Tvīts: Aktuālais KM pētījums rāda, ka tviteri Latvijā aktīvi lieto vien 5%. Esam maz, bet gana ietekmīgi. (Jānis Žilde, 27. februārī)
Kurš tur sēž (Latvijas fakti, 2023)
Sociālajos tīklos “ir” 90% iedzīvotāju, tajā skaitā 79% “ieiet” vismaz reizi nedēļā, 57% – katru dienu vai gandrīz katru dienu. Sociālos tīklus biežāk lieto gados jaunāki cilvēki, ar augstāko izglītību un augstāku ienākumu līmeni.
“Facebook” (aktīvi izmanto 54% aptaujāto) – galvenokārt iedzīvotāji vecumā līdz 44 gadiem, strādājošie, ar augstāko izglītību, ar vidēju vai vidēji augstu ienākumu līmeni, rēķinot uz katru ģimenes locekli.
“Instagram” (19%) – lielākoties jaunieši, sievietes, pilsētu iedzīvotāji. Vecuma grupā līdz 24 gadiem lietotāju skaits ir vairāk nekā puse (52%).
“TikTok” (11%) – galvenokārt jaunieši vecumā līdz 24 gadiem, kuru vidū “TikTok” lietotāju skaits sasniedz pusi.
“Telegram” (10%) – lielākoties jaunieši vecumā līdz 34 gadiem, cittautieši, Rīgas iedzīvotāji.
“Draugiem”(9%): galvenokārt cilvēki vecumā virs 35 gadiem, latvieši, ar vidēju vai zemu ienākumu līmeni uz vienu ģimenes locekli mēnesī.
“X” (bijušais “Twitter”) (5%): visbiežāk jaunieši vecumā līdz 34 gadiem, finansiāli nodrošināti, ar augstāko izglītību, Rīgas iedzīvotāji.
Nevienu citu sociālo mediju Latvijā nav pieņemts tā "vainot" ietekmē uz politiķiem un vadītājiem kopumā.
Latvijas politikas veterāne Ilze Viņķele teica, ka Marijas Golubevas aiziešanu no iekšlietu ministres amata noteikti izraisījis tviterī rakstītais (un daļēji arī to, ka Krišjānis Kariņš šogad atstāja ārlietu ministra amatu). Politologs Jānis Ikstens rakstīja, ka Eiroparlamentā ievēlētais Reinis Pozņaks ar savu "tviterkonvoju" ir tīrs "tvitera produkts", bet LTV atteikšanās no priekšvēlēšanu debatēm krievu valodā notikusi ne bez sociālo tīklu ietekmes. Labējā spārna aktīvisti publicēja zīmējumu, kurā nāve ar izkapti apmeklē dažādas istabas, uz kuru durvīm ir uzraksti "Ždanoka "Lampā"", "Cūku komikss", "Pases par 60 eiro" utt. – piemēri, kad notikušas pārmaiņas pēc trokšņa platformā "X". No jaunākā – skandāls ap "airBaltic" pusmiljarda eiro norakstīšanu, kad pēc vētras "X" steidzami komentēt "tehnisku grāmatvedības operāciju" bija spiesti vadošie politiķi līdz pat prezidentam (un tika sākts vērtēt satiksmes ministra Kaspara Briškena atbilstību amatam).
Varētu likties, ka tas ir paradokss – platformā "X" 2023. gadā aktīvi "sēdēja" tikai 5% Latvijas iedzīvotāju. Salīdzinājumam: "Facebook" – 54%, "Instagram" – 19%. Pat "TikTok" un "Telegram" cilvēku ir divreiz vairāk – attiecīgi 11% un 10% (visos gadījumos runa ir tieši par aktīvajiem lietotājiem). Un otrkārt – Latvijas iedzīvotāji sociālajiem medijiem kopumā un konkrēti tviterim neuzticas. Pēc pētījuma datiem, pilnībā vai vismaz daļēji platformai "X" uzticas tikai 18%. Un vispār influenceriem – tikai 16%.
Tvitera zelta laikmets
Populāra atbilde uz jautājumu "kādēļ tieši tviteris" ir – "tā izveidojies vēsturiski".
Sākumā – apmēram 2008.–2009.gadā - tviterī "ieradās" latviešu žurnālisti, sabiedrisko attiecību speciālisti un reklāmisti. Tā bija "sava kompānija" ar saviem jokiem, konkursiem un strīdiem (to gaisotni un sarunu kvalitāti tvitera veterāni atceras joprojām). 2012. gadā tur jau čupojās vadošie politiķi un visu virzienu aktīvisti. Politiķi novērtēja, ka var uzrakstīt īsu komentāru, kuru ieraudzīs visi, kam vajag, un tas nebūs jāizsūta pieciem dažādiem žurnālistiem. Publika novērtēja, ka politiķi ir tieši tur, klikšķa attālumā, un atbild uz jautājumiem paši. Abas puses viena otru bija atradušas.
"Tā šī platforma kļuva par politiski ietekmīgu pamatplūsmu. Šis mantojums daudzējādā ziņā saglabājas arī šodien,
lai gan "X" tagad ir kļuvusi par daudz bļaustīgāku un impulsīvāku platformu," saka šī sociālā tīkla veterāns, komunikācijas stratēģiskās plānošanas eksperts Zigurds Zaķis.
Šajā stāstā ir daļa atbildes uz jautājumu, kādēļ nebūt ne populārākā platforma Latvijā ieguvusi lielu ietekmi: tādēļ, ka tviterī koncentrējusies "pareizā" auditorija – sociāli un politiski aktīva. Un svarīgi arī tas, ka šī auditorija ir lielākoties latviska ("krievu" partijas tradicionāli neiekļūst valdošajā koalīcijā, tādēļ to vēlētāju viedokļi, noskaņojums, kliedzieni un asaras ietekmes ziņā nav pārāk svarīgas).
Tas, ka viena otru platformā "X" atradušas tieši abas puses, arī ir svarīgs apstāklis.
Kā personiskā sarunā norādīja kāds zinātājs no sabiedriski politiskās sfēras: "Visi politiķi sēž tur. Ja viņu tur nebūtu, pārsimt tvitertroļļu vienkārši gaudotu pret Mēnesi."
"Paskaidrot politiķiem tautas vietā". Tviteris aizstāj "Dienu"
Šo versiju papildina cita – par to, kā strauji degradējās iepriekšējās ietekmes līderes. Avīzes.
90. gados un šī gadsimta pirmajos gados Latvijas politiķi bija iemācīti lasīt redakcijas viedokļu slejas un avīzes kopumā – lai orientētos sabiedrības noskaņojumā, norāda Iveta Kažoka, politoloģe un pētījumu centra "Providus" direktore. Tā bija Rietumeiropas un Amerikas norma. "Redakcijas tad bija ļoti ietekmīgas. Politiķiem likās, ka plašsaziņas līdzekļi veido sabiedrības noskaņojumu un spēj precīzāk formulēt, ko šī sabiedrība domā," teic Kažoka.
Ar drukāto plašsaziņas līdzekļu ēras norietu, ko Latvijā pastiprināja savulaik visietekmīgākās avīzes "Diena" degradācija, radās jautājums – kur tagad politiķiem meklēt signālus par sabiedrības noskaņojumu. Tradicionālie varianti – tikšanās ar vēlētājiem, socioloģiskās aptaujas. Starp jaunajiem variantiem – sociālie mediji. Tiesa, te radās problēma.
"Atšķirībā no laikrakstu redakcijām tviterī nav filtra, katra balss var skanēt [vienādi] skaļi.
Jo skaļāki kliedzieni, jo lielākas iespējas tikt sadzirdētam. Un politiķiem vajadzēja mācīties šos signālus interpretēt pašiem, nepaļaujoties – kā agrāk – uz plašsaziņas līdzekļiem, kas tautas vietā skaidroja, ko šī tauta patiesībā domā," ironizē "Providus" direktore.
Starp citu, daudzus šķietamās tvitera ietekmes piemērus (arī sākumā uzskaitītos) apvieno viena problēma – pierādījumi. Jā, tvitera vētras par tiem vai citiem jautājumiem ir bijušās, un reizēm skaļas. Taču vai lēmumu pieņemšanu ietekmējis tieši šis sociālais medijs, nevis, teiksim, "vīrusu saķērušais" "Facebook" (kurā arī ir daudzi politiķi) vai vispār LTV "Panorāmas" sižets? Tas dažos gadījumos nav vienkāršs jautājums. Kažoka uzskata, ka "X" tomēr ir vairāk diskusiju ierosinātājs: "Man liekas – ja kāda vētra paliktu tikai tvitera līmenī un neietu tālāk, nekādas ietekmes uz politiku tai nebūtu."
Turklāt "TikTok" un "Facebook" politiķi reizēm saņem pat svarīgākus signālus nekā tviterī, saka "Providus" vadītāja:
"No ietekmes viedokļa šiem sociālajiem medijiem var būt ne mazāka loma, tomēr mēs no malas to varam neredzēt, ja mūsu tur nav.
Tā arī ir problēma – mēs visu izskaidrojam ar tviteri, jo tas ir vienīgais, ko mēs redzam."
Lieta tāda, ka nav veida, kā, vērojot no malas, šo lielo bildi salikt kopā, saka Kažoka. Viņa uzskata, ka tagad ir grūti laiki analītiķiem un politiķiem. Tādēļ vairāk jāorientējas uz korektām aptaujām, kurās atspoguļojas visa Latvijas sabiedrība un tās vēlmes: "Piemēram, socioloģija parādīja, ka sabiedrība ar pateicību pieņēma prezidenta un valdības maiņu. Ja tā nebūtu bijis, droši vien paraksti par parlamenta atlaišanu [pagājušā gada beigās] būtu savākti.
Taču – vai es to būtu sapratusi, sēžot tviterī vai citos sociālajos tīklos? Visdrīzāk ne.
Tviterī man būtu licies, ka šim referendumam vispār nav nekāda potenciāla. Bet, ja "TikTok" es būtu Šlesera vai "Stabilitātei!" sekotāja, tad būtu bijusi pārliecināta, ka parakstus savāks "vienos vārtos" trīs dienās."
Labākā atbilde uz jautājumu "Kurš jūs ietekmē?" būtu, ja par to pastāstītu kāds no valdības. Tādēļ arī ir interesanti iespaidi, kas radušies Ilzei Viņķelei – Latvijas politikas veterānei, divkārtējai ministrei, trīskārtējai Saeimas deputātei, savulaik pabijušai četrās politiskajās partijās.
"Nekad nevarat zināt, no kuras puses tas nāks". Skats no Ministru kabineta loga
"Es no savas pieredzes varu apliecināt – sākot ar Laimdotu Straujumu un [Krišjāni] Kariņu, un beidzot ar [Eviku] Siliņu –
visi premjeri bijuši superjūtīgi pret tvitera reakciju.
Turklāt reizēm interneta aktīvistiem pietiek vienkārši nobļauties," saka Viņķele, kura agrāk bijusi labklājības ministre un veselības ministre. Par galvenajiem tviteratkarīgajiem – tas ir Viņķeles formulējums – viņa uzskata (un min konkrētus piemērus) "Progresīvos", "Jauno Vienotību", kā arī savu pašreizējo partiju "Kustība "Par!"" (iepriekš viņa bijusi gan "Vienotībā", gan Pilsoniskajā savienībā, bet karjeras pašā sākumā – TB/LNNK).
"Mēs paši, mūsu partija, arī esam tviteratkarīgie,
tā ir superaugsta prioritāte," viņa atzīst, piebilstot, ka tas ir īpaši aktuāli izpildvarai, tostarp valdībai. Turklāt visi politiķi saprot, ka tas ir mikroskopisks tīmekļa burbulis, sabiedrības niecīga daļa, viņa saka. Bet nez kādēļ tieši tviteris var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Klasisks piemērs – Marijas Golubevas atkāpšanās no iekšlietu ministres amata pēc 2022. gada 10. maija notikumiem pie pieminekļa "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem": "Tas bija tviteris. Nacionālā apvienība iešūpoja, un
sākās bļaušana, visos flangos ļoti aktīvi dusmīgi cilvēki pieslēdzās, hops! – un ir [premjera] rīkojums.
Man pašai ar vakcīnām bija līdzīgi. Nekad nevarat zināt, no kuras puses tas nāks. Vai tie būs jūsu superīgie fani liberāļi, kuri saslēgsies un pateiks, ka jūsos kļūdījušies un tagad šis upuris jānoslīcina. Un tāpat supernacionālisti var saslēgties.
Un seksīgi ir tas, ka nekad nezināt, ar ko tas beigsies."
Kā tieši politiķi "mēra" rezonansi un atšķir "svarīgu troksni" no vienkārši trokšņa – pēc atzīmju "patīk" un retvītu skaita? Vai arī ietekmes formula ir frāzē "visos flangos ļoti aktīvi dusmīgi cilvēki pieslēdzās", – kad vienotu viedokli pauž arī "zvērināti pretinieki", tie, kuri parasti cits citam nevienā lietā nepiekrīt? Algoritma nav, viss ir pēc izjūtām, saka eksministre. Ir padomnieku, sabiedrisko attiecību speciālistu korpuss, kuri pateiks "tas ir pret tavu tēlu". Un paši politiķi arī jūt.
"Piemēram, lūk, Kaspars Briškens mēģina būt tāds eiropeisks ministrs, un pēkšņi tviterī nāk klajā ar paziņojumu, ka uzdevis izvērtēt [Jāņa] Iesalnieka iecelšanu ["Rail Baltica" projekta īstenotāja Latvijā uzņēmuma "Eiropas Dzelzceļa līnijas" Projekta ieviešanas un vadības departamenta būvdarbu līgumu vadītāja] amatā.
Nu what the fuck, kas tas tāds! Bet tā ir tīrā veidā reakcija uz vētru tviterī,
kas savukārt sākusies pēc sabiedriskā medija televīzijas sižeta. Lai gan ir skaidrs, ka tas nav ministra jautājums – satraukties par darbā pieņemtu juristu."
Vai stāsts par apsūdzībām vardarbībā ģimenē grupas "Dzelzs vilks" bundziniekam. (Mūziķa bijušās sievas stāsts pagājušā gada decembrī izraisīja aktīvu reakciju sociālajos medijos, arī "X", tur pat to komentēja premjerministre Evika Siliņa, aicinot atbildīgos dienestus tikt skaidrībā.)
"Es nemazinu vardarbības problēmas nozīmi, bet kurā gan vēl valstī tādu gadījumu komentētu premjerministrs? Tas ir tvitera unikālais efekts Latvijā," uzskata Viņķele. Viņa to apspriedusi ar politikas pētniekiem ārzemēs un dzirdējusi, ka ne Vācijā, ne Austrijā un pat ne Amerikā tviterim nav tik nenormālas – turklāt tik ātras – ietekmes uz valdību.
Platformā "X" koncentrējas visaktīvākie latviski rakstošie "latviešu partiju" vēlētāji, politiķe atkal skaidro fundamentālo iemeslu. Vai tad ministri tic, ka ""X" publika" ir Latvijas sabiedrības vai viņu vēlētāju viedokļu atspoguļojums? Viņķele vīpsnā:
"Pat ja mēs neesam augstās domās par politiķiem, nē, viņi nav tik stulbi."
Bet kādēļ tad tas viņiem ir prioritāte? Paradokss, atbild divkārtējā eksministre.
"Acīmredzot tieši šajā tīklā kaut kas izraisa rezonansi, un tieši tādēļ "tviterakcijas" un "tvitervētras" daudziem politiķiem liekas relevantas un nozīmīgas viņu karjerai. Var meklēt zinātniskas teorijas, būvēt hipotēzes. Par "ehokameras" efektu. Par piederības grupām, ar kurām politiķi sevi asociē. Visdrīzāk, tāpat kā jebkurā sarežģītā jautājumā, daudzi faktori salikušies kopā…" viņa pieļauj.
Ehokamera
Vide, kurā cilvēki redz un izplata tikai to informāciju un viedokļus, kuri saskan ar viņu pārliecību. Ticība idejām tiek nostiprināta ar to daudzkārtēju atkārtošanu domubiedrus apvienojošās slēgtās sistēmas iekšienē. Termins kļuvis populārs interneta vidē un sociālajos tīklos.
Iespējams, te ir vērts atgriezties pie vienas no versijām – politiķi ļaujas "X" ietekmei tādēļ, ka paši sēž "X" un kļūst emocionāli līdzatkarīgi. Ilzes Viņķeles stāsts to it kā apstiprina: "Varbūt tās ir tikai manas izjūtas, bet tās ir tādas – tviteris telefonā, tāpat kā mans telefons, ir personiskās telpas daļa. Un, ja manā telpā mani aplej ar sūdiem… Tas nav visai patīkami (smejas). Lai gan, ja tieši to paši uzrakstīs komentāros "Delfos", tad tas neaizskar." Viņa atzīstas – būdama veselības ministre, pandēmijas laikā pat nolēmusi neskatīties, ko par viņu raksta tviterī: "Tas bija kā karā. Tas ietekmē emocionāli, un es melotu, ja teiktu, ka neietekmē."
Taču nesteigsimies ar secinājumiem. Analoģiskus stāstus par jūtīgumu pret uzbrukumiem personiskajā telpā, kurā tevi redz, nosacīti, "mīļotā vecmāmiņa", "Providus" direktorei Ivetai Kažokai stāstījuši daudzi Latvijas politiķi. Tikai tvitera vietā viņi nosaukuši "Facebook".
Bet Rosļikovs un "zaļzemnieki" nebaidās
Тvīts: Pāris dienas neieejot tviterī, ir pārsteigums, ka te ir citas kaislības! Tiekoties ar radiem un draugiem, secināju, ka no apmēram pussimt cilvēku tviterī reizēm ieskatās tikai pāris (bet netvīto). "Facebook" un "Instagram" gan daudz vairāk. Nez, man vienam tādi tuvinieki?
(Aidis Tomsons, 2024. gada 26. februārī)
"Vismaz divām no trim valdības partijām no "X" nākošie signāli vēl joprojām liekas svarīgi. Lai gan esmu pārliecināta, ka signāli, kas tiek saņemti, nepārstāv pat visu Latvijas "tviterpubliku", nemaz nerunājot par konkrētās partijas visiem vēlētājiem," saka Iveta Kažoka. Viņa piekrīt Viņķeles "tviteratkarīgo" partiju sarakstam, piebilstot, ka arī Nacionālā apvienība nav vienaldzīga pret "tvitervētrām". Kopumā šī sociālā tīkla ietekmi viņa vērtē kā nopietnu, taču pastāvīgi sarūkošu (šajā ziņā viņai piekrīt arī citi eksperti) un tādu, kas nav universāla: "Dažas partijas baidās [no "tvitervētrām"], citas ne. Nebaidās tās, kuras droši zina, ka to vēlētāju tur nav. Tā ir Zaļo un Zemnieku savienība – viņiem no tvitera un citiem sociālajiem tīkliem ne silts, ne auksts. Viņus ļoti pamatīgi sita konkurenti – izmantojot "TikTok", "Facebook", citas platformas. Taču pagaidām nav redzams, ka līdz viņu vēlētājam šī informācija būtu nonākusi un pārliecinājusi vēlēšanās balsot par kādu citu."
Pēc "Providus" direktores novērojumiem, partija "Latvija pirmajā vietā" pirmām kārtām orientējas uz "Facebook" un "TikTok". Nacionālā apvienība diezgan ilgi varēja tviteri ignorēt, jo tās vēlētāji bija drīzāk vecākā paaudze, – taču pēdējā laikā tviterī šīs vecuma grupas pārstāvju kļūst vairāk. Tādēļ "nacionāļi" šodien ļoti ieklausās tajā, kas notiek šajā sociālajā tīklā.
""Jaunā Vienotība", "Progresīvie", "Latvijas attīstībai" un "Kustība "Par!"" joprojām ir jūtīgas, lai gan tām ir problēma – tviteris ir mainījies. "Vairs nav tāda sociālā tīkla, kur šīs partijas būtu tiešā kontaktā ar saviem vēlētājiem. Agrāk galvenā tviterpublika bija liberāli noskaņoti salīdzinoši jauni cilvēki. Bet pēdējos gados, es teiktu, ka
šis vēlētāju segments nolēmis savu dzīvi sociālajos tīklos organizēt kaut kā citādi,"
saka "Providus" vadītāja.
Varētu likties – var saprast loģiku, pēc kuras politiķi agrāk orientējās uz tviteri, uzskatot, ka tajā sēž plašā nozīmē isteblišments jeb, kā teiktu klasiķi, "pilsētas labākie cilvēki". Bet ja galu galā, kā saka daudzi eksperti, "X" Latvijā sagrābuši bļaustīgie un bieži vien anonīmie personāži, kādēļ viņos ieklausās?
Kažoka bez vēsturiskās inerces redz divus izskaidrojumus. Pirmais – reizēm "tvitervētras" nopietni uztver plašsaziņas līdzekļi un aiznes tās līdz daudz plašākai auditorijai. Otrais – dažām partijām nav alternatīvu signālu par to, ko domā to vēlētāji.
"Grūtības ar atgriezenisko saikni – tā ir pirmām kārtām varas partiju īpatnība: tās ļoti bieži zaudē kontaktu ar cilvēku noskaņojumu,"
teic Kažoka. "Bet pavisam bez signāliem orientēties ir grūti. Tādēļ varas partiju politiķi pēc pieraduma mēģina tos uztvert platformā "X"."
Talebs un citi. Kā halals un košers pakļauj cūkgaļas ēdājus
Тvīts: "Eksperti atsakās no intervijām, jo nevēlas piedzīvot publiskus pazemojumus par datiem, secinājumiem." Šis arī ir rezultāts "Twitter" mazās, bet agresīvās kopas uzbrukumiem. Sliktākais, ka valsts amatpersonas un citi nozākātie tos ņem par pilnu."
(Inga Spriņģe, 2024. gada 8. aprīlī)
"Politika ir vienlaikus šauru grupu un plašu aprindu lieta. Un tviteris dod šo līdzsvaru," uz jautājumu par mazo tvitera grupu ietekmi uz lielo politiku atbild Zigurds Zaķis. "Turklāt tviteris nekādā gadījumā nav sabiedrības atspoguļojums – nevienā jautājumā.
Un neviens sociālais tīkls, neviens plašsaziņas līdzeklis, pat ja tas ir sabiedriskais, nav sabiedrības spogulis. Taču, lai būtu ietekme, tas arī nav vajadzīgs."
Cits jautājums, ka šī ietekme tomēr ir vairāk taktiskos jautājumos, nevis uz stratēģiju, piebilst eksperts.
Tikmēr
ekonomikā situācijas, kad hiperaktīvais mazākums diktē savu gribu pasīvajam vairākumam, ir ikdienas normas variants.
Par to rakstīts gan augstskolu mācību grāmatās, gan populāros bestselleros. Piemēram, slavenās "melnā gulbja" koncepcijas autora Nasima Taleba grāmatā "Risks ar savu ādu. Ikdienas slēptās asimetrijas".
Talebs min šādu piemēru: Lielbritānijā praktizējošu musulmaņu ir tikai 3–4%, taču halala gaļas īpatsvars veikalos šajā valstī ir daudz lielāks. Gandrīz 70% jēra gaļas, kas tiek importēta no Jaunzēlandes, atbilst halala standartiem. Apmēram 10% ātrās ēdināšanas restorānu "Subway" pārdod tikai halala gaļu (tātad – nekādas cūkgaļas!). Tas pats ir Dienvidāfrikas Republikā, kur musulmaņu īpatsvars ir tāds pats, – tur ir neproporcionāli daudz sertificētas halala vistas gaļas, raksta Talebs.
Bet kā "halala" mazākums kļuva tik neproporcionāli ietekmīgs?
Tādēļ, ka salīdzinoši nelielajai grupai, kas šos noteikumus ievēro, tas ir principiāls jautājums, pērkot gaļu, – citu gaļu viņi nepirks. Bet vairākumam šis jautājums nešķiet principiāli svarīgs
– ja "halala" un "harama" cena praktiski neatšķiras, šis vairākums pieskaņosies "nesamierināmajam mazākumam". Otrs obligāts noteikums – "nesamierināmajam mazākumam" jābūt izplatītam pa visu valsti, citādi vienkārši izveidosies "pārtikas produktu anklāvi".
Otrais piemērs no Taleba. Ja viens no ģimenes locekļiem principiāli neēd neko ģenētiski modificētu, viņš droši vien noteiks visas ģimenes pārtikas patēriņu. Jo ir taču vienkāršāk gatavot visiem, bet ne katram atsevišķi. Un atkal – ar noteikumu, ka pārējiem šis jautājums nav principiāls, bet izmaksas tikpat kā neatšķiras. Talebs stāsta par personīgo pieredzi, kad piknikā Jaunanglijas Komplekso sistēmu institūta darbiniekiem viņš pamanījis, ka visas limonādes atbilda košera noteikumiem (lai tā būtu, ražotājam vajag tikai neizmantot konkrētas sastāvdaļas), – lai gan mazāk nekā 1% ASV iedzīvotāju ievēro košeru. Pats autors šajā jautājumā ir "vienaldzīgais vairākums", un košera sertifikātu uz pudeles, mazu burtu U, ko ietver aplis, pamanīja, kad uz to bija norādījuši divi darbinieki, kas ievēroja šīs jūdaisma prasības.
Tā Talebs uzzināja, ka, izrādās, visu mūžu lietojis reliģiski pareizu dzērienu.
Kā iznācis, ka ražotāji attiecinājuši mazas reliģiskās grupas standartu uz visiem? Pirmkārt, arī 1% no apgrozījuma ir svarīgs. Otrkārt, papildu izdevumi ir minimāli vai arī to nav. Treškārt, ir lētāk pilnībā pāriet uz vienotu standartu, nevis dalīt "košera" un "parastās" limonādes ražošanā un loģistikā. Visbeidzot, košera produkti vienlaikus atbilst arī halala noteikumiem (taču ne otrādi), bet ticīgie musulmaņi ir vēl viena pircēju grupa.
Līdzīga parādība ar nosaukumu "koncentrētas intereses" aprakstīta augstskolu studentu mācību grāmatās (konkrēti vienā populārākajām grāmatām "Economics", kuras autori ir Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesori Stenlijs Fišers, Rīdigers Dornbušs un Ričards Šmalenzī). Kā norāda autori, "koncentrētas konkrētas intereses politiski ir ietekmīgākas nekā izplūdušas vispārējas intereses, – un šis fakts palīdz izprast daudzus valsts lēmumus".
Piemērs – subsīdijas, kuras Amerika maksāja saviem piena ražotājiem, lai gan ražošanas apmērs pārsniedza pieprasījumu iekšējā tirgū. Šis atbalsts dārgi izmaksāja nodokļu maksātājiem un patērētājiem, tomēr ASV valdības to darīja. Kādēļ? Piena ražotāji un fermeri ir apvienoti koncentrētā grupā, bet patērētāji un nodokļu maksātāji nav. Pirmajiem tas ir principiāls jautājums, otrajiem – nav. Fermeru organizācija viegli var sniegt atbalstu politiķiem, kuri aizstāv fermeru intereses. Bet plašākai sabiedrībai piena subsīdiju jautājumā (tāpat kā jebkurā citā jautājumā, kas nav vitāli svarīgs) apvienoties būtu problemātiski.
Pāris simtu skaļu, neelastīgu, koncentrētu aktīvistu (kas turklāt cits cita rakstīto atzīmē ar "patīk") ietekme nav nemaz tika pārsteidzoša, ja lūkojas caur Taleba un Masačusetsas Tehnoloģiju institūta profesoru optiku,
Tādēļ aktīvistiem pat nav katrā ziņā jāpretendē uz "sabiedrības" vai "vairākuma" viedokļa vai sašutuma pārstāvniecību, ir pilnīgi pietiekami izskatīties kā nozīmīgam mazākumam, kas nav gatavs kompromisiem. Tiesa, ir svarīgi, lai šai grupai nebūtu pretstāves ar citu mazākumu, arī principiālu.
Kā raksta Talebs,
ja vismaz 3–4% pastāv uz savu, bet pārējiem jautājums nav īpaši svarīgs, tad vairākums pieskaņosies.
Loģisks jautājums – kādēļ halals tādā gadījumā nav pārņēmis 100% Lielbritānijas tirgus? Talebs uz to atbild – tādēļ, ka bez vienaldzīgajiem Rietumu sabiedrībā ir arī savi nesamierināmie, kuriem svešas reliģiskās un kultūras prakses, kā arī patēriņa ierobežojumi, ir tabu. Halals viņiem ir svešas kultūras ekspansija. Bet attiecībā uz kašrutu (jūdaisma pārtikas kanonu) Amerikā un Eiropā tādu idejiski nesamierināmo tikpat kā nav, un košera produkti dažos segmentos var sasniegt 100%, raksta Talebs.
Latvijas valdības koalīcijās uzskatāms piemērs "neelastīgām mazākuma" ietekmei, kas galu galā maina darba kārtību, ir Nacionālā apvienība. Tās nostādnes krievu skolu un krievu valodas jautājumos, ar kurām tā ienāca valdībā 2011. gadā, latviešu pamatplūsma sākumā uztvēra kā pārāk "radikālas" (tādēļ arī izgāzās mēģinājums sarīkot referendumu par nacionālo mazākumtautību skolu pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā). Bet desmit gadus vēlāk visas tās nostādnes, kas bija "nacionālajiem zēniem", kuri, kā dažiem sākumā šķita, pa tukšo "maisīja gaisu" (tā teica dzejnieks un disidents Knuts Skujenieks), kļuvušas par vispārnacionālu pamatplūsmu, ar kuru neviens vairs nestrīdas. Izrādījās, ka latviešu vairākums, kas pirms desmit gadiem nebija par, nebija arī pret.
Kā "tautas balss" sociālajos tīklos tiek pārbaudīta praksē, vai "langisti" ir mikroburbulis un kādēļ ir interesanta "tvitervētra" ap banku "Indexo", lasiet otrajā daļā pēc vairākām dienām.
