Vaits savu vainu tiesā atzina tikai daļēji, bet sarunā ar Latvijas Televīziju pilnībā noliedza. Jaunā sieviete pēc nāves kļuva par orgānu donori, dodot iespēju dzīvot pieciem citiem cilvēkiem. Taču tas nemazina netaisnības un zaudējuma sajūtu Alīnas Ansones ģimenei. Un arī šis tiesas spriedums liekot domāt, ka cilvēka dzīvība nav prioritāšu sarakstā.
Tikko bija nosvinētas Alīnas Ansones brālēna kāzas. Ballīte turpinājās. Iespējams, Alīna bija kritusi. Pārējie viņu atrada jau bez samaņas. No Kauguriem atbrauca neatliekamās palīdzības brigāde. Ārsta palīgs Vaits ieteica cietušo apguldīt. Uz slimnīcu neveda.
Alīnu uz "Stradiņiem" nākamajā dienā aizveda jau cita brigāde. Sievieti glābt vairs nevarēja. Smadzeņu nāve.
Bet viņa vēl izglāba citus – bija ļāvusi savus orgānus izmantot pēc nāves. Sekoja piecas transplantācijas, arī Alīnas sirds tagad pukst citā cilvēkā.
Gintu Vaitu atlaida uzreiz.
"Šis ir bezprecedenta gadījums dienesta vēsturē. Viņš nonāca uz mana galda nākamajā rītā pēc šī notikuma, un lēmums bija nekavējošs. Tas bija pēdējais izsaukums viņa mūžā. Un tā nebija medicīniska kļūda, bet nolaidīga attieksme, un tas ir jāvērtē tiesā!" sacīja NMPD direktore Liene Cipule.
Un tiesa to arī vērtēja. Alīnas mamma liecināja, cik ļoti izpalīdzīga bija meita. Bet, kad palīdzību vajadzēja viņai, tā netika sniegta.
"Ļoti palicis prātā Alīnas mammas tiesā teiktais. Ka Alīna regulāri ziedoja asinis, ir zināms, ka kļuva par donori. Alīna bija cilvēks, kas palīdzēja citiem. Viņai tas bija ļoti, ļoti svarīgi. Bet, kad tas bija vajadzīgs viņai, viņa to nesaņēma," pauda cietušās juridiskā pārstāve Sandra Heidingere.
Gints Vaits tiesā savu vainu atzina tikai daļēji. Pat tiesnesi pārsteidzis viņa teiktais, ka īsti nav zināms, kā trauma gūta.
"Viņam bija versija, ka pēc tā, kad mediķi jau aizbrauca prom, cietušās radinieki nesa viņu uz gultu, un viņi paši viņu nometuši zemē. Nu tiesas ieskatā tā nav ārsta cienīga atbilde," sacīja Zemgales rajona tiesas tiesnese Ligita Sprigule.
Par spīti tam, kā Vaits izturējās tiesā, prokurore prasīja piemērot nosacītu sodu.
"Nesniedza palīdzību, neaizveda uz stacionāru. Sekas ir cilvēka nāve. Ņemot vērā gan tiesu praksi, gan personību, noziedzīgā nodarījuma raksturu, tāpēc tika lūgts šis nosacītais sods," skaidroja Rietumzemgales prokuratūras prokurore Daiga Vāciete.
Lai gan attiecīgā panta daļa paredz arī reālu brīvības atņemšanu, tiesa nosprieda Vaitu sodīt ar gadu nosacīta cietumsoda. Apmierināja arī prokurores lūgumu četrus gadus liegt nodarboties ar ārstniecību.
"Tiesai radās pārliecība, ka turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus, tādēļ tiesa atzina par iespējamu piemērot nosacītu brīvības atņemšanu," teica Sprigule, norādot, ka Vaits nekad iepriekš nav sodīts.
Sazvanīts Gints Vaits savu vainu neatzina arī šodien.
Latvijas Televīzija: Jūs savu vainu atzināt?
Vaits: Nē.
Latvijas Televīzija: Jo tiesas ieskatā daļēji atzināt, tādēļ ir tāds sods.
Vaits: Es neatzinu savu vainu, jo es nezinu, kas tur notikās. Dēļ kā tā trauma. Tāpēc, ka tad, kad es biju, nebija traumas pazīmju.
Latvijas Televīzija: Bet Alīna jau bija bezsamaņā. Ja būtu aizvesta uz slimnīcu, viņu iespējams varēja glābt.
Vaits: Jūs tur bijāt?
Desmit dienu laikā spriedumu var pārsūdzēt. Prokurore to nedarīs, jo tiesa piemēroja viņas prasīto sodu. Bet Alīnas mammai katra tiesas sēde ir milzu pārbaudījums.
"Nav sasniegts taisnīgums un nav miers, ka šādi gadījumi neatkārtosies... bet, ja Alīnas mamma pieņems lēmumu nepārsūdzēt, tas būs saistīts tikai ar to, lai atkal un atkal nav jāiet šīm sāpēm cauri," teica Heidingere.
Alīnai Ansonei bija tikai 31 gads.
