Kuldīgā, Liepājas ielā, kura atvēlēta tikai gājējiem, ir 15 pieturas ar pārbaudījumiem, ko bērnu un jauniešu centram palīdzēja izveidot arī jauniešu dome, Zemessardze, skauti, muzeja un Kuldīgas Galvenās bibliotēkas darbinieki. Un tas nozīmē, ka nodarbināti ir ne tikai skolēnu prāti, bet jāliek lietā arī sadarbošanās iemaņas.
Pasākumā piedalījās devītklasnieki, 16 klašu komplekti no visa novada. Galvenie līdzjutēji un palīgi dažos uzdevumos bija līdzatbraukušie skolotāji. Nereti viņi arī bijuši Barikāžu laika aculiecinieki.
Vārmes pamatskolas skolotāja Gunta Āboliņa stāstīja: "Man bija 11 gadi, mēs, visa ģimene, sēdējām pie televizora un skatījāmies, un es kā bērns atceros to kā tādas šausmas. Jā, nav patīkamas atmiņas, bet es par to stāstu saviem bērniem un arī šodienas skolasbērniem."
Kuldīdznieki 1991. gadā devās brīvību sargāt ne tikai uz Rīgu. Barikādes bija arī Kuldīgā, pie pasta un raidstacijas, jo mazpilsēta bija otrs stratēģiski svarīgais punkts, no kura raidītu ziņas uz ārvalstīm par notiekošo, ja to vairs nevarētu darīt no Rīgas.
Jaunsardzes instruktors Viesturs Zviedris ne tikai sagatavojis uzdevumus skolēniem, bet pats reiz bijis viens no tiem, kas sargājis minētās vietas Kuldīgā. Viņš sacīja: "Telefoni jau tik bija stacionārie, un bija baumas, ka pie raidstacijas jau ir tanki parādījušies, varbūt domāja, ka patiešām, un šeit gatavojās. Un es atceros tos laikus. Nu, labi, te sasildījās pie tējas, ugunskura, bet bija tā, ka vienam otram bija nelegālais vectēva ierocis un granātas, nu, tiešām gatavojās. Ja ka būs un mierā neliksies, sagaidīs tos mūsu austrumu kaimiņus, jo, kā mēs zinām, Skrundā bija [Padomju armijas karaspēka] daļa, Vaiņodē bija daļa, viņu bija visur pa pilnam."
Bibliotekāru rosināti, jaunieši arī rakstīja uzsaukumu, kāds tas varētu būt mūsdienās, lai aicinātu cilvēkus uz barikādēm, kā to savulaik darīja Latvijas Tautas fronte. Viens no tiem skanēja šādi: "Mūsu zeme prasa palīdzību, nepaliec malā un stājies pirmajās rindās, jo tu esi Latvija."
