Vietējiem zemniekiem ražotājiem tā ir iespēja realizēt un popularizēt savu produkciju, savukārt groza pieteicējiem – saņemt sev ērtā laikā nepieciešamo un svaigo preci. Lauku labumu grozi kļūst aizvien pieprasītāki, apjomi un arī piedāvājumu klāsts aug, stāsta šī groza idejas iniciators Krāslavas novadā Artūrs Pavļukevičs.
"Tagad brauksim pie klienta, atdosim suliņu, tad uz saimniecību - kamēr tā braukā, vēl visādi pasūtījumi telefonā sanāk," tā teic enerģijas, ideju un pozitīvo emociju pilnais krāslavietis Pavļukevičs, kurš par savu sūtību nu jau labu laiku uzskata vietējās lauku produkcijas un novadu garšu popularizēšanu.
"Šodien ir daudz, un vakar bija ļoti, pat ļoti daudz pieteikumu," viņš atzīst.
Tieši viņš ir tas, kurš Krāslavas novadā pirms 10 gadiem vēl kā lauku konsultants aizsāka pārtikas groza iniciatīvu, savedot kopā ražotājus ar patērētājiem. Šobrīd jau, pašiniciatīvas vadīts, ar jaunu impulsu pieķēries šai idejai.
"Sākot strādāt 2014. gada 8. aprīlī Lauku konsultāciju birojā, man pamatdoma bija tāda, ka es taisu pārtikas grozu. Tur bija viss kaut kas ēdams, dažādas preces no dažādiem mājražotājiem, vietējiem lauksaimniekiem, un ka šo visu vedam uz Rīgu. Un es necerēju, ka pēc 10 gadiem to var darīt un ka prece ir, ko piedāvāt Rīgai. Rīgai vienmēr ir par maz," novērojis aktīvais krāslavietis.
Šobrīd Pavļukeviča ikdiena, līdzīgi kā tas bija Lauku konsultāciju birojā, ir saziņa ar vietējiem zemniekiem ražotājiem, uzklausot, kādi ir to piedāvājumi, tad potenciālo pircēju pieprasījumu un vajadzību izpēte.
Patlaban produktu pieprasījuma topā – tepat Krāslavas novadā zemnieku saimniecībā "Eži" spiestās sulas.
Latvijas Radio arī viesojās Konstantinovas pagastā Bronki. Šobrīd padsmitiem dabīgo sulu veidu no savā saimniecībā saražotajiem augļiem un dārzeņiem piedāvā saimniecība "Eži", stāsta saimnieks Pāvels Kavuns, ar savu produkciju piepildot baltā busa bagāžas nodalījumu.
"Tagad topā mums ir tomāts, ko audzējam arī pie sevis siltumnīcās, tad ābols, upene, bumbieris labi aiziet, arī sausserži, par kuru stāstam, ka tā ir ļoti veselīga oga. To sulu arī piedāvājam," stāsta Kavuns.
Saimnieks atzīst, ka Artūra iesaiste sulu realizācijā ir nenovērtējama, jo darba rokas nepieciešamas pašu saimniecībā un to trūkst, kur nu vēl aktīvi nodarboties un veltīt laiku sulu izvadāšanai. Tāpēc saimniecībai tas ir izdevīgi.
Šodien sulas nonāk vietējo - Krāslavas un Daugavpils pasūtītāju rokās, pirmā ir Ūdrīšu pagasta iedzīvotāja Irēna.
"Mēs visu laiku pasūtām un esam ļoti apmierināti ar kvalitāti un galvenais - ar cenu. Mums šogad ļoti patīk sulā tomāts un paprika. Mani mazbērni un bērni lieto pārsvarā tīro ābolu sulu," priecājas Irēna.
Tālāk prāvs apjoms sulu nonāk Daugavpilī kuplajai Janīnas ģimenei. Sieviete atzīst, ka šādu produkciju citviet nenopirksi, bet pašiem mērot tālu ceļu nav izdevīgi.
"Mēs sulu pasūtām pirmo reizi, mums ir ģimene liela, katrs bērns pasūta, 44 pakas mums pasūtītas," saka Janīna.
Tā nu no mutes mutē un ar sociālo tīklu palīdzību par to, ko ražo un piedāvā laukos, uzzina pilsētās. Labums gan vieniem, gan otriem. Un loks aug, jo apritē jau ir vismaz 10 lauku saimniecības ar savu produkciju.
Sulas lielā apmērā komplektējas arī uz Rīgu, taču ne tikai sulas.
"Tagad pamatā ir sulas, bet ir mājās ražotas vistu olas, viss no vietējiem, tad kazas piens, dažādi sieri, to miksi. Tad ir kartupeļi, ķirbji, burkāni. Bet tas viss iet mazumā, jo Rīgā cilvēkiem jau nav, kur to produkciju turēt, nav pagrabu, tāpēc tīri uz pasūtījumu. Viss uz nedēļu, divām, jo mēs jau tagad braucam katru otrdienu, tas ir stabili, ir jābrauc, jo viņiem tas patīk, viņi zina laiku un zina konkrētas cenu lapas," stāsta krāslavietis Pavļukevičs.
Produktu klāstu uz Rīgu papildina arī mājražotāju labumi - arī tas ir atbalsts vietējam, īpaši pierobežā, pa ceļam stāsta Pavļukevičs.
"Mājražotāja, kas ada zeķes un dzīvo Latvijas nostūrī, pierobežā. Es, ja braucu uz turieni, piegādāju sulas, arī viņai vedu, tad viņa saka, ka ir adītas zeķes – vilna simtprocentīga vai vilna 50 procenti. Tā mēs jau nedēļas 2–3 ar viņu strādājam, Rīgā šī prece maksā dubultā nekā šeit. Un kāpēc gan lai man viņai nepalīdzēt, lai palīdzētu notirgot. Ja tas man ir pa ceļam un tas strādā," viņš norāda.
Svarīgākais šajā lauku labumu groza idejā ir atbalstīt savējos – vietējos novada ļaudis, kuriem ir prece, bet nav laika un iespēju braukt uz tirgiem, pie pircējiem. Atbalstot savējos, ieguvēji ir lauku cilvēki, jo tiem ir līdzekļi, lai, piemēram, sūtītu bērnus uz pulciņiem, mūzikas skolām. Ceļa noslēgumā saka Pavļukevičs, kad piegāžu grozu buss ir tukšs un jau jābrauc komplektēt nākamo piegādi.
