Jevgēnija un Ivo Pavulāni sešus gadus dzīvoja Lielbritānijā, tur viņi strādāja, labi pelnot, veidojās arī savu paziņu loks. Bet gan citādā izglītības sistēma un tās kvalitāte, sabiedrības uztvere, kā arī latviskās vides trūkums lika pagājušajā vasarā pieņemt lēmumu – braucam mājās.
Viņi stāsta, ka gribēja, lai bērns runā latviešu valodā. Viņi arī saskārās ar medicīnas problēmām – līdz ar mazuļa pieteikšanos un vispār bērnu audzināšanu, pēc viņu teiktā, izglītība un medicīna bija ļoti liels mīnuss Lielbritānijā.
"Daudzas tādas lietas, pie kurām mēs vairāk būtu pieraduši Latvijā tomēr, – [te] pieeja tā kā savādāka, tā kā mājīgāk, tā kā privātāka attieksme," atzina Jevgēnija un Ivo.
Atpakaļceļš nebija viegls – viss kļuvis krietni dārgāks, un pārbraukšana notikusi ar pašu auto vairākās kārtās, ņemot līdzi pat mēbeles. Iekārtošanās savā mājā notikusi ātri. Esot paveicies, saka vecāki, bet pirmajos mēnešos bija jāiztiek no iekrājumiem un vecāku palīdzības. Un tad sākās darba meklējumi.
"Es nosūtīju laikam 150 000 pieteikumus darbam. Nu labi, pārspīlēju, protams, bet neviens pat neko nav atbildējis. Nezinu, varbūt es sevi pārvērtēju ar amatiem vai pozīcijām, kurām es pieteicos," stāstīja Ivo.
Ivo ir pašnodarbinātais, Jevgēnija darbu vēl meklē, taču galvenais esot tas, ka ir iespēja būt latviskā vidē.
Un tieši piederība savai valstij ir tas, kāpēc galvenokārt uz dzīvi dzimtenē atgriežas reemigranti.
Zemgales plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Agnese Bokta skaidroja, ka viņiem "šeit ir ģimene, radi, draugi. Viņi grib svinēt svētkus latviskā vidē, viņi grib, lai bērni uzaug šajā latviskajā vidē. Mītnes zemē šobrīd dzīves dārdzība ir krietnu pieaugusi – gan īres maksājumi, gan pakalpojumi un maksa par bērnudārziem."
Koordinatore novērojusi, ka ir arī vairāki iemesli, kāpēc daļa ārvalstīs dzīvojošo tomēr nevēlas atgriezties.
"Viņiem ir labs darbs, Latvija ir ļoti tuvu. Ja, teiksim, tiešie lidojumi aizņem mazāk par divām stundām, viņi vairākas reizes gadā dodas pie radiem, draugiem. Viņiem ir šī piederības sajūta – viņi tāpat dzied arī Vācijā, dzied latviešu koros, apmeklē dažādus pasākumus, bērni iet latviešu skoliņās, – līdz ar to viņi nav zaudējuši šo saikni," stāstīja Agnese Bokta.
Jevgēnija un Ivo savukārt sprieda, ka Latvijā joprojām klibo savstarpējās kultūras lietas – Lielbritānijā viņi pieraduši būt atvērtāki, paust prieku. Turklāt arī krieviskā vide Latvijā joprojām ir stipri jūtama.
Ivo mītnes zemē strādāja par kravas mašīnas šoferi, bet Latvijā to nemaz nevēlas darīt.
"Jo ir arī tā, ka kravas šoferis Latvijā ir, nu.. vienkārši tā, kā krieviski saka – "daļnobojščiks" [tālbraucējs], .. un tad ar visiem viņu izgājieniem uz ceļa, protams, tu to vari redzēt. Lielbritānijā ir pavisam savādāk," sacīja Ivo.
Arī koordinatore norādīja, ka šeit atgriezties daudziem liedz gan noslēgtā vide, gan kultūras atšķirības, kā arī tas, ka savām prasmēm atbilstošu darbu atrast nav viegli.
Tomēr vēl 149 cilvēki Zemgales koordinatoriem izteikuši vēlmi atgriezties tuvāko divu gadu laikā.
