1947. gada 12. decembrī dzimušais Avotiņš beidzis Suntažu vidusskolu un Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu.
Lai arī Avotiņam izglītība deva inženiera zināšanas, viņš ir strādājis vairākos preses izdevumos: bijis laikraksta "Literatūra un Māksla" redaktora vietnieks, žurnāla "Daugava" galvenā redaktora vietnieks, laikraksta "Latvijas Jaunatne" redaktora vietnieks, galvenais redaktors laikrakstā "Jaunā Avīze".
Dažādos laikos Avotiņš bijis Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs un valdes priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Žurnālistikā viņa pēdējā darba vieta bija "Neatkarīgā Rīta avīze".
Avotiņš bijis arī Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, Nacionālā kinematogrāfijas centra (tagad – Nacionālā kino centra) Konsultatīvās filmu padomes loceklis, kā arī "Latvijas PEN kluba" biedrs.
Izdoti trīs Avotiņa dzejoļu krājumi – "Apiet loku" (1979), "Taupīšanās" (1982) un "Lēzenā mūžība" (1986), bet periodikā publicēts daudz Avotiņa rakstu par literatūras un kultūras jautājumiem.
Avotiņš bija arī aktīvs sabiedriskais darbinieks, viens no cilvēkiem, kas iedvesmoja Atmodas laikā.
Avotiņš bija viens no LTF dibināšanas iniciatoriem, kā arī bijis LTF Domes loceklis. Avotiņš LTF rosināja dibināt pēc Igaunijas pārbūves kustības "Rahvarinne" parauga.
LTF pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns atceras, ka cita starpā tieši Avotiņa dzīvoklī notika pirmās pulcēšanās saistībā ar LTF iniciatīvu.
1988. gada jūnija pirmajās dienās Rīgā notika Latvijas radošo savienību paplašinātais plēnums. Avotiņš savā uzstāšanās formulēja vairākas prasības, ar kurām plēnumam būtu jāvēršas pie tā laika Padomju Latvijas valdības; starp tām bija arī prasība atļaut tautas frontes vai tautas foruma dibināšanu.
Pats Avotiņš par leģendāro jūnija plēnumu atcerējās: "Mēs manā dzīvoklī sacerējām papīru, kurš bija domāts Radošo savienību plēnumam un kura pēdējais teikums bija: "Rakstnieku savienība uzņemas šīs Tautas demokrātiskās frontes iniciatora lomu." Tā ka Tautas frontes vārdu pirmoreiz pateica Jānis Baltvilks, Uldis Bērziņš, Sarmīte Ēlerte, Guntars Godiņš, Rolands Kalniņš, Rudīte Kalpiņa, Aleksandrs Kiršteins, Dzintra Krievāne, Andrejs Linkēvičs, Aleksandrs Maļcevs, Inese Paklone, Jānis Rukšāns, Artūrs Snips, Valdis Šteins, Egils Zirnis un Viktors Avotiņš. Un es domāju, ka tādu dzīvokļu bija desmitiem – vienkārši mēs bijām tuvāk publicitātes iespējām nekā tie pārējie."
2008. gadā Avotiņš tika apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Bet 2010. gadā saņēmis Cicerona balvu žurnālistikā par kvalitatīviem rakstiem presē, arī par viņa devumu žurnālistikā un demokrātijas vērtību nostiprināšanā.
Toreiz Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā Avotiņu raksturoja lakoniski: "Viktors Avotiņš ir viens no izcilākajiem un godīgākajiem žurnālistiem Latvijas presē."
