ĪSUMĀ:
- Lindai paveicās – tagad viņa dzīvo mājā ar pacēlāju, bet iepriekš bijis grūti.
- Atrast piemērotu dzīvokli cilvēkiem ar kustību traucējumiem – teju neiespējami.
- Jaunajos projektos situācija ir labāka, bet šķērslis ir cena.
- Cilvēki ar īpašām vajadzībām sagaida lielāku pašvaldību pretimnākšanu.
- Daudziem nākas paļauties uz ziedotāju palīdzību, lai segtu līdzmaksājumu.
- Rindā uz pacēlājiem Rīgā gaida 133 cilvēki, šogad uzstādīti – četri.
- Krista un viņas mamma ikdienā pārvar daudz grūtību, bet no Jaunpiebalgas domes viņa gaida maz.
- Domē atrunājas, ka neviens neesot nācis lūgt, bet "Ziedot.lv" pārstāve uzsver – tā aizbildinās bieži.
- Arī Diānai un viņas mammai no Siguldas lūdza palīdzību pašvaldībai, bet viss vēl ir procesā.
- Nelielu soli uz priekšu varētu palīdzēt spert Atveseļošanas fonda un citu Eiropas fondu nauda.
- Tikmēr to, vai jaunās mājas būve pieejamākas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, neviens īsti neuzrauga.
Paveicās...
Lindai Cērpai paveicās – viņa, būdama ratiņkrēslā, galvaspilsētā atrada pielāgotu īres dzīvokli. Caur paziņām. Pirms mēneša viņa ievācās daudzdzīvokļu mājā Purvciemā, līdz viņas pirmā stāva dzīvoklim kāpņu telpā ierīkots pacēlājs. Tomēr tikt pie savas mājvietas, kur būt neatkarīgai, nebija viegli.
Pirms tam Linda dzīvoja kopā ar vecākiem un jau pieaugušajiem bērniem plašā dzīvoklī Imantā – otrajā stāvā. Izkļūt no mājas vai iekļūt tajā viņa varēja tikai ar meitas vai dēla palīdzību.
"Pa tām kāpnēm tā kā uzbrauc ar tiem ratiem virsū un nolaiž. Mārtiņš, mans dēls, var to izdarīt. Mana meita to nevar. Ar tiem laikiem arī –saskaņot visus tos laikus mēs nevaram, lai mēs normāli tiekam ārā no mājas un normāli tiekam atpakaļ mājās, tad biežāk man Diāna palīdzēja. Tad es uz leju varu nolekt, un augšā, rupji izsakoties, es rāpoju. Jo Diāna mani viena pati ar visiem ratiem tomēr nevar uzcelt, un tas ir morāli ļoti, ļoti nogurdinoši," sacīja Linda.
Veselības problēmu dēļ pirms sešiem gadiem Lindai nācās amputēt kāju. Viņa mēdz staigāt arī ar protēzi, taču lielākoties pārvietojas ratiņkrēslā. "Pirmkārt, man jebkurā brīdī var kaut kas notikt ar kāju, otrkārt, es nedrīkstu pārslogot to kāju…" viņa sacīja.
Piemērotu dzīvokli cilvēkiem ar kustību traucējumiem atrast esot praktiski neiespējami. Tas gan neattiecas uz jaunajiem projektiem – tie visbiežāk ir aprīkoti ar liftu un var iekļūt arī pirmajā stāvā. "Bet jaunajos projektos cenas ir tā kā jaunajos projektos," piebilda sieviete, kura nolēma vērsties Rīgas pašvaldībā.
Viņa sacīja: "Es domāju, ka ir jābūt kaut kādiem pieejamiem dzīvokļiem, kurus viņi var piedāvāt izīrēšanai. Es pat neprasu, lai man pa velti dod dzīvokli, vai kaut ko. Es vienkārši vēlos, lai man nav pēc darba jāvazājas pa veikalu 3 stundas, tāpēc, ka man meitai darbs beidzas trīs stundas vēlāk."
Linda turpināja:
"Un aizgāju, pajautāju, vai ir kaut kas, bet viss, ko viņi var piedāvāt, ir sociālais dzīvoklis."
Lindai nav maznodrošinātā status, lai iestātos rindā uz sociālo dzīvokli, un to viņa arī nevēlas. Viņai ir darbavieta, uz kuru dodas ar prieku.
Sieviete uzskata, ka noderētu kaut vai pašvaldības apkopota informācija par mājām, kurās jau ir ierīkoti pacēlāji. Jo Lindas deviņu stāvu mājā Purvciemā šobrīd praktiski pieejami ir visi dzīvokļi – ēkā ir lifts, un līdz tam aizved pacēlājs.
"Vai tad tiešām pa visu pašvaldību nevar kaut ko saorganizēt, ir jābūt kaut kādiem dzīvokļiem pieejamiem cilvēkiem ar kaut kādām tādām problēmām," viņa teica.
Linda norādīja, ka citos apstākļos viņa nebūtu pārvākusies uz Purvciemu, jo visa viņas atbalsta komanda – ģimene un ārsti – palika Daugavas otrā krastā. Tomēr tas bija tā vērts, jo tagad viņa var izbaudīt brīvību.
"Vistrakākais jau ir tas, ka tas cilvēks sēž, neko nedarot, viņš jau notrulinās… Viņš arī paliek aizvien nespējīgāks un nespējīgāks… Es tad, kad ratos tikko kā trāpīju, mani dēls veda katru rītu uz darbu un katru rītu atpakaļ brauca mājās. Drausmīgi riebās, ka mani stumj…" viņa norādīja.
Linda nav izņēmums, viņas pieredze atspoguļo cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem realitāti mājokļu tirgū.
Gaida lielāku pašvaldību iesaisti
"Daļa dzīvo šajos vecajos dzīvokļos un kāds viņiem palīdz pa kāpnēm augšā lejā braukt, lielākā daļa, teiksim tā. Daļa dzīvo pamatā pa mājām, kas ir vecāka gada gājuma [cilvēki]," norādīja Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" politikas koordinatore Iveta Neimane.
Biedrība jautājumu ar dzīvesvietu pieejamību centusies pacelt galvaspilsētas pašvaldības līmenī, taču nesekmīgi.
Neimane pastāstīja: "Ir tā, ka tomēr ik pa brīdim atbrīvojas šie dzīvokļi arī pirmajos stāvos, kas nonāk pašvaldības rīcībā. Teiksim, cilvēks nomira un nav mantinieku un tamlīdzīgi. Tad, kad tāds dzīvoklis parādās, mēs viņu uzreiz taisām par servisa dzīvokli vai pielāgotu dzīvokli, un piedāvājam tiem cilvēkiem, izvērtējam tos dzīvokļus un piedāvājam tieši tiem cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi." Tomēr tā nenotiek, viņa atzina.
Rīgā ir 157 servisa dzīvokļi, kas ir speciāli pielāgoti cilvēkiem ratiņkrēslā. Uz tiem var pretendēt 1. un 2. grupas invalīdi un ģimenes, kuras audzina bērnus ar invaliditāti. Šobrīd gaidītāju rindā ir 20 cilvēki.
Tomēr nav tāda likuma, kas uzliktu par pienākumu valstij vai pašvaldībām nodrošināt mājokļu pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Daļa pašvaldību – mazākā daļa – šādu atbalstu ir noteikušas pēc savas iniciatīvas. Finansējuma apmērs pašvaldībās ir atšķirīgs, tāpat arī kritēriji, kādiem jāatbilst, lai to saņemtu.
Neimane teica: "Un tas ir tas stāsts, par ko visu laiku iet lielākā nesaprašanās. Mēs nevaram teikt, ka tev ir invaliditāte, mēs tev pielāgojam šo dzīvokli, tagad mūžu dzīvo tur. Tad – cik bieži viņš var mainīt dzīvokli? Katru gadu? Katru otro gadu, trešo, ceturto, piekto? Cik? Savu dzīvokli vai īrētu dzīvokli? Te to nianšu ir tik daudz, ka no vienas puses es saprotu pašvaldības, ka tam ir privātajam dzīvoklim vismaz jābūt."
Nākas lūgt
Iveta Neimane prāto – iespējams, jēdzīgāk būtu, ja pašvaldība sniegtu atbalstu īres maksai, lai cilvēki ar invaliditāti varētu atļauties dzīvot jaunajos projektos. Būvēt pacēlāju, piemēram, uz trešo stāvu ir neizdevīgi, turklāt, ja pašvaldība sedz tikai daļu izmaksu, nākas lūgt ziedotāju palīdzību, lai samaksātu pārējo.
"Vispār šie griesti ļoti tāda slidena lieta, jo vienam viņš būs vajadzīgs dārgāks, vienam vajag smuku uzbrauktuvi un nemaz ne tik dārgu. Man vispār nepatīk, ja pašvaldība atbalsta pacēlāja būvi, tad atbalsta pilnībā, jo likt cilvēkam iet uz "Ziedot.lv" un nolikt viņu lūdzēju lomā, tas nav normāli," teica Neimane.
Pie "Ziedot.lv" parasti vēršas tad, kad izstāvēta rinda uz pašvaldības atbalstu un cilvēks saprot, ka nespēs segt līdzmaksājumu. Šogad ar organizācijas atbalstu uzstādīti divi pacēlāji – Rīgā un Saulkrastos, kā arī 2 pandusi jeb uzbrauktuves – Rīgā un Ķekavā, un iegādāts viens mobilais pacēlājs Rīgā.
Vairākas reizes sniegts atbalsts arī mājokļa iekšējai pielāgošanai.
"Ziedot.lv" programmu vadītāja Inese Danga teica: "Nu, lūk, zvanījuši ir vairāk cilvēku, bet es nezinu, kas ir tas, kas viņus… Vai nu viņi gaida vēl aizvien tai rindā, vai nu viņi nolaiž rokas, nu, tā kā nu ja, tur jau bezcerīgi."
Tas, kas pārsteidz – Rīgas pašvaldība nepiešķir līdzekļus pandusam jeb slīpai uzbrauktuvei, kas ir lētāks risinājums nekā pacēlājs. Abu šogad uzstādīto pandusu izmaksas nepārsniedza 1000 eiro.
"Mēs par šito sacepāmies. Te ir ātrs, vienkāršs risinājums un nav tik dārgs, bet viņai piedāvā pa 4000 pēc trīs gadiem," skaidroja Danga.
Rīgas domes Labklājības departamenta Tehniskās nodaļas vadītājs Jānis Krasts apstiprināja, pašvaldība nodrošina tikai pacēlājus. "Pandusus mēs neuzstādām, jo viņi faktiski lielā slīpuma dēļ neviens neatbildīs būvniecības normatīviem, tāpēc mēs to nedarām, un arī zeme ir kopīpašums, un mums vienmēr būs šie jautājumi jārisina…" viņš teica.
Rīgas pašvaldības noteikumos ir paredzēts atbalsts mājokļa iekšējai pielāgošanai līdz 4000 eiro cilvēkam, kurš pārvietojas ratiņkrēslā, un līdz 1500 eiro redzes invalīdam.
Pacēlāja uzstādīšanai dome piešķir 5950 eiro. Tik izmaksā lētākais stacionārais pacēlājs, kurš atbilst normatīviem un kuru var uzstādīt kāpņu telpas pirmajā stāvā.
"Minētos noteikumus mēs esam grozījuši trīs reizes un visas trīs reizes mēs esam cēluši šo sestajā punktā paredzēto finansējumu, jo pacēlāju izmaksas ceļas," sacīja Krasts.
Noteikumos iekļauts arī punkts – ja pacēlāja izmaksas pārsniedz noteikto summu, persona veic līdzmaksājumu.
Dārgāki tie ir pacēlāji, kas jāuzstāda starpstāvos, lai nokļūtu līdz liftam. "Mums ir pilnīgi absolūti svaigs gadījums – tikko kā parakstīts pieņemšanas/nodošanas akts un šajā gadījumā summa bija 11 495 eiro," viņš norādīja. Pusi no izmaksām sedza "Ziedot.lv".
Šogad Rīgā uzstādīti četri stacionārie pacēlāji, dome plāno iepirkt vēl sešus, taču rindā gaida 133 cilvēki.
Ātrāks un lētāks risinājums ir mobilais pacēlājs, kas izmaksā līdz 3000 eiro – ar tā palīdzību var pārvietoties pa vairākiem stāviem, taču vienmēr nepieciešams palīgs. "Ja ir ģimenes locekļi, draugi vai vispār kā citādāk – vispār nav problēmu. Tie, kuriem mēs viņus dodam, ir ļoti laimīgi. Viņi izbrauc ārā pirmo reizi 10, 15 gados," norādīja Krasts.
Bet, atgriežoties pie stāsta par pacēlāju namā, kurā dzīvo Linda, šķistu loģiski, ka māja nu varētu būt pieejama cilvēkiem ratiņkrēslā visu deviņu stāvu augstumā. Taču tā nenotiek. Pacēlāju piešķir individuālā lietošanā konkrētam cilvēkam.
Rīgas domes Labklājības departamentā skaidroja: "Tikai viņam ir elektrības pieslēgums pie dzīvokļa un tikai viņam ir pults no šī dzīvokļa. Ja rindā mums iestājas vēl kāda persona, un tādu gadījumu arī ir bijuši, kas dzīvo vienā kāpņu telpā ar šo cilvēku, un viņam arī vajag, tad mēs vienkārši, saskaņojot elektrības atmaksas kārtību, piešķiram otram cilvēkam pulti un viss. Bet viņam ir jāatbilst šiem saistošo noteikumu kritērijiem, viņš nevar būt vienkārši persona, kas grib lietot pacēlāju.
Rīgas domes noteikumi paredz, ka pacēlāju piešķir tikai tad, ja telpas ir ģimenes īpašumā vai par tām noslēgts īres līgums vismaz uz pieciem gadiem. Par personu atzinumu gatavo arī ergoterapeits.
Lindas gadījumā pacēlāju Purvciemā uzstādīja vēl pirms šiem noteikumiem. Tas ir viens no pirmajiem galvaspilsētā. Pēc šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem sanāk, ka viņa pacēlāju lieto nelikumīgi.
Rīgas domē tagad šo kārtību pārskata, un, visticamāk, veiks grozījumus. Krasts norādīja, ka katru gadījumu vērtē individuāli un citiem pacēlāja lietotājiem būtu jāpiesakās pašvaldībā.
"Pie mums šī informācija nonāk, mēs iedodam pulti. Mums jau nav atšķirības, vai lieto divi, pieci, viens vai desmit cilvēki," viņš sacīja.
Samierinājušies
Kristai ir deviņi gadi, viņai tikko beigušās stundas un "Atvērtie faili" kopā ar Kristu un viņas māti tuvojas viņu mājai Jaunpiebalgā. Ikdienā Krista pārvietojas ar palīglīdzekļiem, garākiem ceļa gabaliem kalpo ratiņkrēsls.
Mamma Kristīne Spirģe pastāstīja: "Man sanāk tā, ka viņa man ir jāved gan iekšā, gan ārā. Viņa viena pati to nevar izdarīt, viņa var atnākt līdz durvīm, bet līdz ar šejieni, jo te ir tas… nu šāds, piemēram, jautājums, ja liels cilvēks, nerunāsim par vakaru, kad tumšāks, te pat bērns var galvu nolauzt."
"Atvērtie faili": Bet par šo vietu jūs esat runājusi ar pašvaldību?
Kristīne: Es esmu.
"Atvērtie faili": Te jau nekas sarežģīts nav.
Kristīne: Nu, nav, bet viņus tas neinteresē.
Krista dzīvo trīsstāvu mājas pirmajā stāvā, un pārvarēt sešus pakāpienus kāpņutelpā līdz dzīvokļa durvīm viņa var pati – ar roku turoties pie sienas.
Taču ir trīs lēzeni pakāpieni ārpusē, pirms ieejas kāpņu telpā. Šeit Kristai nav pie kā pieķerties. Tāpēc blakus vienmēr jābūt mammai vai kādam no lielajiem brāļiem.
"Vasarā viņa tad metas četrrāpus," stāstīja mamma.
Krista piedzima priekšlaicīgi un līdz piecu gadu vecumam vispār nestaigāja. Taču vīra pāragrā nāve Kristīnei lika saprast – par meitas attīstību jācīnās. "Un tad, kad vīrs aizgāja, tad es biju tā kā izmesta no laivas. [..] Vienā dienā es domāju, ko es darīšu tālāk? Gāju uz "Ziedot.lv"," atklāja Kristas mamma.
Līdzcilvēku ziedojumi līdz šim bijis nozīmīgs atbalsts ģimenei. Un arī šobrīd izskatās, ka būs nepieciešama palīdzība, lai pielāgotu mājokli Kristas vajadzībām.
Kristīne norādīja: "Un šeit ir tā vannas istaba… [..] Kādreiz, kad viņa bija maziņa, es viņu varēju ielikt sēdus krēsliņā, tad viņa paplunčājās, kā saka atmērkšķējas, tad tagad ir tāda situācija, ka mēs atnākam, viņa nostājas pie sienas, tad es viņu mazgāju, nomazgāju, protams, pati esmu slapja visa, un tad es viņu ceļu ārā."
Būtu labi, ja Krista varētu nomazgāties pati, bez mammas palīdzības. Vērienīgi remontdarbi nav nepieciešami – lielāka duškabīne un rokturis, kur pieturēties, vai vieta, kur apsēsties.
"Es uz Jaunpiebalgas domi ļoti maz eju kaut ko prasīt, jo reāli es zinu, ka tur atsitiens būs. Saprotiet, ir tā, ka viens otru mēs šeit pazīstam ļoti labi, ir cilvēki, kas mani saprot, ir cilvēki, kas mani nesaprot, apmēram, tu tagad atnāci un kaut ko prasi, tev taču viss ir, tu staigā ar "Nike" botām," viņa atklāja.
Iekrāt naudu neizdodas, jo ģimenē aug vēl divi puikas.
Kristīne strādā naktī – maizes ceptuvē, savukārt dienā dodas uz skolu kā meitas asistents.
Neviens neesot nācis…
Pēc novadu reformas Jaunpiebalga pievienojusies Cēsu novadam. Cēsu novada pašvaldības pārstāvis Kārlis Pots apstiprināja, ka pašvaldībai nav speciāla atbalsta mājokļa pielāgošanai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, taču jautājumu varot risināt individuāli sociālajā dienestā.
Jaunpiebalgas pārvaldes vadītāja Dace Bišere-Valdemiere sacīja – līdz šim nav bijis pieprasījuma pēc šāda atbalsta. Konkrētā ģimene ir zināma, bet domē oficiāla iesnieguma nav.
"Es domāju, ka nav neatrisināmu lietu, un ir sakārtojami, tikai jābūt šim pirmajam iesniegumam, uz kā pamata mēs sākam viņu vispār skatīt, šķetināt, un domāt, un darīt," viņa teica.
Šādu attieksmi no pašvaldībām organizācijā "Ziedot.lv" sastop bieži. Nevienam nav ienācis…
Inese Danga no "Ziedot.lv" komentēja:
"Nav ienācis prātā, ka Kristai kaut ko vajadzētu. Jā, jo tā mamma jau visu pati tiek galā, tur jau tas "Ziedot.lv", tas viss tā pašsaprotami…"
Viņa vienlaikus norādīja, ka piedāvājumu veido pieprasījums. Invalīdi tiešām ne vienmēr vēršas pēc palīdzības domē.
"Nu, viņi ir samierinājušies, viņi nu.. viņi necīnās, viņiem jau nav spēka cīnīties… Var jau saprast," viņa teica.
Danga norādīja: "Man palika prātā – man attāla paziņa Itālijā ir ar bērnu ar cerebrālo trieku, viņa saka – es zinu, katru gadu man ir buklets, ko man atsūta, kas man šogad ar bērnu jādara. [..] Mana dzīve ir paredzama uz priekšu, tā kā es domāju, ka mums ir, uz ko tiekties."
Diāna no Siguldas
Tālāk "Atvērtie faili" dodas uz Siguldu. Oksana Ruika ar ģimeni dzīvo otrajā stāvā. Dzīvokli iegādājās kredītā vēl pirms bija piedzimusi Diāna. Viņai ir bērnu cerebrālā trieka. Sarunas laikā astoņus gadus vecā meitene sēž līdzās, viņa nerunā un nestaigā.
"Viņa ir dzimusi priekšlaicīgi, ļoti priekšlaicīgi: 25-26. nedēļā piedzima, pavisam maziņa, 840 grami. Un tā mēs sākumā cīnījāmies vispār par izdzīvošanu kā tādu… Beigās sanāca tā, ka diagnoze ir tāda, un cīnāmies ar to tagad," sacīja Oksana.
Kamēr Diāna bija maziņa, ikviens ģimenē viņu varēja uznest un nonest pa kāpnēm, tagad galvenokārt tas jādara mammai.
"Principā kaut kādā pagājušajā gadā sāka palikt grūtāk un grūtāk. Vecāmamma nevar viņu vairs nonest, vecāmamma viņu pieskata ikdienā. Tagad, kad man pašai viņa jānes, uz nodarbībām un visur, kur mēs braucam, rati jau arī paši par sevi smagi, tie stāv mašīnā visu laiku, tad es viņu nonesu un ielieku mašīnā. Viņa jau sver 25 kilogramus," stāstīja Diānas mamma.
"Atvērtie faili": Kaut kur kādus pirmos stāvus varbūt esat meklējuši?
Oksana: Nu, ja tā reāli skatās uz to visu, nu, mums nav tādu iespēju. Pirmkārt, šis pats dzīvoklis vēl nav nomaksāts līdz galam, viņš mums ir kredītā, īstenībā arī piedāvājumu nekādu nav Siguldā, es īsti neesmu redzējusi.
20. aprīlī Oksana uzrakstīja Siguldas domei lūgumu sniegt atbalstu dzīvokļa pielāgošanai. Pašvaldība atbildēja.
Tajā minēta frāze "iepazīstoties ar iesniegumā minēto problēmsituāciju", tomēr neviens uz vietas nebija atbraucis apskatīties.
Vēstulē arī rakstīts, ka aprēķinātas pacēlāja izmaksas. Un papildus tam "ģimenei ir notikusi tikšanās ar Siguldas novada pašvaldības domes Sociālās komitejas priekšsēdētāju Evu Viļķinu".
Oksana atzina, ka no pašvaldības atbildes īsti nekas nav saprotams. "Nu, tālāk jau es ar Evu komunicēju. Tā kā viņa ir arī "Cerību spārniem" priekšniece un mēs tur arī ejam vingrot, tad ar viņu man tā komunikācija."
Augustā biedrībā "Cerību spārni" sāka ziedojumu akciju pacēlāja izbūvei Diānas kāpņu telpā. "Es aicinu visus atvērt sirdis un palīdzēsim šai ģimenei, jo bērns ar katru dienu aug arvien lielāks, palīdzēsim pielāgot vidi…" cilvēkus uzrunāja Viļķina.
Viņa arī "Atvērtajiem failiem" sniedza komentāru Siguldas domes vārdā. Pašvaldības noteikumos atbalsts mājokļa pielāgošanai nav noteikts, taču to varētu iekļaut nākamgad.
Viļķina sacīja: "Redzēsim, kāds būs tas gala variants, vai visi piekritīs, bet šobrīd tā doma ir, ka varētu būt, ka, piemēram, atbilstoši stāviem, kurā cilvēks dzīvo, nu, pieci tūkstoši, piemēram, pirmajā stāvā, ja cilvēks dzīvo piešķir finansējumu, otram stāvam tad ir desmit tūkstoši.""
Pēc individuāla lūguma dome agrāk ir piešķīrusi līdzekļus mājokļu iekšējai pielāgošanai.
Oksanas un Diānas gadījumā jau piesaistīts speciālists pacēlāja izvēlei.
Tas maksā 17 tūkstošus, no kuriem pašvaldība varētu līdzfinansēt 10. Pagaidām biedrībai saziedotie līdzekļi nepārsniedz tūkstoš eiro.
Pašvaldību savienībā pieļāva, ka arī citas vietvaras varētu nākotnē paredzēt šādu atbalstu. Iespējams, situāciju ietekmēs novadu reforma, par to liecina "Ziedot.lv" pieredze.
"Ziedot.lv" pārstāve Inese Danga skaidroja: "Tikko bija gadījums Lielvārdē. Mums bija puisis lūdzis palīdzību arī ar pacēlāju."
Pašvaldība ir atteikusi, jo viņš dzīvo privātmājā, privātmājām nav paredzēts, tikai daudzdzīvokļu mājām. Taču līdz ar Lielvārdes pievienošanos Ogres novadam, Danga aicināja viņu vēlreiz rakstīt iesniegumu: "Un tagad es viņam prasu, kāds statuss, viņš saka, ka visdrīzākais, ka būs viņam tas pacēlājs."
Cerība
Nelielu ielāpu uz cauruma varētu uzlikt pandēmijā radītais Eiropas Atveseļošanas fonds. 3,4 miljoni eiro no fonda līdzekļiem iezīmēti 259 invalīdu mājokļu pielāgošanai. Vienai dzīvesvietai atvēlēs līdz 11 tūkstošiem eiro. Šobrīd tiek lemts, kas saņems atbalstu.
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas departamenta eksperte Inese Vilcāne skaidroja: "Tādos lielos vilcienos jau mēs varam pateikt, ka tie ir cilvēki ar invaliditāti, ar 1., 2. grupas invaliditāti ar kustību traucējumiem. Tie varētu būt strādājošie, pilngadīgie līdz pensijas vecuma sasniegšanai, tie varētu būt studējošie augstākajā un profesionālajā izglītībā, paraolimpieši un arī bezdarbnieki, kas piedalās aktīvās nodarbinātības pasākumos."
Bērni un pensionāri šo atbalstu nevarēs saņemt. Jo finansējums ir ierobežots, un galvenais mērķis ir sekmēt cilvēku nodarbinātību un iekļaušanos sabiedrībā.
Labklājības ministrijas dati liecina, ka Latvijā ir vairāk nekā 35 480 cilvēku ar kustību traucējumiem, un mājoklis jāpielāgo vairāk nekā pusei. Nodarbināti ir tikai 1768 cilvēki, kuriem ir kustību traucējumi un 1. vai 2. grupas invaliditāte.
"Atvērtie faili": Kāpēc tur neierakstās cilvēki ar redzes vai dzirdes traucējumiem?
Vilcāne: Šo cilvēku ir ļoti daudz, lai atlasītu 259 no daudziem tūkstošiem, tas varētu būt sarežģīti un nav iespējams izstrādāt tādus kritērijus, lai vienmērīgi sadalītu šo finansējumu.
Pārējiem atliek cerēt uz veiksmi, pašvaldības atbalstu vai līdzcilvēku ziedojumiem.
Vēl mazs solis uz priekšu
Neliels solītis uz priekšu varētu būt vēl viena Eiropas Savienības fondu finansēta programma – liftu izbūve. Ekonomikas ministrija lēš, ka tos varētu ierīkot 85 daudzdzīvokļu ēkās, kurās deklarētas personas ar kustību traucējumiem.
Jaunajos namos situācijai vajadzētu būt labākai – kopš 2015. gada vismaz pirmā stāva dzīvokļiem un liftam, ja tāds ir, jābūt pieejamam cilvēkiem ratiņkrēslos. Būvnormatīvs paredz, ka koplietošanas telpas projektē bez pakāpieniem vai sliekšņiem.
Ekonomikas ministrijas būvniecības politikas departamenta direktora vietnieks Andris Lazarevs teica: "Te būtu svarīgi uzsvērt, ka būvnormatīvi nenosaka maksimālās vides pieejamības, bet prasa minimumu, bez kura nevar."
Realitātē gan viss nav tik rožaini. Tajā pašā Siguldā pēdējā desmitgadē ir uzcelts vesels kvartāls "Siguldas mājas", kur vides pieejamības daudzdzīvokļu namos nav.
Iveta Nemaine no organizācijas "Sustento" sacīja:
"Nav neviena reālā atbildīgā, kam mēs varētu teikt – tu nedrīksti pieņemt šo māju, tāpēc, ka tur ir tie divi pakāpieni."
Viņa pauda: "Un attīstītāji dara pēc sava prāta. Manuprāt, tas ir pilnīgi neietekmējami, principā tie ir privātīpašumi. Es ar vienu runāju, viņš vienkārši man pateica: "A man vienalga, ja gribat, pērciet, ja negribat nepērciet.""
"Tur ir tas stāsts, to jūs varat pajautāt Ekonomikas ministrijai, kā ir plānots, kā tiek ieviests šis kontroles monitoringa mehānisms," turpināja Neimane.
Ekonomikas ministrijā norādīja, ka primārā atbildība par vides pieejamību gulstas uz projektētāja pleciem: "Ja tiek konstatēts, ka regulējums netiek ievērots, šim projektētājam un arī arhitektam, jo tas ir viņa piekritības jautājums, var tikt arī apturēts sertifikāts un atbilstoši šī brīža regulējumam uzdots ēkas īpašniekam veikt nepieciešamos pasākumus regulējuma izpildei."
"Atvērtie faili": Ja tiek konstatēts. Kurš to konstatē?
Ekonomikas ministrija: Attiecībā uz arhitektiem, tā ir Latvijas arhitektu savienības, viņai deleģēts uzdevums veikt arhitektu prakses uzraudzību.
Arhitektu savienībā ar sūdzību var vērsties jebkurš. Savukārt būvvaldēm pienākuma pārbaudīt vides pieejamību… nav.
