Cik lielā mērā pandēmija mainījusi mūs kā sabiedrību? Sociālantropologs Andris Šuvajevs izsakās skarbi – lai gan Krievijas iebrukums Ukrainā mūs uz brīdi saliedējis un pārslēdzis uzmanību, uz šo solidaritāti un vienotību pašlaik nevajadzētu pārāk paļauties.
Pat ja pandēmijas smagākā daļa beigtos tagad, Šuvajevs norāda: "Mēs kā sabiedrība izejam vēl vairāk nogurusi, vēl vairāk sašķelta, vēl vairāk dusmīga."
Līdzīgi skarbs vērtējums par to, ka lēmumu pieņēmēji no kļūdām nav mācījušies, ir arī uzņēmējam Normundam Bergam un Latvijas Universitātes profesoram sociālajā psiholoģijā Ivaram Austeram.
Austers iesaka pandēmiju dalīt vairākos posmos. Un atbilstoši katram posmam arī vērtēt pandēmijas pārvaldību. "No sākuma patiešām nebija nekas skaidrs, nebija gatavi rīcības modeļi, un tajā brīdī es būtu gatavs piedot ļoti daudz kļūdu, jo īstenībā tās izskatās pēc kļūdām, no šodienas perspektīvas skatoties."
Sākums – liela neziņa
2020. gada pašā sākumā neviens publiski neprognozēja, ka tobrīd jaunais koronavīruss visai strauji izraisīs vispasaules pandēmiju. Vēl janvārī ekonomisti koronavīrusu prognozēs iekļāva kā nezināmo faktoru Ķīnas ekonomikā un preču piegādēs uz Eiropu, bet ne kā nozīmīgu faktoru, kas izmainīs ikdienu visā pasaulē.
Pirmais, kas vienoja visus – neziņa. Pieaugot saslimušo skaitam Eiropā un parādoties pirmajiem inficēšanās gadījumiem arī Latvijā, visai drīz tika pieņemts lēmums par pirmo mājsēdi. Sekoja aicinājums strādāt attālināti visiem, kas var, bērnudārzu slēgšanu to vecāku bērniem, kuri nestrādā kritiski svarīgajos dienestos. Katru dienu reklāmās skanēja sauklis "paliec mājās."
Pirmajās dienās veikalos sāka tukšoties griķu plaukti, pastiprināti pirka tualetes papīru un produktus ar ilgāku derīguma termiņu. Pat nelielu pašvaldību ciematos patrulēja policija, pa skaļruņiem aicinot nepulcēties un nedoties ciemos. Būtiski saruka aviosatiksme. Latvija organizēja repatriācijas reisus visiem, kas palikuši aiz dzimtenes robežām.
Saslimušajiem zvanīja ne vien ārsti, bet arī epidemiologi, mēģinot izsekot saslimstības ķēdi, un pat policija, lai pārbaudītu, vai sasirgušie neiet ārā no mājas.
Sākotnēji daudz neskaidrību bija arī mediķiem – kā ārstēt saslimušos, ja nav prognozējams, kā vīruss uzvedas, nav specifisku zāļu. Nepilnu gadu kopš pandēmijas sākuma tika apstiprinātas pirmās vakcīnas. Tās iezīmēja pagrieziena punktu, cerību, ka neredzamo pretinieku izdosies uzvarēt ar mazākiem zaudējumiem.
Jauni risinājumi, kas pārvēršas rutīnā
Dzīve pandēmijā daudz ko iemācīja, un dažas lietas ir uz palikšanu. Ivars Austers uzskata, ka daudzās jomās pandēmijas laikā sabiedrība iemācījās būt elastīgāka problēmu risināšanā, ja resursi ir ierobežotāki, atrast nepierastāku risinājumu.
Piemēram, ne vienmēr vajag tikties klātienē, ir gana daudz jautājumu, ko pietiekami veiksmīgi var atrisināt ar videozvana palīdzību. Daudz spriests arī par biroja nepieciešamību: "Varbūt vispār nav vajadzīgs nekāds birojs, organizāciju pētnieki saka, ka tagad ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi biroji ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai daži varaskāri vadītāji varētu savu varu nodemonstrēt, ka viņi tevi kontrolē, bet īstenībā jau cilvēki pietiekami labi strādā no mājām un spēj pašorganizēties. Tas summāri samazina izmaksas; protams, atkal kāds nenopelna," norāda Austers.
Te gan oponē uzņēmumu vadītāji. Jau 2020. gada oktobrī LTV Panorāmā "Omnicom Media Group" direktors Henrijs Bukavs norādīja, ka liela daļa, īpaši mazu bērnu vecāku, salīdzinoši ātri taujājuši vadītājam par iespēju atgriezties darbā birojā.
Arī uzņēmējs Normunds Bergs norāda, ka viņa uzņēmumā netrūkst darbinieku, kam strādāt mājās ir daudz sarežģītāk nekā klātienē.
Pandēmijas laikā attālināts daudziem kļuva ne tikai darbs, bet arī iepirkšanās.
Bergs stāsta: "Ir kaut kādas paliekošas lietas. Jūs alkoholu varat internetā nopirkt. Ļoti daudz Latvijas biznesu, tai skaitā mazie, iemācījās, kas ir e-komercija. Jā, e-paraksts aizgāja daudz plašāk, bet es domāju, ka skalā no 1 līdz 10 mēs esam to vingrinājumu varbūt uz trijnieciņu izpildījuši. Mēs varējām daudz, daudz vairāk un daudz, daudz labāk, un tas sākums bija ļoti, ļoti cerīgs."
"Valsts pārvaldē sākumā bija tāds uzrāviens, pēkšņi daudzas lietas, izrādās, varēja darīt neklātienē, varēja darīt efektīvāk, varēja pieņemt lēmumus ātrāk. Man šķiet, ka šobrīd valsts pārvalde ļoti daudz kur ir pielāgojusies un iemācījusies, un tagad mēs redzam bezgalīgās attālinātās sapulces ar simt dalībniekiem ar izslēgtām kamerām.
Īstenībā ir lietas, kas iesprūst nemitīgajās elektroniskajās sapulcēs. Un es domāju, ka tas ir kopumā liels posts.
Cik labi un cik cerīgi likās sākumā, tad tagad ir stipri daudz rutīnas iestājies," spriež Bergs.
Pandēmijas vadībā valsts nespēja ieraudzīt visus
Pašā pirmajā vilnī vīrusu tik tiešām izdevās ierobežot ar augstāko saslimstības rādītāju 48 inficētajiem vienas dienas laikā. To saucām par veiksmes stāstu. Sociālantropologs Andris Šuvajevs krīzes pārvaldību pēc diviem pandēmijā pavadītiem gadiem nesauc par veiksmi, uzsverot, ka eksperti jau sākotnēji valdībai norādījuši – vairākas sabiedrības grupas no pandēmijas ierobežojumiem cietīs stiprāk nekā citi.
Tās bija jāuzmeklē un jāpalīdz. Taču tas nenotika, norāda Šuvajevs.
"Mums (ekspertu grupai) jau no paša sākuma bija skaidrs, ka pandēmija šīs sociālās grupas ietekmē ļoti nevienmērīgi, un viens no mūsu uzdevumiem, kuru mēs sākām veikt pēc iespējas ātri, sākām iezīmēt šīs dažādās sabiedrības grupas. Piemēram, mēs runājām par ģimenēm ar bērniem, par senioriem, mēs zinājām par personām ar īpašām vajadzībām – ir īpaši izteikta problēma attiecībā uz izolāciju un vientulību, ko cilvēki piedzīvoja pandēmijas laikā. Arī personas ar psihiskajām saslimšanām, kas piedzīvoja hronisku stresu, gluži tāpat arī izolāciju. [..] Jaunieši, it īpaši jaunieši, kas nebija pieredzējuši šāda veida psiholoģisko stresu un kuriem varēja palielināties emocionālās vardarbības risks partnerattiecībās. Gluži tāpat starp bezdarbniekiem, bezpajumtniekiem. Visās šajās dažādajās sociālajās grupās bija paaugstināts risks gan stresam, gan ikdienas labsajūtai un galu galā arī tādām plašākām sociālajām sekām," norāda Šuvajevs.
"Mēs iezīmējām toreiz vairākus iespējamos risinājumus, un neviens no tiem netika īstenots tā, kā mēs to būtu labprāt redzējuši."
Šuvajevs norāda – valstij bija jāsaredz katra grupa, kurai ierobežojumi rada lielākas grūtības, un cilvēki jāuzrunā individuāli, piedāvājot palīdzību, nevis liekot cilvēkiem to meklēt un pašiem izstrādāt savus aizsargmehānismus krīzes pārvarēšanai.
"Es domāju, ka cilvēki lielā mērā tika atstāti vieni paši, lai tiktu galā ar psihoemocionālajām problēmām vai psihoemocionālajiem izaicinājumiem. [..] Valsts tomēr nesniedza tiešām mērķtiecīgo atbalstu vai īpaši nebija ieinteresēta psihoemocionālā atbalsta sniegšanā dažādām riska grupām."
"No kļūdām neesam mācījušies"
Lai gan šobrīd, palaižot ierobežojumu grožus daudz vaļīgāk, lielai sabiedrības daļai pandēmija, šķiet, jau beigusies, uzņēmējs Normunds Bergs uzsver, ka tā nebūt nav. Saslimstības kāpums gan Ķīnā, gan daudzviet Eiropā ir pietiekami augsts. Pat ja Krievijas izraisītā kara dēļ kovids atkāpies no ziņu pirmajām lappusēm, arī Latvijā kovids joprojām katru dienu paņem dzīvības. "Tie veči mirst klusumā," norāda Bergs.
Atskatoties uz diviem pandēmijā pavadītajiem gadiem, Bergs uzsver aplamos ieteikumus, ko pieļāvusi gan Pasaules Veselības organizācija, ātrāk neatzīstot, ka galvenie vīrusa izplatīšanās ceļi ir sīki aerosoli, ka mūs nepasargās ne virsmu spirtošana, ne divu metru distance, ja telpā nav ventilācijas.
Bergs norāda – šo pandēmijas gadu laikā no kļūdām neesam mācījušies: "Tikko paliek vieglāk, kā ir vasara, "paldies Dievam, nedomāsim par to", un tad, kad nāk rudens un saslimstība iet uz augšu, visas darbības ir par vēlu. Un es apgalvoju – itin nekas šobrīd tā kārtīgi valsts līmenī netiek darīts šajā iekštelpu drošībā. Jūs aiziesiet uz veikalu, tur jūs redzat tās stiklaplasta starpsienas sakarinātās. Tās traucē, tās nepalīdz. Mēs joprojām dzīvojam ar aplamiem uzstādījumiem, kā var saslimt un kā var izsargāties no tās slimības ar nemedicīniskiem līdzekļiem. Kad tev ir jānonāk slimnīcā, tas ir vislabāk attīstītais pa šo laiku. Bet vislabāk būtu cīnīties ar slimību, nesaslimstot ar to."
Lai gan Berga vadītajiem uzņēmumiem atšķirībā no tirdzniecības, restorānu vai viesmīlības nozares nebija liegts pandēmijas laikā darboties, viņa vadīto uzņēmumu skāra, piemēram, dažādu komponenšu trūkums, kas neļāva pilnvērtīgi ražot.
Zaudējumus cieta cits Berga uzņēmums "Mobilly", jo tas cieši saistīts ar nozarēm, kuru darbība pandēmijas laikā gandrīz apstājās. Bergs norāda – šis uzņēmums nekvalificējās valsts atbalstam. "Es domāju, ka bija diezgan daudz tādu biznesu, kuri izkrita tam sietam cauri. Un valsts pārvalde nebija gatava mainīt kaut kādu normatīvo regulējumu, kaut gan kopumā man gribētos teikt, ka tajā pabalstu pusē – tie dīkstāves pabalsti un tā tālāk, tur kopumā valsti var uzteikt un slavēt, ka tas bija labs, pretimnākošs, ātrs, saprātīgs. Protams, ka krita ārā individuālie uzņēmēji, mazie darba veicēji."
Pandēmijas sākumā daudz ko varēja norakstīt kā nezināšanu un pareizā risinājuma meklēšanu, taču nākamais pandēmijas vilnis norādīja, ka no kļūdām nemācāmies, saka Andris Šuvajevs, vēlreiz uzsverot, ka vairākas sabiedrības grupas nonāca lielā krīzē.
Taču viņa skatījumā būtiski, ka kļūdas nav izvērtētas un neesam gatavi nākamajai krīzei.
"Pandēmija bija brīdis, kad mēs redzējām, ka valsts ļoti slikti pārzina savu sabiedrību, ļoti slikti pārzina tās grupas, kurām ir nepieciešama palīdzība. Ļoti grūti ir proaktīvo atbalstu arī sniegt.
Pandēmijas laiks bija iespēja, lai liktu pamatus šāda veida zināšanu radīšanai. Izveidot ne tikai statistiski pārskatāmu, bet arī jau daudz konkrētāku administratīvi pārskatāmu skatījumu pār sabiedrību, lai varētu nodrošināt, ka nākamajos krīzes brīžos mēs varam ļoti savlaicīgi reaģēt un šādu atbalstu arī sniegt. Es domāju, ka tā ir pirmā garām palaistā iespēja, bet, otrām kārtām, ir skaidrs, ka mēs zaudējām un vēl vairāk – zaudēsim sabiedrības uzticību valsts institūcijām. Sabiedrība vienā brīdī jau vienkārši pārstāja ticēt jebkam, kas nāca no valdības vai no valsts iestāžu puses," uzskata Šuvajevs.
Ivars Austers kā sliktāko pandēmijas pārvaldībā vērtē vilcināšanos ar lēmumu pieņemšanu, valdības neieklausīšanos ekspertos.
Uzsvars vairāk likts uz efektīgumu, ne efektivitāti – darbu darīšanu, kas izskatās efektīgi, bet kurām nav efekta. Kā piemēru Austers min efektīgo vakcinācijas kampaņu, kura nesasniedza efektu. "Manuprāt, visi lēmumi bija, izejot no ļoti tuva skatupunkta, no mēneša, var būt no divu mēnešu skatupunkta, – kā tas varētu izskatīties. Tas, kā, manuprāt, pietrūkst – tāda ilgstošāka skatījuma," saka Austers.
Turklāt, viņaprāt, brīdī, kad pēc neziņas, kas bija pandēmijas sākumā, jau bija uzkrātas zināšanas, tās netika pietiekami ātri ņemtas vērā, lai laikus reaģētu uz gaidāmajām grūtībām.
Normunds Bergs uzskata, ka pandēmijas pārvaldībā liela kļūda bija atbildības novelšana uz skaitliski pārāk lielo operatīvās vadības grupu. "Lēmumu pieņemšanai tomēr bija jāsākas un jābeidzas Ministru kabinetā, viņi varēja uzklausīt speciālistus, bet tur bija jābūt ātriem. Viņiem bija jāļauj sev kopumā kļūdīties un jābūt spējīgiem ļoti ātri šīs kļūdas labot. Tā vietā notika nebeidzamās saskaņošanas."
