ĪSUMĀ:

• Latvijas Radio žurnāliste Indra Sprance kopš 2022. gada rudens dzīvo Kijivā; izgājusi speciālas apmācības.
• Brīdī, ka Kijivā grand sprādzieni, žurnāliste slēpjas vannasistabā, bet nopietnos gadījumos dodas uz metro.
• Indra uz Kijivu paņēma līdzi savu trīsgadīgo suni Bruno, kurš, izrādās, baidās no šāvieniem un sācis sirmot.
• Regulāri uz Ukrainu dodas arī Ieva Vārna no TV3 un Ina Strazdiņa no LTV; viņu misijas gan ir īsākas.
• Ieva atzīst, ka bijusi tuvu karam, bet to, kāds karš ir no 2022. gada 24. februāra – tas ir pavisam kas cits.
• "Ir bijis tā, ka 30 metrus no mūsu kājām nokrīt mīna, jo krievi ir izskaitļojuši, ka mēs tur esam," stāsta Ieva.
• Ina atzīst: šis ir arī pirmais karš, kur žurnālists, kas vienmēr bija aizsargājams, ir kļuvis par mērķi.
• LTV žurnāliste arī atklāj: Atšķirībā no citiem konfliktiem, kuros būts, šis ir tuvāks – ģeogrāfiski, mentāli.

Žurnālistes Indras Sprances stāsts

Indru Spranci darba dienas pēcpusdienā izdodas sazvanīt īres dzīvoklī Kijivas centra tuvumā. Latvijas Radio korespondente Ukrainā – iepriekš Indra vairāk nekā 10 gadus bija pētnieciskā žurnāliste, šķetināja korupcijas shēmas, pēdējā laikā to darīja raidījumā "Atvērtie faili".

"Ja man kāds pirms pāris gadiem teiktu – tu būsi žurnāliste kara plosītā valstī, es teiktu – tas cilvēks mani nepazīst, jo tas absolūti nebija mans virziens," atzīst Indra.

Viņa nezināja, kas ir kara žurnālistika, nebija trenēta šādiem apstākļiem. Taču pienāca 2022. gada 24. februāris. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā rezonēja ar viņas saasināto taisnīguma izjūtu.

"Mums redakcijā bija sapulce, un es teicu, ka kādam ir jābrauc uz turieni, jāstāsta par to. Kolēģis, kas bija izgājis apmācības, nebija gatavs braukt, un neviens cits arī nebija gatavs. Tad es teicu – jā, es braukšu," stāsta Indra.

Pirmoreiz Indra ieradās Ukrainā trīs dienas pēc kara sākuma – kopā ar pieredzējušo karsto punktu žurnālistu Ati Klimoviču. Pretim plūda bēgļu straumes – izmisušas sievietes ar bērniem, un vīrieši, kas atvadījās no savām ģimenēm, iespējams, arī uz mūžu.

"Daudziem tobrīd vēl nebija ieroču, taču, ja viņi saskatītu ienaidnieku, savām rokām saplēstu viņu gabalos. Bija gatavība un vienotība aizstāvēt savu valsti jebkādiem līdzekļiem," saka Indra.

Indra, lai ziņotu par notiekošo, pirmajā kara pavasarī frontes tuvumā atgriezās vēlreiz. Maijā beidzot izgāja speciālas apmācības, tās deva ļoti vērtīgu pieredzi. Ukrainā ir gājuši bojā arī vairāk nekā 20 žurnālisti, vairums no tiem – kara sākumā.

2022. gada vēlā rudenī viņa ieradās šajā valstī uz ilgāku palikšanu.

"Es uzskatu, ka Latvijas medijiem vajag korespondentu ne tikai Briselē, bet arī šeit uz vietas Ukrainā. Tas ir vienkārši – man šķiet, ka nav nekā svarīgāka par to, kas šobrīd notiek Ukrainā. Kā šis karš beigsies, kādas tam varētu būt sekas," spriež žurnāliste.

Dzīvoklis Kijivas centra tuvumā kļuvis gan par biroju, par bāzi, kas gaida pēc braucieniem tuvāk frontei – uz Hersonu, Zaporižju, Harkivu.

Tajos Indra parasti dodas viena, tikko ir atgriezusies no Donbasa. Šoziem, atšķirībā no iepriekšējās, viņas Kijivas mītnē regulāri ir elektrība, taču dronu uzbrukumi Ukrainas galvaspilsētai turpinās.

"Ir sajūta, ka pēdējā laikā kļuvuši pat spēcīgāki. Ir tādi brīži, kad tu sēdi, un ir tādi blīkšķi, ka aizkari nošūpojas, arī automašīnu signalizācijas sāk strādāt, situācija ir ļoti nepatīkama," atzīst Indra.

Tādos brīžos Indra paslēpjas vannasistabā, bet nopietnos gadījumos steidzas uz metro. Dzīvoklis izvēlēts rūpīgi – lai nebūtu paneļu mājā, ne augstāk par trešo stāvu. Paradumi ir mainījušies.

"Vienmēr ienākot [kādā vietā] uzreiz paskatos, kur ir rezerves izeja. Tāda drošības sajūta, ja tu pārzini telpu, tad zini, ja pēkšņi kaut kas krīt virsū, pa kuru pusi skriet ārā," stāsta žurnāliste.

Indra uz Ukrainu paņēma līdzi suni, kurchāru Bruno. Četrkājainais draugs palīdzot psiholoģiski nesalūzt, izvējot galvu regulārās pastaigās. Tomēr izrādījies, ka medību suns, kas Latvijā no šāvieniem nesatrūkās, no uzlidojumiem baidās vairāk nekā viņa pati. Arī, dodoties izbraucienos, Bruno jāmeklē pieskatītājs.

"Tās sajūtas, kad tu sēdi vannasistabā ar suni klēpī… Es dažreiz mēdzu viņam arī dziedāt. Skatos uz sevi no malas un smejos: latviešu dziesmas Kijivā, vannasistabā, kuras fonā pavada raķešu notriekšanas trokšņi."

Latvijas Radio. Nav bijis kāds brīdis, kad esi gatava tomēr braukt atpakaļ – ja ne tev, tad sunim?

Indra. Par suni es tiešām baidos, es cenšos viņam kompensēt tās šausmas. Jo viņam vēl nav trīs gadi, un viņš jau ir sācis sirmot.

Žurnālistes Ievas Vārnas stāsts 

Lai gan 21.gadsimtam tik brutālajā karā tiek iesaukti vīrieši, gan frontē, gan arī žurnālistu rindās patiešām netrūkst sieviešu. Regulāri uz Ukrainu dodas arī Ieva Vārna no TV3 un Ina Strazdiņa no Latvijas Televīzijas. Viņu misijas gan ir īsākas nekā Indrai, taču, iespējams, intensīvākas.

Vārna, kas žurnālistikā ienākusi 2011. gadā kā LNT rīta ziņu ārvalstu notikumu redaktore, pārī ar operatoru Sergeju Medvedevu uz Ukrainu braukusi jau pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma. Viņa, atnākusi ciemos uz Latvijas Radio, stāsta, ka par ārpolitiku interesējusies jau kopš skolas laikiem, patlaban politikas zinātni, starptautiskās attiecības un diplomātiju studē Rīgas Stradiņa universitātes doktorantūrā, kara dēļ gan paņēmusi akadēmisko pauzi.

"Vēl pirms 2022. gada braucu uz Donbasu, kur jau 10 gadus šobrīd notiek karš. Esmu bijusi tuvu karam, bet to, kāds ir karš no 24. februāra – tas ir pavisam kas cits. Varu teikt, ka tad es karu nebiju redzējusi.

Trīs dienas pirms Krievijas iebrukuma Ieva atgriezās Latvijā no komandējuma Donbasā. Vietas Doneckas un Luhanskas apgabalos, kur viņa strādāja ar operatoru, nu jau ir okupētas. Gaisā virmojusi sajūta – nebūs labi.

"Protams, ka neviens mēs neiedomājāmies, ka tas būs tā. Likās, varētu būt centieni sagrābt Doneckas apgabalu – tāds ir bijis Krievijas mērķis jau no 2014. gada. Tiešām nespēju iedomāties, ka būs Kijivas un citu lielo pilsētu bombardēšana," stāsta Ieva.

2022. gada 24. februārī vakarā pēc ziņu izlaiduma viņa ar operatoru atkal devās uz Ukrainu.

Ieva: Tātad 25. februārī no rīta pārbraucām pāri robežai un ieraudzījām to vājprātu, kas notiek Ukrainas pusē.

Latvijas Radio: Droši vien visi prasa, vai nebija bail?

Ieva. Vienmēr atbildu uz šo jautājumu – bail ir visiem. Tas skats, ko mēs ieraudzījām… Man par to bija stāstījusi vecmamma – 2. pasaules kara bēgļu gaitas… Vēstures filmās kaut ko tādu var redzēt. Bet, kad redzi to savām acīm, vienkārši negribas pieņemt.

2. pasaules karā frontes tuvumā laikam gan arī nebija tik daudz žurnālistu – sieviešu? Ieva atteic: "Mūsdienās jau ir pavisam citas iespējas. Tas, ko es vienmēr saku – mans ierocis ir mikrofons, mans ierocis ir kamera. Vienlaikus ar militāro karadarbību notiek informatīvais karš. Un nav jau citu iespēju, kā braukt uz turieni, lai rādītu patiesību."

Ieva turklāt ir atvērusi ziedojumu kontu, un, dodoties uz Ukrainu, bieži sēžas pie stūres automašīnai, kas iegādāta par ziedotāju naudu, kamēr operators mēro ceļu ar darba auto. Pēdējais nopirkts mikroautobuss karavīriem pie Bahmutas, ar ko izvest ievainotos. Ļoti pieprasīti ir arī droni.

Informācijas laikmetā atrasties tuvu frontei gan nav kļuvis ne kripatiņu drošāk, atzīst Ieva.

"Mums ir bijis tā, ka 30 metrus no mūsu kājām nokrīt mīna, jo krievi ir izskaitļojuši, ka mēs tur esam. Tas bija pērnā gada oktobrī Zaporižjas apgabalā. Jāsaprot arī tas, ka, ja mums šķietami liekas, ka Rietumukrainā vai Kijivā dzīve turpinās, cilvēki iet uz kafejnīcām, tad nekur jau nav droši. Kāda raķete vai tās atlūzas var trāpīt tur, kur tu esi," saka Ieva.

Tomēr arī Ieva Vārna karstajos punktos sastapusi ļoti daudz sievietes – žurnālistes.

Kādi tam ir plusi? Sievietes parasti ir atvērtākas komunikācijā, un tas īpaši svarīgi, runājot ar ukraiņiem, kuri paši ir cilvēki ar plašu sirdi. "Nav tā, ka es aizbraucu uztaisīt sižetu un aizmirstu par šiem cilvēkiem. Ne reizi esmu teikusi – tur ir ģimene."

Žurnālistes Inas Strazdiņas stāsts

Braukt uz Ukrainu – tas ir kaut kas tāds, ko tu nedrīksti nedarīt, ja esi ārzemju ziņu redaktors un korespondents. Tas ir pienākums. Neminot dzimumu lomas, tik vienkārši formulē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa, kas karstos punktus apmeklēja jau kopš 2004. gada, kad kā Latvijas Radio pārstāve Afganistānā apciemoja karavīrus no Latvijas. Ir bijusi misijās arī Mali, Sīrijā un Kosovā. Uz Ukrainu viņa dodas pārmaiņus ar Gintu Amoliņu, strādā tandēmā ar operatoriem, nereti komandā ir arī šoferis. Inai patlaban Ukrainā rit jau 12. vizīte.

"Tas, atšķirībā no visiem iepriekšējiem konfliktiem, kuros esmu bijusi, ir tuvāks mums – ģeogrāfiski, mentāli. Es to pat gribētu raksturot kā "fronti tēva pagalmā". Ukraiņus mēs jūtam kā savējos.

Zinām, kas var, nedod Dievs notikt, ja Krievija iebruktu pie mums – tas ir tik tuvu! Protams, arī kā žurnālistam reportāža, darbs uz vietas emocionāli ir vistuvāk – tā ir," stāsta Ina.

Nav milzīgu kultūras vai reliģijas atšķirību, kā tas ir Austrumu zemēs, Ukrainā tīri praktiski ir viegli strādāt, sarunāt viesnīcas vai īres dzīvokļus, atzīst Ina. Tomēr ir cita milzīga plaisa: šis ir arī pirmais karš, kur žurnālists, kas vienmēr bija aizsargājams, ir kļuvis par mērķi.

"Iepriekš, kur vien tu brauktu – uz Sīriju, Afganistānu vai Irāku –, liekot uz bruņuvestēm vai ķiveres uzrakstus "Prese", bija zināms garants, ka tu esi drošākā pozīcijā. Šeit, Ukrainā, tieši otrādi, tas var būt lielāks apdraudējums, jo Krievijas karaspēks mērķē uz žurnālistiem," stāsta Ina.

Jā, uzrakstu "Prese" žurnālistes no Latvijas lieto tik un tā. Noņem tos tad, kad to rekomendē ukraiņi frontes tuvumā. Ir jāturpina, saka Ina – vienalga, cik liels arī nebūtu nogurums. Un tad atkal ir tik labi atgriezties mājās.

"Pa sievišķību tas sit, protams. Gribas sev atvēlēt brīdi, atbraucot mājās, uzvilkt kleitu, augstpapēžu kurpes, varbūt uz brītiņu mazliet atslēgties," atzīst žurnāliste.

Ko kara reportieres sapņo darīt pēc tam, kad karš būs beidzies?

Indra atbild pašsaprotami – satikt vecākus un draugus Latvijā, skatīties garām palaistās filmas. Ieva aizdomājas par privāto dzīvi, kas šobrīd "uzlikta uz pauzes". Bet Ina saka: pēc kara atkal brauks uz Ukrainu – veidot reportāžas par to, kā tā atgūstas.