"Nu, šobrīd man klājas tā, ka es tagad dzīvoju pa slimnīcām… Man amputēja abas kājas," sazvanīts Biķernieku slimnīcā, pastāstīja Uldis Volmārs.

Latviešu brīvprātīgais karavīrs Ukrainā, kurš pērn frontes tuvumā, sprāgstot kasešu bumbai, ieguva smagus kājas vēnu bojājumus. Traumu rezultātā veselība pasliktinājusies, un Uldis tagad ir palicis bez abām kājām.

"Mācos sēsties ratiņkrēslā un gribu tikt uz kruķiem," sacīja Uldis.

Pirmo reizi karot Ukrainā Uldis ieradās pērn martā. Kopā ar citiem starptautiskā bataljona brīvprātīgajiem bija Javorivas poligonā netālu no Polijas robežas, kad tas piedzīvoja bombardēšanu. Pēcāk piedalījās Kijivas piepilsētas Irpiņas atbrīvošanā, uz brīdi atgriezās Latvijā, bet pēc tam jūnijā atpakaļ uz Ukrainas fronti Mikolajivas apkaimē.

Smaga trauma

"Mēs bijām no krieviem 300 metru attālumā viens no otra. Mēs gājām atbrīvot ūdensstaciju, bet tur kaut kas... Es domāju, ka mūs kāds nodeva. Man tādas aizdomas ir, jo mūs sāka bombardēt. Tad mūs piecas stundas tajā līnijā bombardēja, mēs netikām ne iekšā, ne ārā. Piecas stundas mēs vienkārši sēdējām bedrēs," atceras Uldis. "Uzsprāga tā kasešu bumba. Mēs apstādinājām asinis, un gaidījām, kamēr pierimsies [apšaude], un tad gājām projām."

Kasešu bumbas šķembas bija saplosījušas kājas vēnu, bet ar kolēģu atbalstu varējis izkļūt no ierakumiem. "Man palīdzēja gruzīni... Viss bija labi," pastāstīja Uldis.

Sākotnēji viņš pārvests uz vietējo kara hospitāli, bet tur asinsvadus neoperēja. Tāpēc vēlāk brīvprātīgais karavīrs nogādāts citā Ukrainas slimnīcā.

"Uztaisīja pirmo operāciju Ukrainā. Teica, ka ir neveiksmīga, ja taisīs otru, tad būs jāamputē kāju. Es nepiekritu, un tad es devos uz Latviju. Te man izglāba to kāju, bet tā kāja bija tāda, ka ar to varēja staigāt, bet [tomēr] tā nefunkcionēja, un ar laiku tajā iemetās gangrēna," atklāja Uldis.

No kājas nācās šķirties. "Nogrieza vienu kāju, tad pagāja pusotrs mēnesis un otrā arī parādījās gangrēna. Tad nogrieza arī otru. Tāds īsumā stāsts."

"Mācos dzīvot no jauna"

Uldis visu mūžu nodarbojies ar sportu – profesionāli spēlējis badmintonu un regbiju. Tagad jaunie apstākļi viņam ir milzīgs izaicinājums.

"Es tagad mācos dzīvot no jauna. Tagad cīnos dzīvot pa jaunam. Tur nav ko nokārt galvu. Ja es nokāršu galvu, tad jau vairāk nav jēgas dzīvot… Bija grūti, jā, bet es tiku pats galā. Es sportā biju ļoti ilgu laiku, un tad es cīnījos, un tagad pats ar sevi kārtējo reizi [cīnos]. Es domāju, ka es vinnēju," pauda Uldis.

Izaicinājumi Uldim šobrīd ir milzīgi. Ne vien fiziski un psiholoģiski pielāgoties dzīvei jaunajos apstākļos, bet arī atrisināt ikdienišķas problēmas. Ulda pasei beidzies derīguma termiņš, un nav arī bankas kartes. Uldis nezina, kā tikt pie tām pašreizējā fiziskajā stāvoklī. Tāpat arī vēl ir daudz neatrisinātu jautājumu saistībā ar sociālās palīdzības saņemšanu.

Vaicāts par to, kāds atbalsts viņam būtu nepieciešams, Uldis atbildēja šādi: "Būtu jau baigi labi, ja varētu vismaz palīdzēt noformēt pasi. Kā [to izdarīt], es nezinu. Viņi jau nebrauc ārā, tas jau ir tas sliktākais.

Ar laiku jau man tāpat būs jālūdz kaut kāda sabiedrības palīdzība – protēzes ir ļoti dārgas, man tādas naudas nav."

Grib atgriezties Ukrainā

Došanos karot uz Ukrainu Uldis nenožēlo: "Pirmais jau – ir jātiek pāri sev. Es cenšos visu laiku tikt pāri sev… Domas varbūt tādas – kam tas bija vajadzīgs. Bet es domāju, ka tas bija vajadzīgs, jo, ja mēs katrs sēdēsim tikai mājās, tad nekas nenotiks, kādam tas ir jādara."

Arī šobrīd, ārstējoties slimnīcā, Uldis seko līdzi Ukrainā notiekošajam. Viņš joprojām tic ukraiņu uzvarai un arī pats gribētu atgriezties Ukrainā. Ne tikai atpakaļ pie dzīvesbiedres – ukrainietes, ar kuru iepazinies pērn kara apstākļos, bet gribētu turpināt darboties sporta jomā.

"Es esmu treneris. Ja es varēšu kaut ko trenēt, kaut ko darīt, trenēt bērnus, palīdzēt adaptēties atkal jaunā vidē, kāpēc ne? Tas ir izaicinājums.

Es esmu gatavs tam izaicinājumam. Tikai tagad pagaidām man jātiek pašam ar sevi galā," sacīja Uldis.

Uldis ir pirmais Latvijas Radio zināmais latviešu brīvprātīgais karotājs Ukrainā, kurš guvis tik smagas traumas. Kopumā kopš vispārējā iebrukuma sākuma Ukrainas aizstāvjiem cīņā pret iebrucējiem pievienojušies nepilni 20 cilvēki, taču šis skaitlis ir mainīgs un ne visi cīnās frontē.

Valsts nevar tiešā veidā rūpēties par brīvprātīgajiem karavīriem

Ulda Volmāra gadījums ir īpašs, un Latvijā ar šādiem nenākas bieži saskarties.  Nacionālo bruņoto spēku pārstāve skaidroja, ka šobrīd valsts neuzskaita brīvprātīgos latviešu karavīrus, kas ir devušies uz Ukrainu karot. Likums paredz, ka viņiem pirms došanās ir jāreģistrējas, taču nav iespējams izsekot, kurš to dara. Turklāt šie brīvprātīgie karavīri nav vērsušies pēc palīdzības, gan dodoties uz Ukrainu, gan atgriežoties no tās.

Ziemeļeiropas politikas centra dibinātājs, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks  atgādināja, ka, ņemot vērā, ka Latvija ir NATO dalībvalsts, tad valsts nevar oficiāli nosūtīt savus karavīrus, savus pilsoņus, uz Ukrainu karot, jo tas vienkārši nozīmētu to, ka Latvija kā valsts piedalās karadarbībā.

Līdz ar to valsts nevar tiešā veidā par šiem brīvprātīgajiem karavīriem rūpēties, uzņemties atbildību vai arī izmaksāt kādas kompensācijas, jo tas tiesiski vienkārši nav atļauts.

Viņš arī uzsvēra, ka cilvēciskā faktora vārdā būtu jāatrod veids, kā to izdarīt, – vai daļēji no valstiskās puses, vai no organizācijām, kā šiem cilvēkiem palīdzēt, jo skaidrs, ka viņi atgriezīsies un viņiem būs kādas traumas, piemēram, psiholoģiskās, jo tas notiek ar katru karavīru.

Pabriks norādīja, ka sabiedrības interesēs ir palīdzēt šiem brīvprātīgajiem.  

"Veids, kā to darīt legāli un tiesiski no valsts puses, – uzreiz atbildes nav, bet tas, ka šeit ir jāatrod veids, kā viņiem palīdzēt – tas ir pilnīgi skaidrs. Es neizslēdzu, ka var būt dažādi veidi, piemēram, viņi varbūt pēc tam iestājas atpakaļ Latvijas Zemessardzē vai armijā, tad mums ir tiesisks pamats atkal dot, es pieļauju, kaut kāda veidā arī atbalstu un palīdzību, ja viņi arī ar kaut ko tādu saskaras. Es domāju, ka šeit liela loma būtu arī organizācijām, fondiem, kas pašlaik vāc un turpina vākt palīdzību Ukrainai, kaut kad jau šis karš beigsies, un es domāju, ka šāda veida ziedojumus un lietas arī šīs organizācijas varētu novirzīt šiem cilvēkiem, ja tas ir nepieciešams," sacīja Pabriks.

Jānis Ratkevičs, kas palīdz Ukrainai jau kopš 2014. gada un šobrīd vada projektu "Latviešu vienība Ukrainā", kas palīdz latviešu brīvprātīgajiem karavīriem Ukrainā, stāstīja, ka, pēc viņam pieejamās informācijas, ir zināmi 18, taču viņš uzsvēra, ka visus viņi nezina. Viņš atzina, ka viņi nav saskārušies ar tādu nopietnu gadījumu, taču palīdz tiem, kuri pie viņiem vēršas, kā vien var to izdarīt. Tomēr viņš uzsvēra, ka vajadzētu atbalstu no valsts arī.

"Es raugos uz to, ka nav īsti pareizi – savējie būtu jāekipē primāri. Es pat pieļauju, ka brīvprātīgo vienības varētu tikt formētas jau Latvijā, jau Latvijā apmācītas, jau Latvijā ekipētas, kā tas pasaules praksē ir bijis, ka tiešā veidā Latvijas bruņotie spēki nebrauc, bet Latvija ir gatava ekipēt, apbruņot mūsu brīvprātīgo vienības, kuras ir gatavas doties palīgā. Ja ir ārstēšanas izdevumi un ir jāārstējas Latvijā, tad arī tas būtu jāatbalsta," sacīja Ratkevičs.

Gan Nacionālais veselības dienests, gan Veselības ministrija norādīja, ka brīvprātīgie latviešu karavīri netiek atsevišķi izdalīti un abām iestādēm nav pieejama tāda informācija, proti, kuri ir bijuši Ukrainā karot, kuri ne. Līdz ar to viņi saņem tādu pašu palīdzību kā pārējie Latvijas pilsoņi.