ĪSUMĀ:
- Mareks valsts aprūpē – bērnunamos – nonāca agri, un līdz 13 gadiem jau pabijis deviņās institūcijās.
- Viņš pieredzējis arī bēdīgi slaveno Jelgavas bērnunamu, sūtīts uz slimnīcām un pabijis "Naukšēnos".
- Mareks gadu dzīvojis audžuģimenē "Zvanniekos", ar kuru atbalstu pabeidza 9. klasi.
- "Zvanniekos" atzīst – nobiedēja jaunieša ēnas puse. Speciāliste: Bērni uzvedībā izrāda savu traumatisko pieredzi.
- Došanās lielajā dzīvē Marekam ir gaidīts brīdis, un uzreiz līdz ar pilngadību viņš vērsās pie Jelgavas pašvaldības.
- Pašvaldībā izstāstīja par sākotnējiem pabalstiem un prasīja deklarēties Jelgavā, lai gan jaunietim nav šādas iespējas.
- Kur Marekam dzīvot? Uz pašvaldības dzīvokli jāgaida rindā, un arī uzreiz pieejamas istabiņas sociālajā mājā nav.
- Vēl viena pagaidu iespēja – krīzes istaba ar netīrību, smaku un prusakiem.
- Pašvaldībā nezināja precīzi pateikt mājokļa pabalsta lielumu, ja jaunietis pats īrētu sev mājokli.
- Arī par GMI pabalstu Marekam neizstāstīja. Trūkst arī atbalsta ar elementārām lietām, piemēram, saprast, kā tikt pie sava ģimenes ārsta.
- Centra "Eleja" direktore: Būtu veiksmīgāk, ja institūcijās dzīvojošie bērni drīkstētu tur palikt līdz 21 gada vecumam.
Mareks nepilnu mēnesi jau ir pilngadīgs, jubileju svinēja "Zvannieku" mājās. Viņš ir smaidīgs un arī mazliet samulsis no viņam pievērstās uzmanības. Puisis jau paguvis nodzīvot vesela romāna vērtu dzīvi. Agri palicis bez vecāku aprūpes, kopš sešu gadu vecuma pabijis vairākos krīzes centros, audzis bērnunamos, tad pret paša gribu vests uz dažādām slimnīcām, vienubrīd dzīvojis audžuģimenē, bet pēc tās iemests sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni".
LTV pirmo reizi ar Mareku iepazinās, kad viņam bija 16 gadi. Viņš arī bija tas, kurš nesamierinājās ar notiekošo "Naukšēnos", ziņoja. Nu iestāde jau ir slēgta.
LTV nolēma būt arī klāt Marekam, viņam sasniedzot pilngadību, lai redzētu, kā sistēma pavada bez vecāku gādības palikušo jaunieti lielajā dzīvē. Beidzot viņš pats, nevienam vairs neprasot atļauju, var pastāstīt, ko īsti ir piedzīvojis.
Par mammu labāk pat nerunāt
Ne par visu Mareks grib runāt un ne visu vairs atceras, bet viens, kas viņam sāp visvairāk, ir attiecības ar mammu. Viņa ir dzīva un dzīvo Latvijā, tomēr juridiski viņa jau sen nav Marekam mamma.
"Sistēmas bērna" dzīve sākās ar to, ka reiz uz mājām atnāca kādi cilvēki un paņēma viņu un divas viņa vecākās māsas. "Es biju pārāk maziņš, kad mani izņēma. (..) Apstākļu dēļ, pirmām kārtām. Arī mātes dēļ, ka viņa gāja pa ielām un tur savas darīšanas darīja," stāsta Mareks. Ko darīja, var teikt – šobrīd nav svarīgi, bet mammas kādu laiku nebija.
"Sēdēja cietumā. Nebija, kas par mani parūpējas, māsas un es bijām bērnunamā," stāsta Mareks. Māsas gan vēlāk uz brīdi atgriezās ģimenē. "Es jau nezināju, kāpēc viņi mani nepaņēma. Bet māsiņu pēc tam, kad māte jau iznāca, atkal bija paņēmusi; pēc tam atkal aizgāju atpakaļ uz bērnunamu. Pēc tam es jau pats augu, jau sapratu, ka es pie mātes vairs nevēlos. Un tā es visu laiku nodzīvoju bērnunamā."
Tobrīd vēl Jelgavas bērnunamā. "Godīgi sakot, es tur jutos labāk nekā pie mātes," atzina Mareks. Mamma bijusi ļoti dusmīga, un sekoja konflikts pēc konflikta.
Tēvs Marekam arī ir, un arī pie veselības, bet nekad nav bijis juridiski. Proti, tēvs un mamma izšķīrušies īsi pēc tam, kad Mareks piedzima. Agrā bērnībā ar tēvu kontakta viņam īsti nav bijis, bet tagad tas ir atjaunojies.
Arī ar māsām Marekam tagad attiecības esot diezgan labas, tāpat ar jaunāko brāli, kas mammai piedzima vēlāk kopdzīvē ar citu vīrieti.
Brālis tagad trenējoties boksā. "Katru reizi, kad es viņu satieku, es jau jūtu, ka viņam arī tagad nav, kas viņu uzklausa. Viņam nav, kam pastāstīt par to boksu. Tad viņš man stāsta, saku: malacis. Es viņam saku: visu laiku vinnēt jau nevar, zaudēt jau arī [nāksies] kaut kad," stāsta jaunietis.
Bet kā ar mammu? Mareks nosaka, labāk ar viņu pat nerunāt. Tiesa, kādā sarunā pirms intervijas viņš teicis: "Es viņu mīlēšu, pat ja viņa man ir darījusi pāri, es mīlēšu, tā ir mamma."
13 gados pabijis jau 9 institūcijās
No Jelgavas bērnunama Mareku atceras arī psihoterapijas speciāliste Andrija Viškere. Ar Mareka atļauju viņa padalījās savā pieredzē un novērojumos: "Mareku es iepazinu 2017. gada rudenī. (..) Ieraudzīju un iepazinu sava kabineta durvīs, viņš parādījās un jautāja, vai viņš arī var atnākt aprunāties, jo tajā brīdī es biju pabeigusi darbu un pēc smilšu terapijas metodes izmantošanas bija ļoti daudz ko darīt, lai sakārtotu kabinetu. Un tad mēs sākām runāties, es tikmēr kārtoju kabinetu."
Pamazām atklājies tas, ko uzreiz uz aci tā nepamanīt. "Marekam tobrīd, kad mēs iepazināmies, bija 13 gadi, viņš bija tāds pavisam jauns pusaudzītis.
Bet viņš jau bija deviņās institūcijās pabijis, un viņam bija nomainīta dzīvesvieta daudzas reizes.
Kopā ar māsām un atsevišķi viņš bija piedzīvojis dažādus traumatiskus notikumus, fizisku vardarbību, emocionālu vardarbību un visādus pāridarījumus. Daudz cietis. Protams, bērnam vide ir absolūts tāds kropļojums," atklāja psihoterapijas speciāliste.
Tāpat viņa izcēla diskrimināciju: "Viena no grūtībām, ko es skaidri pamanīju, un tas ir plašākā sistēmā gan skolās, un arī domājot par bērniem, kuri ir romu tautības izcelsmes, ka viņi tiek absolūti diskriminēti. Un to es varu teikt pilnīgi droši, tai skaitā arī tik negatīvi un aizspriedumaini ir dažādu sistēmu darbinieki.
Pieaugušo cilvēku reakcijas uz Mareku bija nežēlīgas,
un dažāda veida interpretācijas bieži vien notika viņa izcelsmes iemesla dēļ."
Pats Mareks, no vienas puses, to ir izjutis, taču tagad par to vairs tā nepārdzīvo.
Šo aspektu pieminēja arī biedrības "Zvannieku mājas" vadītāja Sandra Dzenīte-Cālīte, pie kuras Mareks nonāca vēlāk: "Kad viņš atnāca pie mums, viņam bija nopietna identitātes krīze. Viņš baidījās, viņš noliedza savu izcelsmi. Es domāju, vislielākais nopelns manai mammai, kurai pašai klasesbiedrs ir bijis romu izcelsmes. Un viņa kaut kā ļoti labi Mareku saprata. Viņa stāstīja par savu klasesbiedru, par draudzību, par visādiem smieklīgiem pārpratumiem. Bet tagad es saprotu, ka tas ir pāri. Viņš atzīst savu izcelsmi. Viņš ir mierā ar saviem radiniekiem. Un tas ir, tas ir labi."
Vai romu izcelsme padarīja dzīvi Marekam grūtāku? "Es domāju, ka mēs neviens pat īsti nevaram novērtēt, cik viņam ir grūti patiesībā. Es domāju – ļoti, ļoti grūti viņam ir. Un viņš arī apzinās, cik viņam ir grūti, jo viņš apzinās to, kā lai saka, visu to nodarbošanās amplitūdu, kas ir, ar ko nodarbojās viņa tuvākie cilvēki," sacīja Dzenīte-Cālīte.
"Zvanniekos" Mareks nonāca pēc tam, kad likvidēja Jelgavas bērnunamu, kurā par attieksmi pret bērniem situācija izgaismojās 2017. gadā. Bērnunama likvidēšanas laikā Mareks vēl tika atgriezts ģimenē pie mātes.
Par bērna atgriešanu mātei bija pārsteigta psihoterapijas speciāliste Andrija Viškere: "Viņš bija jau vairākkārtīgi no mammas izņemts saistībā ar dažādiem pārkāpumiem no pieaugušā puses. Kad viņš atradās pie mammas, teica, ka viņam vajadzīga palīdzība un viņš nevar nevienu citu sazvanīt. Runāja, ka viņš netiek ārā no dzīvokļa. Viņš stāstīja par to, ka tajā brīdī mamma viņam metusi ar mikroviļņu krāsni un likusi brāli turēt viņu māsai, un žņaugusi ar šalli."
Viškere esot centusies situāciju risināt, bet: "Es atceros, ka saskāros ar tādu nenormālu pretestību, arī uzrunājot bāriņtiesu, lūdzot izmaiņas." Tomēr galu galā viņa savu panākusi, un Mareks nonācis "Zvannieku" audžuģimenē pie Sandras un Jura Cālīšiem, kur nodzīvoja vien gadu. Par iemesliem stāsts bez detaļām. Pirms tam gan jāpiebilst, ka pats Mareks ir ļoti laimīgs par to laiku, kad tur bija. Ne velti savas pilngadības jubileju viņš vēlējās svinēt tieši "Zvanniekos".
Traumatiska pieredze un uzvedība
"Zvanniekiem" arī viens no lielajiem paldies par izglītību: "Pateicoties Sandrai un Jurim Cālītim, es pabeidzu skolu lieliski – 9. klašu izglītība. (..) Ja viņu nebūtu un ja viņi man nepalīdzētu ar to visu, ar to skolu, es nezinu, vai es vispār dabūtu tādu izglītību."
Braukuši arī ekskursijās. Mareks atceras, ka braukuši uz Igauniju, uz akvaparku. "Tajā laikā es biju tāds… Brīžiem godīgs un brīžiem palaidnis," atzina Mareks. Viņš arī dumpojies un pārdzīvojis, ka saņem nepietiekami daudz uzmanības.
Galu galā "Zvannieki" pateikuši "nē" Marekam. "Tas man personīgi bija ļoti, ļoti skaists laiks un tajā pašā laikā kā pedagogam traģisks. Ļoti grūti bijis saprast Mareka dziļos ūdeņus, kas viņā sakustas. Viņš pārbiedē ar tādām negaidītām rīcībām. Manā garajā pedagoga mūžā es piedzīvoju pirmo reizi. Mēs ar Mareku esam par to ļoti atklāti runājuši, ka viņā ir ļoti spēcīgas šīs divas puses: fantastiski gaišs, harismātisks, izpalīdzīgs, empātisks, un otra puse ir, kad nāk vakars un nakts un pamostas kāds cits cilvēks, kurš prasa izpausties. Un katrā ziņā, godīgi sakot, es ļoti nobijos no tā otra cilvēka. (..) Es ļoti, ļoti ceru, ka viņš kļūst arvien godīgāks pats pret sevi, jo tas ir viņa visas nākotnes jautājums," pastāstīja Sandra Dzenīte-Cālīte.
Savukārt Andrija Viškere skaidroja, ka ēnas puse ir tā, ko bērniem rada daudzie pārdzīvojumi, tajā skaitā ģimenē, krīzes centros, bērnunamos.
"Bērni, kuriem ir daudz traumatiskas pieredzes, viņi mums rāda ar uzvedību, kāda ir viņu pieredze.
Pirmām kārtām, šai uzvedībai lielākoties nav nodoma darīt kādam ļaunu vai pārkāpt kāda robežas. Bet tā uzvedība mums stāsta par vajadzībām, kuras, piemēram, ir tajā brīdī neapmierinātas, vai vajadzība pēc mierinājuma. Ir bērni, kuri stresu un trauksmi pārvar iekšēji, un ir bērni, kuri pārvar ar redzamajām izpausmēm, kas parādās ārēji un tā eksternalizācija, trauksmes faktiski stāsta par to, ka bērns īstenībā netiek galā un viņš sauc palīgā.
Un man gribētos teikt, ka pie traumatiskajām pieredzēm bērniem smadzenes ir iemācījušās darboties izdzīvošanas režīmā. Tas nozīmē, ka ļoti ilgu laiku tiek darbinātas un trenētas dažādas psihiskās aizsardzības formas, un tās, protams, parādās arī uzvedībā, kad ir tik liels izmisums," skaidroja psihoterapijas speciāliste.
Institūcijas reaģē ar varu
Aprūpes institūcijās, ja bērns trako un netiek galā ar sevi, pieaugušie bieži reaģē ar varu.
Mareks to visu ir ļoti labi iepazinis: "Jaunietis taču nevar tāds paipuisītis būt, kaut kas no blēņām jau sanāk. (..) Tur uzreiz policija klāt ir."
Viņš atceras kādu situāciju sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrā "Eleja" ar tās vadītāju: "Viņa man sauca "ātros" par to, ka es par strauju viņai durvis aizvēru ciet. Par strauju. Viņai rokas bija uz kliņķa, es par strauju aizvēru, viņai tas likās agresīvi, viņa izsauca "ātros"."
"Sūtīšana uz slimnīcām, policijas izsaukšana ir reāla bērnu traumēšana. Iedomājamies, ka tie būtu mūsu personīgie bērni. Vai mēs tā rīkotos, risinot kādas situācijas, kur bērns rāda kaut kādu lielāku vai mazāku pretestību? Vai mēs sauktu "ātro" palīdzību vai mēs sauktu policiju?" vaicāja psihoterapijas speciāliste.
Kur policija, tur protokoli un lietas, un protokoli sakrājas. Vēl bijusi lieta, ka Mareks esot asi iebildis policijai, kad tā viņu taisījusies sodīt par Covid-19 ierobežojumu pārkāpumu. Atkal protokols, un tad pie bērna pāraudzināšanas jāķeras daudz nopietnāk.
Tā 2021. gada pavasarī Mareks nokļuva sociālās korekcijas izglītības iestādē "Naukšēni". No izglītības gan tur nebija ne vēsts. Pamatizglītība Marekam bija iegūta, savukārt vidējās izglītības programmas neviens nepiedāvāja. "Es tur visu to gadu gandrīz nosēdēju vienkārši tāpat," atklāja jaunietis.
Bet visa pārējā tur bija atliku likām: "ģedovščina" ar "baķkām", un vadība, kas pret pusaudžiem bija izvērsusi veselu sodu mehānismu. Iestādē bijis arī karceris. "Karcerī tu guli uz grīdas, ēd uz grīdas," pastāstīja Mareks. Viņam tas viss likās netaisnīgi, un rezultātā korekcijas iestādei Naukšēnos pašlaik pielikts punkts.
Policijas protokolu skolu viņš esot apguvis: "Tagad, ja mani aizskar, es – jā, paldies. Labi, kaut ko pretī pasaku, bet gudrākais paklusēs labāk, lai nav... Bet, ja es sākšu ar viņiem vēl [runāt], kaut ko tur teikšu vai kā, tad policijā rakstīs ziņojumu. Un tad es saprotu – labāk nekašķēties, un viss."
Sapnis par nākotni
Bet kas viņš gribētu būt tuvākā vai tālākā nākotnē? "Apsardze, jā. Mani diezgan daudzi draugi strādā apsardzes firmās. Viņi visu laiku stāsta. Es tā klausos. O, ideāli. Apsardze, man liekas, sapnis ir tāds mīļākais, ko es gribētu. Bet nu grūti dabūt darbu. Lielveikalā jāstrādā. Arī gribētos kaut kādos objektos," pastāstīja Mareks.
"Tas būtu brīnišķīgi, ja viņš varētu šo sapni pārvērst par mērķi. Es domāju, ka tas nemaz nav neiespējami. Apsardzes profesija, šī loma kopumā ir tāda rūpēšanās par zināmu kārtību un struktūru. Tīri tādā simboliskā veidā, funkcionālā veidā, ka Mareks grib kārtību un taisnīguma izjūtu apmierināt – ir par kārtību un taisnīgumu," komentēja Andrija Viškere.
Par kārtību vēl kāda detaļa – Marekam allaž bijis svarīgi, lai viņa telpa apkārt būtu ļoti kārtīga, drēbes izmazgātas un tīras. Pat "Naukšēnos", kur apkārt, šķita, valda baiss drūmums, viņa istabiņa vienmēr laistījās. Un viņam teju vienīgajam bija pat istabas augi.
Vēl Marekam ļoti patīk sportot. Vienu brīdi spēlējis hokeju, tad futbolu. Arī pavārmākslu apguvis un ar prieku sev gatavo ēst. Un dzīvē plāno ne to vien vēl apgūt, jo, kā pats saka, ir ļoti zinātkārs.
Sasniedzot 18 gadu vecumu jeb pilngadību, jauniešiem ārpusģimenes aprūpes centri ir jāpamet. Arī Marekam, kura pēdējā oficiālā dzīvesvieta – sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs "Eleja".
Lai nepaliktu gluži uz ielas, pašvaldībai ir pienākums šādiem jauniešiem piešķirt dzīvokli. Tāpat paredzēti īpaši pabalsti lielajai dzīvei.
Šo mirkli Mareks ilgi bija gaidījis, un jau pusgadu viņš dega nepacietībā uzzināt, kāds varētu būt viņa jaunais miteklis – tikai viņa, kas ne ar vienu nebūtu jādala. Viņš interesējās, bet atbildes vēl nebija.
Nu lielā diena ir klāt, un "Aizliegtais paņēmiens" kopā ar Mareku dodas uz Jelgavu, tā bija pirmā pašvaldība, kas savulaik uzņēmās par viņu atbildību un kuras pienākums ir viņu arī ievadīt lielajā dzīvē. Jelgava ir viena no turīgākajām Latvijas pilsētām, kas no rūpnīcu pelēcības tagad pārvērtusies gluži vai pērlē – ar skaistu saliņas parku, ar greznu tiltu, ar atjaunotu pili un gludām pilsētas centrālajām ielām.
Ierodoties Jelgavas Sociālo lietu pārvaldē, sākumā arī viss šķiet tikpat skaisti.
Kāds atbalsts no pašvaldības?
Ar solītajiem pabalstiem viss labi. 218 eiro vienreizējs pabalsts un 820 eiro pirmajai iedzīvei.
Un dzīvoklis? Marekam jāuzraksta iesniegums par iestāšanos rindā uz dzīvokli. Bet tas, cik ilgi būs jāgaida rindā, nav zināms. Jelgavas Sociālo lietu pārvaldē gan zināja teikt, ka dzīvokļi parasti ir ar kosmētisko remontu un strādājošu santehniku. "Nav tā, ka viens cilvēks iziet un otru iemet tur iekšā pilnīgi nolaistā dzīvoklī," sacīja Inga Āna, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes Ģimenes atbalsta nodaļas sociālā darbiniece darbam ar ģimeni un bērniem.
Skan ļoti jauki, bet tik drīz nekas tāds Marekam nespīd, jo esot rinda. Vēl ir variants – dzīvot sociālajā mājā jeb istabā ar kopīgu virtuvi, vannas istabu un tualeti, kas jādala ar trim kaimiņiem. Mareks mazliet iebilst. Taču alternatīvais variants – pašam gādāt par dzīvokli ar attiecīgu īres maksu un komunālajiem maksājumiem.
Tomēr, arī lai tiktu pie istabiņas sociālajā mājā, jākārto formalitātes un jāgaida rindā.
Mareks ir neizpratnē: "A kur es tagad?" Šādos gadījumos pašvaldība uz laiku piedāvā krīzes istabu, par kuru pirmajos trijos mēnešos nav jāmaksā. Tā ir līdzīga istabai sociālajā mājā.
Konkrētajā istabā, ko piedāvās Marekam, iepriekš dzīvojusi ģimene un vēl nav remonts uztaisīts. Istaba gan esot sakopta. Jāpiebilst, ka, piemēram, veļasmašīnu gan tur nevar pieslēgt, jo esot grūti nokontrolēt, kuram elektrības patēriņu pieskaitīt. Sociālā mājā gan ir higiēnas centrs par maksu.
Vēl viena detaļa – lai saņemtu jelkādu atbalstu no Jelgavas pilsētas, jābūt deklarētam pašvaldībā, bet Mareks deklarēts sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrā "Eleja", kas ir Jelgavas novadā. Krīzes istabā piedeklarēties nevar, tāpēc Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes darbinieces mudina Mareku piedeklarēties pie kādiem draugiem Jelgavā.
Bet, ja Mareks īrētu pats savu dzīvokli, kāds atbalsts viņam pienāktos no pašvaldības? "Šī mājokļa pabalsta lielumu es jums precīzi nevaru pateikt tieši tā iemesla dēļ, ka tas ir vesels algoritms. Visa izmaksas cilvēks iesniedz par to dzīvokli, un tad tas algoritms aprēķina pabalsta lielumu," skaidroja Āna.
Kā ar ģimenes ārstu Jelgavā? Sociālā darbiniece raiti izstāsta, bez šaubām, ka ir skaidrs, viss ir ātri un vienkārši. Taču Marekam tā visa ir pavisam jauna pasaule. Mirkli vēlāk jau tiek aizpildīti dažādi iesniegumi, par dzīvokli, par pabalstiem. Neizpaliek gan laipni ceļa vārdi, un, ja ļoti vajag kādu padomu, tad Mareks varot zvanīt darba laikā.
"Šobrīd manā pārziņā un Ļubas pārziņā ir 125 jaunieši. Nu, visiem celt vakaros telefonu, nu, atvainojiet, man personīgā dzīve arī ir," sacīja sociālā dienesta darbiniece.
Sociālo lietu pārvaldē gan nepateica, ka Marekam, kamēr viņš nestrādā un nepelna, pienākas garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalsts, kas šobrīd ir 109 eiro mēnesī. Tas arī viņam pašam ir jānokārto. Tāpat, ja viņam sākuma posmā nav ienākumu un ir trūcīgā statuss, tad Jelgavā viņam arī pienākas 20 braucienu brīvbiļete sabiedriskajā transportā un vēl šis tas.
Ja sociālā dienesta darbinieces aizmirsa šo visu pateikt, kā pats Mareks to visu varētu zināt? Nav arī nekāda bukleta, kur visa šī informācija būtu apkopota.
Vēlāk, vaicājot sociālā dienesta darbiniecei par GMI, viņa skaidro, ka jānoformē trūcīgā statuss, savukārt, lai to izdarītu, jāpiesakās Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVS), jo jaunietis pašlaik nemācās.
Istabiņa ar prusakiem
Kā bija plānots, sekoja Marekam ierādītās krīzes istabas apskate. Tā turpat Sociālo lietu pārvaldes un bāriņtiesas ēkā virs birojiem. Taču istabā pilns ar prusakiem, netīrība un smirdoņa… Laipni aicināti pieaugušo dzīvē!
Arī blakus istabu kaimiņi apliecina – prusaku tur netrūkst. Istabās gan iemītnieki cenšas tos neielaist. Kārtīgajam un tīrīgajam Marekam tā ir gluži vai katastrofa. Bet atteikties arī nemaz nevar, jo, ja negribi, tad neko vairs.
Bet cik drīz Marekam varētu būt savs dzīvoklis? Jelgavas pilsētas domes administrācijas Dzīvojamā fonda sektora vadītājam Edijam Mercam iepriecinošu ziņu nav: "Tas ir neprognozējami. Tas ir atkarīgs no tā, kad atbrīvojas šie dzīvokļi. Jo jaunu jau neko nebūvē, atbrīvojas pārsvarā tikai tad, ja kāds kaut ko nogrēkojies, nemaksā, tad izliek ārā, slikti uzvedas, ja kaut ko bojā, izliek ārā, un ja cilvēks nomirst."
Te gan jāpiebilst – dzīvoklis nebūtu Mareka īpašumā, to varēs īrēt desmit gadu.
Un vēlreiz jautājums par deklarēšanos pilsētā. "Sociālajam dienestam arī nav tādu adrešu, kur var pateikt, ejiet un deklarējieties. Tas ir cilvēkam pašam jāatrod," pauda Mercs.
Sociālās palīdzības jeb informācijas centrā vēl piedāvā deklarēties nakts patversmē. Mareks nošausminās: "Ja nu kas, tad mani vedīs uz to nakts patversmi…"
Vēlāk Mareks nokļuva pie Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes amatpersonas Jeļenas Laškovas. Kārtējo reizi rosina piedeklarēties pie mammas, kuras juridiski Marekam nav. Izskan rosinājums deklarēties pie tēva, kurš gan pats dzīvo pašvaldības dzīvoklī. Turklāt Marekam nekādos dokumentos nefigurē un oficiāli nav radinieks. Uz to vietvaras amatpersona piedāvā uztaisīt DNS testu, lai atzītu paternitāti.
Rezultātā tomēr izdodas izcīnīt, ka Mareka dzīvesvietu deklarē krīzes istabā. Un tad jau viņš reģistrējas gan Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieks, gan piesakās uz GMI pabalstu. Vai jaunietis bez papildu atbalsta un padoma to spētu panākt pats?
Vēl kāda nianse Mareka dzīvokļa lietā. Ja viņš pats īrētu dzīvokli un pretendētu uz mājokļa pabalstu, tad viņš vairs nevar palikt Jelgavas dzīvokļa rindā. Turklāt neviens no Jelgavas domes darbiniekiem tā arī nespēja izskaidrot, cik liels tad viņam pienāktos mājokļa pabalsts.
Piemēram, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes amatpersona Edīte Zvilna norādīja, ka pabalsta apmēru prognozēt bez aprēķiniem nevarot. Lai lasām normatīvus paši. "Tad, kad jau jūs īrējat un jums jau reāli rēķini, tikai tad es jums varu aprēķināt," viņa sacīja.
Runājot par sistēmu, vēl kāds pārsteigums Marekam uz pilngadības svētkiem – divi administratīvie sodi, ko viņam galdā uzliek dzimšanas dienas rītā, apmeklējot Sociālo lietu pārvaldi. Tos Mareks pats nopelnījis, un tie viņam jāmaksā. Bet pārsteigums ir par to, ka viens sods no 15 eiro kā ilgstoši nesamaksāts tagad ir sasniedzis jau 60 eiro. Marekam īsti nav bijis, no kā maksāt šo sodu, savukārt bērnunams to darīt viņa vietā juridiski nedrīkst. Procenti auga, un jāmaksā arī tiesu izpildītājiem.
Varbūt iespējams atgriezties pie 15 eiro soda bez procentiem? Tiesu izpildītājas Agnese Celhertes-Ozolas sekretāre Anita Jurēvica nesaskata iespēju kaut ko lietas labā izdarīt: "Mēs esam institūcija, kas veic piedziņu, mēs neesam institūcija, kas nodarbojas ar bāreņu tikumisko audzināšanu. Nu, kā ir, tā ir. Tiesu izpildītājs nevar mainīt šo notikumu un nevar mainīt to, ka Jelgavas pašvaldības policija to ir atsūtījusi."
Daudzas lietas, kas jāapgūst
Pabalsti, dzīvokļi, nauda – lielajai dzīve tas ir svarīgi. Bet ne mazāk būtiski, ar kādām iemaņām un prasmēm šāds jaunietis sāk savu patstāvīgo dzīvi. Piemēram, vai viņš prot uzrakstīt CV, lai sāktu meklēt darbu.
"Vakar es nezināju, kas ir CV, bet vakar es iegāju "Google" aplikācijā, kas ir CV un tad es tomēr sapratu, kas tas ir. Nu, tur anketa tāda, kur jāaizpilda ir," sacīja Mareks, kuram neviens par to nebija stāstījis.
Līdzīgi ir ar orientēšanos pilsētā un tās transporta sistēmā. It kā nekā sarežģīta, tomēr arī tas jāapgūst. "Es visu pats. Kas man palīdzēja, tā bija Sandra Cālīte. Viņa man tur palīdzēja visu ar autobusiem, ar visu, kā skatīties," pastāstīja Mareks.
Tomēr, ja ir vajadzīgs padoms, kam viņš var zvanīt? Teorētiski var zvanīt Jelgavas sociālajai darbiniecei, kuras uzmanības lokā viņš būs līdz 24 gadu vecumam. Taču praksē darbiniecei ir jāstrādā ar 125 šādiem jauniešiem.
Cik gatavs Mareks ir lielajai dzīvei?
Mareka pēdējās dzīvesvietas – sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra "Eleja" direktore Nellija Veinberga atzina problēmas: "Es domāju, pēc 18 gadiem no manas institūcijas aizejot, zinot bērna mentālo stāvokli, viņi nav neviens sagatavots patstāvīgai dzīvei, jo traumatiskā pieredze neļauj viņam būt simtprocentīgi sagatavotiem. (..)
Ja būtu iespēja bērnam dzīvot institūcijā vismaz līdz 21 gadam, tas būtu veiksmīgāks stāsts.
Pabeigt skolu. Vispār ieskatīties un arī papildus darbu meklēt, strādāt un mācīties, un iemācīties to vairāk. Es esmu par to. Un tā ir problēma."
Par patstāvīgo dzīvi gan stāstot un mācot. Tomēr viens ir stāstīt, bet kas cits ir sākt to dzīvot.
Turklāt Veinberga neslēpa, ka šiem jauniešiem dzīve jāsāk ar lielu nabadzību: "Bērniem ir nepietiekoši līdzekļi, lai pats apmaksātu īri un komunālos pakalpojumus. Uzsākt patstāvīgu dzīvi – jauniešiem tas ir ļoti sarežģīti un grūti, ja nav vecāku atbalsta."
Līdzās materiālajām problēmām trūkst arī emocionālā atbalsta. "Manā uztverē tas ir jebkurai pašvaldībai, jebkuram sociālajam dienestam, kas paņem bērnu pēc 18 gadiem un uzsāk ar viņu turpmāko darbu – nepieciešams tomēr ar viņu strādāt individuāli. Varbūt mentors, programmas nepieciešamas, sociālā darbinieka nepārtrauktais atbalsts, jo tā ir vislielākā grūtība," sacīja Veinberga.
Tā ka secinājumi par "sistēmas bērna" pirmajiem soļiem patstāvīgā dzīvē ir skumji. Mareks gan ir gaidīts "Zvanniekos" pie Sandras un Jura Cālīšiem. Viņu arī atbalsta psihoterapijas speciāliste Andrija Viškere, kas neilgi pirms viņa pilngadības sasniegšanas feisbukā sarīkoja akciju, aicinot saziedot Marekam pirmo iedzīvi. Arī viena no "Aizliegtā paņēmiena" žurnālistēm ir kļuvusi par daļu no Mareka atbalstiem, dodoties kopā gan uz sociālo dienestu, gan esot līdzās Mareka pirmajās darba intervijās.
Mareks jau ir ticis pie sava pirmā oficiālā darba, turklāt apsardzes kompānijā. Ne gluži gan par apsargu, jo vēl jāmācās, bet pašlaik par cienījamu maiņas dežurantu.
