Dzīve bez robežām
Latvijas Radio sāk ierakstu sēriju "Dzīve bez robežām".
Nedēļas laikā ik darba dienu izskanēs stāsti par homoseksuāliem cilvēkiem, kas dzīvo dažādās Eiropas valstīs. Vai, aizbraucot no Latvijas, viņi nonāk svešumā vai tomēr jūtas kā mājās?
Projekts tapis ar Baltijas Mediju izcilības centra stipendiju.
Pētījumā izvērtēta Latvijas situācija, tiesību regulējums, kas šobrīd ir spēkā pret LGBT cilvēkiem, tāpat, salīdzinot ar starptautiskiem datiem, analizēts un aprēķināts, kādas ir LGBTQ+ kopienas pašnāvību, depresijas, paaugstināta alkohola patēriņa, nodarbināto cilvēku zaudējuma un emigrācijas radītās izmaksas.
Galvenos pētījuma rezultātus skaidro LGBT un viņu draugu apvienības "Mozaīka" valdes loceklis Kaspars Zālītis.
"Homofobija Latvijai pagājušajā gadā ir izmaksājusi līdz pat 811 miljoniem eiro, tas ir tuvu pie diviem procentiem iekšzemes kopprodukta – šī ir tā nauda, ko Latvija ir zaudējusi pagājušajā gadā un ko mēs varētu investēt dažādās citās lietās, kā, piemēram, ja mēs runājam, ka mums [Latvijai] pašreiz trūkst veselības aprūpei, tad šeit ir ļoti konkrēti cipari; šie ir tie cipari, ko Latvija ir zaudējusi un ko, iespējams, mēs varētu apgūt, lai šo situāciju mainītu," norādīja Zālītis.
Kā liecina pētījums, pērn Latvija bija 13. mazāk iekļaujošā valsts, balstoties uz normatīvajiem aktiem, kas nodrošina LGBTQ+ iedzīvotāju drošību.
Starp iekļaujošākajām valstīm ir Malta, Dānija, Beļģija un citas.
Apkopojot iegūtos pētījuma datus, ir izstrādātas rekomendācijas politikas plānotājiem, piemēram, piešķirt tiesības reģistrēt kopdzīvi, izglītot uzņēmumus par iespējām, ko rada dažādība komandās, veicināt naida noziegumu atpazīšanu un izmeklēšanu, un citas.
"Mēs gribējām šo aprēķinu veikt ļoti konkrēti par Latviju, jo daudziem politiķiem emocionālie un cilvēciskie argumenti nestrādā, un mēs cenšamies iedot ļoti skaidrus aprēķinus, un tas skaitlis ir gana liels viena gada laikā. Šis pētījums ir ļoti konkrēti par homofobiju, un mēs arī cenšamies iedrošināt citas organizācijas veikt pētījumus par dažādām citādām problēmām Latvijā, kā, piemēram, vardarbība ģimenē, – cik tas Latvijas valstij maksā, kad mēs šo jautājumu nerisinām," skaidroja Zālītis.
Attieksme uzlabojas, bet redzami trūkumi tiesiskajā vidē
Attieksme pret homoseksualitāti Latvijā uzlabojas. Pētījumu centra SKDS šī gada jūnijā veiktais pētījums par to, kāda ir attieksme pret Civilās savienības likumu un seksuālajām minoritātēm, rāda, ka 24% pieņem homoseksuālus cilvēkus, 51,6% ir neitrāla attieksme, nosodoša – 22,5%. Tomēr trūkumi tiesiskajā vidē kavē iekļaujošas sabiedrības veidošanos.
Juridiski Latvija neatzīst viendzimuma laulības, arī tādas, kas ir noslēgtas ārvalstīs. Satversmes 110. pantā ir noteikts, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti". Savukārt saskaņā ar Civillikuma 35. pantu ir aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.
Tiesa, viendzimuma pāri var vērsties tiesā, lai iegūtu tiesas spriedumu, kurā konstatēta "publiski tiesisko attiecību pastāvēšana", proti, atzīts, ka starp attiecīgo homoseksuālo pāri pastāv ģimenes attiecības Satversmes 110. panta izpratnē.
LGBT tiesību jomā Latvija stagnē
"Latvijai problēma ir katrs cilvēks, kurš aizbrauc prom," tā izsakās Kaspars Zālītis. Viņš uzsver, ka tas, ka cilvēki aizbrauc prom homofobisku iemeslu dēļ, ir ārkārtīgi bēdīgi, bet ne pārsteidzoši.
To parādīja arī ierakstu sērijas "Dzīve bez robežām" intervētās personas, kas Latviju pametušas homofobisku iemeslu dēļ.
"Daļa cilvēku, protams, padodas. Piemēram,
par partnerattiecību regulējumu Latvijā runājam jau 25 gadus, un 20 gadus nav bijusi nekāda ārkārtīgi [liela] virzība. LGBT tiesību jomā Latvija stagnē, līdz ar to cilvēki neredz, ka nākotnē varētu kaut kas mainīties.
Mēs esam pāris gadus atpakaļ centušies apzināt cilvēkus, un mēs esam spējuši apzināt virs 70 cilvēkiem, kas atsaucās, bet tie ir cilvēki, kuri seko mums sociālajos tīklos, un arī viņi saka, ka viņu draugu vidū ir daudzi aizbraukušie," atklāja Zālītis.
Homoseksuāli cilvēki redz, ka citviet ir plašākas darba iespējas, drošība, var veidot ģimenes un vienkārši būt tie, kas viņi ir.
Vai ir homoseksuāli cilvēki, kas atgriežas Latvijā? Zālītis atbild, ka viņiem ir tikai informācija no aizbraukušajiem, kas esot apgalvojuši, ka vairs nekad Latvijā neatgriezīsies, jo viņiem Latvija saistās ar traumatisku zemi.
Arī trīs no ierakstu sērijas dalībniekiem – Jolanta, Jānis un Roberts – norādīja, ka nevēlas atgriezties Latvijā.
"Cilvēki, kas ir aizbraukuši no Latvijas un dibinājuši ģimeni citā valstī, viņi tur tiek atzīti kā ģimene. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, viņi vairs nav ģimene. Neviens no mūsu reģistriem, mūsu valsts viņus nesaredz kā ģimeni, izņemot, ja viņi vērstos tiesā un tiesas atzītu viņus kā ģimeni, bet atkal tas negarantē viņiem nekādas tiesības. Un te ir tas paradokss par Latviju. Ja mēs ņemam Valku un Valgu, tad, pārejot robežai uz Valgu, šis pāris ir ģimene, atnākot atpakaļ uz Valku – viņi ir divi sveši cilvēki likuma priekšā, tā kā tas ir visdrīzāk iemesls, kāpēc daudzi neatgriezīsies.
Sabiedrība kļūst labāka, bet ir tas, ka politiķi nespēj pieņemt nekādu regulējumu, un vairāki politiķi ir arī atklāti homofobiski," norādīja Zālītis.
Igaunijā jau kopš 2016. gada ir spēkā likums, kas viendzimuma pāriem ļauj reģistrēt partnerattiecības. Tāpat Igaunijas parlaments šī gada jūnijā atbalstīja viendzimuma laulību legalizēšanu, kas būs iespējama no 2024. gada.
Naidīguma un neiecietības līmenis Latvijā augsts
Ierakstu sērija "Dzīve bez robežām" daļā sabiedrības izraisīja lielu rezonansi. Homofobiskie izteikumi, kas cits pēc cita parādījās paralēli ierakstu sērijai, apliecināja Gabrielas, Antona, Roberta, Jāņa un Jolantas pausto intervijās.
Šeit daži no komentāriem, kas publicēti sociālo tīklu platformās "Facebook" un "X" (iepriekš "Twitter") zem kāda no ierakstiem, kas paziņoja par vienu no pieciem ierakstu sērijas materiāliem.
"Kāpēc pēdējā laikā tiek tiražētas melīgu homoseksuālistu uzpūstās problēmas?"
"Izbeidziet visur bāzties, būtu dzīvojuši mierīgi un klusi, neradītu pret sevi tādu riebumu un antipātijas."
"Lai tik taisās prom – būs tīrāks gaiss Latvijā!"
"Neuzķeraties! Tā tas žurnālisms vienmēr strādā. Kamēr valdības krīze Latvijā, cilvēku uzmanība un prāti jānovirza citā gultnē un vienmēr ejošā polemikas tematā. Iepriekš sagatavoti materiāli un laižam gaisā. ASV to piekopj regulāri."
"Klau, varbūt pietiks to nelaimi popularizēt?"
"Lai dzīvo kā grib, bet lai neizrādās!"
"Kāpēc pēdējās dienās šī tēma guvusi pastiprinātu uzmanību? Kuram interesē, kā jūtos, piem., es? Ar ko šie savādnieki pelnījuši lielāku uzmanību?"
"Kas te notiek? Vienas varavīkšņu reklāmas!"
"Pretīgi pat skatīties!"
Šī ir tikai pavisam neliela un arī "maigākā" daļa no komentāriem, kurus var lasīt par ierakstu sēriju un piecām intervētajām personām. Vairumā komentāru ir aktīva vēršanās pret LGBTQ+ kopienu – lamuvārdi, skaidri aicinājumi nogalināt, ārstēt, tostarp vardarbīgā veidā, izslēgt no sabiedrības, nāves veltījumi, tajā skaitā nāvessodi, ierobežot tiesības, diskriminēt, nepadarīt līdzvērtīgus un līdztiesīgus.
Tāpat komentāros lasāma arī atklāta naida runa.
Kā norāda Latvijas sabiedrisko mediju ombuds un Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne, kopumā naidīguma un neiecietības līmenis Latvijā ir pietiekami augsts, un
tas lielākoties tiek vērsts pret dažādām grupām pēc, piemēram, etniskās piederības, seksualitātes vai dzimuma.
"Parādoties kādām pretrunīgām tēmām, kuras var saistīt arī ar vērtībām vai viedokļiem, kas ir nepieņemami, noteikti parādīsies cilvēki, kas uzskatīs, ka personām, kas pieder pie kādas grupas vai kuras raksturo kādas konkrētas īpašības, nav tiesību runāt, ka viņi ir pelnījuši, lai viņus izslēdz no sarunas. Dažādi ir dati, viena veida dati liecina par tiem, kas iniciē šādas sarunas – tie ir ļoti aktīvi cilvēki, tie ir cilvēki, kas ir mazākums, bet, protams, iniciatoriem ir domubiedri," pauda Rožukalne.
Naidīga attieksme palīdz justies mazāk vientuļam
Ir grūti atrast vienu konkrētu iemeslu, kāpēc cilvēks izplata naida runu, tas ir dažādu cēloņu un riska faktoru kopums. Tā skaidro SIA "Veselības centra Vivendi" klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite Kristīne Dūdiņa.
"Naidīgā izturēšanās pret kādu, kas ir atšķirīgs no manis, no manas iekšgrupas, palīdz izjust tādu lielāku vienotību ar kādu konkrētu cilvēku grupu. Tas ir veids, kā justies varbūt mazāk vientuļiem, varenākiem, īpašākiem," skaidroja Dūdiņa.
"Es domāju, ka pamatā [naida runai] ir dažādas negatīvas emocijas, kuras cilvēki izjūt savā dzīvē, un kas varbūt tiek vērstas uz āru, uz kādu cilvēku grupu kā iespēja izpausties,
jo, iespējams, tā lieta, par ko cilvēki patiesībā izjūt šīs negatīvās emocijas, varbūt tas ir kaut kas tāds, ko viņi nevar ietekmēt."
Naida runa ir komplekss pasākums un, lai to mazinātu, ir jāiesaistās un jāuzņemas atbildība visiem – politiķiem, medijiem, interneta starpniekiem un organizācijām – tā uzsver Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridiskā padomniece Kristīne Pakārkle:
"Mums ir krimināllikumā 150. pants par "Sociālā naida un nesaticības izraisīšanu" – jā, tur ir ietverts šis "būtiskais kaitējums", kas ir jākonstatē, un tas ir tāds klupšanas akmens, par ko ir diskutēts ļoti ilgi, bet tagad tas netiek cilāts un atkal uz kādu laiku ir nolikts maliņā.
Mēs šobrīd vēlamies, lai naida runa būtu ne tikai kriminālsodāms nodarījums, bet arī lai par to būtu administratīvā atbildība."
Tiesa, kā uzsver Pakārkle, pagaidām tas gan vēl skar tikai etnisko un nacionālo naidu, nevis tādu, kas vērsts pret homoseksualitāti. Taču viņa uzsver, ka LGBTQ+ kopienas pārstāvjiem, kas ir cietuši vai cieš no naida runas, ir jāvēršas pēc palīdzības.
Internets nenozīmē anonimitāti
Arī pie "Mozaīkas" vēršas cilvēki no LGBTQ+ kopienas, lai lūgtu palīdzību cīņā ar naida noziegumiem, tostarp naida runu.
Kā stāsta Zālītis, cilvēki bieži vien aizmirst par savu atbildību, rakstot komentārus, it īpaši tos, kas satur naida runu.
Jau kopš 2016. gada "Mozaīka" aktīvi seko līdzi naida runai sociālajos tīklos, kas vērsta pret LGBTQ+ kopienu, un ziņo par to gan attiecīgajiem sociālajiem tīkliem, gan arī Valsts policijai. Arī šīs ierakstu sērijas komentāri jau tiek skatīti.
"Pēdējo gadu laikā mums ir bijuši trīs notiesājoši spriedumi, ir astoņi ierosināti kriminālprocesi pagājušajā gadā, pagājušajā gadā mēs esam izķēruši virs 300 naida runas gadījumus sociālajos tīklos. Šogad šis skaits proporcionāli ir tāds pats, pašlaik tas ir tuvu diviem simtiem," pastāstīja Zālītis.
Zālītis uzsver, ka tas, ka internetā nav klātesamības, vairs nenozīmē anonimitāti.
Drošības iestādes spēj identificēt gandrīz katru cilvēku, nosakot arī tā atrašanās vietu, tāpat arī sociālo tīklu vietnes sadarbojas ar attiecīgajām iestādēm vai organizācijām, lai palīdzētu naida runu izskaust.
"Neuzskatu, ka šī mazā grupiņa, kas komentē, kurai ļoti patīk visu savu negatīvismu izgāzt komentāru sadaļā, ka tā reprezentē mūsu sabiedrību," sacīja Zālītis. "Mēs ļoti bieži aizmirstam ierakstīt kaut ko pozitīvu vai arī ir ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši vairs neiet komentāru sadaļās un nelasa to žulti, – tas atspoguļo tikai vienu sabiedrības daļu."
Zālītis norāda, ka noklusēt naida noziegumus nedrīkst, jo jebkurš noklusēts noziegums tikai dod ieganstu pāridarītājam turpināt savas darbības, tāpēc ikviens, kas cieš vai ir cietis no naida runas, var vērsties pie "Mozaīkas", kas palīdzēs problēmu risināt.
