"Nekas neliecināja par to, ka viņš būtu lietojis tajā vakarā. Un jau pēc dažām stundām tika konstatēts, ka ir problēmas, un tika izsaukta neatliekamā palīdzība. Tomēr glābt viņu neizdevās." Tā par 17 gadus vecā jaunieša nāvi pastāstīja viņa aizbildnis, Rīgas Bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā atbalsta centra direktors Kaspars Jasinkevičs.
Desmit gadu laikā, kopš Jasinkevičs ieņem šo amatu, tas ir smagākais negadījums. Pērn mirušais jaunietis lietojis dažādu narkotisko vielu kombināciju, taču ārstēties attiecies.
"Parasti narkotiku un atkarību [izraisošu] vielu lietošana iet kopā, protams, ar vajadzību pēc līdzekļiem. Tad tās ir laupīšanas, zagšanas, tas ir tas, ko mēs zinām [kā tirdzniecības centra] "Origo" apkaimē, un viss, kas ar to saistīts," stāstīja Jasinkevičs, apstiprinot, ka jaunietis narkotikas lietojis kopā ar citiem, "paldies Dievam, viņi ir dzīvi. Kāds ir ieslodzījuma vietā, kādam mums ir izdevies izveidot dažādus pakalpojumus. Ļoti dažāda situācija, bet teikt, ka šobrīd tas ir kaut kā atrisinājies, pilnīgi noteikti nevar."
Ko nosaka likumi?
Centra vadītājs norādīja uz pretrunām likumos un noteikumos. Piemēram, kārtībā, kādā veicama obligātā ārstēšana bērniem, norādīts, ka narkoloģisko palīdzību bez bērna un vismaz viena no viņa vecākiem, aizbildņa vai bāriņtiesas piekrišanas var sniegt tikai tad, ja bērnam ir smaga apreibinošo vielu saindēšanās un ir apdraudēta viņa dzīvība, un sākušies psihiski traucējumi.
Bērnu tiesību aizsardzības likumā minēts, ka bērnam, kuram narkotisko vai citu apreibinošo vielu dēļ ir psihiski vai uzvedības traucējumi, par valsts naudu ir nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija. Ja bērns nevēlas ārstēties, tad to tomēr dara, ja zaļo gaismu dod bāriņtiesa.
Turpretim Pacientu tiesību likumā norādīts – ja vismaz 14 gadus vecs nepilngadīgais atsakās ārstēties, bet ārsts uzskata, ka ārstniecība ir pusaudža interesēs, piekrišanu ārstniecībai dod nepilngadīgā likumiskais pārstāvis. Tātad noprotams, ka jaunieša likteni nosaka ārsts.
Taču Jasinkevičs zināja teikt, ka realitātē notiek citādāk: "Arī tad, ja ārsts to [ārstēšanu] uzskata par vajadzīgu, neviens nevar viņu [nepilngadīgo] piespiest to darīt. Pat ja bāriņtiesa pieņem lēmumu par obligāto ārstēšanu, vienalga – ja jaunietis pats atsakās, tad viņš netiek ārstēts.
Faktiski šobrīd ir izveidojusies tāda situācija – ja jaunietis lieto narkotikas, tad nav veida, kā viņu piespiest ārstēties jeb pārtraukt šo vielu lietošanu.
Tā tiešām ir problēma, kas būtu jārisina. Mēs šajā situācijā esam pilnīgi bezspēcīgi."
Norāda uz ārstu lēmumiem
Rīgas Bērnu un jauniešu centrā ir vairāk nekā 130 nepilngadīgo, no kuriem narkotiskās vielas lietojot 15. Tātad katrs devītais.
Līdzīga situācija ir valstī kopumā, liecina dati no Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas, kuras uzraudzībā ir 1200 nepilngadīgo. Reģionos atšķirībā no Rīgas ārsti ir grūtāk pieejami, norādīja Valmieras SOS Bērnu ciemata vadītāja Anita Vaivode, kuras paspārnē aug teju 50 bērnu.
Pēc Vaivodes novērojumiem, jaunieši atkarības problēmu apzinās: "Bet par tādu vēlmi ārstēties… Es domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka viņiem nav tādas sakarīgas izpratnes par to, ko tas nozīmē un ko tas sevī ietver. Mēs viņus raustām un sakām, kā būs un kā nebūs, bet tam nav tādas pēctecības. Ja es solu, ka tad tev būs jādara tas vai tad sekos tas, tad tās sekas viņus šobrīd līdz pilngadībai nepanāk. Otrs – tie pakalpojumi un tas, kas viņiem šobrīd ir pieejams, bieži vien ir pat demotivējoši. Speciālists ne vienmēr ir ieinteresēts tiem bērniem palīdzēt, jo viņam tādu ir daudz vai arī tas viņiem nav primāri."
Pretrunas likumos saskata arī Tiesībsarga birojā, kur norādīja, ka ārstu attieksme ir atkarīga no bērna saslimšanas veida.
"Ja bērnam ir cita saslimšana un viņš teiktu "es negribu ārstēties", tomēr mediķi sadarbībā ar vecākiem darītu visu, lai viņš tiktu ārstēts. Turpretim, ja ir atkarību problēma, tad bērns pasaka "es negribu ārstēties", un mediķi neuzskata, ka šādā gadījumā bērns būtu jāārstē obligāti arī pret viņa gribu," pastāstīja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Tiesībsarga birojs ir vērsies pie trim ministrijām – Veselības, Labklājības un Tieslietu, lūdzot atbildi sniegt līdz mēneša izskaņai. "Mūsuprāt, šo ministriju uzdevums ir izveidot atbilstošu sistēmu no ārstēšanas līdz rehabilitācijai un arī prevencija, brīvais laiks utt.," sacīja Grāveres vietniece Laila Henzele.
Problēmu atzīst, risinājuma vēl nav
Latvijas Radio uzrunātajā Veselības ministrijā problēmu apzinoties, norādot, ka narkotikas nepilngadīgie lieto arvien biežāk, tāpēc risinājumi ir jāmeklē. Arī Labklājības ministrijā tagadējo kārtību taisoties uzlabot, sakot, ka obligātā ārstēšanās nepieciešama, kad bērns atkarības nopietnību neapzinās un no palīdzības atsakās.
Savukārt Tieslietu ministrija vēstulē minēto komentēt pagaidām atteicās. Arī uz Latvijas Radio jautājumu, vai likumos ir pretrunas, ministrijā neatbildēja, aizbildinoties, ka tagadējo kārtību vēl vērtē.
Vai likumi ir pretrunīgi? To Latvijas Radio vaicāja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājai Leilai Rasimai no "Progresīvajiem", kura atbildi gatavoja nedēļu:
Leila Rasima: Tieši tā – likumos ir tās pretrunas: kurš nozīmē un kurš lemj par to ārstēšanu. Tā ir lieta, kas būtu jāsakārto.
Latvijas Radio: Kurš par to ir atbildīgs?
Nu, grūti pateikt, kurš ir atbildīgs.
Teiksim tā, jūsu vadītā komisija to var atrisināt?
Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija ir atbildīga par Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Man šķiet, ka jā, – mēs varētu to skatīt arī manā komisijā, bet pašlaik būtu jāsaprot, kas ir tās lietas, kā ministrijas plāno rosināt, mainīt likumdošanu vai nemainīt. Mēs mazliet vēlamies nogaidīt uz atbildi, ko tiesībsargs ir uzdevis ministrijām sniegt. Ja pie mums neviena ministrija nenāk ar konkrētiem priekšlikumiem, tad, protams, mēs paši proaktīvi mēģināsim to risināt.
Kādai kārtībai, jūsuprāt, ir jābūt?
Kārtībai jābūt tādai, lai būtu līdzsvars starp gadījumiem, kad tomēr mēs izmantojam visus iespējamos līdzekļus, lai ārstēšanu veiktu brīvprātīgi, jo brīvprātīgā ārstēšana ir daudz efektīvāka, kad cilvēks pats ir motivēts. Bet, protams, ir jābūt arī tiem gadījumiem, kad, ja viss cits ir izsmelts, nepilngadīgais nevēlas brīvprātīgā kārtā ārstēties, tad, protams, mums ir jābūt arī obligātās jeb piespiedu ārstēšanas opcijai.
Rasima uzskata, ka šī gada laikā problēmai jābūt atrisinātai.
Ārstēšanai – piecas vietas vienā slimnīcā
Taču ar izmaiņām likumos vēlamais rezultāts nebūs sasniegs – pārliecināta ir Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja, norādot, ka Latvijā palikusi tikai viena iestāde, kur bērnus ārstē no atkarībām. Tā ir slimnīca "Ģintermuiža" Jelgavā, kur motivācijas programmā ir vien piecas vietas.
"Vajadzīgi ir pakalpojumi. Protams, jāsāk ar likumiem tāpēc, ka likumos ir jābūt vienotai sapratnei un vienotam skaidrojumam, kādā veidā valsts vispār rūpējas par nepilngadīgajiem, kuriem ir atkarības problēmas. Mums ir jānolemj, vai mēs valstī uzskatām, ka šiem bērniem ir nepieciešama obligāta ārstēšana vai ne. Ja mēs izlemjam, [ka] ne, tad tas ir skaidrs, ka šie bērni faktiski ir nolemti iznīcībai," sacīja Paleja.
Vienu no risinājumiem izstrādā Tieslietu ministrijā, kur augsta riska pusaudžiem piedāvā izveidot "Terapeitisko māju". Tajā pēc tiesas lēmuma uz laiku piespiedu kārtā ievietotu tos bērnus no 11 gadu vecuma, kas apdraud savu un citu veselību un ir izdarījuši noziegumu. Mājā būtu pieejama ārstēšana, izglītība un sociālā rehabilitācija, kas gan līdz iespējamiem likumu grozījumiem paliktu brīvprātīga.
Patlaban valstī norit vai tuvākajā laikā tiks sāktas vismaz pāris programmas bērniem, kuriem ir dažāda veida grūtības. Labklājības ministrijā informēja, ka pērn ministrija sāka nodrošināt sociālo mentora pakalpojumu 25 bērniem ar atkarību izveidošanās risku. Taču šogad no valsts budžeta naudu tam vairs nepiešķīra, tāpēc projektu beidza.
