Un toreiz Latvijas neatkarības ideja, šis mērķis, klusībā noformulētais sapnis bija tik spēcīgs, ka pārņēmis daudzus cilvēkus, pat toreizējās oficiālās valsts struktūras, un cilvēki bija gatavi iesaistīties, mobilizēties un rīkoties, tāpēc arī Maskavas centieni akciju Latvijā izgāzt cieta neveiksmi, sprieda Īvāns.
Viņš stāstīja, ka laikā, kad nebija mobilo sakaru un interneta, akciju bija plānots koordinēt ar radio tiešraides palīdzību, bet akcijas dienas rītā no Maskavas atnāca pavēle, ka tiešraide ir aizliegta.
"Mēs bijām apjukuši, bet to visu izglāba mūsu cilvēku pašdisciplīna un spēks mobilizēties," atcerējās Īvāns.
Viņš stāstīja, ka viss darbojās decentralizēti, un Maskavas plāni izgāzt Baltijas ceļu nepiepildījās, tāpēc ir milzīga pateicība cilvēkiem, kuri saprata, ka nevajag baidīties, ka nevajag prātot, ka no manis nekas nav atkarīgs, bet tomēr brauca un piedalījās.
Īvāns atzina, ka šobrīd Baltijas ceļš ir skola, kā pretoties, kā cīnīties par demokrātiju, kā mobilizēties mērķim. Baltijas ceļš ir dzīvs, bet to vajag pētīt, jo vēl ir daudz stāstu, daudz detaļu.
