Domājams, ka šāds nosaukums veidots pēc Baltijas parauga. Taču daudz agrāk mūsu valsts teritorija dēvēta citu valodu vārdos – letigola, letija, letland, bet ko tie vārdi apzīmēja – dažreiz tā bija tagadējā Latgales teritorija vai Kurzeme. Tad 18. gadsimtā jau latviski Jānis Langijs dēvēja par "latviešu zemi", bet Stenders sauca par "latvju zemi".
Daudz agrāk ir zināms etnonīms jeb cilts vai tautas nosaukums. Latvji jeb tolaik rakstīti kā leti ir zināmi jau no 13. gadsimta. To, kā šis vārds radies, valodnieki parasti saista ar hidronīmu jeb ar ūdeņu nosaukumiem, ar upes vārdu. Un šādas saknes vārdi upēm vēl tagad ir Latvijā, tās ir Lata, Latuva, bet lielākais jautājums, kur tad ir šī upe, un te nav vienota viedokļa.
Piemēram, Jānis Endzelīns domāja, ka tā ir Lejasciemā, Jēkabs Lange meklēja Austrumvidzemē, lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga meklēja pie Viļņas, bet ar šādu sakni ir arī upes pie tagadējas Latvijas–Lietuvas robežas, un šī sakne ir ļoti sena. Tai ir indoeiropiešu cilme, kas nozīmē slapjš, mitrs, peļķe, dūksnājs. Tātad tā upe varētu būt ar šādu semantiku, kā Dūņupe vai varbūt Mālupe. Tātad pirmie cilts cilvēki dzīvoja pie šāda nosaukuma upes.
Kamēr vēl tikai tuvojas ilgi gaidītās Nacionālās enciklopēdijas elektroniskās versijas atklāšana gada nogalē, jau šajā laikā atklāj enciklopēdijas drukāto sējumu par Latviju. Nacionālās enciklopēdijas padomes uzraudzībā saturu veido dažādu nozaru ekspertu. Sagatavoti šķirkļi un apakštēmas. Divu nedēļu garumā ik rītu Latvijas Radio rubrikā par Nacionālo enciklopēdiju piedāvās nelielu ieskatu autoru darbā.
