ĪSUMĀ:
- Tiesībsargs: Sodu piedziņa no "sistēmas bērniem" nav paredzēta.
- Pretēji sociālās darbinieces stāstītajam Marekam nav jāizšķiras starp rindu uz pašvaldības dzīvokli un pabalstu mājoklim.
- Marekam iedoto "ceļa karti" Tiesībsarga birojā vērtē kā ņirgāšanos – sarežģīta un nepilnīga informācija.
- Marekam derīgu dzīvokli atrast sludinājumos izdodas; daļa īres maksas jāmaksā pašam. Neskaidrības ar pirmo iemaksu.
- "Sistēmas bērniem" nereti trūkst ikdienišķu zināšanu un prasmju. Uzsver nepieciešamību pēc mentora.
- Problēma ar mājokļiem no sistēmas nākušiem jauniešiem – teju visās pašvaldībās.
- Latvijā ir arī labas prakses piemērs darbam ar jauniešiem no sistēmas – atbalsta centrs Imantā.
Mareks, kurš kā bērns bija palicis bez vecāku gādības, pērn novembrī, kļūstot pilngadīgs, pameta ārpusģimenes aprūpes sistēmu. LTV sekoja līdzi tam, kā valsts un pašvaldība – šajā gadījumā Jelgava – par jaunieti rūpējas tālāk. Pēc raidījuma pirmā stāsta par Mareku seko Tiesībsarga biroja zvans, atklājot virkni nepatiesību, ko jaunietim nācās dzirdēt.
Nedrīkst piedzīt sodus
Pirmkārt, administratīvie sodi. Jā, "sistēmas jauniešiem" tādi mēdz būt, un bija arī Marekam, kuram uz tiem norādīja Jelgavas novada pašvaldības centra "Eleja" darbiniece jaunieša 18 gadu dzimšanas dienā. Viens – 70 eiro sods no Dobeles pašvaldības policijas, kas piedziņai vēl neesot nodots; un otrs, kas jau atrodas pie tiesu izpildītājiem, bija no 15 eiro pieaudzis līdz 60 eiro.
Centra "Eleja" direktore Nellija Veinberga skaidroja, ka iestāde to nevar maksāt, tāpēc mēdz uzkrāties arī soda procenti: "Jā, viņiem jāspēj pašiem nomaksāt sodus. (..) Mēs rakstām vēstules, lūdzam atlikt maksāšanu vai nerēķināt procentus. Cik ir iespējams, maksimāli rakstām vēstules un lūdzam to visu būtību, cik ir iespējams, apturēt."
Taču izrādās – šādu sodu problēma ir sen jau atrisināta. "Ir skaidri noteikts, ka naudas sodu nepiedzen no bērniem, kas ir bērnunamā vai audžuģimenē. (..) Tā kā šīm lietām piespiedu izpilde vispār nav paredzēta, tad iespējams, ka tās ir izbeidzamas uzreiz. Un tiesībsargs jau uz to ir vērsis uzmanību – gan rakstījis visām administratīvajām komisijām, gan policijai, gan tiesu izpildītāju padomei, gan visiem bērnunamiem, kuri ir šo bērnu likumiskie pārstāvji. Ļoti skumji ir to dzirdēt, ka atkal ir tādi gadījumi," norādīja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Ne to zināja centra "Eleja" vadītāja, ne Dobeles policija, ne arī tiesu izpildītājas birojā, kad sarunā skaidri un gaiši norādīts, ka Mareks ir bāreņu kategorijā.
Ja reiz iesaistītie par to nezina, tad cik "sistēmas bērnu" šādus sodus jau bijuši spiesti samaksāt?
"Man gribētos teikt, ka – nē, tiesu izpildītāji piespiedu izpildi šādos gadījumos neveic. Un to es saku ar pilnu atbildību un viennozīmīgi. Bet – kā vienmēr – jebkuram jautājumam ir "bet". Tas, ar ko mēs saskaramies, ka nereti tiesu izpildītāji, saņemot izpildlietu, nevar identificēt, ka šis ir tas nepilngadīgais, kurš atrodas audžuģimenē vai ārpusģimenes aprūpē. Un viņam šī lieta izskatās kā klasisks nepilngadīgā izdarīts pārkāpums, par ko ir piemērots sods," skaidroja Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka.
Lai risinātu šo problēmu, nozares padome piedāvā, lai policija tiesu izpildītājiem nemaz šādas lietas nesūta. "Mēs, padome, esam vērsušies Tieslietu ministrijā, nosūtījuši tiesībsargam, esam lūguši vispār ierakstīt likumā konkrētu normu, kas pasaka, ka šajos gadījumos lietas piespiedu izpildei netiek sūtītas. Tad šis jautājums tiktu atrisināts pamatu pamatos, un šādas situācijas vispār neveidotos," norādīja Kruka.
Rinda uz mājokli
Marekam līdz ar pilngadības sasniegšanu no pašvaldības, kurā sākotnēji bērnībā viņš nonāca ārpus ģimenes aprūpes sistēmā, pienākas dzīvoklis. Lai pie tā tiktu, jāraksta iesniegums, iestājoties rindā un gaidot, jo Jelgavai uzreiz brīvu pašvaldības dzīvokļu neesot. Kamēr jaunietis gaida, viņam tika piedāvāta krīzes istaba… ar prusakiem.
Bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, likums paredz vēl vienu iespēju, kā tikt pie jumta virs galvas, proti, ar mājokļa pabalsta palīdzību. Tas nozīmē, ka persona īrē kādu dzīvokli no privātpersonas, bet pašvaldība par to maksā. Īres maksai gan ir noteikti griesti. Bijusī Jelgavas sociālo lietu pārvaldes Ģimenes atbalsta nodaļas sociālā darbiniece Inga Āna gan norādīja, ka šādu pabalstu saņemošais jaunietis nedrīkst būt rindā uz pašvaldības dzīvokli.
Turklāt pašvaldībā nezināja teikt, cik liels varētu būt mājokļa pabalsts.
Taču izrādās – izvēle starp rindu un pabalstu īrei nemaz nav jāizdara. "Likumā ir teikts, ka nevar vienlaikus saņemt divus palīdzības veidus. Bet uzņemšana rindā jau nav nekāda palīdzība," norādīja Laila Grāvere no Tiesībsarga biroja.
Proti, nevar dzīvot gan pašvaldības dzīvoklī, gan vēl īrēt citu ar mājokļa pabalstu. Bet, ja pašvaldības dzīvokļa nav un tas ir jāgaida, tad gaidīšanas laikā var izmantot mājokļa pabalstu.
Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja, bijusī Valsts kontroles vadītāja Elita Krūmiņa sacīja, ka ar konkrēto darbinieci bijušas pārrunas par kļūdu, bet bijušie "sistēmas bērni" esot apzināti un informēti par minētajām tiesībām uz īres pabalstu, gaidot rindā. No šiem cilvēkiem viens izteica vēlmi saņemt mājokļa pabalstu.
Turklāt attiecībā uz šī mājokļa pabalsta apmēru aprēķini nav nemaz tik sarežģīti, proti:
- vienam cilvēkam pienākas maksimums 32 kvadrātmetru;
- īres maksa par vienu kvadrātmetru ne vairāk par 5 eiro mēnesī (tātad maksimums 160 eiro mēnesī),
- papildus tiek nosegti 6 kubikmetru gāzes izmaksas, 3 kubikmetri karstā ūdens un 100 kilovatstundas elektrības.
Tas ir minimums, ko nosaka valdības noteikumi, bet katra pašvaldība drīkst griestus noteikt vēlīgākus. Turklāt mājokļa pabalstu var izmantot, īrējot dzīvokli arī citā pašvaldībā. Un tādam jaunietim kā Marekam netiek vērtēti ienākumi, lai viņš varētu saņemt šo pabalstu.
Šajā gadījumā problēma ir ne tikai sociālās darbinieces nepastāstītais, bet arī Marekam iedotā "ceļa karte" par atbalstu, kas viņam pienākas. Tā ir sarakstīta normatīvu valodā un arī skaidri neinformē par to, kas bijušajam "sistēmas bērnam" pienākas.
"Tā ir ņirgāšanās par jaunieti.
Bet mēs esam rakstījuši visām bāriņtiesām, lai tā informācija ir pilnīga pēc satura un arī tādā valodā, kas jaunietim ir saprotama. (..) Bet, ja saņem šādu lapu, kur ir neprecīzi un neskaidrā valodā, no kādiem veciem normatīviem aktiem pārkopēts, ko jaunietis ar to var darīt? Viņš tur parakstījis, bet, vai viņš ir sapratis, es ļoti šaubos," kritizēja Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja.
Un šajā "ceļa kartē", ja to maz var tā saukt, pat ir noslinkots uz normatīvo aktu rēķina, jo, piemēram, mājokļa pabalsta apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 809, kas tur nav pat pieminēti.
Vai par atvēlēto pabalstu iespējams atrast dzīvokli?
Patlaban Mareks aizvien ir deklarēts Jelgavas piešķirtajā krīzes istabā, kurā pats tikpat kā neuzturas, rodot pajumti pie māsas. Pašlaik viņš arī ir iekārtojies darbā par maiņas dežurantu apsardzes uzņēmumā.
Jelgavā gan nesola konkrētus termiņus, kad Mareks varēs saņemt pašvaldības dzīvokli. "Es domāju, ka mēs neatšķiramies no citām pašvaldībām, kurā ilgtermiņā un ilgstoši nav bijis investēts mājokļu pieejamībā. To noteica arī valsts politika, kura neredzēja, ka pašvaldības ir tās, kuras varētu apsaimniekot šo dzīvojamo fondu tīri sociālo problēmu jautājumu risināšanā. Un šķita, ka to var atrisināt privātais tirgus, būvējot īres namus, un ka pašvaldība varētu īrēt," skaidroja Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece sociālo lietu, veselības aizsardzības, kultūras, izglītības un sporta jautājumu programmā Rita Vectirāne.
Pašvaldībā pašlaik ir 32 bijušie "sistēmas bērni", bet ne visi gribot saņemt vietvaras dzīvokli. "Ir bāreņi, kuri pēc ārpusģimenes aprūpes vēl kādu laiku paliek aizbildņu ģimenē. Ir jaunieši, kuri tālāk dodas, piemēram, uz Angliju; viņi lūdz atlikt izskatīšanu," pastāstīja Vectirāne, norādot, ka vidēji rindā nākas gaidīt aptuveni 10 mēnešus.
Tiesa, ka Mareks gribētu īrēt dzīvokli Rīgā, lai būtu tālāk no iepriekšējās dzīvesvietas un tuvāk darbam. Jāatgādina, ka vienam cilvēkam mājokļa pabalsta valsts noteiktais un arī Jelgavā esošais maksimums ir 32 kvadrātmetri un pieci eiro par katru kvadrātmetru.
LTV ielūkojās sludinājumos dzīvokļiem Ķengaragā, kas ir salīdzinoši netālu no Mareka darbavietas. Piemēram, atrodams kāds 29 kvadrātmetru dzīvoklis, pieticīgs, bet vairāk vai mazāk viss vajadzīgais ir: gāzes plīts, ledusskapis, veļasmašīna, arī vanna, dīvāns. Īres maksa mēnesī ir 220 eiro, no kuriem Marekam pašam būtu jāapmaksā 75 eiro.
Te gan jānorāda uz kādu normu visos dzīvokļa īres sludinājumos – īpašnieks prasa uzreiz apmaksāt pirmo un pēdējo īres mēnesi. Šajā gadījumā tie ir 440 eiro.
Kur lai šādu naudu ņem? Pabalsts neko tādu neparedz. Krūmiņa no Jelgavas sociālo lietu pārvaldes gan norādīja, ka pirmajai iemaksai jaunietis varētu novirzīt iepriekš pieminētos 820 eiro, ko viņš saņem dzīves uzsākšanai un kas formāli paredzēta sadzīves tehnikas un citas iedzīves iegādei, ja šīs lietas dzīvoklī jau ir.
Vajadzīgs mentors
Atklāts paliek jautājums, kā 18 gadus vecam jaunietim šo visu saprast un tajā noorientēties. Lai tiktu pie īres dzīvokļa, vispirms tas jāatrod, tad jābrauc skatīties, jāsarunājas ar izīrētāju, tad jāzina, ka obligāti ir vajadzīgs īres līgums, jāzina, ko tur rakstīt, jo citādāk pašvaldība nekādu pabalstu nedos. Turklāt vēl jābūt paglabātiem 440 eiro. Un vēl viss jāsakārto ar pašvaldības sociālo dienestu.
Var cerēt, ka 18 gados bez vecāku gādības palikušais bērns to visu veikli pratīs. Bet kāda ir reālā aina? Mareks, piemēram, pat par CV, kas vajadzīgs darba meklējumiem, uzzināja vien no LTV.
"Bērni ārkārtīgi gaida 18 gadu dzimšanas dienu, jo tas ir tas brīdis, kad beidzot es no šīs vietas tikšu prom," zināja teikt zvērināta advokāte Kristīne Lemantoviča, kura savulaik nodarbojusies ar adopcijas procesiem un kurai ir liela pieredze darbā ar bērniem.
"Iedomājieties jaunieti, kurš ir dzīvojis ar 22 eiro [kabatas naudu mēnesī], pēkšņi 18 gados, aizejot uz sociālo dienestu, es saņemšu 500, 700 eiro. Mums varbūt šķiet, ka viņš noteikti nopietni nopirks dīvānu, spilvenu savam dzīvoklītim. Nu, būsim reāli, parasti tā nauda vai nu aiziet jaunam telefonam, vai nu beidzot es esmu tas, kuram ir nauda un par ko zina arī mani draugi. Un ļoti bieži tā tiek arī iztērēta ne vienmēr tam īstajam mērķim," skaidroja Lemantoviča.
Šiem jauniešiem arī izpaliek praktiskas iemaņas, dzīvojot patstāvīgi. "Viņš neprot nolasīt elektrības skaitītāju, viņam nav ne jausmas, kam jāmaksā par ūdeni. Un, ja viņi šos maksājumus neveic, viņam arī var palūgt atstāt šo dzīvojamo platību," skaidroja advokāte.
Tātad līdzās naudas jautājumiem ir arī ikdienišķu zināšanu un prasmju trūkums, kā arī neesošs atbalsts, lai "paturētu rociņu".
"Klasisks stāsts – meitenēm ir 18, viņām ļoti pietrūkusi tēva mīlestība. Viņa pēc 18 [gadu sasniegšanas] momentā dodas pie sava drauga, kurš ir uzradies, kurā viņa droši vien varētu arī saskatīt šīs rūpes un mīlestību, kas viņai pietrūkusi. Viņa uzreiz paliek stāvoklī, un viņa nav spējīga par šo bērniņu rūpēties. Viņa atkal nonāk sociālā dienesta redzeslokā agrāk vai vēlāk, tas ir cikliski," skaidroja Lemantoviča.
Viņa uzsvēra – savos pirmajos lielās dzīves gados jaunietim ir ļoti nepieciešams mentors, pieaugušais, kas ir līdzās un kuram var piezvanīt. "Un faktiski, es domāju, ka šiem bērniem tajos 18, 19, 20 gados, kad viņš iziet no iestādes, būtu [vajadzīgs] līdzās apmācīts pieaugušais, kurš ir gatavs atsaukties tam, ka tev ir vajadzīga palīdzība atrast to dzīvoklīti, varbūt palīdzēt mēbeles iekārtot. Tikai viens pieaugušais," sacīja advokāte, norādot uz Amerikā pazīstamā influencera Džoža Šipa dzīvesstāstu.
Vai Marekam ir paredzēts šāds mentors, kurš ar viņu varētu braukt skatīties dzīvokli un palīdzēt noslēgt īres līgumu? Jā, Jelgavas pašvaldībā tam ir paredzēta sociālā darbiniece, kurai vienlaikus ir vairāk nekā simt šādu bērnu lietu. Tiesa, no tām aktīvas ir 25–40 lietas, kurās jaunieši biežāk vēršas pēc palīdzības.
Vai sociālās darbinieces pienākums ir braukt un skatīties kopā ar Mareku dzīvokli? "Tas vienmēr tiek izvērtēts arī pēc vajadzības. Nu, nav jau tā, ka visos gadījumos tas ir jādara. (..) Ja jaunietim pietiek, ka viņam izstāsta, viņam paskaidro, viņam iedod informāciju. Ne jau visi jaunieši arī vēlas, lai viņam dotos līdzi vēl kāds cilvēks," zināja teikt Krūmiņa.
Pēc tam kad Marekam uzmanību pievērsa LTV, viņam jautājumi tiek risināti gludi, un sociālā darbiniece, piemēram, palīdzējusi viņam iegūt savu ģimenes ārstu. Tas, vai ar vienu darbinieci pietiek, tikšot vērtēts – Jelgavas Sociālo lietu pārvalde plāno veidot sava darba stratēģiju.
Vienlaikus pārvaldes vadītāja atzina sociālā darba speciālistu deficītu. "Tā ir problēma, ar ko mēs saskaramies nepārtraukti, jo sociālo darbinieku, it īpaši sociālo darbinieku darbam ar ģimenēm un bērniem, vienkārši nav. Mums ir vakances, kuras stāv ilgi. Labi, ja piesakās viens, nerunājot ne par kādu konkursu, ko mēs varētu izvērtēt. Līdz ar to tas jautājums ir konceptuāls visas valsts līmenī," sacīja Krūmiņa.
Bērnu lietās pieredzējusī advokāte Lemantoviča uzskata, ka sociālajā dienestā vajadzētu atsevišķu struktūrvienību, kas darbotos tieši ar šiem bērniem: "Tas, kas ir izkristalizējies šo gadu laikā un ko es esmu vairākkārtīgi dzirdējusi no nozares ekspertiem un speciālistiem, visvairāk šiem bērniem pietrūkst faktiski mentora, viena cilvēka. Nevis tā, ka šodien sociālajā dienestā klausuli paceļ Natālija, rīt pacels Elīna, aizparīt pacels Anastasija, un katru reizi es to stāstu mēģinu sākt no gala."
Problēma ar mājokļiem – teju visās pašvaldībās
Nesen Labklājības ministrija (LM) beigusi auditu, kurā izlases kārtībā vērtētas aptuveni 25 pašvaldības Latvijā, kā tās strādā ar jauniešiem, kuri pēc ārpusģimenes aprūpes dodas lielajā dzīvē.
Secināts, ka pašvaldību pieeja šim jautājumam ir ļoti atšķirīga, tostarp informējot jaunieti par tālāko viņa dzīvē.
"Ne vienmēr līdz bērniem nonāk informācija par to, kādas viņiem ir iespējas saņemt gan pakalpojumus, gan pabalstus, gan ārpusģimenes aprūpi. Jā, mums ir noregulēts, ka šāda informācija ir jāsniedz bērnam rakstiski pusgadu pirms laika, kad viņš iziet no ārpusģimenes aprūpes. Bet skaidrs, ka ne vienmēr brīdī, kad tev pienāk tāds garš raksta gabals… Jāpalīdz tajā orientēties, saprast, kādi dokumenti ir nepieciešami un tā tālāk," pastāstīja LM valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite.
Otrkārt, atšķiras pieejas arī tālākā sadarbībā ar jaunieti. "Ir pašvaldības, kuras attīstījušas atbalsta personu jaunietim. Tātad cilvēks, kurš ar jaunieti strādā, iztulko normatīvos aktus, palīdz orientēties, palīdz arī bērnam aiziet kaut vai pie karjeras konsultanta, saprast savu vīziju un mērķus nākotnē. Protams, tiklīdz ir šāda atbalsta persona, tad jaunietim ir daudz vieglāk integrēties, pēc tam tālāk pašam organizēt savu dzīvi," norādīja Jakaite.
Ministrija arī secinājusi, ka modelis, kurā uz vienu sociālo darbinieku ir vairāk nekā 100 jauniešu, nav labs. "Vajadzētu noteikt vēlamo tā saucamo lietu skaitu vienam sociālajam darbiniekam," sacīja Jakaite.
Problēma ar pašvaldības mājokļiem šiem jauniešiem ir teju visās vietvarās. Rīgā pat piecus gadus jāgaida rindā.
"Šodien mums Rīgā ir 438 bāreņi. Pagājušogad mēs piereģistrējām 82. Un [dzīvokļus] izīrējām 35," pastāstīja Rīgas domes Dzīvokļu pārvaldes priekšniece Mārīte Javorska, atzīstot, ka daļa jauniešu nesagaida rindā dzīvokli, jo no rindas tiek izslēgti, sasniedzot 24 gadu vecumu.
Turklāt paliek atklāts jautājums, cik piemēroti dzīvošanai ir pašvaldību dzīvokļi. Uz to 2018. gadā uzmanību vērsa Tiesībsarga birojs, redzot kritiski nolaistās telpas, kas tomēr atzītas par dzīvošanai derīgām.
LTV intereses pēc vairākām pašvaldībām palūdza atsūtīt fotogrāfijas no dzīvokļiem, kādi ir piešķirti pēdējā laikā bāreņiem. Un jāsecina – vai nu piemeklēti glītākie, vai arī pašvaldības tomēr sākušas saprast, ka ir tikai normāli šos dzīvokļus piedāvāt civilizētā paskatā.
"Būtu valstiskā līmenī jautājums jārisina, jo nav tā, ka tas ir tikai pašvaldības līmenī. Jo tie ir pašvaldības līdzekļi, jāiegulda tajos attiecīgajos namos, lai uzbūvētu, lai tos uzturētu, lai par tiem rūpētos. Bet, ja no valsts nav tāda veida mehānisma, atbalsta, kas kompensē tos visus izdevumus un visu to gaitu, tad ir diezgan sarežģīti," sacīja Jelgavas novada domes izpilddirektora vietnieka pienākumu izpildītājs saimnieciskajos jautājumos Ingus Zālītis.
"Ekonomikas ministrija šobrīd attīsta mājokļu politikas pamatnostādnes, kur tai skaitā tiek skatīta mājokļu pieejamība valstī, pašvaldību līmenī, protams. Un arī, cik man zināms, pieejami būs Eiropas Savienības fondu līdzekļi – gan sociālo māju celtniecībai, gan arī lētāku īres mājokļu celtniecībai," norādīja Jakaite no Labklājības ministrijas.
Un risināms būtu arī jautājums par pirmo iemaksu, ja dzīvoklis tiek īrēts no privātpersonām.
Labas prakses stāsts – atbalsta centrs Imantā
Savukārt labs piemērs ir Jauniešu atbalsta centrs Imantā, Rīgā. Centrs, kas šogad janvārī svinēs trīs gadu jubileju, strādā ar jauniešiem, kuriem nav savas ģimenes.
"Mēs pārņēmām Rīgas Sociālā dienesta funkciju – darbs ar pilngadīgiem bāreņiem vecumā no 17 līdz 24 gadiem. 17 gadi, tas ir tādēļ, lai jaunietis, vēl nesasniedzot 18 gadus, justos droši, ka viņam ir savs darbinieks, jauns lietu speciālists vai sociālais darbinieks. Mums ir vienošanās ar Rīgas bāriņtiesu, ka viņi mums gadu iepriekš sūta informāciju par jauniešiem, kuri tūliņ sasniegs 17 gadus. Un tad mani darbinieki sazinās ar jauniešiem, ar viņu aizbildņiem un informē par tāda centra esamību, ka mēs būsim tie, kas palīdzēs pēc 18 gadiem," pastāstīja Jauniešu atbalsta centra vadītāja Agnese Grauduma.
Centrā strādā 13 darbinieki – visi kā mentori konkrētiem jauniešiem. Pašlaik tie ir 1050 jaunieši, kuri katrs ir piesaistīts konkrētam mentoram.
"Varbūt sociālā dienestā jaunietis neatnāca tāpēc, ka neatrada vai vēl kaut kāds iemesls; tad mēs zvanām, sakām: nāc, nepazūdi, nāc atpakaļ! Jaunietim ir 22 gadi, mēs tāpat zvanām, prasām: kā tev iet, vai tavā dzīvē ir kaut kas mainījies, varbūt tu vēlies atnākt pie mums?" pastāstīja Grauduma.
Kopā ar mentoru jaunieši risina praktiskas lietas par pabalstiem un dzīvokļiem. Pieejami arī skaidrojošie materiāli.
"Kad jaunietis plāno uzsākt patstāvīgu dzīvi, viņš kopā ar darbiniekiem sludinājumos meklē dzīvokli kopā. Abi divi pēta, vai viņš tiks tajos normatīvajos, vai dzīvoklis tiks atmaksāts, vai jaunietim nāksies pašam piemaksāt. Tas viss tiek darīts ļoti plānveidīgi," pastāstīja centra vadītāja.
Un, ne mazāk svarīgi, – pieejams arī emocionāls atbalsts. "Mums ir ļoti laba lieta, ka mums ir savs psihoterapeits. Jā, šeit uz vietas. Un jaunietim tas pasākums ir bez maksas. Vienīgais mūsu uzdevums ir motivēt atnākt pie psihoterapeita. Teikšu godīgi, ka lielākā daļa izmanto šo iespēju, jo viņš jūt, ka viņš netiek galā ar savu dzīvi. Ar savām emocijām vai kaut kādiem pagātnes rēgiem, tad viņi apmeklē mūsu psihoterapeitu šeit uz vietas," pastāstīja Grauduma.
Tas ir svarīgi, jo daudzi šie jaunieši jūtas vientuļi. "Ir jaunieši, kuriem ģimene nav izveidojusies, un tad jaunieši nāk pie mums, viņi meklē atbalstu darbiniekos. Mums te viss kaut kas ir – novuss, kārtis, citas spēles, ņemiet spēlēt. Bet jauniešiem nevajag spēlēt savā starpā, viņiem tieši vajag, lai darbinieks kopā ar viņu spēlē, jo tas ir laiks, kad viņš runā par sevi, runā par kaut kādām savām pieredzēm," skaidroja Grauduma.
Elvīra centru apmeklē kopš tā izveides brīža. Kad nomirusi vecmāmiņa, kas bijusi arī aizbildne, viņa atradusies zemākajā dzīves punktā.
"Man bija ar sociālo dienestu darīšana, tur daudz ko noklusēja, līdz galam neizstāstīja, un bija tāda putra, ka tu galīgi neko nesaproti. Beigu beigās caur māsu, jo ar māsu sazinājās Jauniešu atbalsta centrs, viņi izstāstīja, ka ir izveidojušies, un līdz ar to beigās māsa pieminēja, ka viņai ir māsa. No visas tās krīzes situācijas, kas tajā brīdī bija radusies, izvilka mani ārā Jauniešu atbalsta centrs. Iepazīstināja ar sevi, izstāstīja, kādas ir sociālās garantijas un ko es varu sagaidīt no viņiem," pastāstīja Elvīra.
Kādēļ kas tāds nevarētu būt Jelgavā, kas arī ir gana liela pilsēta?
Mentoru palīdzību piedāvā arī nevalstiska organizācija "Mentor Latvia", kas darbojas kopš 2010. gada un nākusi no Zviedrijas ar SEB bankas, Rīgas Ekonomikas augstskolas un citu organizāciju atbalstu.
"Šeit ir īpaši uzsvars uz individuālajām jauniešu vajadzībām un arī ilgtermiņa sadarbību, sākot ar gadu. Mentorus mēs tad atlasām un piemeklējam, individuāli arī sagatavojam un sniedzam visa veida atbalstu mentoram, lai mentors var darboties ar jaunieti, pielāgoties jaunieša situācijai un vajadzībai. Ir jaunieši mūsu programmā, kuri jūtas ļoti vientuļi, un šis mentors ir gandrīz vienīgais, kam piezvanīt un pie kā vērsties. Ir jaunieši, kuriem ir gan ļoti akūtas materiālās grūtības, gan finanšu pratības vai izpratnes trūkums. Ir bijusi pieredze, kur "ātros kredītus" saņem vai aizņemas naudu nesaprātīgi no privātpersonām un tādā veidā iekuļas īpašās grūtībās," pastāstīja "Mentor Latvia" jauniešu sociālās mentorprogrammas vadītāja Ulla Zumente-Steele.
Te jāpiebilst, ka 2021. gadā aptuveni 1000 bērnu vecākiem tika atņemtas aizgādības tiesības. Ņemot vērā, ka ik gadu Latvijā piedzimst aptuveni 17 tūkstoši bērnu, bez vecāku gādības palikušo skaits ir diezgan liels.
