Grišins atceras, ka sākotnēji, kad tikko tika saņemta informācija, neviens pat nevarēja iedomāties, ka traģēdijas apmēri būs tik lieli. Viens no pirmajiem viņš aizbrauca uz notikuma vietu.
"Man bija šoks! Šoks par to, ka mūsu Latvijā 21.gadsimtā var notikt kaut kas tamlīdzīgs," atceras Grišins.
Vienlaikus bija jāsāk domāt arī par to, kā organizēt darbu. Sākumā policisti palīdzējuši pārkraut gruvešus, lai glābēji varētu meklēt cilvēkus. Pēc tam bija līķu identifikācija, kas notika saspringtā režīmā. Pirmā izmeklēšanas grupa sastāvēja no 46 cilvēkiem. Tur bija gan procesa virzītāji, gan izmeklētāji.
"Katram no mums tas bija izaicinājums, jo neviens nekad nebija saskāries ar šādu noziedzīga nodarījuma izmeklēšanu," saka Grišins. Pusotra gada laikā tika izņemts milzīgs daudzums dažādu dokumentu un lietisko pierādījumu, kas tika izpētīti un izvērtēti. Tika piesaistīti vēl papildus izmeklētāji un speciālisti.
"Bija dienas un nedēļas, kad vienlaikus pie šīs lietas dažādu procesuālo darbību veikšanā tika piesaistīti vairāki nekā 100 policijas darbinieku. Tas darba apjoms bija vienkārši milzīgs," atceras Grišins.
Strādājot kopā ar ekspertiem, tika sarīkoti arī divi izmeklēšanas eksperimenti – kopņu spriegošana ar ūdeni un dedzināšana, lai pārbaudītu, vai un kā tas varēja ietekmēt kopņu stiprumu.
Izmeklētāju virzienā raidītos pārmetumus Grišins noraida:
"Es absolūti noraidu pārmetumus par to, ka mēs piegājām izmeklēšanai pavirši un negodprātīgi."
Liela daļa no policistiem, kas piedalījās izmeklēšanā, ir devušies pensijā, bet daļai pasliktinājusies veselība. Iespējams, pie vainas psiholoģiskā spriedze. "Paralēli izmeklēšanai, tas absolūti nav pārmetums, bet bija tāds sabiedrības spiediens pēc rezultāta. Sabiedrība gaidīja, ka nākamajā dienā visi vainīgie jau atradīsies izolatorā, tiks apcietināti un pēc mēneša jau notiesāti," saka Grišins.
Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks ir pārliecināts, ka, izmeklējot traģēdijas apstākļus, tika izdarīts maksimālais. Izmeklētāji konstatēja vairākas nepilnības un trūkumus būvniecības procesā. Taču jautājums – vai tie ir krimināli sodāmi? Par to bija jālemj tiesai.
Viņaprāt, ja tagad notiktu šāda traģēdija, lielās pozīcijās izmeklēšana nemainītos. Iespējams, tikai jaunās tehnoloģijas, kas 10 gadu laikā nākušas klāt, varētu izmantot vairāk. Attiecībā par lietisko pierādījumu apjomu, Grišins stāsta, ka 2013.gadā, kad notika izmeklēšana, Latvija bija tikai ceļā uz to, lai vienkāršotu izmeklēšanas procedūras un nedarītu nevajadzīgu darbu. Tagad Kriminālprocesa likums esot mainīts.
"Vai būtu vajadzējis eksperimentēt tieši šinī kriminālprocesā ar to, ka kaut kādas noteiktas apskates mēs taisām, bet kādas nē?" jautā Grišins: "Iespējams, kādi dokumenti varēja arī nebūt. Tikai vai tas kaut ko mainītu? Es domāju, ka nē."
Grišins šaubās, vai tas konceptuāli mainītu tiesas spriedumu. Galvenās Kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks atgādina, ka arī citi spriedumi ir apstrīdēti.
"Ja jūs jautātu man, vai es uzticos tiesai, es tiesai uzticos, jo kā savādāk…"
Jautāts par to, ka cietušajiem un bojā gājušo tuviniekiem palikusi netaisnības sajūta, Grišins saka – nav viegli uz šo jautājumu atbildēt. Valsts no savas puses sniedza materiālo kompensāciju un citu palīdzību. Tas, protams, neatsver zaudētos tuviniekus.
"Mēs vēlamies dzīvot tiesiskā valstī. Esmu pārliecināts, ka Latvijā ir tiesiska un droša valsts. Bet daudzos jautājumos, protams, kas attiecas uz drošību un mūsu labklājību, tie ir mūsu pašu jautājumi," atbild Grišins.
"Šādas traģēdijas uzliek mums atbildību. Katram no mums, katram sabiedrības loceklim par to, kā mēs dzīvojam, kā mēs redzam mūsu valsti, mūsu sabiedrību un kā mēs to attīstām mūsu bērniem."
KONTEKSTS:
2013. gada 21. novembrī Zolitūdē, iebrūkot lielveikala "Maxima" jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vēl vairāki desmiti tika ievainoti.
Lai skatītu apjomīgo krimināllietu par Zolitūdes traģēdiju, tiesa uz pirmo sēdi sanāca 2015. gada decembrī. 2019. gada jūnijā prokurors pabeidza savu debašu runu, apsūdzētajiem lūdzot piemērot maksimālos sodus. Visi apsūdzētie noliedza savu vainu.
Gan pirmās, gan otrās instances tiesa par vainīgu atzina vienu apsūdzēto – būvinženieri Ivaru Sergetu – un pārējos attaisnoja.
