Latviskā dzīvesziņa – dievturu reliģija, pagānisma ieraža vai nacionālā pašapziņa?

Vai Latvijā ir vērojams pagānisma tradīciju uzplaukums? Politiķis un folklorists Dāvis Stalts uzskata, ka ir un tas esot saistīts ar latviešu tradicionālās kultūras popularitātes pieaugumu, kuru veicinājuši daudzi faktori, tai skaitā, ilggadējo folkloras kustības dalībnieku darbs pie gadskārtu godu un ieražu nostiprināšanas, izpētes un zināšanu pārneses uz plašāku sabiedrību.

Stalts norādīja: "Kādreiz diezgan slēgtās folkloras kustības viens no mērķiem bija vienot tradīcijā un stiprināt mūsu tautas nacionālo pašapziņu. Tradīciju kopēju darbs vismaz pusgadsimta garumā ir sekmējies ar rezultātiem un spēcīgām – nu jau decentralizētām un sazarotām latviskās dzīvesziņas kopēju kopienām." Par to, viņaprāt, liecina, kaut vai Jāņu tradīciju uzplaukšana, ejot arvien dziļāk tradīciju izzināšanā un kopšanā plašākā sabiedrības daļā. "Arī kāzu godi un izvēle tos noturēt latviskās dzīvesziņas garā pēdējos gados kļuvusi arvien populārāka."

Senās līvu un latviešu dzimtas pēctecis Stalts arī norādīja, ka šīm tradīcijām nav nekāda sakara ar reliģijām: "Godāt latviskās tradīcijas var arī kristieši un citu reliģiju latvieši, jo tas jebkurā gadījumā ir netverams mūsu pirmkods, mūsu patība. Šķirot mūsu sabiedrību mēs varam bezgalīgi, taču tā mēs tikai vājināsim mūsu latviskās dzīvesziņas un dievatziņas izplatīšanos. Kā mēs katrs to dēvējam, tas ir otršķirīgi. Ir labi visi: gan dievturi, gan pagāni, gan senticīgie, gan vienkārši latvieši un līvi, kas godā savu senču tradīcijas. Jebkurš mēģinājums ielikt to visu dzelžainos rāmjos vienmēr cieš sakāvi, jo tā nav reliģija, bet dzīvesziņa."

Latviskā senticība – pašapziņas stiprināšana

Uz LSM.lv un pētījumu centra "Norstat" šovasar veiktās aptaujas jautājumu, vai pēdējā gada laikā ir raisījusies interese svinēt gadskārtas saskaņā ar pagāniskām ieražām, 67% atbildēja, ka šādas vēlmes nav bijis. Savukārt 11% aptaujāto to jau dara, kamēr 20% to vēlētos, bet vēl nav piedalījušies šādās gadskārtu svinībās. Iespējams, cilvēkus baida vārds "pagānisks", kas šķietami var raisīt negatīvas asociācijas, jo visai nedaudzi Latvijas iedzīvotāji vainagu pīšanu un ugunskura iedegšanu Jāņos sauktu par pagānisku rituālu.

Tikmēr Stalts daļēji piekrīt tam, ka arī Latvijā manāms kristietības noriets – līdzīgi kā citur, jo sevišķi Ziemeļeiropā un Rietumeiropā. "Liela daļa folkloras kustības un arī citu cilvēku, kuri sevi sauc par pagāniem, apzināti izvēlas iet šo latviskās dzīvesziņas kopšanas ceļu, pretnostatot sevi visam, kas saistīts ar kristietību. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle, kā viņš izvēlas dzīvot savu dzīvi, ejot "par" vai "pret" ceļu. Mums - tiem, kam latviskās dzīvesziņas kopšana ir pašsaprotama, teju obligāta dzīves sastāvdaļa, -galvenais mērķis ir, lai pēc iespējas vairāk latviešu un līvu zinātu un godinātu savas tradīcijas. Pats uzskatu, ka pagānisma jeb latviskās senticības atdzimšana ir būtisks aspekts gadu simtus un pat tūkstošus pārbaudītu zināšanu, vērtību un sajūtu saglabāšanā un popularizēšanā, kas noteikti ir viens no mūsu tautu raksturojošiem un unikāliem pamatelementiem. Faktiski tas ir latviešu un līvu tautu mugurkauls, kas ļauj mums noturēties cauri laikiem un svešu varu un ļaužu uzspiestām pārliecībām, saglabājot savu patību."

Kas īsti ir pagāns?

Pateicoties zinātniski pētniecisko darbu apkopojuma "Modernais pagānisms pasaules kultūrās" redaktoram, mūsdienu pagānisma jeb neopagānisma pētniekam, ASV Bostonas universitātes asociētajam profesoram, Rīgas Stradiņa universitātes viesprofesoram, Maiklam Strmiskam, var labāk saprast, cik daudz ir vienojošā visām pasaules pagānisma reliģijām. Ne velti pēdējos gados viņa pētījumu un darbu lauks bijis arī Lietuvā un Latvijā, kur seno rituālu un tradīciju atmošanās bijusi daļa no visā pasaulē notiekošajiem garīguma un vērtību procesiem un virzieniem.

Strmiska skaidroja: "Mūsdienu angļu valodas vārdnīcās pagāns parasti tiek definēts ar kādu vai visiem šādiem terminiem: "panteists", "politeists", "nekristietis", "ne-jūds", "ne-musulmanis", "nereliģiozs cilvēks", "neticīgais", "ateists", "hedonists" un "barbars". 

"Jāatzīmē, ka daudzās no šīm definīcijām pagāns tiek raksturots kā cilvēks, kuram nav reliģijas vai kurš ir pret reliģiju ("nereliģiozs cilvēks", "neticīgais", "ateists"). Divas definīcijas norāda uz konkrētiem reliģiozitātes veidiem ("panteists" vai "politeists"), bet pats termins "hedonists" ir definēts kā "bez morāles vai savaldības". Tādējādi lielākā daļa definīciju ir negatīvas un nomelnojošas."

Pats vārds ir atvasināts no latīņu valodas vārda paganus, kas nozīmē "lauku iedzīvotājs" jeb latviski mēs teiktu: lauķis.

"No otras puses, pagāns tiek attēlots kā cilvēks, kuram ir atšķirīga reliģiskā pārliecība, viņš ir citu dievu pielūdzējs. Persona, kas nepielūdz pareizo dievu, tiek pieņemts, ka viņš ir vai nu nereliģiozs, vai arī nepareizi un slikti reliģiozs. Termins "pagāns" tiek definēts no kristietībā lietotā sākotnējā gotiski-ģermāņu termina, kas nozīmē "dzīvojošs atklātā zemē, mežonīgs". Vārda ģermāņu izcelsmes dēļ un, neraugoties uz tā nomelnojošajām asociācijām, vārds "pagāns" ir populārs daudzu mūsdienu pagānu vidū, kas iesaistīti pirmskristīgo ģermāņu un skandināvu reliģisko tradīciju atdzīvināšanā un atjaunošanā," rakstīja Strmiska.

Plašā pagānu pasaule

"Meklējot atbildes uz "lielajiem dzīves jautājumiem", vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk ir vīlušies vai neapmierināti ar nedaudzām, galvenokārt jūdaisma izcelsmes reliģijās balstītām skolām un cenšas atrast ticamu alternatīvu," tā reliģiju studiju pētnieks un vairāku pagānisma izpētei veltītu grāmatu autora Trevors Grīnfīlds rakstīja grāmatas "Pagānisms 101" (2014.) ievadā.

Šajā 101 pagāna pieredzes stāstu apkopojumā britu autors parādīja, cik atšķirīgi un tomēr līdzīgi ir šie stāsti visapkārt plašajai pasaulei.

Pēdējos gadu desmitos Eiropā un citur pasaulē sarukusi tradicionālo kristīgo konfesiju popularitāte. To apliecina gan reliģiju pētnieku publikācijas un komentāri, gan starptautiski pētījumi.

Vai kristietībai draud bojāeja?

Pētnieki atbild, ka tas atkarīgs no tā, kurā pasaules malā šis jautājums uzdots. Itālijā un Lielbritānijā statistika acīmredzami apliecina, ka iknedēļas dievkalpojumu apmeklētāju skaits kopš 2010. gada sarūk, bet pirms gandrīz 10 gadiem starptautiskā pētījumā Latvija ierindojās pirmajā desmitniekā to valstu vidū, kur vairums no ticīgajiem nepiesaista sevi nevienai reliģiskai kustībai. Kas viņi ir?

Latvijā oficiālo reliģisko draudžu sarakstā saikni ar senču dieviem deklarē Latvijas Dievturu sadraudze, kas, kā apgalvo tās vadītājs Uģis Nastevičs, ir "latviskais ceļš pie Dieva". Tomēr ne visi tautas tradīciju, senču rituālu, latviskās dzīvesziņas praktizētāji vēlas dēvēt sevi par piederīgiem kādai reliģijai.

Vai dievturi ir pagāni?

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Agita Misāne uzskata, ka ļoti labs seno rituālu termins ir senticība: "Tā ir iespēja paplašināt skatījumu, jo pagāni no latīņu valodas nozīmēja "lauķi" – tie, kuri pielūdza romiešu dievus. Savukārt dievturība un pagānisms nav viens un tas pats, jo dievturi – tieši to izveides laikā pirms 100 gadiem – bija ļoti urbāni. Tātad tādi, kam ar zemniekiem, laukiem un dabu bija maz sakara. Dievturi savukārt mazāk orientējas uz dabas pielūgšanas, drīzāk mūža rituāliem – krustabas, vedības, bedības utml."

Dievturu sadraudzes vadītājs Uģis Nastevičs stāstīja, ka dievturi bērnus uzņem dzimtā krustabās, savukārt vedībās – līdzināšanā un mārtošanā – kļūst par vīru un sievu, bet bedībās pievienojas veļiem.

"Aizgājēja patība pēcteču apziņā turpinās kā velis, ko pāri paaudzēm tie godina kā saikni ar saviem senčiem un Dievu. Atšķirībā no citām tradīcijām dievturu svētdarbību vīkšēji ir gan vīrieši, gan sievietes," skaidroja dievturu vadītājs. "Ja sevī sajūt dievturi, ikviens var kļūt par Latvijas Dievturu sadraudzes savieti: turot Dievu un godinot veļus; izkopjot latviskās dzīvesziņas dievestības tikumus; apgūstot latviešu valodu un izzinot Latvju dainas; svētot gadskārtu ritu; iesniedzot aizpildītu veidlapu un dodot Saderības solījumu."

Nastevičs  apstiprina, ka latvieši dara un ikdienā piekopj daudz rituālu un tradīciju, kam ir atsauce uz dievturu "dienas kārtību": "Dievturi turpina kopt latviešu valodu, dzīvot saskaņā ar dabu un saules gada ritumu — tiecoties svētīt Lieldienas, Jāņus, Apjumības, Ziemassvētkus un citus gadskārtas svētkus to atbilstošajos laikos."

Tomēr ir lietas, kas teju 100 gadu laikā ir mainījušās: "Novērojams, ka dievturi senāk bija paraduši siet prievīti kaklasaites vietā, mūsdienās nereti nēsā Nameja gredzenu un citas baltu rotas, istabā mēdz iekārt puzuri vai ķistu un zīmīgi novietot svēto rakstu — Latvju Dainu — sējumus un latvju rakstu zīmes, novēl Dievpalīgu, pirms maltītes sauc "Met, Dieviņi, zelta krustu" un apsveikumam dzied: "Daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dodi!""

Dievturība – latviešu senču tradīcijas sakārtotā veidā

Tuvojoties dievturības vārda simtgadei 2025. gadā, ir aktualizējusies dievturu līdztiesības nostiprināšana Latvijā, tostarp piešķirot tādas pašas laulāttiesības kā citām tradicionālajām reliģiskajām konfesijām. Pašlaik dievturu laulību noslēgšanas likumības ieviešana joprojām vēl ir procesā.

Tāpat arī šī gada Eiropas Etnisko reliģiju kongresa deklarācija "Par starptautiskas nozīmes svētvietu atzīšanu," citu Eiropas svētceļojumu vietu starpā šo godu piešķīrusi arī dievturu Svētes svētnīcai un Lokstenes svētnīcai. Vai tas apliecina, ka dievturu skaits Latvijā pieaug?

Uģis Nastevičs skaidroja, ka Latvijas Dievturu sadraudzē, kas 1929. gadā reģistrēta Latvijā, apvienojoties vairākām dievturu saimēm, kopsapulcē balsstiesīgo skaits svārstās ap 600 saviešiem.

"Atšķirībā no citām tradīcijām dievturi nenodarbojas ar sludināšanu vai jaunu ticīgo pievēršanu, nedz pieprasa bezierunu piederību saimei. Tas šķiet pašsaprotami, jo latviešiem nav vajadzības "konvertēties" vai "piedzimt no jauna" savas tautas dzīvesziņas garīgajā kodolā – to Latvju Dainās un citās garamantās pārmantojušas un pilnveidojušas neskaitāmas senču paaudzes un kā laikmetīgu turpinājumu sakārtotā veidā pasaulē pazīst ar dievturības vārdu.

Tālab ļaudis garīguma meklējumos savas tautas iemītās takas uz dievturību atrod paši, atskārsdami, ka tas ir viņu latviskais ceļš pie Dieva.

Ņemot vērā gan pēdējā desmitgadē vērojamo godu, gadskārtas svētku un daudzinājumu dalībnieku, gan svētceļnieku pieplūdumu, ārpus sadraudzes dievturu un mūsu vērtību atbalstītāju skaits ir nesalīdzināmi lielāks," pauda Nastevičs.

Saviešu, kā sevi sauc dievturu sadraudzes dalībnieki, lokā ir gan ļaudis, kas dzīvo Latvijā, gan latvieši, kas tiecas uzturēt latvietību ārzemēs. "Ir arī cittautieši, kas dzīves jēgas avotu atraduši dievturībā — tā, piemēram, arī latvju rakstu saviļņota japāņu adītāja atskārtusi tuvību ar dievturu garīgumu, tikumu, vērtību un pasaules redzējumu," stāstīja dievturu vadītājs.

"Ik gadu saviešu uzņemšana notiek Baltu Vienības dienā. Ikdienā dievturību katrs kopj savā nodabā. Arī izsenis "latviešu savrupam raksturam savrupā dievestība piederējās tikpat labi, cik viņa savrupās mājas un ēkas, strupās Daiņas un skarbais rotājums. [..] Katrs latvietis par sevi var katrā laikā runāt ar savu Dievu, Laimu vai Māru. Katra vietiņa Latvijā tam var būt tā svētvieta, kur tas var piekopt, ja vēlas, arī ārējās svētdarbības," tā 1937. gadā rakstījis Dievturu draudzes Latvijā izveidotājs un dižvadonis Ernests Brastiņš.

Nastevičs norādīja, ka par latviešu tautas atmodu ierasts runāt politiski, bet garīgā atmoda 1873. gadā cēla gaismā senču tradīcijas.

"Kad "Gaismas pili" sarakstījušais Auseklis krājumā "Dzeijas" rosināja apjaust senču dievestību un tapa Līgo karogs ar ozola zaru ziedojošo svētnieku — Vaideloti —, ko jau vairāk nekā pusotru gadsimtu nesam Dziesmu svētku gājiena priekšgalā. Šīs garīgās atmodas pacēlums latviešu reliģiju sakārto un pilnveido laikmetīgā turpinājumā, kas 1925. gadā iegūst dievturības vārdu," skaidroja Nastevičs.

Ne visi neopagāni Latvijā ir dievturi

"Es pati esmu folkloriste, bet neesmu dievture," skaidroja Inese Krūmiņa, kura ilgus gadus kopj senču tradīcijas dažādos veidos – gan kā folkloriste, gan pirtniece. Viņa arī vada biedrību "Trīsreiztrīs", kas nodarbojas ar 3x3 nometņu jeb saietu rīkošanu Latvijā.

"Ja manu pasaules un garīguma redzējumu vajadzētu klasificēt, tad teorētiski tas būtu neopagānisms, bet ne tieši dievturība vai šamanisms. Es meklēju folkloras tekstos gan tīri praktiskus padomus, kā veidot attieksmi pret dzīvi, dabu, cilvēkiem, gan arī interpretēju dažādus tekstus un zemtekstus vairāk pēc to (tajos ietverto tēlu) psiholoģiskā konteksta. Un esmu laimīga, ka man pieejams vairāk nekā divi miljonu tautasdziesmu apkopojums – sakrālie teksti, kuriem nav nepieciešams tulkojums, jo tie radīti un saglabāti manā dzimtajā valodā, tajos atspoguļojas dzīve, dabas īpatnības, laika skaitīšanas sistēma un mitoloģiskie uzskati manā senču zemē. Mēs ar vīru Jāni Ati esam ilgstoši (kopš 1980-to gadu vidus) tautas tradīciju un to mūsdienām pielāgotu versiju praktizētāji, vispirms – savā ģimenē, bet pietiekoši plaši arī sabiedrībā – mūža godos gan kāzās, gan krustabās, gan dažreiz arī bedībās, arī gadskārtas svētkos," stāstīja Inese Krūmiņa.

Viņas redzējumā iesaistīšanās gadskārtas svētkos ļauj cilvēkam "savienoties" ar ciklisko laiku, ar zemeslodes griešanās ap Sauli ritmu.

"Šī procesa ilgums mērojams gadu miljardos, kas savukārt salīdzinājumā ar cilvēka mūžu ir mūžīgi, tādējādi "izkāpšana" no īsā cilvēka mūžam paredzētā laika un "savienošanās" ar mūžīgo (ciklisko) laiku iegūst sakrālu nozīmi," savā redzējumā dalījās Inese, uzsverot, ka grūti būtu atrast latvieti, kurš neko nezinātu par līgošanu Jāņos vai vasaras saulgriežos.

"Tas ir viens no šī cikliskā laika zīmīgajiem punktiem. Ārpus tā esam izveidojuši dažus iepriekš nepiekoptus rituālus, kas atbilst mūsu izpratnei par rituālu kā kanonizētu darbību kopumu garīga – netieša, attālināta – mērķa sasniegšanai, jeb citējot filozofu M. Eliadi – sev vēlamās pasaules kārtības radīšanai. Viens tāda rituāla piemērs ir 3x3 saietos rīkotie daudzinājumi. Pamatideju smēlāmies no 1990.g. Madlienas 3x3 piedzīvotā dievturu daudzinājuma, taču 3x3 kustībā esam šo pasākumu/rituālu veidojuši tā, lai tam nebūtu piesaistes tai vai citai reliģiskai konfesijai. Pamatideja ir aktualizēt katra saieta pamattēmā izgaismotās vērtības, sniegt cilvēkiem garīgu un emocionālu pārdzīvojumu, kas paplašinātu šo vērtību un to nozīmīguma  izpratni. Neatņemama mūsu veikto rituālu daļa ir dabas klātbūtne, uguns klātbūtne un dziedāšana. Domāju, ka garīgums iespējams arī bez sasaistes ar konkrētu reliģiju."