Škapars bija viens no Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Nodzīvoja bagātu mūžu
Padomju režīma laikā Škapars ilgus gadus bijis laikraksta "Literatūra un Māksla" galvenais redaktors.
1988. gadā viņš vadīja darba grupu, kas izstrādāja LTF pirmo programmu.
"Viņš nodzīvoja brīnišķīgu, skaistu, bagātu mūžu," portālam LSM.lv stāsta LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, kurš raksturo Škaparu kā tuvu draugu.
Īvāns vēl trešdien rīta pusē bijis ciemos pie Škapara, jo bijusi sajūta, ka vajag aizbraukt un aprunāties. "Šodien vēl plēsām jokus; viņš bija labā noskaņojumā," stāsta Īvāns.
Škapars arī tik cienījamā vecumā izcēlies ar asu prātu, cītīgi sekojis notikumiem Latvijā un pasaulē. Uz atvadām norunājuši, ka varētu satikties decembrī, kad Škapars svinētu jau 96. dzimšanas dienu, bet vairs nebūs lemts...
Škapars un viņa frontes
90 gadu jubilejā Škapars intervijā Latvijas Televīzijai stāstīja, ka viņa dzīvē bijušas vairākas frontes. Pirmo viņš pieredzēja Otrā pasaules kara gados. Otrā dzīves fronte bija darbs laikrakstā "Literatūra un Māksla". Škapars bija ilggadējs avīzes redaktors. Laikraksts publicēja ne tikai dzeju, prozu un mākslas kritiku, bet arī vērtēja laikmetu. Tas līdzinājās garīgai pretestībai, kas sāka drupināt padomju režīmu.
Raksti bieži nesaskanēja ar oficiālo padomju ideoloģiju. 1985. gadā kompartijas vadība padzina Škaparu no avīzes.
Trešā un nozīmīgākā viņa dzīves fronte bija Latvijas Tautas frontes izveidošana. Viņš vadīja darba grupu, kas izstrādāja LTF pirmo programmu. 1990. gadā Škaparu ievēlēja Augstākajā Padomē, un viņš piedalījās vēsturiskajā 4. maija balsojumā par Neatkarības deklarāciju.
Tas bija ļoti grūts darbs, pats intensīvākais mūžā. Tik piesātinātu laikmetu reti kam izdotas piedzīvot, teica Škapars.
"Šie divi notikumi – 18. novembris un 4.maijs – ir tā kā lielas spožas zvaigznes, kas izgaismo Latvijas simtgadi. Man ir gandarījums, ka man paveicās, ka vēl 60 gadu vecumā dabūju pastrādāt pie svētīgas lietas, pie Latvijas neatkarības veidošanas," atzina Škapars.
Nesen intervijā Latvijas Radio raidījumam "Laikmeta krustpunktā" Škapars sprieda, ka darbība LTF bijis spilgtākais posms viņa mūžā.
"It īpaši tagad karš starp Krieviju un Ukrainu palīdz atmiņai atgādināt, ko nozīmēja mūsu tie gadi, ka mums toreiz izdevās dabūt brīvību, neatkarību," sarunā ar žurnālistu Arni Krauzi teica Škapars.
"Dažreiz saka, ka var atkal kaut kas līdzīgs atkārtoties, bet tādi laiki kā Tautas frontes laiks – ne tik bieži. Tur jānobriest situācijai, lai tauta būtu gatava. Iedomājieties, lai tūkstoši nāktu ielās, lai tūkstoši un desmit tūkstoši, un ap simt tūkstošiem taču nāca no tautas un gāja Daugavmalā uz mītiņiem."
Bērnībā bijis tālu no kultūras vides
Jānis Škapars dzimis 1927. gada 5. decembrī Saldus apriņķa Remtes pagastā. Mācījies Blīdenes un Zantes pamatskolās, Tukuma komercskolā, 1948. gadā absolvējis Tukuma vidusskolu.
Škapars savās atmiņās stāstījis, ka cēlies no vienkāršas zemnieku ģimenes. Viņa vecāki bija no Latgales, bet pārcēlušies uz Kurzemes pusi, kur iegādājās nelielu saimniecību Remtes pagastā.
"Mani vecāki bija iepirkuši nelielu māju, bet to pazaudēja 30. gadu ekonomiskajā krīzē. Tāpēc ulmaņlaikos strādāja par kalpiem lielā saimniecībā Blīdenes pagasta "Tušķos". Kalpu dzīve ir mūžīga cīņa par maizes kumosu un drusku iekrājumu, lai nopirktu zemīti. Bijām normāli paēduši, bet to vienkāršāko, un lieki netērējām," intervijā "Latvijas Avīzei" stāstīja Škapars.
Bērnībā viņš gājis ganos un strādājis citus lauku darbus.
Škapars atzina, ka tolaik bijis ļoti tālu no kultūras dzīves, ar ko vēlāk saistījās viņa darba mūžs.
"Mamma palasīt varēja, rakstīt neprata. Tēvs vēstuli varēja uzrakstīt, un kā puika braucu ar riteni uz Blīdenes staciju viņam pēc avīzes," atcerējās Škapars.
Komjaunatnes darba organizators
Otrā pasaules kara laikā viņš kā pusaudzis pieredzēja karadarbību, kas ta dēvētajā "Kurzemes katlā" plosījās netālu no viņa mājas.
Karš aizkavēja izglītības iegūšanu, tomēr vidusskolu Škapars beidzis ar izcilību.
Viņš devās studēt uz Rīgu, kur 1953. gadā absolvēja Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti.
"Ienācu Rīgā galīgi samulsis, lauķis, analfabēts. Rīdzinieki – cik iznesīgi! Uz teātri – gājiens uz dievekļu augstāko templi.
Tas mani mudināja piedzīt, kāpt augšup, lēkt pāri. No tēva, mātes iemācīts – ar darbu, tikai ar ellīgu darbu kas sasniedzams," intervijā "Latvijas Avīzei" stāstīja Škapars.
Padomju okupācijas laikā sabiedriski aktīviem jauniešiem, kas tiecās kāpt pa karjeras kāpnēm, tas nozīmēja sadarbību ar padomju režīmu, un šādu ceļu izvēlējās arī Škapars, kurš no 1953. līdz 1969. gadam ieņēma dažādus amatus komjaunatnes un kompartijas struktūrās.
"Draugi palīdzēja mani iekārtot par komsorgu [komjaunatnes darba organizatoru]. Es strādāju uz drausmīgas nabadzības robežas. Mums bija jau pirmais bērniņš, un pēc kara mums nav, ko ēst. Pēc reformas es kā komsorgs saņēmu 69 rubļus mēnesī. Tas bija fantastiski maz. Četrus gadus norullēju šādā veidā," intervijā laikrakstam "Diena" atcerējās Škapars.
Pavēra ceļu uz brīvību
1969. gadā Škapars kļuva par laikraksta "Literatūra un Māksla" redaktoru. Padomju okupācijas laikā drukātā prese bija pakļauta stingrai cenzūrai, bet Škapara vadībā "Literatūra un Māksla" kļuva par vienu no retajiem izdevumiem, kura slejās kļuva iespējama arvien brīvāka diskusija par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem.
Tas nepatika Latvijas kompartijas vadībai, kas 1985. gadā panāca Škapara atstādināšanu no galvenā redaktora amata. Taču kolēģi turpināja viņa iesākto darbu, kam bija būtiska loma Atmodas procesu iekustināšanā.
Spilgts piemērs bija 1986. gadā "Literatūrā un Mākslā" publicētais Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts "Par Daugavas likteni domājot", kas izraisīja masu kampaņu pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību un beidzās ar šīs būves apturēšanu. Tas kļuva par vienu no Atmodas procesa katalizatoriem.
Laikraksta brīvdomība veicināja tā popularitātes pieaugumu, un Atmodas laikā tā tirāža sasniedza pat 100 000 eksemplāru.
Škapars pēc aiziešanas no "Literatūras un Mākslas" darbojās Rakstnieku savienībā, bet 1988. gadā viņš aktīvi iesaistījās LTF dibināšanā, bija LTF valdes priekšsēdētājs.
"Mans iespaids ir, ka LTF veidoja inteliģence. Tagad tās kartītes visu laiku publicē un apšauba, ko tā inteliģence ir darījusi. Dariet, ko zināt, bet tautu modināja inteliģence," intervijā Latvijas Televīzijai teica Škapars.
Barjerskrējiens mūža garumā
1990. gadā viņu ievēlēja par Augstākās Padomes deputātu no Limbažu vēlēšanu apgabala. Škapars bija viens no 138 deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju.
Škapars turpināja darboties politikā arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņš bijis 7. un 8. Saeimas deputāts no ekspremjera Andra Šķēles izveidotās Tautas partijas.
Pēc aiziešanas no politikas pievērsies memuāru rakstīšanai. 2008. un 2015. gadā divos sējumos izdota viņa atmiņu grāmata "Barjerskrējiens", kas ietver dienasgrāmatas, vēstules un apceres, sākot no 1969. līdz 1988. gadam.
Šādu nosaukumu grāmatai devis, jo visa viņa dzīve bijusi kā viens vienīgs barjerskrējiens.
