ĪSUMĀ:
- Decembra sākumā pazūd Kristers Dzintars; meklēšanā iesaista arī brīvprātīgos.
- Gadumijā pazūd Helvijs Kursītis; policija uzķeras ar maldinājumiem par atrašanu.
- Kristera māsa un Helvija mamma nemierā ar policijas komunikāciju par meklēšanu.
- Helvija mamma uzskata, ka policija nav darījusi visu, lai sameklētu viņas dēlu.
- Latvijā ir divas brīvprātīgo organizācijas pazudošu meklēšanā; abas savā starpā konfliktē.
- Tas nekādā ziņā neietekmē pazudušo meklēšanas procesu, apgalvo policijā.
- Pērn meklēšanā izsludināti gandrīz 1500 cilvēku, no tiem trešdaļa bija nepilngadīgie.
- Policijā kadru trūkums – pazudušos meklē 15 Valsts policijas likumsargi.
- Daudzviet valstī nav uzstādītas videokameras un trūkst vienota videoierakstu tīkla.
- Pēdējos 30 gados Latvijā par mirušiem pasludināti apmēram 600 pazudušo cilvēku.
Pazūd Kristers Dzintars, meklēšanā iesaista arī brīvprātīgos
Pagājušā gada 8. decembrī "Panorāmas" ziņu izlaidums sākās ar vēsti par pazudušo Latvijas Televīzijas darbinieku Kristeru Dzintaru. Kristers ir slaids jaunietis ar tumši brūniem matiem un ikdienā nēsā brilles. Viņam ir ciešas attiecības ar māsu Kitiju Dzintari, kura ir trīs gadus par viņu vecāka. Kitija stāsta, ka ar Kristeru sazinājās katru dienu.
"Viss sākās 7. decembrī pulksten 8.30, kad mans brālis pazuda no sakariem sociālajos medijos. Tad jau bija iekšējais satraukums, jo tas nav tipiski viņam," stāsta Kristera māsa.
Viņa cerēja, ka brālis ir aizņemts darbā, kas Kristeram ir ļoti svarīgs un arī patīk. "Trijos vai četros – aptuveni ap to laiku es saņēmu ziņu no viņa labākā drauga, ka ar viņu ir sazinājušies kolēģi no mana brāļa darba, ka Kristers vairs nav bijis darbā tad, kad viņam jābūt."
Kristers devies uz darbu uz pusdeviņiem no rīta. Bet tieši deviņos aizgājis projām. "Tad es sapratu, ka nav kaut kas kārtībā, jo, ja viņam ir jābūt darbā un tur ir nopietna sapulce, tad tas nav viņa raksturā vienkārši aizbēgt projām."
Kristera labākais draugs viņu meklēja universitātē, kur viņam bija jābūt lekcijās. Bet tur Kristera nebija. Tad viņa draugs vērsās policijā. Kitija tobrīd bija ārpus Latvijas.
"Tā kā es nevarēju ierasties uz vietas, jo atrados Zviedrijā, tikai nākamajā dienā es varēju ierasties, līdz ar to es zvanīju [policijai] un mutiski iesniedzu iesniegumu. Vienkārši pastāstīju, ka mans brālis ir pazudis. Tad man no policijas teica, ka jau ir saņemti divi iesniegumi – gan no labākā drauga, gan no darba vietas. Pēc tam jau novirzīja mani tālāk sazināties ar izmeklētāju," saka Kitija.
Policija uzreiz sāka meklēšanu.
"Pirmajā naktī, cik es sapratu, veica tikai patruļu izsūtīšanu. Tas bija pirmais punkts, kur es pie sevis nodomāju – varbūt sistēmā ir kaut kas, ko varētu uzlabot, jo, manuprāt, īsti tam jēgas nebija – policijai braukt pa visu Rīgu meklēt, ja viņi nav pārbaudījuši kameras, tieši kurā virzienā doties. Manuprāt, tā bija tāda laika izšķiešana," vērtē Kristera māsa.
Kitija bieži zvanīja policijai.
"Dežuranti visas nakts laikā mainījās. Es runāju, ja nemaldos, vismaz ar trīs cilvēkiem. Katram man bija no jauna jāpastāsta sava situācija, par brāli jāstāsta visu laiku viss no jauna."
Nakts vidū dežurants teica, ka policisti pēta Kristera e-talonu, lai noskaidrotu, vai viņš ir izmantojis sabiedrisko transportu.
"Tad man teica, lai septiņos no rīta nākamajā dienā, 8. decembrī, es piezvanot un būšot atbilde. Bet tad, kad es piezvanīju septiņos no rīta, tad man jaunais atnākušais cilvēks teica, ka viņam informācijas par to neesot, jo viņš tikko ir uzsācis darbu," stāsta Kitija.
Aktīvākais policistu darbs sākās trešajā dienā. Tikai tad izmeklētāji no videoierakstiem noskaidroja, ka Kristers devies pa Salu tiltu, taču nav ziņu, vai viņš to šķērsoja. Video novērošanas kameras tilta otrā pusē to nefiksēja.
Meklēšanas darbu trešajā dienā policija piesaistīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta ūdenslīdējus, kas meklēja Kristeru Daugavā. Tomēr bez rezultātiem.
Pagāja aptuveni nedēļa.
"Mēs nepaļāvāmies tikai uz Valsts policiju. Mēs uzreiz paši sazinājāmies gan ar "bezvests.lv", gan "Helper Latvia"," atzīst Kitija.
Pēc brīvprātīgo organizācijas "Helper Latvia" ieteikuma Kitija lūdza glābējus pārmeklēt Daugavu atkal, šoreiz, ņemot vērā straumi – pie Vanšu tilta. "Likās, ka man kā tuviniekam vienlaicīgi jābūt tam, teiksim tā, izmeklētājam, lai domātu, kur un kā meklēt."
Tomēr ūdenslīdēji atkal neko neatrada.
"Tev kā tuviniekam nav laika īsti sāpēs gremdēties, jo tu esi līdzdalībnieks tajā meklēšanas procesā. Tas nav tā, ka tu tikai nodod organizācijām un iestādēm šo darbu. Tomēr tev ir jābūt spēkam iesaistīties un kādā brīdī pabakstīt un atgādināt," atzīmē Kitija.
Kad Latvijas Radio sazinājās ar Kitiju, viņas brālis ir pazudis nepilnus divus mēnešus. "Līdz pat šim brīdim tā arī nav apstiprinājies, vai viņš ir pārgājis pāri Salu tiltam, vai arī viņš ir palicis tur un sliktākajā gadījumā ir, piemēram, Daugavā."
Pēc neilga laika upi atkal pārmeklēja ūdenslīdēji. Taču šoreiz viņi meklēja kāda cita pazuduša jaunieša mirstīgās atliekas.
Pazūd Helvijs Kursītis, policija uzķeras ar maldinājumiem par atrašanu
Gadumijā Rīgā, Ķengaragā, pazuda 20 gadus vecais Helvijs Kursītis. Viņš ir vēl viens jaunietis, kurš joprojām ir pazudis bez vēsts. Latvijas Radio intervijai uzrunāja Helvija māti.
"Man ar dēlu pēdējā saziņa bija 1. janvārī. Viņš no mājām bija izgājis tikai pašā vakarā, pirms 23.00. Pēc tam, kad sazinājāmies, mums diemžēl saziņa pārtrūka," stāsta Helvija māte Līga (vārds mainīts), kura piekrita intervijai pie nosacījuma, ja neatklās viņas īsto vārdu.
"Otrajā dienā cilvēki caur sociālajiem tīkliem atrada viņa telefonu," saka Līga. Viņa devās uz tuvākajiem policijas iecirkņiem noskaidrot, vai ir kādas ziņas par Helviju. Viņa domāja, ka varbūt videokameras ir kaut ko fiksējušas.
"Policija mums nepiedāvāja rakstīt iesniegumu par pazušanu. Mēs kā piederīgie tajā brīdī nesaprotam, kurā brīdī ir jāraksta iesniegums.
Vai ir jāgaida diena, vai tajā pašā brīdī. Iesniegumu mēs uzrakstījām nākamajā dienā, tad, kad tiešām sapratām, ka vēl viena nakts ir pagājusi, un viņš nav pārnācis mājās," stāsta Līga.
Pēc iesnieguma uzrakstīšanas Līga ar tuviniekiem devās pārmeklēt apkārtni, kur bija atrasts Helvija telefons. Tur viņi atrada arī dēla cepuri. Savukārt vietējie – jaunieša pasi un bankas karti. Tajā pašā dienā policija piesaistīja ūdenslīdējus. Viņi pārmeklēja Daugavas krastu, netālu esošo Ķengaraga dīķi, jo pieļāva, ka Helvijs varētu būt noslīcis.
Tad pienāca trešā diena. "Tas bija pusē divos dienā. It kā zvanīja Jēkabpils policija. Zvana laikā mani informēja, ka dēls ir atrasts Jēkabpilī, Daugavā, – nožņaugts, sadurts kājā un sapinies tīklos," stāsta māte.
Līga par saņemto zvanu informēja policijas inspektoru Rīgā, ar kuru bija sazinājusies. Viņa lūdza pārbaudīt informāciju. "Pēc kāda laika atkal man zvanīja šis numurs no Jēkabpils un teica, ka, jā, ar viņu ir sazinājušies Rīgas darbinieki. Visu pārņemot Jēkabpils."
To vakarā Līgai apstiprināja arī izmeklētājs no Rīgas iecirkņa. "Mēs tajā dienā viņu [domās] apbērējām. Mums jau nebija citu variantu. Sākām domāt kur, kā, ko."
Bet tā nebija patiesība. Kāds gan Līgu, gan arī izmeklētājus tīši maldināja. "Es nezinu, kā var būt, ja mūs kā piederīgos kāds var apmānīt, bet deviņas stundas arī policijas darbiniekus. Tas ir kaut kas vienkārši prātam neaptverams."
To, ka notiek maldināšana, Līga saprata tikai tad, kad devās uz policijas iecirkni rakstīt iesniegumu. Viņa gribēja, lai lietas izmeklēšanu pārņem Valsts policijas Organizētās noziedzības pārvalde, nevis Jēkabpils policija.
"Dežūrdaļa skatījās datubāzēs un saprata, ka Jēkabpilī neviens nav atrasts. Pēc brīža zvanīja Rīgas inspektors un teica, ka šī persona, šis viltus zvans, apmānīja jūs, mani un manu šefu," saka Līga.
Viltus zvana dēļ Līga vērsās policijas Iekšējās kontroles birojā un lūdza izvērtēt notikušo.
"Domāju, kādiem ir jābūt cilvēkiem.. necilvēkiem, lai tādā brīdī tuviniekus maldinātu. Un man ir jautājums par policijas profesionalitāti, jo kā policija tā tik bezatbildīgi..." nesaprašanā ir pazudušā jaunieša māte.
Lai uzzinātu, kā policijai sokas ar Helvija meklēšanu, Latvijas Radio devās uz Rīgas reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldi. Tā atrodas Gaujas ielā. Pārvaldes pirmā biroja otrā nodaļa ir galvenā, kas Rīgā meklē bez vēsts pazudušus cilvēkus. Nodaļas vadītājs ir Deniss Judajevs. Viņš apstiprina, ka Helvija meklēšanā tik tiešām kāds centās jaukt pēdas.
Deniss Judajevs: Kad mēs to visu sākotnējo informāciju pārbaudījām, tur bija konkrēta maldināšana. Protams, tas nebija nekāds policijas darbinieks, kurš ir paziņojis par iespējamo slepkavību.
Latvijas Radio: Bet vai maldināšanai uzķērās arī policija?
Deniss Judajevs: Es tā neteiktu.
Linda Spundiņa: Bet kā tad jūs teiktu?
Deniss Judajevs: Sākotnējā posmā varbūt bija tāds moments, ka kāds varēja uzķerties. Bet, uzreiz pārbaudot, bija skaidrs, ka tā bija maldināšana. Vienkārši visi citi pasākumi vēlāk bija novirzīti uz to, lai izskaitļotu to cilvēku, kurš bija zvanījis un uzdevās par policijas darbinieku.
Linda Spundiņa: Vai šobrīd ir kādas sekas tai personai?
Deniss Judajevs: Noteikti būs.
Linda Spundiņa: Būs? Bet vai ir atklāta tā persona?
Deniss Judajevs: Jā.
Lai atrastu jaunieti, policisti ir pārbaudījuši lielu informācijas apjomu. "Gan potenciālo aculiecinieku aptauja – nopratināšana, gan attiecīgi videoierakstu izņemšana, videoierakstu izpēte. Protams, no tā informācijas kopuma, kuru mēs esam jau ieguvuši, mēs arī izvirzām pamatversijas," stāsta Judajevs.
Februāra vidū – vairāk nekā 40 dienas pēc Helvija pazušanas – policija uzsāka kriminālprocesu par noziedzīgiem nodarījumiem pret personas veselību. Tomēr neko vairāk Judajevs neatklāj, jo Helvijs joprojām nav atrasts.
Helvija mamma Līga gan uzskata, ka policija nav darījusi visu, lai sameklētu viņas dēlu. Viņa stāsta, ka ar izmeklētājiem ir grūti sazināties.
"Es saprotu, ka viņi dara savu darbu un traucēt viņus nedrīkst, bet vismaz trijās dienās reizi var pacelt telefonu. Tas būtu tikai normāli un adekvāti.
Bija pat četras dienas, kad nevarēju sazvanīt tieši izmeklēšanas nodaļu, kas pārņēma šo lietu. Tad viņi aizgāja atvaļinājumā. Iedeva vienu cilvēku, kurš ir tajā brīdī par lietu atbildīgs. Viņš teica, ka visa nodaļa aizgāja piecu dienu atvaļinājumā. Un es te esmu viens pats," stāsta Līga.
Pēc viltus zvana, ka Helvijs ir atrasts noslepkavots Jēkabpilī, nedaudz vēlāk Līgai atkal zvanīja telefons. "Zvanīja organizācija "Helper Latvia", kuri piedāvāja suņu palīdzību. Bet es tajā brīdī atteicos, jo nezināju, kādā veidā vairs suņi var palīdzēt."
Abas brīvprātīgo organizācijas konfliktē
Vēsā un tumšā sestdienas vakarā janvārī Latvijas Radio ieradās Stopiņu novadā. Tur notiek kārtējais treniņš apmēram 30 brīvprātīgajiem no "Helper Latvia". Tā ir nevalstiska organizācija, kas ar speciāli apmācītiem suņiem dodas meklēt pazudušus cilvēkus.
"Mums šodien ir pieci pēdu suņi un divi teritorijas suņi. Mēs meklējam cilvēkus dažādākajos veidos. Viens no veidiem ir ar smaržas paraugu pa pēdām – iedod tavu smaržu un [suns] pa tavu smaržu, kur tu esi gājis, aiziet. Otrs veids ir teritorijā – ielaiž suni teritorijā, jebkuru cilvēku, kurš guļ vai sēž, vai stāv un ir nekustīgs, suns viņu atrod un rej," stāsta biedrības "Helper Latvija" vadītājs Guntis Skrodelis.
Cilvēku meklēšanā izmanto suņus, kuri ir apmācīti vismaz divus gadus. Lai noskaidrotu, cik efektīva ir šāda cilvēku meklēšana, treniņā piedalījās arī Latvijas Radio žurnāliste, kuru meklēs suns vārdā Safrons.
Latvijas Radio: Es būšu tā, ko meklēs, ka es esmu…
Guntis Skrodelis: Jā, tu esi vienkārši apmaldījusies mežā un aizmigusi. Jā, jā, atlaidies, tā, lai ērti.
Latvijas Radio: Tagad man jāgaida, kad mani meklēs.
Guntis Skrodelis (rācijā): Statisti, vietā.
Uz neliela paklāja guļu mežā, iedobē aiz krūma. Ir piķa tumsa. Kad rācijā izdzirdu, ka suns sācis meklēšanu, paiet vien pāris minūtes, kad tālumā dzirdu zvaniņu skaņu. Tas liecina, ka mans meklētājs tuvojas. Ar skaļo riešanu suns signalizē, ka mani ir atradis. Pēc pāris minūtēm ierodas Safrona saimniece. Savukārt es atradējam par darbu varu iedot našķi.
Cilvēka pēdas suns varot saost četras piecas dienas, saka Skrodelis. "Auksts laiks nav tik traks kā saule. Saule izdedzina smaržu – ātri izdalās, un tās smaržas vairs nav."
Treniņā piedalās arī Laila Skrodele, kinoloģe un biedrības vadītāja Gunta Skrodeļa sieva. Viņa stāsta, ka suņi meklē arī ūdenī. Suns kopā ar saimnieku atrodas laivā un rāda virzienu, kur meklēt noslīkušo.
Laila Skrodele: To mēs braucām speciāli mācīties pie instruktora no Amerikas. No sākuma pašiem arī bija šoks, kā tā var būt, bet tā ir diezgan vienkārša lieta, jo tā ir fizika. Cilvēks, kad noslīkst, sāk sadalīties un piepildās ar gāzēm. Tās gāzes vienkārši sāk izdalīties un, tā kā gāze ir vieglāka un cenšas tikt ārā, tā ceļas augšā caur ūdenim caur ūdens virsmu. Tā ir tā smarža, ko suns sajūt.
Latvijas Radio: No šiem suņiem kāds ir arī to darījis?
Laila Skrodele: Jā, mums Safrons ir apmācīts to darīt. Viņš strādāja, kad pazuda cilvēks netālu no Pāvilostas.
Suņa palīdzība pazuduša cilvēka meklēšanā ir neatsverama, saka Skrodelis. "Kad cilvēks pazūd, tu nezini, uz kuru pusi – 360 [grādu virzienā] viņš var iet, bet suns ir tas, kas parāda, ka viņš ir šajā virzienā."
Brīvprātīgo organizācijas palīdz meklēt pazudušos gan tad, kad tuvinieki vēršas pēc palīdzības, gan tad, kad policija lūdz iesaistīties. Visbiežāk gan pirmie lūgumu izteic pazudušā radinieki, kuri reaģē vēl pirms policijas.
Dažus gadus iepriekš, pirms Skrodelis kļuva par "Helper Latvia" vadītāju, viņš ilgu laiku strādāja "bezvests.lv". Tā ir otra un lielākā organizācija valstī ar gandrīz divsimt brīvprātīgajiem, kuri palīdz meklēt pazudušus cilvēkus.
Gan "Helper Latvia", gan arī "bezvests.lv" ir Valsts policijas stratēģiskie partneri. Tas nozīmē, ka organizācijas sadarbojas ar policiju un sniedz tai gan informāciju, gan arī palīdz meklēt cilvēkus.
Latvijas Radio jautāja Skrodelim par sadarbību ar "bezvests.lv":
Guntis Skrodelis: Viņi ļoti labu darbu dara.
Latvijas Radio: Jūs sadarbojaties? Meklēšanas laikā?
Guntis Skrodelis: Meklēšanas reizē, jā. Viņi meklē, mēs meklējam – tāda tā sadarbība ir.
Tomēr Latvijas Radio saziņa ar "bezvests.lv" par to neliecina. Kad Latvijas Radio vērsās biedrībā ar lūgumu pēc intervijas, organizācijas pārstāve piekrita runāt tikai ar kategorisku nosacījumu, ka raidījumā neiekļauj interviju no "Helper Latvia". "bezvests.lv" darbiniece telefonsarunā arī iebilda, ka raidījumā tiek iekļauts viņas vārds un uzvārds.
Pēc viņas teiktā, biedrības vadītājs Aleksandrs Faminskis konsekventi atsakās no jebkādām aktivitātēm, ja tur ir iesaistīta organizācija "Helper Latvia". Savukārt uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka abas biedrības nesadarbojas arī cilvēku meklēšanā, "bezvests.lv" pārstāve teica, ka tas ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma.
No telefonsarunas Latvijas Radio secinu, ka konflikts starp abām organizācijām, visticamāk, ir izcēlies par naudas tērēšanu.
Latvijas Radio lūdza abām biedrībām atsūtīt informāciju par saņemtajiem ziedojumiem un to izlietojumu. No "bezvests.lv" e-pastā saņemta šāda rakstiska atbilde:
"Biedrība sniedz norādīto informāciju saviem biedriem, kā arī valsts un pašvaldību institūcijām to funkciju izpildes robežās un atbilstoši kompetencei, un ziedotājiem. Ja jūs ziedojāt biedrības "bezvests.lv" labā, tad lūdzam paziņot par to un jums tiks sniegta atskaite par ziedojuma izlietojumu neatkarīgi no ziedojuma summas."
Aizpagājušā gada beigās "bezvests.lv" ieņēmumi bija vairāk nekā 37 000 eiro. Vairāk nekā pusi tā saņēma ziedojumos un dāvinājumos. Biedra naudu iemaksas ir nepilni 3000 eiro.
"Kopš biedrības dibināšanas vidēji gadā saņemto brīvo naudas ziedojumu apjoms ir visai neliels un nav pietiekams pat biedrības administrēšanas izdevumu segšanai," tā rakstiskā atbildē stāsta "bezvests.lv".
Savukārt "Helper Latvia" tā arī neatsūtīja informāciju. Biedrības gada pārskats pār 2021. gadu rāda, ka vienīgie ienākumi tai ir no ziedojumiem un dāvinājumiem – vairāk nekā 3000 eiro.
Piecpadsmit cilvēku uz visu valsti
To, ka abas brīvprātīgo organizācijas – biedrības "bezvests.lv" un "Helper Latvia" – konfliktē, ir pamanījusi arī Valsts policija. Vai tas ietekmē pazudušu cilvēku meklēšanu valstī?
"Es pateikšu tā, ka ir savi trūkumi nevis sadarbības modelī, bet laikam komunikācijā. Tas nekādā ziņā neietekmē meklēšanas procesu," apgalvo Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Slepkavību atklāšanas un personu meklēšanas nodaļas vadītājs Romāns Jašins.
Pagājušajā gadā policija Latvijā bija izsludinājusi meklēšanā gandrīz 1500 cilvēku. Vidēji katrs trešais no viņiem ir nepilngadīgais. Policijas statistika arī rāda, ka pagājušā gada beigās likumsargiem nebija izdevies atrast apmēram 150 cilvēku.
"Kāpēc neatrodam? Tāpēc, ka mēs nevaram identificēt to maršrutu, cilvēka virzienu vai iespējamās vietas, kur viņš varētu būt. Pat ja tādas vietas ir, – bija pat gadījumi, kad mēs zinām, ka cilvēks ir tajā teritorijā –, pat tad mēs nevaram atrast šo cilvēku. Tie ir dažādi faktori gan cilvēciski, gan laiks, apstākļi un pārējais," skaidro Jašins.
Otra problēma ir kadru trūkums pašā policijā. "Slodze ir nenormāli liela. Pašreiz nodaļā man ir 21 štata vieta. Reāli man tagad trūkst sešu darbinieku. Fiziski man ir 15 cilvēki uz visu valsti," saka policijas pārstāvis.
Tāpat daudzviet Latvijā nav uzstādītas video kameras un trūkst vienota videoierakstu tīkla. Savukārt privātpersonas ierakstus ne vienmēr saglabā.
"Lai piekļūtu un izgūtu šos datus, nepieciešams ilgs laiks. Pie tā strādā, jo tas nav vienas dienas jautājums. Tā ir ļoti milzīga problēma, un šis risinājums maksā ļoti dārgu naudu. Lai to atrisinātu, protams, ka vajag finansējumu. Tā ir vienīgā problēma, kāpēc mēs neesam iegādājušies un ieviesuši Latvijā tādu sistēmu," atzīst Kriminālizmeklēšanas pārvaldes Slepkavību atklāšanas un personu meklēšanas nodaļas priekšnieks.
Tā kā "bezvests.lv" un "Helper Latvia" ir policijas stratēģiskie partneri, tad realitātē tas nozīmē, ka cilvēku meklēšana lielā mērā faktiski balstās uz abu organizāciju pleciem.
To, ka brīvprātīgie atslogo policiju, kas jau ilgstoši cieš no darbinieku trūkuma, un ir resurss, ar ko rēķināties, stāsta arī Jašins. "Katra situācija savā ziņā ir unikāla, ja mēs runājam par kādas konkrētas personas meklēšanu. Mums ir pieejami gandrīz visi tehniskie risinājumi. Pat ja mums nav tādu resursu, tad mums ir sadarbības partneri, privātas firmas, pie kā mēs griežamies, lai viņi mums sniegtu palīdzību."
No pazušanas brīža policija cilvēkus Latvijā meklē desmit gadus. Pēc tam tiesa pēc tuvinieku vai prokurora lūguma pazudušo izsludina par mirušu. Pēdējo 30 gadu laikā šādi par mirušiem ir pasludināti apmēram 600 cilvēku.
Kamēr policija turpina meklēt pazudušo Helviju, arī jaunieša mamma Līga kopā ar tuviniekiem cenšas pašu spēkiem darīt visu, lai dēlu atrastu. "Mēs zinām kaut kādas lietas daudz vairāk nekā policija, jo viņš mums ir vienīgais. Tāpēc mēs to darām ar sirdi un dvēseli. Mēs meklējam savu bērnu."
Viņa stāsta, ka milzīgo pārdzīvojumu laikā viņai neviens nav piedāvājis psiholoģisku atbalstu.
"Es nekad nevarēju iedomāties, ka tā cilvēks var justies, vai tādas sāpes vispār var būt, kuras tu pārciet pēc šādiem gadījumiem. Bet mūsu valstī ir svarīgs papīrs, birokrātija. Katrs papīrs ir jāparaksta, ir jāgaida kaut kādas ilgstošas atļaujas. Cilvēka meklēšana vai kaut kāda cilvēciskā vērtība, manuprāt, ir kaut kur otrajā plāksnē," spriež Līga.
Savukārt brīvprātīgajiem no organizācijas "Helper Latvia" ir sava versija par to, kas noticis ar pazudušo Kristeru Dzintaru.
Skrodelis, biedrības "Helper Latvija" vadītājs: "Mēs izgājām no televīzijas un pēdas aizgāja līdz tilta vidum un tur tās beidzās. Pēc tam mūsu versiju policija pārbaudīja, jo tiltam abās malās ir kameras. Tā kamera, no kuras puses viņš gāja, parādīja, ka viņš aizgāja. Otra kamera viņu vairs neuztvēra."
Šo versiju zina arī Kristera māsa Kitija. "Tu centies nepieņemt to, ka tie suņi norāda to vietu, bet… tādas divējādas sajūtas, ka tu īsti nevari aptvert to visu, kas notiek. Tāpat tu tiecies, ej tālāk un nepieņem to kā vienīgo, kas to varētu noteikt."
Viņa stāsta – kamēr brāli neizdosies atrast, tikmēr Kitijai viņš vienmēr tāds arī paliks – pazudis bez vēsts. Un viņa nerimsies Kristeru meklēt. "Kaut arī miris, bet tomēr ir tā vēlme atrast un noslēgt šo lietu, lai tu vari samierināties ar šo sāpi un pieņemt situāciju, ka mums viņa var arī nebūt."
