Vairāk par to sarunā ar Latvijas Radio žurnālisti Ievu Puķi stāsta praida organizators, LGBTQ un viņu draugu apvienības "Mozaīka" pārstāvis Kaspars Zālītis.
Ieva Puķe, Latvijas Radio: Ko nozīmē šis vārdu savienojums?
Kaspars Zālītis: LGBTQ nozīmē lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un kvīri. Kvīri ir cilvēki, kuri nevēlas idenficēties ar nevienu no šīm grupām, bet neuzskata sevi arī par heteroseksuāliem. Tas ir daudz iekļaujošāks jēdziens.
– Ir arī tāds jauns jēdziens parādījies – nebināra persona. Kas tas ir?
– Nebināra persona nebūt nav jauns jēdziens. Tas vienkārši ir tagad daudz publiskāk parādījies. Tas ir cilvēks, kas nevēlas identificēt sevi nevienā no dzimumbinārajām pusēm. Neidentificē sevi kā vīrieti vai kā sievieti, bet vienkārši identificē sevi kā personību.
Kā mēs parasti sakām – otram cilvēkam jau nav jādzīvo tā cilvēka dzīve. Pieņemam cilvēkus, kādi viņi ir.
– Un ar ko nebināra persona atšķiras no kvīra?
– Nebināra persona var sevi identificēt arī kā kvīru. Viena no svarīgākajām lietām – ja mēs kādreiz nesaprotam šo visu, tad var uzdot jautājumus. Ļoti reti, kad cilvēki apvainosies, kad mēs uzdosim jautājumus – vai tu man vari paskaidrot, kas ir tas?
Nedēļas sākumā bija iespēja atnākt uz diskusiju, parunāt ar LGBT kopienas vecākiem, kāda bija viņu sajūta, kad viņu bērns iznāca ārā no skapja – ko un kā darīt. Tagad, 2024. gadā, mēs esam izauguši par lielāko cilvēktiesību pasākumu reģionā. Baltijas praida laikā negribam runāt tikai par LGBTQ tiesībām, gribam runāt par dažādu cilvēku tiesībām. Mums ir dažādības un iekļaušanas forums, kas galvenokārt paredzēts uzņēmējiem. Tur mēs runājam par visplašāko cilvēku dažādības spektru. Tas, ko darbavietas cenšas darīt, – radīt drošu vidi. Cilvēks var darīt savu darbu kvalitatīvi tikai tad, ja viņš jūtas drošs, apmierināts un iekļauts. Piemēram, "Swedbank" ne tikai runā par to, cik tā ir droša darbavieta, viņi [iekļaušanas forumā] novietoja stimulatoru, kurā var piedzīvot, kā jūtas cilvēks, kuram ir trauksme, lasīšanas un uzmanības traucējumi.
Mēs mācāmies, kad saskaramies ar dažādību. Ja pirmajā praidā mēs gājām 70 cilvēki, tad pagājušogad Rīgas ielās bija 7000.
– 1. jūlijs kļūs par vēsturisku datumu, kad Latvijā varēs oficiāli reģistrēt partnerattiecības.
– Jā, 1. jūlijā cilvēkiem būs iespēja vērsties pie notāra un reģistrēt savas partnerattiecības. Šī ir vienīgā iespēja, kad viendzimuma pāri var tapt saredzēti valsts priekšā, saņemt dokumentu, ka viņi tomēr ir ģimene, ir pāris, un tapt aizsargāti vismaz minimālā formā.
– Piemēram, ja kāds saslimst un ir jāapciemo slimnīcā, vai ir atstāts mantojums?
– Šī pirmā pakotne regulēs pacientu tiesību jautājumus, mēs varam pieņemt lēmumu par otru cilvēku vai to apciemot. Ļoti saimnieciskus jautājumus tas arī regulēs, piemēram, nodokļus. Ja cilvēks [nereģistrētās attiecībās] pārskaita partnerim vairāk nekā 1425 eiro gadā, to apliek ar iedzīvotāju ienākumu nodokli. Vēl ir jāregulē mantojuma un bērnu jautājumi, es te pat nerunāju par adopciju.
Arī ārzemēs reģistrēta laulība viendzimuma pāriem Latvijā joprojām neskaitīsies, viņiem būs jāiet pie notāra.
– Ko 1. jūlija iespēja nozīmē LGBTQ kopienai, un cik aktīvi tā tiks izmantota?
– Es domāju, ka partnerattiecību regulējums tiks izmantots, [pāri] ar mums sazinājās jau pirmajā dienā, kad tas tika pieņemts – kā to darīt, ko darīt. Dzirdēju no vairākiem notāriem, ka
jau pirmajās dienās tika rezervēti laiki uz 1. jūliju, cilvēkiem ir liela interese. Mēs gājām uz šo regulējumu 24 gadus. Kopienai tas ir milzīgs notikums.
Lepojos, ka Latvija šajā cilvēktiesību sfērā nav to valstu lokā, kas ir iezīmētas sarkanā krāsā. Attālināmies no represīvām agresorvalstīm, kas ir mums blakus. Lietuvai vēl ir kāds ceļš ejams, Igaunija, kā vienmēr, ir stipri pasteigusies uz priekšu. Šis ir ārkārtīgi nozīmīgs un vēsturisks notikums. Mēs daudzi būsim ārkārtīgi priecīgi vienu minūti pāri pusnaktij 1. jūlijā.
