ĪSUMĀ:
- RSU pētījumi liecina, ka tikai 47% vecāku ir pārrunājuši seksuālās un reproduktīvas veselības jautājumus ar bērniem.
- Pētījumi atklāj, ka zināšanu līmenis par šiem jautājumiem ir apšaubāms gan vecākiem, gan bērniem.
- RSU Veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne uzskata, ka veselības mācībai ir jābūt pamatpriekšmetam skolās.
- IZM sola aptaujāt skolēnus rudenī, bet pagaidām nav plāna atjaunot veselības mācību, tikai celt skolotāju prasmju līmeni runāt par šiem jautājumiem.
- Seksuālās uzmākšanās skandāls izgaismo izglītības trūkumu par seksuālās veselības jautājumiem.
- Psihoterapeite Anita Plūme aicina vispirms izglītot bērnudārza audzinātājas, kuras var kļūt par pirmajiem sargiem, lai samazinātu no seksuālās vardarbības cietušo skaitu valstī.
Jauniešu zināšanas par seksuālo un reproduktīvo veselību šobrīd ir vājas
Tie bija deviņdesmitie gadi. Daktere Anita Plūme kļuva par pirmo skolotāju, kas izglītoja jauniešus par seksuālo un reproduktīvo veselību televīzijā. Paralēli viņa gatavoja arī skolotājus darbam klasē, jo toreizējais izglītības minists Andris Piebalgs bija pārliecināts, ka skolās jāpasniedz veselības mācība. "Es vispār iekūlos tajā kā jauns ginekologs, jo tajā laikā Latvijā bija 40 000 dzemdību, bet vienlaicīgi bija 60 000 abortu. Tas bija kaut kas vienkārši prātam neaptverams, un līdz ar to, mācoties kaut kur ārzemēs, ar ārzemju skolotājiem satiekoties, ar cilvēkiem, bija skaidrs, ka mums kaut kas šausmīgi nav kārtībā, ka kaut kas ir jādara," atceras psihoterapeite Anita Plūme. Toreiz veselības mācība izraisīja pretrunīgu reakciju sabiedrībā. "Jo veselības mācība ar šo saturu nav par seksualitāti, tikai nevajag tā domāt. Tas ir pirmām kārtām par ķermeņa attīstību, par garīgo attīstību, par fizisko attīstību, nu, loģiski, tai skaitā arī par seksualitāti," norāda Anita Plūme.
Veselības mācība skolas programmā noturējās līdz 2005. gadam, tad ar veselību saistītie jautājumi tika iekļauti sociālo zinību un dabaszinību kursā. RSU Sabiedrības veselības institūta direktore, vadošā pētniece, asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne atklāj, ka pētījumi parāda – šobrīd jauniešu zināšanas šajos jautājumos ir apšaubāmas: "Piemēram, par HIV, par citiem seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem [zināšanas] ir vājas. Un, ja mēs kaut vai paskatāmies no šī paša pētījuma rezultātiem par kontracepcijas metožu lietošanu, tad populārākās četras kontracepcijas metodes ir – pirmajā vietā prezervatīvs, otrajā vietā ir pārtrauktais dzimumakts, trešajā vietā ir hormonālās kontracepcijas tabletes un ceturtajā vietā ir kalendārā metode. Nu tātad no četrām populārām kontracepcijas metodēm divas ir pilnīgi nedrošas un zinātniski mēs nevaram pierādīt, ka tās strādā."
Arī vecākiem ar zināšanām švaki
Arī sarunas ar vecākiem nav panaceja. Ar bērniem par seksuālo un reproduktīvo veselību runājuši mazāk nekā puse vecāku, un 20 gadu laikā šis skaitlis pētījumu ailēs ir tikai slīdējis uz leju. Anda Ķīvīte-Urtāne atzīst, ka arī vecāku zināšanas ir vājas: "Piemēram, uz jautājumiem, vai maksts un vagīna ir divi dažādi orgāni vai viens orgāns. Ja jau mēs tā kā popularizējam dabisko ģimenes plānošanu, kalendāro metodi, tad ir jautājums, cik garš ir sievietes menstruālais cikls – 21 dienu, 28, 30? Vai – kurā no menstruālā cikla posmiem ir lielāka un kurā ir mazāka iespēja palikt stāvoklī? Vai prezervatīvus izgatavo no kaučuka vai no lateksa? Uz šādiem vienkāršiem jautājumiem milzīga bija tā proporcija ar vecākiem, kuri nespēja atbildēt pareizi. Un te nav runa par 10% nepareizu atbilžu vai 20%, bet tur bija puse, vairāk nekā puse."
Jauniešiem par pirmo skolotāju kļuvis internets
Lai atrastu atbildes, jauniešiem šobrīd atliek internets. Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas audzēkne Elizabete Batņa stāsta, ka globālajā tīmeklī ir daudz kam uzdūrusies: "Ne speciāli meklējot, bet, jā, protams, var sastapt visādus stāstus un visādas pieredzes, bet es arī domāju, ka vistiešāk un tiešām visticamāk tas būtu, ja tas nāktu no skolotāja." Viņas skolasbiedrs Artūrs Kašs apzinās, ka ne visam internetā uzietajam var ticēt: "Katram savs viedoklis un uzskati, un tas nav īsti ticami, kā, piemēram, skolā to stāstīt, bet arī tad, ja skolā to stāsta, tur tomēr arī vajag uzlikt to filtru, un tad tur arī būtu jāuzmanās, kā to arī pasniedz skolēniem." Seksuālās uzmākšanās skandāla ēnā jaunieši gribētu, lai ar viņiem par šiem jautājumiem skolās būtu runāts jau no 9, 10 gadu vecuma. "Es teiktu, ka klusēšana ir iemācīta. Varbūt vecākiem ir vienkārši neērti par to runāt, bet, zinot laiku…" par nepieciešamību beidzot runāt pārliecināta ir topošā mūziķe Emīlija Bračka. Viņai piekrīt arī Elizabete: "Jo mēs vairāk saņemam to informāciju, jo mēs pēc tam vairāk zināsim, ko darīt."
Visiem pedagogiem būs jāiet kursos
Marta sākumā Izglītības un zinātnes ministrija ir noslēgusi līgumu ar Latvijas Universitāti par programmas sagatavošanu pedagogiem, lai viņi spētu skolēniem sniegt kvalitatīvu, zinātniski pamatotu un vecumam atbilstošu informāciju par seksuālo un reproduktīvo veselību. Izglītības un zinātnes ministres padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Nellija Repina stāsta, ka šim kursam jādod pedagogiem bāzes zināšanas: "Šis kurss absolūti nav par to, ka tagad jums jāiet klases priekšā un jāstāsta kaut kāda noteikta tēma noteiktā teorijā ar noteiktiem attēliem, piemēriem vai vēl kaut ko. Bet šis kurss tiešām domāts tāpēc, lai pedagogs varētu runāt par to, kas ir svarīgi skolēnam." Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja Ieva Stokenberga norāda, ka jauns divritenis netiks domāts, bet eksperti ņems vērā UNESCO rekomendācijas: "Šajās vadlīnijās ir ļoti skaidri arī akcentēts tas, ka mēs maksimāli mēģinām domāt un arī īstenot seksuālo izglītošanu tādā veidā, lai centrā būtu bērns un viņa vajadzības. Tātad, ja viņš, augot šajā vecumā, saskaras ar kādiem sev svarīgiem jautājumiem, tad ir ļoti būtiski, lai viņam blakus ir kāds pieaugušais, kurš ir gatavs ar viņu par to runāt, pārrunāt, atbildēt uz jautājumiem tik daudz, cik viņš tobrīd ir gatavs dzirdēt, saprast un pieņemt."
Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs kursa gatavošanu vērtē kā lielisku iniciatīvu: "Es domāju, ka tas ir atbalsts pedagogiem tieši seksuālās izglītības un veselības jautājumos. Un pirmām kārtam es uzskatu, ka vajadzētu ne tikai dabaszinību priekšmetu skolotājiem, bet arī sākt no sākuma – sākumskolas skolotājiem obligāti jāaiziet šie kursi un, protams, arī dabaszinību skolotājiem un veselības, sporta skolotājiem." Izglītības un zinātnes ministrijā norāda, ka šie kursi no rudens būs obligāti visiem skolotājiem. Sarunas ar bērniem dažādu priekšmetu ietvaros, dažādās vecuma grupās aizstās veselības macību kā atsevišķu priekšmetu. "Kā rāda pētījumi, nav patiesībā nozīmes, vai tas ir atsevišķs priekšmets, vai tas ir integrēts citos priekšmetos. Uz rezultātu tas neatstāj iespaidu, ja vien pedagogi spēj atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem," ir pārliecināta Nellija Repina.
Pagaidām veselības mācību skolās kā atsevišķu priekšmetu neieviesīs
Stradiņa universitātes Veselības instūta direktorei Andai Ķīvītei-Urtānei grūti saprast, kā jaunajā izglītības standartā var atrast atsevišķas stundas drāmas kursam, bet ne veselībai. Pasaules pieredze rādot, ka valstīs, kur ir labāki sabiedrības veselības rādītāji, ir arī ļoti laba veselības izglītība skolās. "Nu kas ir tas stumbrs? Tā ir veselība. Mēs gribam dabūt ārā psihiski un fiziski veselu jaunu cilvēku ar labu pašapziņu, ar spēju atpazīt savas emocijas, spēju viņas kontrolēt. Mēs gribam, lai no skolas iznāk ārā fiziski vesels cilvēks, kas ir pieradināts būt fiziski aktīvs, kas zina, kas ir veselīgs uzturs, kas zina, cik bieži ir jāiet pie ārsta, kas zina, kā izsargāties no HIV un seksuāli transmisīvām infekcijām, jo tas jau ir tas dzīves pamats. Un tad, jā, zināšanas ķīmijā, fizikā, visās pārējās zinātņu jomās ir tā kā tie zari, ko uz tā stumbra var potēt virsū," uzskata Anda Ķīvīte-Urtāne. Pagaidām izglītības procesa organizētājiem ir tikai priekšstats, ko par seksuālo un reproduktīvo veselību zina vai nezina dažāda skolas vecuma bērni. Plašāki pētījumi, kuros iesaistīs 10. klases skolēnus, Valsts izglītības satura centra (VISC) Izglītības satura departamenta direktore Diāna Šavalgina sola rudenī: "Šie tad būtu pirmie dati, uz kā mēs varētu balstīties un saprast, kādas izmaiņas ir vajadzīgas izglītības saturā. Pašreiz mēs skatāmies, ka nav jāievieš veselības mācība kā atsevišķs priekšmets, bet ir jādod pedagogiem vai nu atbilstoši profesionālās kompetences pilnveide, vai jāskatās, jādomā, kādi materiāli ir vajadzīgi, lai jau esošos pedagogus varētu labāk sagatavot un viņi varētu labāk strādāt ar izglītojamiem, ja tas ir nepieciešams."
Vispirms jāizglīto bērnudārza audzinātājas, lai palīdzētu bērniem
Psihoterapeite Anita Plūme uzskata, ka visam būtu jāsākas jau bērndārzos, kur bērniem šobrīd jāapgūst trīs soļu plāns, kā rīkoties, ja kāds dara ko viņam nepatīkamu: "Vissvarīgākais, ja šo bērna kognitīvo, emocionālo un sociālo attīstību mācītu, piemēram, bērnudārzu audzinātājiem, pirmsskolas skolotājiem. Lai viņi redz, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā. Atklāti sakot, ir diezgan viegli redzēt, ka bērniem ir problēmas, – ja jūs pārzināt bērna attīstību, jūs redzat – šī uzvedība neder, tur ir kaut kāds iemesls, un, ja jūs rūpīgi paskatīsieties, jūs redzēsiet, kāds – vai tā ir fiziskā vai seksuālā, vai cita kaut kāda piedzīvota nepatīkama pieredze." Statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā no seksuālās vardarbības dzīves laikā Latvijā cietusi katra ceturtā sieviete. Anitai Plūmei ir skaidra atbilde uz daudzu jautājumu, kāpēc seksuālās uzmākšanās skandālā iesaistītie upuri nav pastāvējuši par sevi: "Ir ļoti vienkārši teikt – kāpēc viņa nepasaka "nē". Viņa nevar pateikt "nē". Ir tāds kā brīnums, mēs esam atšķirībā no dzīvniekiem, kaut arī mēs esam dzīvnieki, tikai cita suga, mēs esam pazaudējuši spēju nolasīt otra cilvēka emocionālo stāvokli apzināti. Tam mēs gatavojam speciālistus psihoterapijā gadiem, lai mēs iemācītos caur uzvedību, caur runu to saklausīt, bet parastais cilvēks apzināti to nezina, tomēr zemapziņa strādā pilnīgi visiem. Tas nozīmē, ka, piemēram, vienalga vīrietis vai sieviete, kam ir tendence uz emocionālu vai seksuālu vardarbību, nezinot zina, ka šis ir ļoti piemērots upuris. Tā nav nejaušība, līdz ar to cilvēks, kurš atļaujas šeit, kā es saku – vēderā, zina, ka viņš var to atļauties, ka šis cilvēkbērns klusēs, jo visbiežāk viņa diemžēl jau būs kaut ko līdzīgu piedzīvojusi."
Tieši bērnu aizsardzība ir aktīvo vecāku rūpe, un viņi vietnē manabalss.lv vāc parakstus par vecāku iesaisti reproduktīvās veselības satura izveidē. Vecāku pārstāve Silvita Kravale uzskata, ka jābūt citiem akcentiem, stāstot par seksuālajiem un reproduktīvajiem jautājumiem bērniem: "Runāt par mīlestību, pirmkārt. Spēt atšķirt, kas ir un kas nav īsta, patiesa mīlestība. Spēt atpazīt, kur ir kādi jau ļaunprātīgas izmantošanas mēģinājumi, kā atpazīt varmāku, kā atpazīt netikumisku, amorālu cilvēku, kā varbūt pasargāt sevi. Bērniem mācīt mīlestību un cieņu gan pret savu ķermeni, gan pret otra cilvēka ķermeni. Mēs pārāk uz to piezemēto koncentrējamies, taču mēs esam garīgas būtnes galu galā."
Ministrijā norāda, ka vecākiem ir visas iespējas nodrošināt bērniem neformālu izglītību. Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs te redz skolas un vecāku sadarbību: "Es domāju, trūkst pirmkārt skolas un vecāku sadarbības, dažreiz trūkst laika, pedagogi ir pārslogoti, vecāki ir ļoti aizņemti savos darbos, ar savu ņemšanos, bet viss ir iespējams, ja mēs sabalansēsim pedagogu slodzi, ja mēs aicināsim vecākus tomēr domāt vairāk par saviem bērniem, par bērnu problēmām, bērnu veselību no paša sākuma."
Seksuālās uzmākšanās skandāls izgaismo baltos plankumus izglītībā
Tieši seksuālās uzmākšanās skandāls jau vidusskolas pēdējo klašu audzēkņiem ir licis pašiem uzdot jautājumus, vai viņu izglītības procesā tiešām nav palaists garām kaut kas, ar ko internets nav ticis galā. "Man šķiet, ka, lai tas būtu tabu, par to būtu jākaunas, un tāpēc es domāju, ka ir tik viegli runāt par to mūsdienās, tāpēc ka tas vairs nav tā kā kauna jautājums – kas ar tevi ir noticis, tas vairāk ir drošības jautājums, kā no tā izvairīties, jo tas ietekmē, it sevišķi jaunākos gados," ir pārliecināta Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas audzēkne Emīlija Bračka. Viņas skolasbiedrs Artūrs Kašs domā, ka pēc skandāla seksuālo uzmākšanos spētu atpazīt: "Pirms neilga laika es noteikti būtu teicis, ka nē. Es gan jau būtu diezgan apmulsis, jo tas viss arī izraisa tādā ziņā tādu apmulsumu, jo ar to nav īsti bijusi saskarsme, par to nav gluži tā mācīts, man ir vienkārši kaut kāda informācija dota un es kaut ko zinu, uz ko es nevaru arī simtprocentīgi paļauties, tādēļ tas ir tā diezgan mulsinoši."
Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja Ieva Stokenberga uzskata, ka visiem jauniešiem ir jāiedod prasmes, kā atpazīt un rīkoties šādās situācijās: "Neatkarīgi no tā, vai viņš ir jau saskāries ar kādu nepatīkamu, nevēlamu, nevajadzīgu pieredzi, vai viņš nav, par laimi, vēl ar kaut ko tādu saskāries. Mēs mācam prasmes, mēs mācam, vingrinām, kā apzināties sava ķermeņa robežas, saprast, kas ir mana vērtība, un arī to, ka mūsu savstarpējā komunikācijā seksualitāte piedalās, gribam to mēs vai ne."
Tagad neviens vairs negrib meklēt vainīgos, kāpēc pārejas posms mūsu sabiedrības attīstībā ir bijis tik lēns un brīžiem atpkaļagaitā, visas iesaistītās puses ir gatavas atkal doties uz priekšu. "Žēl, ka mums bija vajadzīgs tik daudz gadu, lai par to spētu runāt, bet viennozīmīgi tas ir tāds ļoti liels solis uz priekšu, jo brīdī, kad tu spēj par problēmu runāt un spēj to apzināties, tas nozīmē, ka tev jau puse no problēmas ir atrisināta, tagad tikai atliek atrast pareizos instrumentus, un tas arī nebūs tā ar vienu klikšķi izdarāms un ka mēs tiešām izdarīsim visu ar pirmo piegājienu. Jā, mēs pamazām, bet mēs ejam," atzīst izglītības un zinātnes ministres padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Nellija Repina.
Psihoterapeite Anita Plūme uzsver, ka iespējas augt ir visai sabiedrībai nevis tikai jaunajai paaudzei: "Mēs agrāk domājām, ka cilvēkbērns attīstās, psihiski tā kā noformējas lielos vilcienos tā apmēram līdz pieciem, sešiem gadiem. Tagad mēs sakām – oi, nē, nē, nē, līdz nāve mūs šķirs. Līdz pašam kapam cilvēka smadzenes visādā ziņā mainās un cilvēks visu laiku attīstās. Tā ka es domāju – jebkurā momentā mācības, attīstība, pilnveidošanās, vēlme saprast citus un galvenais saprast arī sevi, lai saprastu citus, ir. Tā ka cerība ir liela."
