Skolu tīkla sakārtošana jeb, kā tas realitātē izpaužas, skolu slēgšana vai reorganizācija iet uz priekšu, lai gan ar visai lielu pretestību. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pirms 20 gadiem – 2003.gadā – Latvijā bija 1044 vispārizglītojošās skolas, pašlaik vairs tikai 647.
Tātad skolu skaits samazinājies par 38%. Šajā laikā sarucis arī skolēnu skaits – par 32% kopš 2003.gada.
Lielāki izdevumi, mazākas algas un vidēji rezultāti
Vienlaikus valsts budžeta izdevumi vispārējai izglītībai procentuāli no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir vieni no lielākajiem Eiropas Savienībā. 2021. gadā Latvijā šim mērķim atvēlēja 5,6% no IKP, kas ir par 0,8 procentpunktiem vairāk nekā vidēji Eiropā.
Bet, ja pretī liekam izglītības kvalitātes rādītājus un pedagogu atalgojumu pieaugumu, tur aina cita. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu vidū 2016. gadā skolotāju atalgojums Latvijā bija pats zemākais.
2020. gadā apkopotie dati Latviju ierindo ceturtajā zemākajā pozīcijā starp 41 OECD dalībvalsti. Līderos joprojām Luksemburga. Šie skaitļi ir satraucoši, bet vienlaikus atspoguļo arī pedagogu nepilnās darba slodzes.
Problēmas saskatāmas arī izglītības kvalitātē. Piemēram, gadu no gada centralizēto eksāmenu rezultāti matemātikā rāda ne to labāko sniegumu.
Arī OECD regulāri starptautiski novērtē 15 gadus vecus skolēnus programmā PISA, kas visā pasaulē tiek uzskatīta par atzītu izglītības kvalitātes rādītāju. Šogad decembrī kļūs zināmi jaunākie pētījuma dati, bet 2018. gadā secināts, ka Latvijā ir daudz skolēnu ar vidējiem, bet maz ar augstākiem sasniegumiem. Tātad vidēji mēs neizskatāmies slikti.
Taču, kā uzsver eksperti, tieši skolēni, kuri demonstrē augstāka līmeņa domāšanas prasmes, būs nozīmīgs dzinējspēks valsts attīstībai nākotnē.
"Pēdējā desmitgadē un pat nedaudz pirms tam mūsu izglītības kvalitāte šajā rādītājā ir OECD valstu vidējā līmenī. Drusku virs, drusku zem vai tieši atbilstoši tai valstu grupai, kas atrodas tieši vidējā līmenī," norādīja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Andris Kangro.
Eksministri norāda uz vietvaru atšķirīgajām prioritātēm
Kā izrauties no viduvējības? Bijusī izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile uzskata, ka viena no lielākajām problēmām gadu gaitā ir bijusi pašvaldību atšķirīgās prioritātes. Līdzīgs viedoklis ir arī citiem viņas amata pēctečiem.
"Bija ļoti sarežģīti to kārtot pie iepriekšējiem kritērijiem un pie situācijas, kad mums bija 119 pašvaldības, kur, kā es vienmēr esmu teikusi, ir ļoti grūti sagaidīt no vienas mazas pašvaldības priekšsēdētāja vai deputātiem, ka viņiem, piemēram, aizslēgs vienīgo skolu pašvaldībā, pat ja tur blakus, piecus kilometrus tālāk ir citas pašvaldības izglītības iestāde," sacīja Anita Muižniece, kura izglītības ministres amatā bija 2021. un 2022. gadā.
"Tad, kad nāca ļoti liels Eiropas finansējums izglītības sistēmā caur Eiropas struktūrfondiem, tad Latvija diemžēl nerīkojās pietiekami apņēmīgi, un šī nauda tika uzreiz sadalīta pašvaldībām. Un dažas pašvaldības rīkojās ļoti atbildīgi, bet dažas ieguldīja naudu tajās skolās, nu, kā saka, lai būtu drošības barjera, lai skolu neslēgtu. Un tagad mēs redzam lielas problēmas. Igauņi sadalīja šo naudu valstiski tur, kur tai ir jāiet, tur, kur tā dos vislielāko atdevi, un tikai pēc tam to nodeva pašvaldībām. Un pārņēma ģimnāzijas, kas, manuprāt, bija ļoti pareizi," sacīja Kārlis Šadurskis ("Jaunā Vienotība"), kurš izglītības ministra amatā bija no 2002. līdz 2004. un no 2016. līdz 2018. gadam.
Jāpiebilst, ka PISA jaunākajā reitingā Igaunija ir ceturtajā pozīcijā pasaulē un ar visaugstāko sniegumu Eiropā, apsteidzot pat izslavēto Somiju.
