Līvupes skolas iekšpagalma bērni svinēja Jāņus – dziedāja dziesmiņas, spēlējās, līdzās "dega" interesanti izveidots ugunskurs no zariem un sarkanām papīra strēmelēm. Viss kā daudzās citās mācību iestādēs Latvijā pirms gada lieliskākajiem svētkiem. Tikai ar vienu atšķirību – tie bija bērni ar īpašām vajadzībām, ar garīgās attīstības traucējumiem, bērni, no kuriem nedrīkst nolaist acis… Četri pedagogi uz desmit tādiem aprūpējamajiem – tas nav daudz, bet tik tikko pietiek. Savējie sapratīs.
Uz sarunu Rus.LSM.lv uzaicināja Līvupes pamatskolas skolēnu vecāku biedrības valdes priekšsēdētāja Dita Sikuriņeca, viņai pievienojās valdes locekle Aija Balcere un biedrības dalībniece Kristina Maļinovska.
"Biedrību mēs izveidojām tikai viena iemesla dēļ – Liepājā un arī Latvijā nav pakalpojuma, kas nodrošinātu bērnu ar garīga rakstura traucējumiem pieskatīšanu skolas brīvlaikā.
Pēc mūsu domām, speciālajām skolām, tāpat kā bērnudārziem, jāstrādā visu gadu!
UZZIŅA
Ceturtais aprūpes līmenis nozīmē, ka “personas fiziskās vai garīgās spējas ir ļoti smagi ierobežotas, izteikta pašaprūpes spēju nepietiekamība, persona pilnībā aprūpējama un uzraugāma visu diennakti”.
Vecāki varēs mierīgi strādāt, zinot, ka bērns ir pieskatīts un aprūpēts, ir nodrošināta rehabilitācija, tiek rīkoti pasākumi… Ka viņš vasaras brīvlaikā nezaudē iegūtās prasmes. Ja ar tādiem bērniem trīs mēnešus nenodarbojas, tad rudenī, kad viņi atgriezīsies skolā, viss būs jāsāk no sākuma. Lūk, mūsu biedrība arī nolēma radīt tādu pakalpojumu sadarbībā ar skolas attīstības centru un piedāvāt vecākiem iespēju aizpildīt laiku skolas brīvlaikā," stāsta Dita Sikuriņeca.
Tā radās projekts "Vasaras skola" – pilotprojekts, kas norisinājās divas nedēļas jūnijā. Ar bērniem nodarbojās, viņus izklaidēja, veica rehabilitāciju. Nostiprināja mācību gadā apgūto. Ar viņiem strādāja speciālie pedagogi, logopēdi, kanisterapeiti, rehabitologi, auklītes. Bija mūzikas un mākslas terapijas nodarbības, bērni brauca uz "Sajūtu istabu"…
"Mēs saskārāmies arī ar finansiālām problēmām – tādiem bērniem vajadzīgi daudzi pedagogi un auklītes. Par viņu darbu jāmaksā, par telpām arī… Šogad mēs sarīkojām vasaras skolu, pateicoties Liepājas domes projektam nevalstisko organizāciju līdzfinansēšanai, līdzekļu pietika deviņiem bērniem septiņu līdz 17 gadu vecumā. Bet par ziedojumiem iekārtojām arī desmito bērnu," saka Dita Sikuriņeca.
Vecāku biedrība nodomājusi arī turpmāk piedalīties konkursos par līdzfinansējumu.
"Var teikt, ka pilotprojekts ir izdevies.
Mums tas viss bija jaunums – gan projekta rakstīšana, gan pedagogu piesaistīšana, gan viss pārējais. Nebija vienkārši atrast personālu, jo auklītes, kuras ar mūsu bērniem strādā mācību gada laikā, arī grib atpūsties. Daļa naudas bija no vecākiem, citādi vasaras skolu sarīkot neizdotos.
Tagad mēs saprotam, kurp virzīties tālāk," teic Aija Balcere.
Pats galvenais, kā ar nožēlu atzīst Dita Sikuriņeca, ir tas, ka neizdevās nodrošināt uzturēšanos nometnē kaut vai vienam ceturtā aprūpes līmeņa bērnam, jo katram no viņiem vajadzīga sava auklīte. Trūka līdzekļu, tādēļ šis ir mērķis nākotnei.
"Man ir tāds bērns. Katru gadu meitai no jauna jāadaptējas skolā. Jo trīs līdz četras nedēļas pēc mācību gada beigām viņa visu aizmirst. Viņai ļoti svarīgs ir režīms. Ja katrā vasaras mēnesī kaut vai nedēļu vai divas būtu ierastā dienas kārtība, nebūtu problēmu ar adaptāciju septembrī. Bet pagaidām – rudenī viss sākas no jauna," noplāta rokas Kristina Maļinovska.
Mātes teic, ka auklīti – un ne tikai ceturtā aprūpes līmeņa bērnam – vispār ir ļoti grūti atrast: tiklīdz izdzird, ka bērns ir īpašs, tūlīt atsakās… Katrai no manām sarunbiedrēm ir šāda pieredze, kad gadiem nav iespējams atrast auklīti vai asistentu. Un tagad, kad nav ne skolas, ne vasaras nometnes, ne auklīšu, ģimenēm ar šādiem bērniem ir ļoti grūti.
"Mums, vecākiem, šajos trīs vasaras mēnešos atvaļinājumi jāņem pēc kārtas vai jāiet prom no darba…" saka Kristina.
"Sākas laika menedžments. Tie, kuriem ir vecmāmiņa, var uz kādu nedēļu pie viņas aizvest. Kāds ņem atvaļinājumu – kārtējo vai ārpuskārtas, bezalgas, citi pāriet uz attālināto darbu… Visi meklē variantus," turpina Dita un Aija.
"Šķiet, ka mums Latvijā vispār nav dienas centra, uz kuru var aizvest tāda aprūpes līmeņa bērnu…" sūrojas viena no sarunbiedrēm.
Tādēļ tādu vecāku bērni arī sākuši rīkoties. Taču cer, ka pie problēmu risināšanas tomēr ķersies valsts. Tas nav lēti, tagad budžetos – ne valsts, ne pašvaldības – tādas izdevumu pozīcijas nav. Paļauties var… Nē, paļauties nevar ne uz vienu. Cerēt var – uz projektiem un uz ziedotājiem.
"Vienam bērnam viena diena šajā skolā izmaksāja apmēram 63 eiro. Mēs iztikām bez administratīvajiem darbiniekiem un bez grāmatveža, visu brīvprātīgi darījām paši. Un mēs labprāt būtu maksājuši auklītēm vairāk un būtu izstrādājuši plašāku programmu… Ceturtā līmeņa bērniem vajag vēl vairāk līdzekļu. Tagad vecāku biedrība reģistrēsies kā sociālo pakalpojumu sniedzējs. Ja izdosies, nākamgad varēsim iesniegt projektus konkursos ar lielāku finansējumu un rīkot vasaras skolu lielākā formātā. Pēc vecāku domām, tā vajadzīga vismaz divas nedēļas mēnesī. Gan mātēm un tēviem ar atvaļinājumiem un aprūpi būs vieglāk, gan bērnam skolā nevajadzēs visu apgūt no paša sākuma," rezumē Dita Sikuriņeca.
P.S. Parastajā laikā, t.i., mācību gada laikā Līvupes skolā audzēkņiem piedāvā diezgan daudz interesantu nodarbību, kas ļauj apgūt kaut ko jaunu. Pavasarī pēc vecāku iniciatīvas plašākai sabiedrībai tika parādīts viņu sasniegtais – koncertzālē "Lielais dzintars" tika atklāta cilvēku ar īpašām vajadzībām veidoto suvenīru, lielformāta ziedu un gleznu izstāde.
