Tiesnese Iveta Vīgante uzskata, ka Zolitūdes krimināllieta nebūt nebija viņas karjerā apjomīgākā un sarežģītākā lieta. Taču lielais bojāgājušo un cietušo skaits, kā arī apstākļi, kādos notika traģēdija, veidoja ļoti smagu emocionālo fonu.
"Bija cilvēki, kas neguva miesas bojājumus, bet, tur atrodoties un to visu redzot, tā bija attiecīgi emocionāla trauma šiem cilvēkiem, kuriem ar to bija jāsadzīvo, un viņi vēl joprojām ar to sadzīvo, jo to jau nevar aizmirst," saka tiesnese.
Apelācijas instancei gan emocionālais spiediens bija mazāks. Atšķirībā no pirmās instances tiesas netiek no jauna pratināti cilvēki. Taču, no otras puses, pēc pirmās instances sprieduma cietušie, kuri pārsūdzēja spriedumu, cerēja, ka apelācija to mainīs. Taču tas nenotika.
Arī Rīgas apgabaltiesa nonāca pie slēdziena, ka par vainīgu atzīstams tikai viens no apsūdzētajiem – būvinženieris Ivars Sergets, jo jumta konstrukcija sabruka tāpēc, ka bija nepareizi aprēķināta kopnes mezgla slodze. Pārējo apsūdzēto darbības nebija par pamatu tam, ka sabruka jumts, skaidro tiesnese.
"Diemžēl tajā laikā normatīvais regulējums pieļāva to, ka viena cilvēka pieļauta kļūda var izraisīt šādas sekas,
jo nevienam citam no šajā konkrētajā būvniecības procesā iesaistītajām personām normatīvie akti neuzlika par pienākumu veikt šos pārrēķinus, pārbaudīt. Tā diemžēl bija," konstatējusi tiesnese Vīgante.
Attiecībā uz pārējiem, kuri kopā ar Sergetu sēdēja uz apsūdzēto sola, Vīgante saka, ka viņiem inkriminētās darbības nebija par pamatu tam, ka sabruka jumts. "Pārējie apsūdzētie vai jebkura cita persona varēja darīt vienalga ko, bet, neveicot šos aprēķina pārrēķinus, nu nevarēja novērst jumta sabrukumu," secina Vīgante.
Intervijas laikā viņa vairākkārt uzsver, ka tiesa vērtē juridiskos aspektus un lietu izskata to likumu ietvarā, kas tajā brīdī ir spēkā.
Taču, gluži cilvēciski raugoties, arī viņai nav skaidrs, kā tas tā varēja notikt: "Tā kā es neesmu tikai tiesnesis, bet esmu arī sabiedrības loceklis, tad kā sabiedrības loceklim man īsti nav skaidrs, kā miera laikos var tā notikt, ka cilvēks nevar justies droši, aizejot uz veikalu pēc maizes un piena."
Tiesnese Vīgante uzsver, ka apzinās to, ka nekāds sods, lai cik bargs tas būtu, nekompensēs ciešanas, ko cilvēki ir piedzīvojuši, atrodoties veikalā, vai saistībā ar tuvinieku bojāeju.
"Vienīgais, uz ko es ļoti ceru, ka šī rūgtā mācība visai valstij kopumā, valsts institūcijām ir likusi visu šo procesu pārdomāt.
Un izdarīt attiecīgus secinājumus, un veikt attiecīgas darbības tieši šīs būvniecības jomas sakārtošanā, " saka tiesnese.
Jautāta par tiesas pieņemtajiem blakus lēmumiem ar norādēm uz trūkumiem izmeklēšanā, tiesnese Vīgante uzsver, ka vairākkārt jau norādījusi – blakus lēmums pieņemts par pirmstiesas kriminālprocesu veicošajām amatpersonām. Un šajā amatpersonu lokā ietilpst ne tikai prokurori. Tur ietilpst arī izziņas izdarītāji, izmeklētāji un visas tās personas, kuras kaut ko ir darījušas šajā lietā.
"Tas, kas, teiksim, tiek pārmests kriminālprocesu veicošajām amatpersonām pirmstiesas procesa laikā, galvenokārt ir šis nevajadzīgo dokumentu, priekšmetu apkopojums krimināllietas materiālos un lietisko pierādījumu apkopojums iesniegšanai tiesā. Lietiskie pierādījumi tika iesniegti 59 kastēs. Bet, lai tos aprakstītu, pirmās instances tiesai esot vajadzējis 559 lappuses," stāsta Vīgante. Viņasprāt, kādam šie dokumenti pirms nodošanas bija jāizšķiro – kuri svarīgi lietai, bet kuri ne.
Vienlaikus tiesnese uzsver, ka blakus lēmumi nekādā veidā nevar ietekmēt lietas rezultātu. Blakus lēmuma mērķis ir norādīt – citās lietās esiet tik laipni un tā vairs nedariet. Šajā lietā neko nemainītu ne viens, ne arī 100 blakus lēmumi.
Jautāta par sabiedrības reakciju uz tiesas spriedumu, Vīgante skaidro un uzsver, ka cietušie vērtē pēc cilvēciskā faktora, taču tiesa nepieņem lēmumus, vadoties no iekšējām sajūtām, bet gan tikai atbilstoši likumam. Lai personu notiesātu, jābūt juridiskam pamatam.
"Vai ideāla sabiedrība būs tad, kad mēs tiesāsim pēc pārliecības, nevis pēc likumiem? Nu, tas ir tāds ļoti diskutējams jautājums. Man liekas, ka kādreiz ļoti, ļoti sen atpakaļ tiesāja pēc pārliecības. Es domāju, ka mēs negribam vairs tādus laikus. Un diez vai to varēja nosaukt par ideālu sabiedrību," skaidro tiesnese un par Zolitūdes lietu atzīst: "Es nezinu, kā tas ir citiem kolēģiem, bet es par to domāju, kamēr es to skatu. Es par to biju domājusi divus gadus. Tagad man šī lieta ir beigusies."
KONTEKSTS:
2013. gada 21. novembrī Zolitūdē, iebrūkot lielveikala "Maxima" jumtam, dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vēl vairāki desmiti tika ievainoti.
Lai skatītu apjomīgo krimināllietu par Zolitūdes traģēdiju, tiesa uz pirmo sēdi sanāca 2015. gada decembrī. 2019. gada jūnijā prokurors pabeidza savu debašu runu, apsūdzētajiem lūdzot piemērot maksimālos sodus. Visi apsūdzētie noliedza savu vainu.
Gan pirmās, gan otrās instances tiesa par vainīgu atzina vienu apsūdzēto – būvinženieri Ivaru Sergetu – un pārējos attaisnoja.
