Lai visi darbi ietu no rokas, arī īstajām līgo dziesmām, Lēdurgas estrādē jāskan. Vieniem šajā dienā pats svarīgākais ir ugunskurs. Īstajā vietā, zem klajas debess. Citiem – Jāņu siers vai vainadziņš. Bet galvenais visiem ir kopā būšana.
"Pirmais jau laikam ir šie vainagi. Zāļu lasīšana. Mājas un sētas rotāšana un jāņu siers," svarīgākos pienākumus svētkos uzskaitīja folkloras kopas "Putni" dalībnieki Lita un Adrians. "Es domāju ugunskurs. Saules gaidīšana. Tas man šķiet svarīgākais. Un tad arī vainags. Man šķiet, ka Jāņi bez laba vainaga nav Jāņi."
Vainagu darināšanai šeit vesela darbnīca. Arī lietus nebiedē. Ticējums sakot, ka lietū mati aug garāki un stiprāki.
Dace stāstīja, ka bijušas arī dažādas modes tendences. Ļoti populāri nesen bijuši vainagi, kas pīti kā bize. Sanāk kupls un skaists, bet smags.
"Pirmo vainadziņu, es zinu, ka man mamma mācīja pīt. No pienenēm. Tur vienkārši šādi liekot apkārt. Pienenes ir ļoti pateicīgas tādā ziņā," klāstīja saulgriežu svinību apmeklētāja Dace. "Ir trīs varianti kā var pīt vainadziņus. Es esmu atkal nonākusi pie šī veida. Tā visvieglāk viņš stāv galviņā. Var kā bizi pīt, bet tad viņš ir diezgan smags. Var apkārt tīt, bet tad viņš nesanāk tik kupls un skaists. Bet, ja liek šādi, tad viskošākais, bet arī ilgākais darbs."
Vēl tiek darināta pušķu virtene. Tai svarīgs uzdevums būs ugunskurs kuršanā. Arī pašu siets Jāņu siers, kas pasniegts uz kļavas lapas.
"Tas ir jāņu siers. No pilnpiena un biezpiena. Tagad jau tā reti taisi. Tagad jau mūsdienās visi kā tik ātrāk. Pieliek citronskābi un tad ātrāk sarauj. Bet tas ir pēc vecām metodēm," skaidroja siera meistare Maija. "Mēs tak esam pie dabas. Salvetē, ja ielikšu, viss tas sašķīdīs. Rekur puisis atnāk ar rupjmaizi. Nav tā ka tik uz kļavas lapas!"
Un pie padomiem – garša ir labākā, ja izmantots ir lauku piens. Māris, kurš darina bronzas kakla rotu, teica, ka, savukārt, viņa noslēpums ir paša sagatavotas ogles.
"Ņem pagales un bez gaisa dedzina. Viņas pārvēršas par kokoglēm. Senči mums to ir bedrēs darījuši," stāstīja bronzas rotu meistars. Prasīts, kā šīs ogles atšķiras no tām, ko var nopirkt veikalā, viņš atbildēja, ka veikalos, viņaprāt, būšot Baltkrievu bērogles. "To ko var dabūt benzīntankos. Es ņemu to koku, kas aug sievas mežā."
To laikam vienā vakarā iemācīties nevar, bet izgatavot lāpu, ar kuru sagaidīt saullēktu – gan. Guntars jau savu pirmo lāpu teju pabeidzis. Vēl atliek iemērkt parafīnā.
"Paša darbs, paša enerģija un pašam būs lielāks prieks piedalīties lāpu gājienā," lepni teica saulgriežu svinību apmeklētājs Guntars. "Paņemam drānu, vislabāk ir kokvilna, tā sapratu, lai labāk degtu. Pieliekam zariņus, kam arī ir spēks. Šeit ir ozols."
Vēl top arī pūdele, bet tās darināšanai meistars Pēteris saka – galvenais ir darīt. Pirmajā gadā sanāks kā sanāks, bet nākamajā jau būs labāk.
Un tad jau – meitas pie liepām, dēli pie ozoliem un gaismas godināšanas tradīcijas pie ugunskura ir sākušās.
