Latvijā vēstures pētniecībai zemākais finansējums Baltijā
Zināšanu un izglītības trūkums vēstures jautājumos nereti izrādās auglīga augsne ideoloģiskām manipulācijām un sabiedrības šķelšanai, uzskata Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrībā. Šī nozare Latvijā saskaras ar vairākām problēmām, un viena no tām ir nepietiekams finansējums.
Biedrībā uzsvēra, ka nozare ir lielā mērā atkarīga no dažādiem grantiem, kas veicina pētniecības nenoteiktību. Tas ir saistīts ar kritiski zemo valsts ieguldījuma daļu zinātnē kopumā. Finansējums Latvijā vēstures pētīšanai ir ievērojami zemāks, nekā tas ir Lietuvai un Igaunijai.
Latvija zinātnē iegulda 0,7% no IKP, kamēr vidēji Eiropas Savienībā (ES) tie ir 2,3%. Mērķis tuvākajos gados ir sasniegt 1,5%, uzsvēra Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Jānis Paiders.
Naudas nepietiekamība sociālo zinātņu un humanitārajās jomās, tostarp vēsturē, ir ilgtermiņa problēma, uzvēra vēsturnieki. Arī vēsturniece Ineta Lipša atteicās no "Gada vēsturnieks 2022" balvas, akcentējot, ka tādējādi tiekot apzināti iznīcināta vēstures zinātne Latvijā.
"Ja tas netiks ievērojami paaugstināts, notiks tas, par ko jau Ineta Lipša ir runājusi. Ka mēs radām ilūziju par vēstures pētniecību Latvijā, bet patiesībā tā nenotiek," uzsvēra Helsinku Universitātes pētniece Una Bergmane.
Vai būs pētnieku paaudžu nomaiņa?
Bažas ir arī par jauno vēsturnieku piesaisti. "Vēstures institūtam vairs nav pietiekami daudz pētnieku, kas spētu pētīt visus vēstures posmus. Mums sāk trūkt pētnieku," norādīja Bergmane.
Un jau atkal ainu iezīmē kopējā jauno zinātnieku situācija Latvijā – doktora grāda ieguvēju skaits mums ir zemākais ES. Turklāt absolventu skaits sarūk arī citu līmeņu augstākās izglītības programmās vēsturē.
"Es ar lielām cerībām skatos uz mūsu jauno paaudzi, uz zinātniskajiem asistentiem, uz jaunajiem doktoriem, bet ir bail, ka šī sistēma viņus neaizbiedē. Un otrs, ja mēs paskatāmies uz darbinieku skaitu institūtā, tad esam šobrīd 52. No tiem 16 ir viespētnieki, un tā ir laba prakse, es to atbalstu, bet, protams, gribētu lielāku institūta darbinieku iesaisti projektos," skaidroja Latvijas vēstures institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja Ilze Boldāne-Zeļenkova.
Papildus tam arī esošie vēsturnieki nereti par savu darbu samaksu saņem nepilnvērtīgu vai nesaņem nemaz.
"Ir skaidrs, ka ilgtermiņā, ja neaiziesim uz veidu, kurā pilnvērtīgi spējam arī atbilstoši atalgot to darbu, kas tiek veikts zinātnē un rezultātus, kas tiek radīti, tad ir risks vairākas apakšnozares vai pat nozares pazaudēt," atzina Paiders.
Pēdējā laikā Izglītības un zinātnes ministrija esot veikusi dažādas pozitīvas izmaiņas, tostarp, ieviesta jauna valsts pētījuma programma 20. un 21 gadsimta vēstures izaicinājumu pētniecībai, kas ir īpaši saistīta ar jauno pētnieku sagatavošanu.
"Mēs labi saprotam no ministrijas puses, ka tas nepieciešamais nodrošinājums vēstures pētīšanai, ieguldījuma trūkums ir daudz nozīmīgāks, nekā viena šāda programma, bet arī viena šāda programma ir ļoti nopietns un būtisks solis tam, lai vēstures jomā mēs spētu nodrošināt gan cilvēku skaitu, gan pētnieku skaitu, gan arī stabilu valsts pasūtījumu būtisku jautājumu izpētē," norādīja Paiders.
Par vēsturi jāveicina arī sabiedrības interese
Būtiski ir ne tikai pētīt, bet arī izzināto un apkopoto pasniegt sabiedrībai. Par to atbild atmiņas institūcijas jeb bibliotēkas, arhīvi un muzeji. Viens no to uzdevumiem ir populārzinātniski izglītot sabiedrību. Taču, lai to varētu veikt, ir jābūt arī interesei no sabiedrības. Tāpēc ir svarīgi prast šo interesi veicināt, skaidroja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks Toms Ķikuts.
"Manā rīcībā ir 2018. gada dati, kur secināja, ka vienā daļā segmentu šis kultūras patēriņš samazinās – televīzijas skatīšanās, grāmatu lasīšana, bibliotēku apmeklējums. Toties ir audzis izklaides parku apmeklējums, pagastu un pilsētas svētku piedāvājums, populārās mūzikas koncerti un teātri.
Tas nozīmē, ka ar šo nosacīti nopietno piedāvājumu mums ir jākonkurē arī ar šādām lietām un jāspēj būt gana pievilcīgiem," norādīja Ķikuts.
Piemēram, pozitīvi vērtējami dažādie Latvijas simtgades projekti, kuri pievērsa lielas sabiedrības daļas uzmanību dažādiem Latvijas vēstures posmiem.
Interese par vēsturi jauniešiem sākas jau skolas laikā, uzsvēra vēstures skolotājs Roberts Ķipurs. Un viņiem interese ir.
"Protams, ka nav jābūt tā, ka auditorijā vai klasē pilnīgi visiem deg gaismiņas un tagad visi ir metušies vēstures izpētē, bet svarīgi ir tieši dot iespēju jauniešiem kritiski domāt, kas ir šodien ļoti svarīgi.
Kā būtisks priekšnoteikums, lai vēsture, kā nozare piesaistītu jaunus cilvēkus, esot tieši skolas laikā iegūtās zināšanas par vēsturi kopumā.
Nozares pārstāvji arī balsos par rezolūciju, kas aicinās nozari un varas pārstāvjus novērst hronisko finansējuma trūkumu, atmiņu politikas nepietiekamību un vēsturnieku pasivitāti.
