cita veida ieinteresētību. Viņš ļoti pārdzīvoja, viņš ļoti, ļoti pārdzīvoja. Ja mēs izlasām viņa sagatavoto rakstu, es domāju, ka jebkurš jurists pateiktu, ka tik loģiski, tik asprātīgi bez kaut kāda naida pret tiesnešiem viņš to absurdo situāciju visu ir raksturojis, bet nevienam tas šodien neinteresē!"
Strupišs piekrīt, ka nekvalitatīvs tiesnešu darbs ir jākritizē, arī advokātam ir tiesības to darīt, taču tas jādara ētiski. Viņaprāt, Torgāns šo robežu ir pārkāpis.
Aigars Strupišs: Spriedumi ir jākritizē, bet bez emocijām. Nevajag lietot tādus jēdzienus kā trešā kursa students vai tamlīdzīgi. Un kas ir vēl svarīgi – tas, kas šajā lietā bija, tas, ka cilvēks ar lielu autoritāti… Ir tomēr jāņem vērā, kas tu esi, un attiecīgi arī jāuzvedas. Un, ja cilvēks ar lielu autoritāti izsakās tā nicinoši par pirmās instances tiesu, īsi pirms otrā instance sāk skatīt lietu, tas ir tā šaubīgi…
Latvijas Radio: Jūsuprāt, viņš neapzinājās to situāciju – savu statusu un tās atbildes? Vai tas nebija trauksmes signāls, ka kaut kas nav kārtībā, ja cilvēks ir gatavs riskēt ar savu reputāciju, likt uz spēles, lai pierādītu, ka tiesnesis ir rīkojies nepamatoti?
Aigars Strupišs: To es nevaru… Es tiešām nezinu, es nevaru interpretēt to, ko cits cilvēks ir domājis, bet nav pateicis konkrēti."
Nu tiesnese savu interpretāciju neuzskata par pareizu
Katra tiesneša darbu reizi piecos gados izvērtē īpaša Kvalifikācijas kolēģija. 2019. gadā tiesneses Sandras Meliņas vērtējums bija pozitīvs.
Pēc tam par viņas darbu ierosinātas divas disciplinārlietas. Vienā no tām pirms gada viņai izteica piezīmi par motivācijas neuzrakstīšanu kādā lēmumā. Tas viņai neliedz turpināt spriest tiesu.
Latvijas Radio pēc kādas tiesas sēdes uzrunāja tiesnesi Sandru Meliņu, lai uzzinātu viņas viedokli par profesora Torgāna pārmetumiem.
"Acīmredzot katram ir tiesības izteikt savu viedokli. Tiesnešiem ir jāpierod pie tā, ka tiesnešu darbs tiek vērtēts. Es īpaši tiešām negribētu iedziļināties šai publikācijā aiz cieņas pret profesoru Torgānu. Ņemot īpaši vērā, ka viņa vairs nav starp mums, kaut kā īpaši komentēt vai izteikt piezīmes par viņa viedokli es nejūtos tiesīga. Zināmo teicienu mēs visi zinām – par mirušiem vai nu labu, vai neko," sacīja Meliņa.
Tiesnese Meliņa skaidroja, ka vairs neuzskata savu iepriekšējo bibliotēkas būvniecības līguma interpretāciju par pareizu, jo respektē augstāku instanču lēmumu, ar ko prasība noraidīta.
Bet, vai viņa pieļāva toreiz kļūdu? "Es nezinu, vai to var nosaukt par kļūdu. Tādu kā tādu. Šobrīd ir taisīts pretējs nolēmums. Man ir jāsaka, no tādiem nav pasargāts neviens," sacīja Meliņa.
Tiesnese arī noliedz, ka viņai būtu kādas īpašas simpātijas pret prasītāju.
Latvijas Radio: Ņemot vērā, ka tās ir būvniecības kompānijas, kuras ir iesaistītas karteļa lietā, un ir tādas aizdomas, ka viņiem ir ietekme valsts iestādēs, dažādās struktūrās, – vai viņiem kaut kāda cita veida ietekme uz jums, kāpēc jūs gatavojāt viņiem labvēlīgu spriedumu?
Sandra Meliņa: Nekādā gadījumā, nekādā gadījumā nevienam no lietas dalībniekiem, vai viņi ir vai nav kartelī, arī tagad to nevarēšu komentēt, es īpaši neesmu pievērsusi tam uzmanību, bet pilnīgi droši es varu pateikt – absolūti nekāda ietekme nav un nav bijusi, pie kam par šiem dalībniekiem runājot, gan par jebkuru citu.
Latvijas Radio jautāja arī būvniekam, vai nepareizais tiesas spriedums pirmajā tiesu instancē nedeva viņiem viltus cerību, ka prasība varētu iziet cauri.
Kompānija "Skonto Būve" atbildēja, ka joprojām pirmās instances tiesas spriedumu uzskata par pareizu, bet gala iznākumu par netaisnīgu. Saviem oponentiem viņi pārmet centienus "vērpt sazvērestības teorijas".
SIA "Skonto Būve" rakstiskā atbildē:
"Bet par šo visu vairs nav īpaši lielas jēgas šobrīd diskutēt, jo – patīk tas mums vai ne – process ir noslēdzies un mēs tikai varam filozofiski nodoties pārdomās par to, cik taisnīgs vai netaisnīgs ir tiesvedības process, ja oponents ir valsts ar saviem resursiem un process ir politiski nozīmīgs."
Strīds ar būvniekiem izvērsās par labu valstij lielā mērā tādēļ, ka Kultūras ministrijas vadībai jau no paša sākuma bija nelokāma nostāja.
Bijusī kultūras ministre Dace Melbārde atklāja, ka tolaik nesajuta atbalstu ne no valsts, ne arī no sabiedrības: "Katrā gadījumā tas spiediens un tā sajūta psiholoģiski bija ļoti grūta, jo jāsaka – mēs bieži vien jutāmies vieni paši, jo būvnieki ļoti veiksmīgi veidoja sabiedrisko attiecību kampaņu."
Bet kāpēc profesors Kalvis Torgāns tik ļoti sāpīgi uztvēra vienas tiesneses spriedumu un publicēja savu rakstu, pirms vēl lietā bija gala nolēmums? Iespējams, savu atbildi profesors sniedz 2017. gadā izdotā biogrāfijā "Kalvis Torgāns – civiltiesībās un dzīvē". Tajā viņš ierakstīja šādu novēlējumu:
"Lielākais jurista grēks ir savas zināšanas izmantot likuma jēgas sagrozīšanai viltīgās shēmās un iespaida veidošana, ka likumi rakstīti bailīgajiem un muļķiem."
