Jūtas kā pārcietuši vardarbību. Vai pēc Covid-19 pandēmijas vakcīnskeptiķu skaits audzis?

Sarunās ar mediķiem atklājās, ka pandēmijas laikam gan arī varētu būt bijusi pozitīva ietekme attiecībā uz vakcinēšanos pret citām slimībām, ka cita sabiedrības daļa atkal sarosījusies.

Vai pēc Covid-19 pandēmijas ir mainījusies jūsu attieksme pret vakcīnām, proti, pret sezonālajām un citām slimībām, un jūsu vakcinācijas ieradumi – šādu jautājumu LSM.lv un pētījumu centra "Norstat" veiktajā aptaujā uzdeva respondentiem. 36% respondentu attieksme pret vakcināciju nav mainījusies – viņi potējas tāpat kā līdz šim, atbilstoši ārstu ieteiktajam, vēl 6% uzticība ir pieaugusi, un viņi sākuši vakcinēties vairāk.

20% uzticība mazinājusies un viņi nevakcinējas, savukārt 11%, neraugoties uz šo apstākli, tomēr vakcinējas. 5% savukārt atzinuši, ka uzticība pieaugusi, bet viņi nevakcinējas, bet 15% attieksme nav mainījusies, viņi turpina nevakcinēties. Vēl 7% atbildēja, ka nezina vai nav viedokļa.

Kā ar mazuļu vakcināciju

2016. gadā SPKC veica pētījumu, "kur identificējām aptuveni nepilnus 2% pārliecinātu vakcinācijas skeptiķu un 20% šaubīgu (cilvēku)", tā oktobra sākumā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" sacīja SPKC direktora vietnieks sabiedrības veselības un profilakses jautājumos Dzintars Mozgis. Arī šobrīd, viņaprāt, vakcīnskeptiķi veido patiešām nelielu sabiedrības daļu. Izšķiroša nozīme esot sabiedrības izglītošanai un pašu ārstu veselības pratībai.

Mozgis arī piebilda – Latvijā mēs drusciņ kaisām sev pelnus uz galvas: "Paldies Dievam, veselības pratība latviešu tautai ir gana laba. Mums ir problēmas, bet ir diezgan laba vakcinācijas aptvere, pateicoties ģimenes ārstiem."

Kāda ir vakcinācijas aptvere mazākajiem? "Kopumā vakcinācijas aptvere vērtējama kā laba, ja pārsniedz 95% robežšķirtni (tas ir Pasaules Veselības organizācijas noteiktais vakcinācijas līmenis, lai slimības plaši neizplatītos sabiedrībā). 2021.–2022. gadā bija vērojams neliels vakcinācijas aptveres samazinājums (līdzīgi kā citur pasaulē tas bija saistīts ar Covid-19 pandēmijas ietekmi) ar atsevišķām vakcīnām, bet  2023. gadā šie vakcinācijas rādītāji atkal pārsniedz 95% atzīmi," ar datiem iepazīstina SPKC pārstāve Ilze Ūdre.

Bērnus, kuri ir vecumā līdz gadam, Latvijā nepārtrauca vakcinēt pandēmijas laikā, ģimenes ārsti turpinājuši rūpīgi sekot pacientu vakcinācijas statusam, tādējādi noturot pietiekami augstu imunizācijas līmeni.

2023. gadā 4. potei pret difteriju, ko saņem mazuļi 12 līdz 15 mēnešu vecumā, bija 99,9% aptvere (2020. gadā – 98,1%).

"Šobrīd vakcinācijas aptvere 7 un 14 gados varētu būt augstāka, piemēram, vakcinācijai pret difteriju, stinguma krampjiem un garo klepu," norāda SPKC pārstāve. Piemēram, attiecībā uz difteriju – 6. poti 14 gadu vecumā – vakcinācijas aptvere samazinājusies līdz 91,7%.

Vakcinācijas aptveres rādītāji ir būtiski: jo vairāk cilvēku vakcinējušies, jo mazāks risks izplatīties kādai no infekcijas slimībām. Tā ir tā dēvētā kolektīvā imunitāte.

Arī politiķi pielikuši roku

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītājas Alises Nicmanes-Aišpures ieskatā, pret vakcināciju noskaņotie cilvēki veido proporcionāli ļoti nelielu daļu no kopējā pacientu skaita. Viņas praksē Rīgā ir aptuveni 2000 pacientu, un viņa atceroties līdz 10 spilgtu gadījumu. Parasti izskanot visizplatītākie mīti par vakcīnām, kas jau sen atspēkoti.

"Es saprotu, ka esam lielu ažiotāžu sacēluši pēc tam, kad bērniņš ir nomiris no difterijas, kur vecākiem bija arī augsta reliģiska pārliecība, un tādi gadījumi vienmēr būs. Bet tā patiešām ir ļoti, ļoti maza daļa, un Latvijā ir ļoti augsti vakcinētības sliekšņi šīm obligātajām vakcīnām pret slimībām, kas ir nāvējošas un invalidizējošas. Ja runājam, piemēram, par difteriju, stinguma krampjiem, poliomielītu, garo klepu, tad līdz divu gadu vecumam ir ļoti labi [rādītāji]. Mazākas aptveres ir vakcinācijai pret cilvēka papilomas vīrusu, vējbakām," LSM.lv norādīja Nicmane-Aišpure.

Latvijas Lauku ģimenes ārstes Līgas Kozlovskas ģimenes ārsta praksē Balvos šobrīd neesot neviena bērna, kurš nebūtu vakcinēts atbilstoši imunizācijas kalendāram līdz pusotram gadam. Viņa pieredzējusi vien trīs gadījumus, kad vecāki bijuši pret vakcināciju.

"Es ar lielu pārliecināšanu [vienā no tiem] panācu, ka bērns tiek vismaz sapotēts ar pirmajām divām potēm  dzemdību namā pret tuberkulozi un ar pirmo kombinēto vakcīnu divu mēnešu vecumā.

Tas bija pirms kovida. Bija ļoti stingra pārliecība [pret vakcinēšanu] no viena ģimenes locekļa puses," Kozlovska atceras. Ģimene pārcēlusies uz citu novadu un mainījusi ģimenes ārstu, tāpēc nav zināms, kas vēlāk notika.

Vēl divos gadījumos bijusi pretestība no vecāku puses pret cilvēka papilomas vīrusa vakcīnu pusaudžiem, vienā no tiem meita pēcāk pārmetusi mātei nevakcinēšanu. Kozlovska, kura arī vada Saeimas sabiedrības veselības apakškomisiju un pārstāv Zaļo un Zemnieku savienību, atzīst, ka politiskajā līmenī "arī diemžēl antivakseri ir diezgan skaļi, teikšu atklāti. (..) Viena daļa politiķu izmanto šo kā savu politiskās aģitācijas platformu, lai ietekmētu noteiktu vēlētāju," un arī tas atspoguļojoties nelielas iedzīvotāju daļas attieksmē.

Vairs neuzticas mediķiem

"Ir tāda cilvēku daļa, bet tā ir ļoti neliela daļa procentuāli pret visu cilvēku daudzumu, kuri pēc kovida vakcinācijas atsakās no jebkuras citas vakcinācijas. Ir mums daži pacienti [praksē]. Un kas vēl skumjāk – tam līdzi arī nāk atteikšanās no vēža skrīninga izmeklējumiem, atsakās no mamogrāfijas, atsakās no onkocitoloģijas. Neuzticēšanās mediķiem ir pieaugusi," saka Nicmane-Aišpure.

Tie ir cilvēki, kuri pandēmijas laikā valstī īstenotās kārtības dēļ jutušies spiesti vakcinēties pret viņu gribu. "Ka viņus iespiež pilnīgi stūrī un viņiem neļauj strādāt un dzīvot. To, kā es varētu to traktēt, viņi izjutuši pret sevi kā vardarbību," atzīst ģimenes ārste.

Pandēmijas laikā Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija, bija noteiktas jomas, kurās varēja strādāt tikai, uzrādot sadarbspējīgu vakcinēšanās vai pārslimošanas sertifikātu, citādi varēja atlaist. Piemēram, valsts un pašvaldību institūciju darbinieki un amatpersonas savus darba pienākumus varēja veikt tikai tad, ja bija šis sertifikāts.

"Pagājuši jau gadi, bet šie daži pacienti, kas to ārkārtīgi dziļi pārdzīvojuši, nevar no tā tikt vaļā. Katrā konsultācijā, uz kuru viņi ierodas, viņi dalās, atkal atkārto savu stāstu, cik tas ir briesmīgi, cik tas ir ļoti iedragājis viņu veselību, gan fizisko, gan emocionālo, gan spēju uzticēties kopumā. Tas [atgūt uzticību] prasīs daudz vairāk laika," norāda ģimenes ārstu asociācijas vadītāja.

Turklāt cilvēki ar šādu nostāju arī bērnus nevakcinē.

"Paradoksāli, ka bērni līdz skolas vecumam ir vakcinēti ar visām vakcīnām, bet tagad, kad mums būtu jānodrošina revakcinācija, pēc kovida atsakās no vakcīnām," atzīst Nicmane-Aišpure.

Ar pacientiem, kuri sākotnēji šaubās par vakcināciju, savukārt visbiežāk izdodoties izrunāt neskaidros aspektus, un beigās pacients piekrīt vakcinācijai. Piemēram, viņai bijis gadījums, kad kāds no pacientiem sākotnēji nevēlējies vakcinēties pret gripu, "un tad mēs runājam ar senioru, ka beidzot taču jūtas labi – mēs esam salikušu visu terapiju, beidzot panākts tāds labs līdzsvars, un būtu ārkārtīgi muļķīgi saslimt ar tik smagu infekciju, kas var atkal visu izšūpot no ritma, labākā gadījumā paliekot dzīvam. Ka tas prasīs milzīgus resursus no pacienta – gan spēkus, gan finanses, gan laiku, ka daudz vienkāršāk ir vakcinēties."

Aišpure-Nicmane arī piebilst: ja pret pacientu izturas ar cieņu un visu saprotami izskaidro, cieņu arī saņems pretī.

Pēc nelaimes vakcinējas vairāk

SPKC dati arī liecina, ka pēc septembrī izskanējušajām ziņām par difterijas skarto ģimeni, kas zaudēja četrgadīgo dēlu, arvien vairāk pievērsušies revakcinācijai. Par to liecinot līdz septembra vidum par 50% vairāk saņemto ģimenes ārstu vakcīnu pasūtījumi tieši pret difteriju un stingumkrampjiem. 

"Pēc šī gadījuma tieši ļoti daudz pieaugušo nāk uz revakcināciju pret difteriju un stingumkrampjiem. Mēs arī paši katrā konsultācijā paskatāmies, kad cilvēkam ir bijusi pēdējā vakcinācija. Katram pacientam, kas atnāk ar hronisku saslimšanu vai muguras sāpēm, vai ko citu, izņemot akūtu saslimšanu ar augstu temperatūru, iesakām vai atgādinām, un viņš uzreiz arī tiek savakcinēts pret difteriju un stingumkrampjiem," stāsta lauku ģimenes ārstu pārstāve Kozlovska. Katru dienu revakcinēties nāk kādi 5–10 cilvēki.

"Tas ir daudz, jā! Šis traģiskais negadījums ir savā veidā cilvēkus sabiedējis," viņa saka.

Bērnu slimnīcas bērnu infektoloģe Liene Čupāne ievērojusi, ka vakcinēties gribošo pieplūdums seko pēc sliktām ziņām – ka uzliesmojusi saslimstība ar garo klepu vai pēc saslimšanas ar vakcīnregulējamu slimību miris bērns.

"Cilvēkiem ir jāzina sliktas ziņas, lai sāktu domāt," viņa secina.

Tagad par potēšanos pret difteriju interese esot ļoti augusi. "Protams! Protams. Man ir pilns pieraksts uz decembri, nav nevienas brīvas vietas, manai kolēģei ir tieši tas pats. Ģimenes ārstiem ir iespēja mums sūtīt e-pastus par vakcināciju, un katru dienu e-pasts ir pilns ar vēstulēm, to vien darām, kā konsultējam," teic bērnu infektoloģe.

Viņas viedoklis balstoties vien viņas pieredzē slimnīcā, taču, viņasprāt, pēc kovida pandēmijas cilvēki ir sarosījušies un vakcinējas vairāk, vispār vairāk interesējas par vakcīnām. "Noteikti nav tā, ka negribētu vakcinēties, drīzāk otrādi. Nāk arī vecāki ar bērniem, kuri vispār nav bijuši vakcinēti," viņa ievērojusi. Tā bijis tieši pēdējā mēneša laikā, un tie ir dažāda vecuma bērni.

"Es domāju, ka šobrīd vairāk nāk tie, kas bija tie svārstīgie. Tagad viņi maina domas, jo redz, kādas ir sekas tiem, kas nevakcinējas. Neviens jau negrib slimot, nevienam nav vēlmes skatīties, kā bērns trīs mēnešus mokās klepojot. Kurš tad to grib?" skaidro Čupāne.

Pret gripu tagad grib vakcinēties vairāk

Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja novērojusi, ka atsaucība gripas vakcīnām ir krietni augusi: "Arī [pacientu] izpratne par gripas ietekmi ir augusi tieši pēc pandēmijas. Pieprasījums pēc gripas vakcinācijas krietni pārsniedz to, ko mēs spējam piedāvāt, jo fiziski nepietika vakcīnu," stāsta asociācijas vadītāja. Viņasprāt, pret gripu vakcinējas krietni vairāk pacientu nekā pirms 10 gadiem. 

To apliecina arī SPKC dati – attiecībā uz vakcināciju pret gripu kopumā pēdējos gados ir vērojama sabiedrības lielāka ieinteresētība. Piemēram, senioriem vakcinācijas aptvere pret sezonālo gripu pieauga no 1,6% 2010. gada sezonā līdz 16% 2023.–2024. gada sezonā.

Kozlovskas praksē ir aptuveni 2500 pacientu un pērn pret gripu bija sapotēti apmēram 700 vai vairāk. Šogad pagaidām viņas prakse varējusi pasūtīt vien 300 vakcīnas, cilvēki gaidot rindā. Ziņās ar izskanējis, ka daļa ģimenes ārstu saņēmuši pat par 100 vakcīnām mazāk, nekā prasījuši. Iestādes šonedēļ ziņoja, ka pasūtītas papildu vakcīnas.

Tiesa, attiecībā uz vakcināciju pret kovidu pacienti ir skeptiskāki, atzīst Kozlovska.

Ko darīt tālāk?

Pēc ziņām par difterijas pacienta nāvi no valsts amatpersonām izskanēja skaļi paziņojumi, ka tiks apsvērtas iespējas kādas vakcīnas noteikt par patiešām obligātām vai ka ārsti var vērsties bāriņtiesā, ja vecāki nevakcinē bērnus.

Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Nicmane-Aišpure uzskata: ja ieviesīsim represijas mehānismus, kritīsim atpakaļ. "Pēc pieredzes, kas bija kovida laikā, domāju, ka Latvijai nebūtu ceļš ejams ar piespiedu metodēm, mēs vairosim, padziļināsim to plaisu [iedzīvotāju] daļā, kur cilvēki neuzticas vakcīnām, vakcinēšanai un mediķiem," viņa uzsver.

Turklāt atšķirībā no diezgan zemajiem (zem 50%) vakcinācijas pret Covid-19 rādītājiem laikā, kad ieviesa ārkārtas situāciju, šobrīd vakcinācijas aptvere mazuļiem pret bīstamām slimībām ir augsta.

Nicmane-Aišpure uzskata, ka ārkārtīgi liels darbs ieguldāms tieši izglītošanā.

Viņa norāda uz plašāku kontekstu – vecajās Eiropas valstīs un Skandināvijā, kur ir augsti vakcinācijas rādītāji arī pieaugušo vidū, iedzīvotāji pret sevi piedzīvojuši rūpīgu attieksmi no valsts puses un kopumā uzticēšanās līmenis ir daudz augstāks nekā postpadomju telpā.

"Viņi nav sūtīti uz Sibīriju, viņiem nav bijusi duālā pasaule, kur plāni mums ir vieni, bet realitāte ir cita, kur korupcija ir milzīga. Neuzticība šos garos gadus bija tik liela, dziļa un plaša. Mums ir jāpieņem, ka mēs kā sabiedrība nobriestam, un tas būs vairāku gadu darbs – gan izglītojošās kampaņas, gan izglītība jau no skolas vecuma, kad bērni nāk mājās un saka "Rekur, omītei vajag, viņa būs pasargātāka!""

Lauku Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Kozlovska izceļ izglītojošu kampaņu nozīmi, tām vēl pirms kovida bijuši labi rezultāti: "Tagad valstij naudas nav tādai kampaņai, mēs par šo jautājumu runājām arī Saeimā sabiedrības veselības apakškomisijā."