ĪSUMĀ:
- Ar prostitūtām Avotu ielas apkaimē strādā brīvprātīgie.
- Vairākas reizes nedēļā kafejnīcā var ieturēt maltīti, dabūt drēbes, pabūt drošībā.
- Pati vainīga, kāpēc neiet strādāt uz veikalu? Tie ir biežākie prostitūtām veltītie apzīmējumi.
- Pētījumu šajā jomā Latvijā ir maz.
- Savu dzīves un skarbās pieredzes stāstu uztic Nadīna, kura ar prostitūciju vairs nenodarbojas.
- Pašvaldības policijā apliecina – pandēmijas ietekmē ielu prostitūcijas praktiski vairs nav.
- Pakalpojumu sniedzēji un saņēmēji sazinās internetā.
- Latvijā nav speciālas programmas, lai palīdzētu sievietēm izrauties no prostitūcijas.
- Speciālisti norāda uz vajadzību pēc aptverošas programmas.
- Par savu pieredzi un izraušanos pastāsta arī Madara, kurai palīdzēja ticība.
- Viņa atzīst - lai pārtrauktu to darīt, pašām tas ir jāgrib.
- Tikmēr ar regulējuma panākšanu Latvijā nesokas raiti.
- Iekšlietu ministre uzskata, ka neviens no ārvalstīs pieejamajiem regulējuma modeļiem nav ideāls.
Grīziņkalna un Avotu ielas rajonā Rīgā ir kāda kafejnīca, kuras precīzu atrašanās vietu zina pavisam nedaudzi. Šeit vairākus gadus saimnieko kristiešu organizācija "Freedom61", kas sniedz atbalstu prostitūcijā iesaistītām sievietēm.
Telpas Latvijas Radio izrādīja organizācijas brīvprātīgās – Sintija un Liene. Viņas pastāstīja, ka Covid-19 stingrāko ierobežojumu laikā kafejnīca bijusi ciet.
Liene sacīja: "Tā bija tāda droša vieta, kur ir gan tēja, gan kafija, gan silts ēdiens, citreiz kādas drēbes viņas šeit varēja dabūt." Bet Sintija piebilda: "Jā, mums šeit tāda garderobīte aiz durvīm."
Liene: "Un tad mēs dalījāmies, ka divi vienmēr palika iekšā, divi gāja ārā. Bija meitenes, kas par mums zināja, kuras pašas nāca un jau stāvēja pie durvīm un gaidīja, kad varēs ienākt iekšā. Bija, kur mēs vienkārši gājām uz ielas, uzrunājām un aicinājām."
Kafejnīca bija atvērta divas, trīs reizes nedēļā. Un pēdējo reizi dienas piedāvājumā bija biešu zupa un ķirbju kēksiņi, liecina pie sienas piestiprinātā tāfele.
"Vienreiz viena no tām meitenēm teica: "Bet kā tad lai mēs tiekam ārā no tā visa, ja nav neviena, kas mums pasniedz roku." Tie bija viņas vārdi, viņa teica – paldies vismaz, ka jūs esat, jūs kaut kā mums vismaz atbalstāt un palīdzat, bet tāda bezcerība, ļoti dziļa bezcerība," pastāstīja Laura, bet Sintija papildināja: "Bezcerība un tas, ka viņām ir ļoti milzīgs kauns par to, ko viņas dara, jo viņas saprot, ko viņas dara. Viņām ir milzīgs kauns par to, līdz ar to viņām nav tās cerības, jo viņas sajūt lielu nosodījumu no sabiedrības."
Pasaulē vecākā profesija. Pati vainīga. Kāpēc neiet strādāt, piemēram, uz veikalu? Tie ir biežākie prostitūtām veltītie apzīmējumi.
Bet cik šie stereotipi ir patiesi?
Pētījumu par prostitūciju Latvijā ir maz, aktuālākais un apjomīgākais veikts pirms astoņiem gadiem. Tajā intervētas ielu prostitūcijā iesaistītās kafejnīcas apmeklētājas un speciālisti, kas ar viņām strādā. Pētnieki secināja, ka prostitūcija ir sociāla problēma un to nevar uzskatīt par sievietes brīvu izvēli.
Visbiežāk vairāku cēloņu kopums mudina sievietes spert tik galēju soli – nabadzība, zems izglītības līmenis, vardarbība, pēkšņa traģēdija, sociālā atstumtība. Ielu prostitūtām praktiski vienmēr komplektā nāk arī narkotisko vielu vai alkohola atkarība.
Organizācijas "Freedom61" pārstāve uzsvēra: "Sākumā ir draugi narkomāni. Un tie narkomāni pasaka – ej un strādā uz ielas, uzliek viņu uz adatas, un viņa nopelna naudu sev un visiem tiem saviem draugiem."
Lielākā daļa jau bērnībā piedzīvojušas emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību, piebilda organizācijas pārstāve Liene: "Viņu pusaudžu gados māte vienkārši izmeta uz ielas un teica, ej ar savu "pī" nopelni naudu."
Neviena nepamostas un neizdomā strādāt uz ielas, pārliecinātas brīvprātīgās.
"Ja mēs būtu bijuši tajos pašos apstākļos, gājuši cauri tām pašām lietām, visticamāk, mēs būtu turpat, kur viņas," atzina Laura, un Sintija viņai piekrita.
Nadīnas stāsts
Viņas vārds ir mainīts, taču viņas balss raidījumā "Atvērtie faili" jau reiz izskanējusi, jo viņa ir viena no tām prostitūcijā nonākušajām sievietēm, uz kuras vārda pārreģistrēja parādos iekļuvušas firmas.
Neliela auguma trīsdesmitgadniece, izskatās vecāka par saviem gadiem. Tikšanās laikā viņa pasūdzas par narkotiku krietni pabojātajiem zobiem, vaļsirdīgi izstāsta, ka sadzīvo ar HIV un C hepatītu.
"Es domāju, ka tas viss ir narkotiku dēļ… Ja nebūtu narkotikas lietojusi, varbūt nebūtu šis viss. Nebūtu, kā saka, izčakarēta visa dzīve," viņa sacīja. Vaicāta, kāpēc sāka lietot, Nadīna skaidroja tā: "Ne jau no pašas gribēšanas sāku lietot, mani uzsēdināja, teiksim tā, čigāni."
Nadīnas dzīve nebija viegla jau kopš dzimšanas. Līdz astoņu gadu vecumam viņu audzināja vecmāmiņa.
"Jo mātei es nebiju vajadzīga tāpēc, ka piedzimu slima… Es varēju arī tagad nestaigāt, bet atrasties invalīdu krēslā. Pateicoties vecmammai, es staigāju, viņa uzspēja laicīgi mani aizvest pie ārstiem," viņa teica.
Latvijas radio: "Kas tev bija?"
Nadīna: "Es pateikšu krieviski."
Latvijas Radio: Nu?
Nadīna: Man draudēja детский паралич.
Latvijas Radio: Bērnu paralīze.
Nadīna: Jā.
Vēlāk sieviete pārvācās pie mātes un agresīva patēva, kurš regulāri pacēla roku. Rezultātā nonāca bērnunamā, no turienes vairākas reizes bēga un klaiņoja pa ielām. Tad arī pirmo reizi pamēģina narkotikas – viņai piedāvāja darbu kā tirgotājai, taču vispirms pašai jāpamēģina. Vēlāk nepilngadīgā meitene sapinās ar noziedzniekiem un pati nonāca cietumā. Pēc tam – iedzīvojās vardarbīgās attiecībās, no kurām glābjoties sāka dzīvot uz ielas. To izmantoja cits vīrietis.
"Neskaitot to, ka viņš bija narkomāns, viņš vēl skaitījās kā invalīds, kuram vienmēr bija par maz naudas, viņš savu pensiju saņēma, viņam visu laiku vajadzēja naudu. Ja man oficiāla darba nav, nekā nav, nekādu dokumentu uz rokām nav, kas cits atliek? Iet ķermeni tirgot," viņa teica. Vaicāta, vai šis vīrietis lika to darīt, sieviete atbildēja: "Principā, jā, viņš. Ja es nedabūju naudu, tad viņam sākās psihie, viņš sāka ārdīties."
Nadīna pastāstīja, ka jau piecus gadus, kopš iepazinās ar pašreizējo dzīvesbiedru, narkotikas nelieto un ar prostitūciju nenodarbojas.
Latvijas Radio: "Kā tev šķiet, kā var izdarīt tā, lai nebūtu prostitūcijas vairs?"
Nadīna: "Varbūt nevajadzētu meitenēm likt soda naudas, bet uztaisītu kaut kādas bezmaksas apmācības uz kādu profesiju, lai var izmācīties un iet kaut kur pastrādāt, un kaut kādas varbūt grupas tādas, kur palīdzību sniegtu tiem cilvēkiem no narkotikām atbrīvoties vai no tās prostitūcijas atbrīvoties."
Nadīnai savulaik sastādīti trīs administratīvā pārkāpuma protokoli par neatļautā vietā piedāvātiem seksuāliem pakalpojumiem. Nevienu no sodiem viņa nenomaksāja.
Latvijā seksuālos pakalpojumus drīkst piedāvāt no 18 gadu vecuma, tikai savā īpašumā vai telpās, par kurām noslēgts īres līgums. Par noteikumu neievērošanu var piemērot naudas sodu. Par nopietnākiem pārkāpumiem – sutenerismu, cilvēku tirdzniecību, bērnu izmantošanu – draud kriminālatbildība. To paredz Ministru kabineta noteikumi par prostitūcijas ierobežošanu.
Taču patiesībā jau pusotru gadu, kopš spēkā stājās jaunais Administratīvās atbildības likums, prostitūtas vairs nevar sodīt. Par jaunu prostitūcijas regulējumu valdība, cilvēktiesību organizācijas un likumsargi tā arī nespēja vienoties.
Rīgas pašvaldības policijas Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks Egils Vidriks komentē: "Šobrīd Latvija ir unikāla ar to, ka aizliegta viņa mums nav, bet oficiāli par nozari mēs arī neatzīstam. Nu tāds – ne miers, ne karš."
"Jums noteikti jādara šādi, bet, ja jūs to nedarāt, nu tad varat arī nedarīt,"
viņš sacīja par situāciju Latvijā.
Kriminālatbildība par cilvēku iesaistīšanu prostitūcijā gan joprojām pastāv. Tomēr policijai vairs nav tiesību uzrunāt prostitūtas. Tas nozīmē, pirmkārt, samazinās iespējas piekļūt noziedzniekiem.
"Pastāsti, kas tev to piespiež darīt, un mēs tevi nekādā gadījumā nesodīsim," teica Vidriks. Otrkārt, vairs nav iespējams uzraudzīt aktuālo situāciju, ievākt datus.
Viņš uzskata, ka bez informācijas valsts politiku veidot nevar, tāpat kā veikt preventīvus pasākumus. "Mums nav nekādu tiesību pieiet cilvēkam uz ielas un pateikt: "Klausies, labdien, kas tu tāds esi un no kurienes?" Viņš pateiks – es kaut ko pārkāpu, policista kungs? – Šobrīd nē, varbūt jums vajag kaut kādu palīdzību? – Viņš teiks, – man neko nevajag, visu gaišu."
Sodi neesot pašmērķis, un līdz šim tos tāpat nemaksāja. Arī piedzīt sodus ir neiespējami, ja pārkāpējam nav legālu ienākumu vai īpašumu.
No acīm prom…
Ir darba dienas pēcpusdiena. Latvijas Radio kopā ar organizācijas "Freedom61" brīvprātīgajām Lieni un Sintiju apstaigā Avotu ielas apkaimi. Pirms pandēmijas šeit jebkurā laikā varēja satikt sievietes, kuras pārdod savu ķermeni.
Tagad apkaime ir klusa. Egils Vidriks no Rīgas pašvaldības policijas apstiprina – ielu prostitūcija praktiski vairs neeksistē. "Kā lai saka, Ministru kabinets laikam nekad nav tik daudz izdarījis prostitūcijas apkarošanā kā šobrīd, pieņemot dažādus "lokdaunus" un komandantstundas."
Ierobežojumi gan prostitūciju nav izskauduši pavisam. Klienti telefona numurus atrod internetā vai caur paziņām, pašas sievietes apvienojušās un īrē kopīgus dzīvokļus.
Pērn viņām sodus pašvaldības policija izrakstīja par epidemioloģisko prasību pārkāpšanu, jo pakalpojumus sniedza laikā, kad bija pulcēšanās ierobežojumi. Lielākā daļa no pārkāpējām ir trešo valstu pilsones, galvenokārt – no Baltkrievijas un Ukrainas.
Sieviešu atbalsta centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce stāstīja, ka internetā cilvēkus, pat bērnus, arī iesaista prostitūcijā.
"Šī interneta vide tiek izmantota, lai savervētu, lai atrastu tos ievainojamības elementus un panāktu, ka tiek veiktas noteiktas darbības pret gribu," skaidroja Lāce.
Izrādās, seksa portālu ir ļoti daudz, un katrā apskatāmi desmitiem līdz pat simtiem sludinājumu – norādītas cenas, vietām arī noteikumi, darba stundas un valodu prasmes.
Viena no viņām ir ar 20 gadu pieredzi, viņai ir savas telpas un klientu loks. Pirms 10 gadiem, kad seksuālo pakalpojumu sniedzējām obligāta bija veselības karte, viņa bija viena no nedaudzajām, kas to ievēroja. Viņa Latvijas Radio sacīja: "Visa informācija mūsdienās maksā naudu." Vaicāta, par kādu summu ir runa, sieviete atbildēja: "Līdz 500 eiro jums noteikti jārēķinās."
Pēc paskaidrojuma, ka samaksa nav iespējama, saruna tomēr turpinās. Sieviete, kuras patiesais vārds Latvijas Radio nav zināms, atzina, ka viņas interesēs būtu, lai rūpalu sakārto. Viņa neuzskata prostitūciju par nosodāmu.
"Es domāju, ka cilvēks jau pieklājīgā vecumā pats var izlemt, ja viņš ir pie veselā saprāta, tā teikt. Es personīgi noteikti neesmu upuris, tā ir mana izvēle," viņa teica.
Sieviete labprāt reģistrētos kā skaistumkopšanas un labsajūtas pakalpojumu sniedzēja un strādātu oficiāli. Vienlaikus viņa uzskata, ka legalizēt prostitūciju nebūtu prātīgi, jo tad ar to nodarbotos vairāk cilvēku. "Daudziem ļoti smaga situācija šobrīd. Daudzām meitenēm, daudzām jaunām sievietēm, un kritiskā brīdī viņa var pieņemt nepareizu lēmumu," uzskata sieviete.
Viņa piekrita, ka starp prostitūtām ir arī cietējas, un par viņām aktīvāk jārūpējas sociālās palīdzības organizācijām vai likumsargiem. "Agrāk bija tā, ka Rumbulā strādāja meitenes narkomānes, viņas bija parādā naudu, nu, pieņemsim par kārtējo devu, viņu vienkārši aizveda uz turieni, lai viņa atstrādā to naudu, tās ir upuri, jā," viņa atzina.
Noprotams, ka arī Latvijas Radio sarunas biedre kādreiz ir vērsusies pēc palīdzības krīzes centrā, taču to nav saņēmusi.
Palīdzēt nav viegli
Sintija un Liene no "Freedom61" atzina, ka palīdzēt cietušajām nav viegli. Pašām sievietēm trūkst motivācijas un spēka, lai aizietu no prostitūcijas. Viņas neuzticas institūcijām, taču lolo cerības, ka uzradīsies kāds, kurš par viņām rūpēsies.
"Tā ir, ka viņas dzīvo vienai dienai, jo viņas nekam par nākotni īsti netic. Vienīgais – ir vēl kādai kaut kāda cerība, kuras ir saskatījušās filmu "Pretty woman", un tad viņas tic, ka uzradīsies labais klients, kurš viņas savāks, apprecēs un viņai sāksies tā brīnišķīgā dzīve. Ir tādas, kuras dzīvo tajās ilūzijās," pastāstīja brīvprātīgās.
Piemēru par 90. gadu populāro filmu ar Džūliju Robertsu prostitūtas lomā un Ričardu Gīru – bagāto vīrieti, kurš viņā iemīlējās, pieminēja arī Irina Mazurika, centra "Marta" pakalpojumu daļas vadītāja.
"Latvijā nav atsevišķas programmas, kas būtu izejas programma no prostitūcijas," viņa paskaidroja.
Šobrīd ir pieejama sociālā rehabilitācija cilvēku tirdzniecībā cietušajiem, taču ne visas prostitūtas tai kvalificējas un ne visas tā aizsniedz. Pērn sniegta palīdzība 24 cilvēkiem, no kuriem pieci piedzīvojuši seksuālu ekspluatāciju.
Cietušajiem pieejama juridiskā, psiholoģiskā un sociālā palīdzība, ārstu pakalpojumi, patvērums un profesionālā pilnveide. Pakalpojumu uz pusgadu finansē Labklājības ministrija. Programmai jāpiesakās pašiem un ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Pārsvarā cietušos pie centra "Marta" novirza sadarbības partneri no citām institūcijām.
"Otrs veids, kā nokļūst pie mums, ir caur policiju, ja jau darbojas krimināllikums par cilvēku tirdzniecību un persona ir atzīta par cietušo," teica Mazurika. Ir arī gadījumi, kad cietušie pēc palīdzības vēršas atkārtoti. Nereti apkārtējā vide ievelk viņus atpakaļ, īpaši bērnus.
Centrā pastāstīja: "Piemēram, pirmajā reizē būs ekspluatācija pornogrāfisko materiālu ražošanai, pēc tam jau viņi ir iesaistīti prostitūcijā. Nu, tur ir mazliet sajūta kā cīņa ar vējdzirnavām, ka vide ir daudz spēcīgāka nekā mēs kā pārmaiņu aģenti, kuri uzrodas uz pusgadu un pēc tam pazūd."
Mazurika uzskata, ka darbam ar prostitūtām būtu nepieciešama speciāla, kompleksa programma, sākot ar atkarību un citu slimību, piemēram, HIV ārstēšanu.
"Cilvēktirdzniecības programma ir vairāk orientēta uz tiem, kuri jau nonāk redzeslokā, kuri jau ir motivēti vairāk vai mazāk palīdzību saņemt, un pēc skaita mēs redzam, cik viņu ir gadā. Ja mazāk par desmit, tas nekādā gadījumā neatspoguļo to milzīgo skaitu, kas Latvijā ir," viņa paskaidroja.
Cik sieviešu iesaistītas prostitūcijā, precīzu datu patiesībā nav. Un pagaidām ar viņām strādā tikai nevalstiskās organizācijas – tik, cik pašas spēj.
Dieva brīnums
Viena no sievietēm, kurai ticība palīdzējusi mainīt dzīvi, ir Madara, kuras vārds, kā arī balss sižetā mainīti.
Ir pulksten 12 svētdienā. Parasti Madara ar ģimeni šajā laikā dodas uz draudzi, taču šoreiz viņa palikusi mājās, lai netraucēti aprunātos.
Viņa saka: "Vot, tie visi "štrāfi" [sodi – red.] par prostitūciju, par visu ko… Par tādām lietām man bija sakrājušies septiņi tūkstoši tajā laikā, kad es lietoju."
Madara ir smalka, labi kopta četrdesmitgadniece. Ar svaigu manikīru un pieaudzētām skropstām. Viņa ir precējusies un audzina divus bērnus. Nesen pirmo reizi dzīvē sākusi oficiālu darbu veikalā. Šobrīd ir grūti iedomāties, ka pirms desmit gadiem viņa lietoja heroīnu un iztiku pelnīja uz ielas.
"Ir lietas, kuras ir atlaistas, bet ir lietas, kuras… visu laiku ir sevi jāceļ [ar domu] "es varu, es esmu cienīga, tev palīdz draudzes locekļi, vīrs…"" viņa norādīja.
Sievietes tēvs bija narkomāns, bet māte – alkoholiķe. Madara sāka klaiņot jau 5. klasē – netīrīga, izsalkusi un trūcīgi ģērbta.
Viņa vēl aizvien nesaprot, kāpēc skolā nevienu tas neuztrauca.
Tajā laikā viņa zaga lētas lupatas lietoto apģērbu veikalos un iepazina alkoholu.
"Es sāku šlinderēt apkārt tur ar visādiem vīriešiem, kas ķipa paskatās, un taksisti pačamda, kur deva smieklīgas kapeikas…" viņa atklāj par laiku, kad mācījās 5. klasē.
Latvijas Radio: "Tu principā jau tajā vecumā ar prostitūciju sāki nodarboties?"
Madara: "Nu, ne tieši, ka ar seksu, bet visādos veidos citos es varēju, jā."
Līdz Čaka ielas suteneri piedāvāja viņai ar draudzeni pastrādāt – viņi apmācīs, pastāstīs, parādīs. Viņas, divas nepilngadīgās, piekrita. Daudzi klienti, ieraudzījuši, cik abas jaunas, no meiteņu pakalpojumiem atteicās, bet citus tas neuztrauca.
17 gadu vecumā Madara alkoholu nomainīja pret heroīnu. Tā sākās apburtais loks – narkotikas, prostitūcija, īslaicīgs apcietinājums. Viņa nemācēja būt skaidrā, un viņu īsti neuztrauca, vai maz sagaidīs nākamo rītu.
"Ir tikai pļava, Daugava blakus, un viņš man lika noģērbties, tad mani pliku žņaudza, tad dara, ko viņš grib, tad sit… (..) Es toreiz teicu Dievam, ja viņš mani nogalina, lai tas ir ātri. Un pēkšņi tam cilvēkam kaut kāds "puh!", un viņš saka – ģērbies, ejam pie manis uz māju," atminējās Madara.
Līdz viņu pieķēra ar prāvāku devu narkotiku un piesprieda trīs gadu cietumsodu. Tur viņa bija spiesta, kā pati sacīja, "atlauzties" no narkotikām.
Atslēgas cilvēks šajā stāstā ir cietuma kapelāna palīdze Daina Strelēvica, kura daudz Madarai palīdzējusi. Arī rast ceļu pie Dieva. Priekšlaicīgi atbrīvota, Madara iestājās rehabilitācijas programmā, vēlāk atrada arī savu draudzi. Atbalstu viņa saņēmusi gan organizācijā "Freedom61", gan centrā "Marta".
Centusies palīdzēt arī citām prostitūcijā iesaistītājām, taču Madara atklāti pasaka – kamēr pašas negribēs, tas nav iespējams: "Kaut kādā brīdī liekas okei; kad man bija 20 gadi, bija periods, kad man likās, ka man patīk tāda dzīve. Godīgi. Man daudz naudas, es varu to, es visu laiku domāju, – viens partneris? Es smējos par ģimenēm."
Latvijas Radio: "Bet tevi piekāva!"
Madara: "Jā, bet to jau aizmirst ātri."
Viņa atzina, ka sociālajā vidē iekļāvusies tikai nesen.
"Es skaidrā nevarēju ieiet nevienā veikalā, es nevarēju vispār uz ielas iziet," viņa sacīja un par iemesliem tam norādīja: "Tāpēc, ka sevis nepieņemšana bija tik stipra. Vispār nemācēt ieiet veikalā... Tādi veikali kā "Domina", es nemācēju tādos ieiet."
Latvijas Radio: "Tāpēc, ka visi skatījās šķībi?"
Madara: "Skatās, jo es neesmu no tās vides, visi ir augstāki par mani."
Sarunas laikā Madarai acīs sariesās asaras.
Agrāk viņa sevi uzskatījusi par cietušo, taču tagad, kad pašai ir ģimene, pārdzīvo par to, ko nodarījusi to vīriešu sievām.
Prostitūcijā traumēti esot visi – arī klienti un viņu sievas, kuras nereti visu zina. Madara domā, ka atbalsta grupas noderētu visiem.
"Viņiem vienkārši aiziet ciet. Pēc tam viņi sevi neieredz, viņi sevi nolād, ja. Viņiem ir žēl, ka viņi tur ir aizbraukuši, bet tajā mirklī tas ir tāpat kā iešļircēt. Viņi saprot, ka viņi pazaudēs visu, bet viņi saprot, ka viņi nevar uz turieni neaizbraukt un nedabūt to dozu, teiksim, tāda veida, tāpēc, ka tā arī ir atkarība," uzskata Madara.
Regulējums
Pirms diviem gadiem Iekšlietu ministrija ar Sandi Ģirģenu vadībā izskatīšanai virzīja Prostitūcijas ierobežošanas likumu. Tas paredzēja palielināt pieļaujamo seksuālo pakalpojumu sniedzēju vecuma slieksni līdz 25 gadiem un noteikt atbildību prostitūcijas izmantotājiem. Viņu pienākums būtu arī apmeklēt uzvedības korekcijas programmu.
Likumprojektā bija iekļauta arī sociālā rehabilitācija prostitūcijā iesaistītām personām. Labklājības ministrijā šāda programma pat tika izstrādāta, taču palika gaisā karājoties, komentēja ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta eksperte Ineta Pikše.
"Lai būtu valsts finansēts pakalpojums, tad ir vajadzīgs likumā deleģējums, ka visa valsts ir pieņēmusi, ka mēs varam šādu pasākumu īstenot, tad tas būtu pirmais, kas jāizdara," viņa teica.
Vislielākās diskusijas bijušas par to, kam pienākas sods.
Likumprojekts piedāvāja noteikt atbildību abiem, taču centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce aicināja skatīties Skandināvijas un citu valstu virzienā. Viņasprāt, cietušo sodīšana ir absurda.
"Francija, Zviedrija, Kanāda, Īrija, Norvēģija, Islande, Izraēla, kas ir pievienojušās, kas vēršas tieši pret tiem, cilvēkiem, kas izmanto šīs ievainojamās personas, kas par naudu nopērk piekrišanu, ka tas ir tāds efektīvs veids gan sabiedrības izpratnes mainīšanai, gan arī tāds preventīvs līdzeklis," viņa norādīja.
Dažās valstīs klientiem pat draud cietumsods, bet Lāce uzskata, ka atbildība varētu būt administratīva. Piemēram, Francijā esot divas iespējas: vai nu uz mājas adresi tiek nosūtīta vēstule par sodu vai cilvēks ierodas uz izglītojošiem kursiem par prostitūciju un cilvēktirdzniecību.
Skeptisks par klientu sodīšanu gan ir Rīgas pašvaldības policijas Profilakses, koordinācijas un statistikas nodaļas priekšnieks Egils Vidriks. Ārvalstu pieredze rāda, ka tādā veidā gan pazūd ielu prostitūcija, taču attīstās citas formas: klubu prostitūcija, – kad sievietes ielaiž smalkos naktsklubos, viņām viss tiek izmaksāts, bet ar vienu nosacījumu – ja kāds izsaka piedāvājumu, tam uzreiz jāpiekrīt. Un otra forma – "sugar daddy" jeb latviskojot – "cukura tētuki".
"Divreiz nedēļā tie onkuļi aizbrauc, lai, kā saka, viņu kārtīgi samīļotu, par to onkulis viņai izīrē dzīvoklīti, apmaksā," Vidriks skaidroja, kā tas darbojas.
Tāpat tas varētu dot lielāku varu suteneriem. Klients samaksā viņam, nevis prostitūtai, tātad seksu nav pircis.
"Mums te ir tīra, skaidra mīlestība, policista kungi, ja jūs gribat apturēt mani, maz ko tā meitene stāsta…"
Pašreizējā iekšlietu ministre Marija Golubeva ("Attīstībai/Par!") uzskata, ka jācīnās pret cilvēktirdzniecību un sutenerismu, nevis jāregulē prostitūcija kā profesija.
"Mēs nevaram pieņemt regulējumu un tajā pašā laikā nesodīt par regulējuma pārkāpumu. Bet, ja mēs to padarām par regulētu profesiju, mēs to normalizējam, ka tā ir normāla nodarbe, ar ko cilvēkiem nodarboties un pelnīt iztiku. Tā nav normāla nodarbe, tā ir cilvēku tirdzniecība pēc būtības," sacīja ministre.
Eiropā ir dažādas pieejas – no prostitūcijas stingras kriminalizēšanas līdz tās pielīdzināšanai komercpakalpojumu sniegšanai.
Ministre uzskata, ka neviens no modeļiem nav ideāls un katram ir vājās puses.
Ko darīt ar situāciju Latvijā, pašlaik spriest pāragri, jo līdz šim dienaskārtībā bijis daudz citu neatliekamu jautājumu.
"Tagad varbūt pienācis laiks nopietni sākt sarunu ar policiju par to, kā mēs varam nākotnē skatīties uz šo jautājumu un kādu jaunu modeli mēs varam Latvijai piedāvāt, neaizejot galējībās, bet noteikti nesodot personas, kuras ir pēc būtības upuri," norādīja Golubeva.
Tikmēr Egils Vidriks no pašvaldības policijas prognozēja – pat ja šis jautājums aizies līdz Saeimai, tā būs ilga un mokoša cīņa, līdz izdosies rast kādu kopsaucēju.
