Par to, kas īsti ir rezidents – students vai strādājoša persona, ir neizpratnē PSKUS Zinātniskā institūta direktors profesors Dainis Krieviņš. Viņš ir pārliecināts, ka šāds statuss ir novecojis un tas būtu jāmaina, kā tas jau ir izdarīts, piemēram, Skandināvijas valstīs un citviet Eiropā. Tātad rezidents, kas absolvējis augstskolu, kļūst par nodarbināto, pēcāk apgūstot rezidenta mācības, nokārto eksāmenus un iegūst ārsta sertifikātu.
Profesora Daiņa Krieviņa ieskatā, problēma ir tajā, ka šobrīd rezidentam ir divi priekšnieki – slimnīca un augstskola, kuras darbojas katra pēc saviem likumiem.
Rezidentam nereti vien ir grūti realizēt rezidentūru, jo, no vienas puses, viņam būtu jāstrādā slimnīcā, jādiagnosticē, jāārstē pacienti, jāmācās šajā procesā, bet augstskolai ir augstskolas autonomija un augstskola, izstrādājot mācību programmas, var paņemt šo rezidentu savā pakļautībā.
Kā pastāstīja Zinātniskā institūta direktors profesors Krieviņš, no šā gada RSU paziņoja, ka tā tagad divas nedēļas rezidentus izglītos pedagoģiskajā apmācībā, divas nedēļas teorētiskajā apmācībā, līdz pat 10 nedēļām kopējā rezidentūras laikā ir zinātnes pētniecība. Krieviņš skaidroja, kāpēc tas neesot pareizi:
"No vienas puses, mēs gribam, lai rezidenti kļūst arvien gudrāki un labāki, un es ticu, ka arī tā pedagoģija būtu laba, bet teorija vairāk būtu laba, un zinātne noteikti ir vajadzīga. Es neesmu pret, bet mūsu apstākļos mēs droši vien nevaram būt savādāki kā citur Eiropā. Pamatapmācība notiek ārstniecības iestādē, un, ja rezidentu, kuram apmācība ir piecus gadus, pusgadu izņem ārā no slimnīcas, tad diemžēl rezidenti nevar iesaistīties ne pacientu aprūpē, ne arī ārstniecībā, jo viņi ir aizņemti ar citām lietām, un mūsu pacients realitātē zaudē. Tad ir jautājums, vai tiešām rezidents tik daudz iegūst, ka viņi nav šo pusgadu slimnīcā."
Profesors Krieviņš ir pārliecināts, ka būtu jāļauj nākotnē arī klīniskajām universitātēm izglītot rezidentus, jo tad tiktu racionālāk izmantoti finanšu līdzekļi.
Latvijas Radio lūdza skaidrot arī PSKUS savu pozīciju šajā jautājumā, tomēr sižeta tapšanas laikā atbilde netika saņemta. Turpretī RSU šādu ierosinājumu mainīt rezidentu statusu neatbalsta, jo tādā gadījumā tā nemaz nav augstākā izglītība. RSU Rezidentūras nodaļas vadītāja profesore Ilze Grope skaidroja, ka rezidentūra ir profesionālā augstākās izglītības programma, kas tiek realizēta caur darbu, un to nosaka likums.
"Protams, tās ir ļoti specifiskas prasības. Tieši tā iemesla dēļ arī slimnīcai tiek novirzīts finansējums, tiek maksāts ne tikai tam dakterim, kas māca, bet arī slimnīcai par procesa pārraudzību, organizāciju, infrastruktūras uzturēšanu. Ar to ir jāsaprot, ka rezidents nav bezmaksas darba spēks. Rezidents strādājot veic slimnīcas pakalpojumu, sniedz sabiedrībai šo pakalpojumu, bet slimnīca par to nemaksā, par to samaksā valsts, tas nav no slimnīcas budžeta," teica Grope.
Latvijas Radio uzrunāja arī rezidentus, lai noskaidrotu, vai šādas pārmaiņas topošie ārsti atbalsta, tomēr, kā norādīja Latvijas Universitātes rezidente ģimenes medicīnā Katrīna Priede, joprojām daudzviet ir ļoti atšķirīgs rezidentu statuss. Viņa norādīja, ka īsti nav izpratnes par to, kas tad īsti mainītos, ja tiktu grozīts rezidentu statuss. Viens ir skaidrs, samazinātos birokrātiskās darbības saistībā ar universitāti, zustu rezidentu grāmatiņas un atskaites nebūtu jāpilda. Taču veselības primārajā aprūpē ir citas būtiskas problēmas, kas būtu jārisina, norādīja Priede.
"Man liekas, ka tā galvenā problēma ir, ka ģimenes medicīnas rezidentūra ir vienkārši par īsu, tā ir viena no īsākajām rezidentūrām, kas vispār ir Latvijā, – trīs gadi.
Piemēram, vispārējā ķirurģija ir kopā salikta ar uroloģiju un abas šīs disciplīnas ir kopā divas nedēļas rotācijā. Tas nozīmē, ka nedēļu uroloģijai un nedēļu ķirurģijai, kas ir pilnīgs absurds."
Līdzīgās domās ir arī RSU anesteziologa reanimatologa rezidente Anna Klēšmite-Blūma, kur uzskata, ka nozarē būtu jārisina daudz nopietnāki jautājumi, kā, piemēram, būtu jāuzlabo apmācību kvalitāte no universitātes puses. Otrs svarīgs temats ir vardarbība pret ārstiem, viņu tiesībām, kā arī pacientu drošības ievērošana. Vairāk darba būtu jāiegulda arī kvalitatīvas medicīnas aprūpes nodrošināšanā, nodrošinot savlaicīgu ārstniecību.
Galu galā studenta statuss sniedz atlaides un arī iespēju piedalīties pieredzes apmaiņas programmās, kā arī universitātes kontroli pār teorētisko apmācību kursu, vai darba devējs apmaksā dažādas izglītības nodarbības ārpus darbavietas.
