ĪSUMĀ:
- Oficiāli vidējā pensija Latvijā šī gada sākumā bija 527 eiro.
- Aptuveni trešdaļa pensionāru Latvijā šobrīd turpina strādāt.
- Latvijas vecumdienu aina – ne tikai vecs un nabadzīgs, bet arī slims.
- Latvijā īsākais veselīga mūža ilgums Eiropas Savienībā.
- Slikto veselības stāvokli ietekmē arī nepienācīga veselības aprūpe un iedzimtas kaites.
- Strādājošo paliek mazāk – kā darbojas Latvijas solidārā pensiju sistēma?
- Vairāk strādājošo, mazāk senioru, vairāk naudas – kā uzturēt pensionārus?
- Līdzīgas problēmas risina arī citas Eiropā novecojošās valstis.
- Labklājības ministre aicina nesatraukties; strādā pie risinājuma saistībā ar bāzes pensijām.
Vidējā pensija Latvijā šī gada sākumā – vairāk nekā 500 eiro
Stāstu par pensijām var sākt ar atgādinājumu par Franciju, kur miljoniem iedzīvotāji mēnešiem ilgi protestēja pret pensijas vecuma celšanu. Rezultātā tika apstiprināta Francijas prezidenta Emanuela Makrona reforma, kas paredz pensionēšanās vecumu celt no 62 uz 64 gadiem.
Francijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums ir 82,4 gadi, kas nozīmē, ka vidēji pensijā francūži pavada aptuveni 20 gadus.
Savukārt aizvietojamības indekss jeb rādītājs, kas rāda, cik liela ir vecuma pensija pret valstī vidējo algu, pēc OECD datiem Francijā 2020. gadā bija 60% no bruto algas un aptuveni 74% no neto algas. Proti, ja strādājošs francūzis mēnesī uz rokas saņem aptuveni 3000 eiro, tad viņa vecuma pensija no tā ir ap 74% jeb 2220 eiro. Jāatzīst, ka Eiropas mērogā šis ir ļoti augsts rādītājs.
Arī Latvijas pensijas sistēmas pamatā ir solidāra sistēma. Proti, esošie strādājošie maksā par vecuma pensijas saņēmējiem, pēc tam nākamā paaudze maksās par šobrīd strādājošiem.
2023. gada martā no kopumā aptuveni 433 tūkstošiem pensiju saņēmējiem aptuveni 60% jeb teju 260 tūkstošiem pensijas apmērs ir robežās no 300 līdz 600 eiro. Grupā no 300 līdz 400 eiro mēnesī – 67 tūkstoši cilvēku, grupā no 401 līdz 500 eiro – 122 tūkstoši, grupā no 501 līdz 600 eiro – 69 tūkstoši.
Oficiāli vidējā pensija Latvijā šī gada sākumā bija 527 eiro. Ja ņem vērā oficiāli vidējo algu, kas pagājušā gada beigās Latvijā bija 1373 eiro, tad bruto izteiksmē tā saucamais aizvietojamības koeficients Latvijā sanāk aptuveni 38% jeb kārtu zemāks nekā Francijā (60%). Savukārt neto aizvietojamības rādītājs pēc OECD datiem 2020. gadā Latvijā bija 55,3%, bet Francijā – jau pieminētie 74%.
Tas nozīmē, ka caurmērā Latvijas vecuma pensijas pret vidējo algu ir zemākas, kas izriet no sociālo iemaksu likmēm un to kopējās masas, kas tiek novirzīta pensijām.
Piemēram, Valmierā dzīvojošā 67 gadus vecā Marita Nadziņa pensionējās pirms apmēram pusotra gada. Viņas kaislība ir dejas, lai gan pēc profesijas viņa ir apģērbu dizainere, mākslas priekšmetu pedagoģe. Ilgus gadus strādājusi Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā, šobrīd skolā viņa vairs nestrādā, bet ar apģērbu dizainu nodarbojas aizvien. Viņa ražo tērpus koriem un apstrādā individuālus pasūtījumus. No aptuveni 1000 nopelnītiem eiro mēnesī, strādājot skolā pēdējos gados, sievietes pensija aprēķināta uz aptuveni 400 eiro.
Nadziņa stāstīja: "No 15 gadu vecuma es strādāju, man 400 [eiro] ar kapeikām pensiju izrēķināja, un katru gadu viņi pierēķināja klāt, jo es vēl nedaudz pastrādāju skolā arī, kad man vēl bija pensija. Un tad vēl pa divi eiro pielika klāt par gadu, jo es biju nopelnījusi."
Aptuveni trešdaļa pensionāru Latvijā turpina strādāt
Ja vecumdienās negrib gluži pārtikt no 400 eiro, tad jāturpina strādāt. Statistiski šobrīd daudzi arī to dara. Piemēram, 65 gadu vecumā šobrīd turpina strādā aptuveni 37% pensiju saņēmēju, bet, piemēram, 68 gadu vecumā – katrs ceturtais jeb 25%. Vēlāk, protams, šis īpatsvars samazinās.
Vēl arī pastāv variants, ka līdzās pensijai ir savi uzkrājumi, un vēl jācer, ka vecumdienās ir partneris, ar ko, piemēram, izdevumus par mājokli var sadalīt. Būtisku lomu spēlē arī tas, ka nav lieli tēriņi arī par veselību, ko citstarp ietekmē alkohola lietošana un veselīgs uzturs.
Ja franči cīnījās par to, lai pensijā nebūtu jāiet 64 gadu vecumā, bet kā līdz šim – 62, tad Latvijai jau ir lielāks pensionēšanās vecums. Proti, jau pirms aptuveni 10 gadiem Latvijā tika pieņemts lēmums – pakāpeniski pensionēšanās vecumu paaugstināt līdz 65 gadiem, katru gadu par trim mēnešiem. Šobrīd Latvijā pensionēšanās vecums ir 64 gadi un 6 mēneši, savukārt no 2025. gada būs jau 65 gadi.
Jāatzīmē, ka ar pensionēšanās vecumu Eiropas valstu saimē Latvija ir apmēram vidū jeb 65 gadi ir jau diezgan izplatīta robežšķirtne. Francijā ir viens no zemākajiem pensionēšanās vecumiem, bet, piemēram, Dānijā jau ir 67 gadi un ir plāns līdz 2035. gadam pensionēšanās vecumu paaugstināt līdz 69 gadiem. Daudzviet Eiropā aizvien sievietes var pensionēties agrāk nekā vīrieši, kā, piemēram, Polijā, Horvātijā, arī Austrijā; tā gan pamazām kļūst par retu praksi.
Viena lieta ir pensionēšanās vecums, cita – cik ilgi cilvēki katrā valstī dzīvo. Šajā rādītājā Latvija atrodas tuvāk beigām. Proti, Francijā vidējais paredzamais mūža ilgums pēc pēdējiem, 2020. gada datiem, ir 82 gadi: sievietēm – 85, bet vīriešiem – 79. Augstāki rādītāji – Īrijai, Zviedrijai, Itālijai, Šveicei un vislabākie Norvēģijai.
Tikmēr Latvijā paredzamais mūža ilgums ir 75,5 gadi: sievietēm – 80, bet vīriešiem – 70. Pēdējo gadu desmitu laikā šis rādītājs ir audzis. Interesanti, ka, piemēram, pirms 100 gadiem Latvijā cilvēki vidēji dzīvoja tikai 54 gadus. Taču pašreizējie 75 gadi matemātiski nozīmē, ka vidēji šobrīd pensiju sagaidīt var, bet vecumdienas sanāk krietni īsākas nekā rietumvalstīs.
Ne tikai vecs un nabadzīgs, bet vecs, nabadzīgs un vēl slims
Alūksnes novada Jaunlaicenē dzīvo senioru pāris Māra un Valdis Svārupi. Māra ir vietējās senioru biedrības aktīva locekle. Viņa lasa grāmatas, ada, darbojas dārzā. Māra jau ir pensionējusies. Bet Valdim patlaban rit vēl pēdējie priekšlaicīgas pensionēšanās mēneši. Priekšlaicīgi, jo pēc 2008. gada krīzes bijusi štatu samazināšana Valsts meža dienestā, kur Valdis strādāja kā mežsargs. Valdim ir invaliditāte, jo 2010. gadā viņš pārcieta infarktu. Savukārt Māra savulaik strādājusi gan par pārdevēju, gan pavāri, bet pēdējā darba vieta bijusi tautas namā par vadītāju.
Gan Mārai, gan Valdim, gan viņu dēlam ir invaliditāte. Māra stāstīja: "Diemžēl mēs abi ar vīru esam invalīdi. Nu, mums gan ir, paldies Dievam, tikai trešā grupa, bet dēls ir otrās grupas invalīds. Tad mēs uz tiem invalīdu pabalstiem tomēr izdzīvojām līdz tam laikam, kad es varēju priekšlaicīgi pensionēties."
Šobrīd kopā par abu pensijām sanāk aptuveni 800 eiro. Par spīti dēla grūtībām viņam ir darbs. Izdzīvošanai nauda ģimenei pietiek, bet kādiem citiem izdevumiem kā, piemēram, ceļojumam vai jaunākai mašīnai – ne.
"Nē, nu, protams, tās divas pensijas saliekot kopā, tas jau būtu grēks vispār teikt, ka mums ir badā jāmirst, to jau var redzēt pēc manis. Mums badā nav jāmirst. Varbūt tas kādam nešķiet nekas būtisks. Apavi kājās ir, vai ne, bet... es šajos gados neesmu varējusi skaistas, normālas kurpes nopirkt. Es neesmu varējusi vīram vai viņš pats sev nevar nopirkt normālus zābakus, ka jāstaigā pa humpalām. (..) Reizi nedēļā braucam uz "Maxima" iepirkties. Nē, tas ir briesmīgi, ka visu laiku jāskatās uz tām dzeltenajām ceniņām," sacīja Māra.
Mārai ir arī vairākas veselības problēmas – bijusi mugurkaula diska trūce, tagad hipertensija un diabēts. Līdz ar to – tagad regulāras vizītes pie ārstiem un izdevumi par zālēm.
Šī ir vēl viena Latvijas vecumdienu aina – ne tikai vecs un nabadzīgs, bet vecs, nabadzīgs un vēl slims.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Gerontoloģijas klīnikas virsārste Daina Zepa norādīja: "Ļoti daudzas šīs hroniskās slimības sākas jau pusmūžā. Tāpat gan hipertensijas, gan diabēta, kaulu, locītavu sistēmas problēmas. Nu ar tām cilvēki dzīvo, sadzīvo."
Latvijā īsākais veselīga mūža ilgums Eiropas Savienībā
Veselīga mūža ilguma kopš dzimšanas rādītāji, kas raksturo to, cik ilgi cilvēki dzīvo bez nopietnām saslimšanām, diagnozēm un invaliditātes, rāda, ka pirmajā vietā ir Zviedrija: veselīga mūža gadi sievietēm – 72,7, vīriešiem – 72,8. Otrajā vietā Malta, tad Itālija. Arī Francija atrodama augšgalā: sievietēm – 65,3 veselīga mūža gadi, vīriešiem – 63,9.
Taču Latvija pēc šī radītāja atrodas pēdējā vietā: veselīga mūža gadi sievietēm – 54,3, vīriešiem – 52,6. Veselība sabeigta jau pirms pensijas.
Savukārt, salīdzinot to, cik palikuši veselīga mūža gadi tiem cilvēkiem, kas jau ir sasnieguši 65 gadu vecumu, zināms, ka Zviedrijā un Norvēģijā palikuši vidēji vēl 15 gadi, Maltā – 13, Grieķijā – 12, Francijā – 11, bet Latvijā – tikai četri.
Tikmēr pētījumu centra SKDS 2020. gada aptauja par to, kā paši Latvijas seniori vērtē savu veselības stāvokli, cik labi jūtas, liecina, ka jaunākajā senioru grupā no 65 līdz 69 gadu vecumam 28% senioru savu veselību vērtē kā ļoti labu vai labu. 53% senioru savu veselību vērtē kā viduvēju. Bet jau kā sliktu vai ļoti sliktu – katrs piektais seniors jeb 19%.
Slikto veselības stāvokli ietekmē arī nepienācīga veselības aprūpe un iedzimtas kaites
Kas ir pie vainas sliktajam veselības stāvokļa vērtējumam? Neveselīgs dzīvesveids, mazkustīgums, nepareiza ēšana, par daudz sāls, par daudz cukura, alkohols, smēķēšana un tā tālāk.
Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne skaidroja: "Ja mēs paskatāmies, kas tad ir tās veselības problēmas, kas to nespēju rada, mēs zinām, kādi ir Latvijā pirmie trīs vadošie nāves cēloņi, un tad šeit arī nekādu pārsteigumu nav. Pirmajā vietā, vadošais nāves cēlonis mums ir sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas, otrajā vietā ir onkoloģiskās slimības. Trešajā vietā ir tā saucamie ārējie nāves cēloņi jeb tās ir traumas, ceļu satiksmes negadījumi, tai skaitā arī pašnāvības un tamlīdzīgi."
Vēl lomu spēlē nepienācīga veselības aprūpe, arī ģenētika jeb iedzimtas kaites. Ķīvīte-Urtāne norādīja: "Dzīvesveidam tā loma ir no 40% līdz 50%, veselības aprūpei – 20%, gēniem – apmēram 30% un apkārtējai videi – apmēram 20%. Tā tas apmēram iedalās."
Tāpat lomu spēlē arī pašu bezatbildība pret savu veselību. Ķīvīte-Urtāne atzīmēja: "Tas, ko mēs redzam arī no dažādu pētījumu rezultātiem, tā ir veselības uzvedība, kas mums ir atšķirīga. Gan veselības pratība, tātad zināšanas par savu veselību, motivācija uzņemties atbildību par savu veselību. Un attiecīgi tam sekojošā uzvedība, kas mums ļoti daudzās jomās ir vājāka, nekā tas ir Rietumeiropas valstīs. Nu, es teiktu, ka tas arī ir tas galvenais izskaidrojums."
Piemēram, pagājušajā nedēļā publicēti jaunākie dati liecina, ka Latvijā uz valsts apmaksātu krūts vēža skrīningu devušās tikai 30% aicināto sieviešu.
Vēl viens raksturojums – OECD dati, kur Latvija gan visiem ir priekšgalā, – pēc valstu patērētā alkohola daudzuma.
Strādājošo paliek mazāk – kā darbojas Latvijas solidārā pensiju sistēma?
Kā darbojas solidārā pensiju sistēma? Ir cilvēki, kas strādā un maksā par sevi sociālās iemaksas. Strādā un maksā. Viņiem piepulcējas citi, tad citi, tad citi. Augot ekonomikai, aug algas, palielinās sociālās iemaksas un kapitāls vairojas. Tad daļa no viņiem pensionējas un atkarībā no tā, cik senioru, cik viņi maksāja paši kopējā kapitālā un cik strādājošo, tiek noteikta viņa pensija. Proti, ko var atļauties no visa uzkrātā pensiju kapitāla. Senioru kļūst vairāk, un strādājošo arī, un atbilstoši kopējā kapitāla pieaugumam tiek indeksētas jeb palielinātas pensijas.
Loģiski, ja pensiju kapitālu veido 10 cilvēki, un jāuztur tikai viens seniors, tad seniora pensija var būt milzīga. Taču, ja ir otrādi, tad sistēma sāk buksēt. Solidārajai sistēmai ļoti būtiska ir strādājošo un pensijas saņēmēju proporcija.
Latvijā pēdējos gados novērota dzimstības lejupslīde.
Eiropas statistikas aģentūras "Eurostat" dati rāda, ka 2022. gadā Latvijā bija aptuveni 1,190 miljoni iedzīvotāju darbspējīgā vecumā un aptuveni 390 tūkstoši iedzīvotāju pensijas vecumā – tātad uz vienu senioru teju 3 strādājošie jeb trīs, kas pelnīs seniora pensiju. "Eurostat" prognozes liecina, ka 2060. gadā, ja Latvijā nebūs nekādu būtisku pārmaiņu, būs aptuveni 720 tūkstoši iedzīvotāju darbspējīgā vecumā un aptuveni 450 tūkstoši pensijas vecuma iedzīvotāju – uz vienu senioru 1,6 strādājošie jeb teju divas reizes mazāk.
Latvijas Bankas galvenais pētnieks Oļegs Tkačevs skaidroja: "Tā ir skarba matemātika, kas nozīmē to, ka, neko nemainot, pensionārs saņems arvien mazāku pensiju. Pret vidējo atalgojumu valstī, protams. Varbūt eiro izteiksmē pensija būs lielāka nekā šobrīd, bet, rēķinot pret vidējo atalgojumu, pensijas lielums samazināsies."
Proti, aizvietojamības rādītājs, kas raksturo pensijas lielumu, vairs nebūs 40% no vidējās algas. Latvijas Bankas analītiķi rakstījuši: "Vienkārši aprēķini liecina, ka piešķirtās vecuma pensijas apmērs procentos no vidējās algas turpmāko 20 gadu laikā samazināsies par aptuveni 15 procentu punktiem līdz 25%, 2060. gadā sasniegs 18%, bet 2080. gadā jau tikai 16,5%."
Pēc 20 gadiem – 25% jeb no tā brīža vidējās algas valstī vecuma pensija būs tikai 25%. Ja vidējā alga tobrīd būs, piemēram, 4000 eiro un cilvēks visu savu darba dzīvi būs veicis sociālās iemaksas no caurmēra vidējās algas, tad viņa pensija būs 1000 eiro.
Latvijas Bankas galvenais pētnieks Tkačevs norādīja: "Mums ir jāsaprot, ka tā problēma attīstīsies lēni, ja. Nebūs tā, ka tur divtūkstoš kaut kādā, 2030. gadā pēkšņi mēs konstatēsim, ka pensionāri vairs nav spējīgi sevi uzturēt. Pēc mūsu aplēsēm varbūt tā problēma kļūs asāka pēc 2030. gada, 30. gadu vidū. Šobrīd, kā mēs saprotam, tas ir vairāk diskusiju līmenī. Bet jau pēc 5, 10 gadiem to vajadzēs jau kaut kādā veidā risināt."
Vairāk strādājošo, mazāk senioru, vairāk naudas – kā uzturēt pensionārus?
Vismaz teorētisks risinājums būtu vairāk strādājošo – vai nu valstī vairāk bērnu, vai vairāk viesstrādnieku.
Tkačevs atzīmēja: "Dabiskā veidā to risinot, tomēr paies diezgan garš laiks, kamēr cilvēki izaugs un sāks piedalīties darba tirgū. Ir arī migrācijas jautājums, tas ir politiski jutīgs jautājums, un izveidot labi strādājošu migrācijas modeli arī nav tik vienkārši."
Otrs risinājums – vajag mazāk senioru. Tātad palielināt pensionēšanās vecumu, lai cilvēki strādā un pensionējas vēlāk.
Tkačevs sacīja: "Mēs nevaram bezgalīgi to paaugstināt, jo tādā gadījumā cilvēks… Piemēram, cilvēkam, kuram ir pāri 65 gadiem un viņš vairs nevar strādāt, nu, tāpat būs kaut kas jāmaksā, vai tā būs invaliditātes pensija vai sociālais pabalsts."
Trešais risinājums – vajag vairāk naudas. Tātad – vai nu lielāki nodokļi un sociālās iemaksas, vai straujāk augoša ekonomika, kam savukārt atkal vajag vairāk strādājošo...
Latvijas Bankas galvenais pētnieks norādīja: "Kā mēs saprotam, augstāki nodokļi nozīmē zemāku produktivitātes kāpumu, var saasināties arī demogrāfijas problēmas. Ja, piemēram, cilvēki brauks prom, tad attiecīgi demogrāfijas problēma kļūst tikai asāka."
Ceturtais risinājums – nedarīt neko.
Tkačevs pauda: "Rezultātā pensija būs mazāka un arvien lielāku lomu spēlēs uzkrājumi. Privātie uzkrājumi vai bērnu atbalsts, tādējādi kompensējot šo pensijas vai aizvietojamības koeficienta sarukumu."
Līdzīgas problēmas risina arī citas Eiropā novecojošās valstis
Ar problēmu, ko darīt un kā ko risināt, saskaras visas tās valstis Eiropā, kas noveco un kurās bērnu dzimst mazāk.
"Aizliegtais paņēmiens" arī pētīja, kāda ir situācija Vācijā un Somijā.
Maksa Planka Sociālo tiesību un sociālās politikas institūta direktors Ulrihs Bekers stāstīja par situāciju Vācijā: "Runājot par Vāciju, varu teikt, ka ir liela diskusija par to, vai mums šobrīd ir vajadzīgas pensiju reformas vai ne. Tātad esošā koalīcija šobrīd nevēlas spert nekādus soļus. (..) Viņi saka, ka šobrīd tā ir stabila sistēma, mēs saglabāsim noteiktu pensiju līmeni un atstāsim to nākotnei. Bet tas ir ļoti strīdīgs apgalvojums, jo īpaši lielākajai daļai zinātnieku, un es pie tiem piederu. Mēs joprojām domājam, ka viņiem jau tagad vajadzētu spert soļus."
Patlaban Vācija ir iedarbinājusi pakāpenisku pensionēšanās vecuma palielināšanu līdz 67 gadiem un līdz 2029. gadam, bet Bekers uzskata, ka nākotnei ar to nepietiks. Viena no viņa idejām, ka, lai daļa nepaliktu ar pavisam mazām pensijām, uzkrāto kapitālu tomēr vajadzētu pārdalīt, kā tas esot Spānijā.
Bekers sacīja: "Šobrīd mums ir vairāk vai mazāk līdzvērtības princips, kas parasti ir privātās apdrošināšanas princips. Tātad jūs maksājat iemaksu summu, un, jo vairāk iemaksu jūs maksājat, jo vairāk jūs saņemat pensiju tiesību. (..) Bet es teiktu, ko jūs varētu darīt šajā sistēmā, piemēram, teiksim, zemāko pensiju saņēmēji, es nezinu, 15%, varbūt 20% viņi saņemtu par noteiktu procentu vairāk nekā parasti, un lielāko pensiju saņēmēju 20% saņemtu noteiktu procentu mazāk."
Viens veids, kā īpaši Vācija centusies audzēt strādājošo skaitu, ir bijusi gana atvērta imigrācijas politika. Bekers pauda: "Skaidrs ir viens. Mums vajag veicināt imigrāciju. Arī Vācijā. Es domāju, ka jā, bet tas neatrisinās visas mūsu pensiju problēmas. (..) Nevajadzētu aizmirst, ja jums ir imigranti, kas veic iemaksas, viņi nākotnē būs pensionāri. Jums būs jāmaksā arī viņu pensijas."
Tikmēr Somijā šobrīd notiek pakāpeniska pensionēšanās vecuma celšana līdz 2025. gadam, kad tas sasniegs 65 gadus, pēc tam šādā veidā vairs to nepaaugstinās, bet pensionēšanās vecumu sasaistīs ar tā brīža paredzamo mūža ilgumu – jo tas ilgāks, jo ilgāk būs jāstrādā un otrādāk.
Somijas Pensiju centra vecākā pētniece Kati Kuitto norādīja: "Šīs reformas racionālais mērķis ir saglabāt attiecību starp darba mūžā pavadīto laiku un pensijā pavadīto laiku apmēram tādu pašu, kāda būs 2025. gadā. Un tādā veidā mēs cenšamies kontrolēt pieaugošās pensiju nodrošināšanas izmaksas iedzīvotāju novecošanās dēļ, taču to var uzskatīt arī par taisnīgu risinājumu paaudžu starpā. (..) Un vēl varbūt ir jānorāda, ka, protams, paredzamais mūža ilgums var mainīties un līdz ar to arī attiecība starp laiku darbā un pensijā. Abi faktori tiks regulāri pārbaudīti un pielāgoti. Tātad, ja kāda iemesla dēļ mūža ilgums samazinātos, tad samazināsies arī zemākais pensionēšanās vecums."
Bekers no Vācijas to redz kā gana labu risinājumu, tiesa, viņš piebilda: "Tā vienmēr ir jāiet roku rokā, un tas ir ļoti svarīgi. Tas vienmēr jāskata kopā. (..) Taču jums ir jābūt instrumentiem attiecībā uz tiem, kuri nevar strādāt tik ilgi. Jums ir jānodrošina pensiju pietiekamība. Kā jau teicu, viss jāskata kopā."
Somija to arī apzinās. Kuitto sacīja: "Mums patiešām ir jārūpējas par tiem, kuri, iespējams, nevarēs strādāt tik ilgi, cik nepieciešams."
Labklājības ministre aicina nesatraukties; strādā pie risinājuma
"Aizliegtā paņēmiena" uzrunātajiem rīdziniekiem katram bija sava pieeja un domu gājiens saistībā ar došanos pensijā, tomēr lielākā daļa uzrunāto atzina, ka par došanos pensijā vēl nedomā vai to nedarīs.
Valdības darbu deklarācijā par vecuma pensijām šobrīd neko daudz neatrast. Savukārt labklājības ministre Evika Siliņa ("Jaunā Vienotība") norādīja, ka tieši šobrīd par ko satraukties īsti neesot, jo sistēma ir stabila, tas lielā mērā esot pateicoties Latvijas savlaicīgam lēmumam paaugstināt pensionēšanās vecumu. Latvija neplāno vēl paaugstināt pensionēšanās vecumu, norādījusi ministre.
Labklājības ministre norādīja: "Bet tas, kas ir izaicinājums, ir sociālais taisnīgums, lai pensijas būtu ne tikai reāli pieejamas, bet lai viņas arī būtu diezgan adekvātā apjomā no tā, kādu cilvēks ir saņēmis savu atalgojumu. Un tā faktiski ir lielākā baža. Mēģinām rast risinājumus, kā pensijas piefinansēt tātad ne tikai no speciālā budžeta, bet arī no pamatbudžeta, un
tāpēc mēs strādājam pie konceptuālā ziņojuma par bāzes pensijām, kur par katru nostrādāto darba gadu cilvēkam varētu būt tā kā piemaksa no pamatbudžeta un tas tad nu samaisītu šos abus budžetus kopā. (..)
Mēs esam arī konsultējušies ar Latvijas Banku, un Latvijas Banka arī redz, ka daļēja risinājuma meklēšana no pamatbudžeta ir veids, kā dara arī citas valstis, tāpat arī mēs to redzam."
Kad būs kāds konkrēts plāns saistībā ar bāzes pensijām, pagaidām nav zināms, bet jāatzīmē, ka par ko līdzīgu runāja un plānoja jau iepriekšējās valdības sastāvs. Tolaik bāzes pensijai bija izstrādāti pat vairāki modeļi. Viens no dāsnākajiem bija, ka, proti, pie esošās sociālo iemaksu sistēmas, no kā atkarīga katra cilvēka paša pensija, valsts no pamatbudžeta visiem pieliek klāt vēl vienāda lieluma piemaksu jeb bāzi aptuveni 180 eiro mēnesī. Aizvietojamības rādītāju jeb pensijas procentu pret vidējo algu tas palielinātu līdz pat 52%. Taču, lai to īstenotu, vienā gadā no valsts budžeta tas prasītu aptuveni 900 miljonus eiro.
