Ministrija izvērtēs slimnīcu pārvaldību
Abu Meri sacīja, ka Veselības ministrija (VM) izvērtējumu par Daugavpils Reģionālās slimnīcas un novada pašvaldības piedāvājumu valstij pārņemt slimnīcas pārvaldību sniegs tuvākajā laikā, un uzsvēra, ka reģionālā slimnīca šā brīža apstākļos ir valsts drošības objekts. "Zinot, ka dzīvojam kara apstākļos, ir jāspēj saglabāt slimnīcu funkcijas," norādīja ministrs.
"Ja pieņems lēmumu pārņemt šo slimnīcu, valstij būs jāmaksā noteikta summa, lai tā turpinātu strādāt," viņš piebilda.
Vienlaikus ministrs pavēstīja, ka VM domā ne vien par Daugavpils, bet arī citu reģionālo slimnīcu pārvaldības uzlabošanu.
"Mēs paskatīsimies kopumā uz Latvijas slimnīcām ārpus Rīgas, jo katrā slimnīcā ir parādi. Kara laikā ir nepieciešams izvērtēt nopietni slimnīcu tīklu pārvaldību, un pēc tam lemsim, kādā veidā valsts var iesaistīties katrā rajonā," sacīja Abu Meri.
Pēc viņa teiktā, finansiālā situācija "nav tik laba" arī Jēkabpils slimnīcā – tur esot parādi. "Dzirdēts arī par Kuldīgu un citām slimnīcām, kurām ir problēmas ar finansējumu," pastāstīja Abu Meri.
"Ja mēs gribam, lai reģionālās slimnīcas sadarbotos kopā, ir nepieciešams, lai valsts [tās] pārņem daļēji. Tas nozīmē, ka valstī no kapitāla daļām mums ir jāpaņem, lai valstij būtu iespējams arī lemt par izmaiņām, un mēs varēsim dabūt arī labāku sadarbību starp slimnīcām," vērtēja ministrs.
Šobrīd lielās universitātes klīnikas ir pilnas, bet tā nevajadzētu būt – kvalitatīviem pakalpojumiem jābūt arī ārpus Rīgas, norādīja ministrs.
Viņš līdz novembra beigām plānojis apmeklēt visas reģionālās slimnīcas, lai par šiem jautājumiem runātu. Tiesa, izvērtējums būs vispirms par Daugavpils reģionālo slimnīcu, jo tur situācija ir akūta.
Vaicāts par padomju nozīmi, ministrs uzsvēra, ka padomes funkcija ir stratēģiju izstrādāšana un sekošana līdzi ikdienas notikumiem.
"Slimnīcā to dara valde, bet padomei tomēr jāseko līdzi problēmām, jādomā par stratēģiju, par attīstību nākotnē. Ja padome to nevar izdarīt labi, vai šī konkrētā padome ir vajadzīga?" vaicāja ministrs. "Ja Daugavpilī ir trīs vai četri cilvēki padomē, bet valdē – viens, tas nav normāli. Jābūt otrādi."
Daugavpils slimnīcas parāds – 4,5-5 miljoni eiro
Pašlaik reģionālo slimnīcu īpašnieces ir pašvaldības. Piemēram, Daugavpils slimnīcas lielākā īpašniece ir Daugavpils pašvaldība – tai pieder gandrīz 90% daļu, bet atlikušās daļas pieder Augšdaugavas novadam un Rīgas Stradiņa universitātei.
Šī iestāde ir milzīga daudzprofilu slimnīca, ik dienu tajā uzņem aptuveni 100 pacientu, galvenokārt Latgales iedzīvotājus. Par šo cilvēku ārstēšanu samaksā valsts – tā šajā iestādē pērk pakalpojumus, bet, kā jau vairakkārt ir teicis iestādes tagadējais vadītājs Grigorijs Semjonovs, nauda, ko iedod no valsts budžeta, nenosedz pakalpojumu patiesās izmaksas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc slimnīca ir nonākusi milzīgās naudas grūtības.
Operatīvais parāds patlaban ir 4,5–5 miljoni. Tā visu laiku ir par kaut ko parādā – te par elektrību, te par ūdeni, te par ēdināšanu,
un kad uzrodas papildu nauda, to izmanto parādu segšanai, bet tur, kur nevar nosegt, cenšas sarunāt un pagarināt.
Pašvaldība, kas ir tagadējā slimnīcas īpašniece, saka, ka tai vispār nav tādu funkciju un arī finansiālo iespēju kaut ko ieguldīt slimnīcā – ne parādu atdošanā, ne attīstībā, taču tā arī nevar vienkārši slēgt šo nerentablo un patiesībā apgrūtinošo uzņēmumu, jo pašvaldības pienākums ir nodrošināt veselības aprūpes pieejamību saviem iedzīvotājiem.
To ļoti labi apzinās arī Veselības ministrija, ka bez šīs un citām reģionālajām slimnīcām nevar iztikt, ne jau velti tiek piesaukti arī valsts drošības jautājumi. Līdz ar to valsts kā līdzīpašnieces iesaistīšanās reģionālajām slimnīcām nodrošinātu lielāku finansiālo stabilitāti, un Veselības ministrijai arī būtu lielākas iespējas kalt savus slimnīcu līmeņošanas vai tīklošanas plānus, kā to arī "Rīta Panorāmā" apliecināja arī veselības ministrs.
Vai būs labāks saimnieks?
Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklis Grigorijs Semjonovs akcentēja – ja valsts iesaistītos kā līdzīpašniece, tai būtu arī jāuzņemas atbildība par iestādi, taču tas nebūtu vienīgais ieguvums.
"Pirmais, protams, – palielinātu pamatkapitālu. Tas finansiāli uzlabotu mūsu rādītājus un ļautu turpināt saņemt līdzfinansējumu par "erafiem" [ERAF fondu finansējumu] attīstības projektu ietvaros. Otrais – kad ir līdzdalība, var prasīt līdzatbildību," sacīja Semjonovs.
Valstij iesaistoties slimnīcas īpašumtiesībās, teorētiski vajadzētu uzlaboties pakalpojumu pieejamībai, bet tas daudz vairāk atkarīgs no finansējuma – cik daudz naudas valsts iedod konkrētu ārstēšanas veidu apmaksai. Ja valsts no slimnīcas pērk pakalpojumus un par to ir līgums, tad slimnīcai tie ir jāsniedz – pat ja pērk par cenu, kas ir zem pašizmaksas, tikai tad tas notiek uz kaut kā cita rēķina.
Iespējams, valsts līdzdalība kapitālā sniegtu lielāku stabilitāti un paļāvību tieši šajā ziņā – ja veidojas parādi, īpašnieks palīdzēs tos segt, kā jau iepriekš sacīja Slimnīcu biedrības pārstāve Daina Mūrmane-Umbraško. Taču viņa arī pauda, ka valsts ne obligāti ir tas labākais saimnieks, un tas diezgan labi redzams kaut vai situācijā ar Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa celtniecību. Stradiņa slimnīca ir valsts kapitālsabiedrība, kurā visas kapitāla daļas pieder valstij, tomēr iestāde iekavēto celtniecības termiņu dēļ, visticamāk, zaudēs 46 miljonus Eiropas fondu finansējuma.
