Piesārņojums mūsu plaušās. Kā Rīgā cer uzlabot gaisu?

ĪSUMĀ:

• Gaisa piesārņojums Latvijā "atnāk" gan no ārpuses, gan arī ir pašu radīts.
• Vislielākā problēma Rīgā ir ar putekļiem jeb cietajām daļiņām. Sliktākā situācija – ziemā un pavasarī.
• Plašāk raugoties, Latvijā nav tik slikti kā Eiropā, bet arī ne tik labi kā Skandināvijā.
• Cietās daļiņas, uzkrājoties plaušās, ietekmē cilvēka veselību, jo ir kancerogēnas.
• Par spīti opozīcijas iebildumiem, Rīgā pieņemta gaisa kvalitātes uzlabošanas programma.
• Tā paredz mierināt satiksmi, izveidot zemo emisiju zonas, mazināt auto plūsmu.
• Rezonansi izraisīja arī noteikumi par apkures sistēmas maiņu.
• Arī atbildīgā ministrija ne visu plānā paredzēto atbalstīja, domnieki gatavi piekāpties.
• Pieļauj atteikšanos no ierobežojumiem dabasgāzes apkures katliem.
• Pašvaldībā plāno sekmēt centralizētas siltumapgādes paplašināšanu.
• Eksperte Rīgas gaisa uzlabošanas plānus vērtēja pozitīvi, bet norādīja uz niansi.
• Ne visur 30 kilometru stundā ātruma ierobežojums deva cerēto rezultātu.
• Eksperte arī pauda, ka situācija ar cietajām daļiņām Rīgā lēnām, bet uzlabojas.
• Viņasprāt, jādomā par ielu uzkopšanu un jāsekmē individuālo apkures sistēmu maiņu.
• Gaisa piesārņojumu Eiropas Savienībā uzskata par galveno priekšlaicīgas nāves cēloni.
• Aplēses liecina – 2015. gadā cietu daļiņu piesārņojums radīja 1600 priekšlaicīgas nāves Latvijā.
• Aicina arī cilvēkus rīkoties. Piemēram, nededzināt to, kas nav piemērots kurināšanai.

Kā iegūst datus?

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) gaisa kvalitātes novērojumu stacija atrodas intensīvas satiksmes vietā Rīgas centrā, Krišjāņa Valdemāra ielas malā. No ārpuses nepateikt, ka te atrodas meteoroloģiskā stacija. Pēc skata tas ir neliels konteiners.

LVĢMC Monitoringa daļas vadītāja Iveta Indriksone sacīja: "Tas, kas ir pašā augšā, – tas meteoroloģiskajai situācijai seko, jo pie gaisa kvalitātes izvērtēšanas ir jāzina, kas notiek ar gaisa temperatūru, vēja virzieniem, mitrumu un spiedienu, jo tas ietekmē gaisa piesārņošanas veidošanās procesu."

Uz konteinera jumta novietotas vairākas gaisa savākšanas ierīces. Viena no tām vāc paraugus, lai analizētu gaisā esošos putekļus jeb cietās daļiņas. Tie ir savienojumi, kas gaisā nonāk lielākoties no automašīnu izplūdes gāzēm un apkures.

Indriksone skaidroja: "Šis – kā lidojošais šķīvītis, tas  ir cietajām daļiņām. Tur ir jaudīgs kompresors, kas sūc gaisu iekšā. Visu gaisu neiesūc, līdz analizatoram nonāk tikai vajadzīgā masa, kas ir līdz aerodinamiskajam diametram – desmit mikrometri."

Paraugus analīzē turpat uz vietas. Automātiskā sistēma uzreiz nosaka koncentrāciju, kura tiek mērīta nepārtraukti.

Indriksone Latvijas Radio arī izrādīja stacijas iekšpusi: "Stacijā ir vairāki analizatori, kas ir izvietoti sastatnēs, saslēgti viņi visi ir, pieslēgti pie kopējās gaisa ņemšanas ierīces."

Tālāk dati tiešsaistē nonāk Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datoros.

"Mēs varam operatīvi sekot, kā tiek veikti mērījumi un cik tie ir kvalitatīvi. Tas nozīmē, ka katrai vērtībai nāk līdzi statuss par šo procesu, vai viss ir bijis kārtībā," viņa skaidroja.

Kāda ir situācija? 

Vienu daļu piesārņojuma veido no ārpuses līdz Latvijai nonākošais piesārņojums. Piemēram, pirms pusotra gada, kad Ukrainā un Krievijā lielās platībās dega meži, putekļi nonāca arī līdz mums.

"Tādas nopietnākas epizodes bija pagājušā gada februārī, kad Sahāras putekļi tika atnesti pa stratosfēru līdz pat Latvijas gaisa telpai. Bija pat viena diena, kad ar lietus palīdzību šie Sahāras putekļi nonāca līdz zemes virsmai. Tas bija pilnīgi redzams uz mašīnām, uz cilvēku apģērbiem, uz balta sniega kupenām bija redzami Sahāras putekļi," skaidroja Indriksone.

Tomēr arī paši uz vietas Latvijā gaisu piesārņojam. Indriksones ieskatā vislielākās problēmas ir ar putekļiem jeb cietajām daļiņām gaisā.

Viņa skaidroja: "Es teikšu tā – Rīgā cietās daļiņas ir viena no galvenajām [problēmām], jo nākamā seko – slāpekļa dioksīds, tas ir autotransporta dēļ. Cietās daļiņas jau raksturo gan autotransporta ietekmi – tas, kas uz ceļa notiek, – gan apkures materiālus, kas tiek izmantoti – ļoti kompleksa piesārņojošā viela."

Vissliktākā situācija parasti veidojoties ziemā un pavasarī, kad ir auksts, intensīvi darbojas apkures iekārtas un klāt nāk transporta radītais piesārņojums.

Ja vēl iestājas tādi laika apstākļi, kas neļauj piesārņojumam izvēdināties, tad gaisa kvalitāte jūtami pasliktinās. Meteorologi to sauc par inversiju.

Indriksone norādīja: "Inversija – tas nozīmē, ka teritoriju pārklāj silta gaisa kupols, un viņš neļauj celties apakšējiem slāņiem augšā un sajaukties. Un, ja vēl ir bezvējš vai ļoti lēns vējš. (..) Tieši tā – mēs elpojam paši savus apkures dūmus."

Piemēram, pērn februārī šāda situācija Rīgā ilgusi trīs dienas.  Kopumā gan gaisa kvalitāte galvaspilsētā neesot no tām sliktākajām, ja salīdzina ar citām Eiropas lielajām pilsētām.

"Ja mēs skatāmies lielākā mērogā. protams, Latvijā nav tik slikti, cik centrālās Eiropas lielajās pilsētās, bet nav tik labi, cik Skandināvijā. Tāpēc mēs vienmēr sevi... tā kā mērķi uzliekam, ka gribētu dzīvot kā Skandināvijas valstis," sacīja LVĢMC pārstāve.

Pirms Rīgas gaisa kvalitātes rīcības programmas apstiprināšanas pašvaldība bija pasūtījusi piesārņojuma novērtējumu. Tas veikts par laiku no 2014. līdz 2019. gadam.

Gaisa kvalitātes noteikšanai izmantoti dati pamatā par piecu dažādu vielu piesārņojumu un to, cik bieži pārsniegti šī piesārņojuma robežlielumi. Aplūkojot rezultātus, var secināt, ka atsevišķos gadījumos ir pārsniegti vairāku piesārņojošo vielu kvalitātes normatīvi vai kādu augšējo rādītāju novērtēšanas sliekšņi, taču kopumā situāciju nevarētu raksturot kā kritisku.

2019. gada dati rāda, ka nozīmīgākie gaisa piesārņojuma avoti Rīgā ir autotransports un individuālās apkures iekārtas. Piesārņojumu rada arī kuģu kustība un stāvēšana Rīgas ostā, nelielos apjomos – arī siltumapgādes uzņēmumi.

Vislielākais transporta piesārņojums Rīgā fiksēts atsevišķās vietās maģistrālo ielu tuvumā, savukārt tādās apkaimēs kā Āgenskalns, Centrs, Grīziņkalns, Brasa, Maskavas forštate un citviet ir augsts putekļu cieto daļiņu īpatsvars.

Formāli prasības netiek pārkāptas, taču piesārņojuma līmenis ir salīdzinoši augsts.

Tā kā gaisa kvalitātei Eiropā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība un pieļaujamā piesārņojuma normu groži tiek savilkti arvien ciešāk, tas ir tikai laika jautājums, kad cieto daļiņu piesārņojams varētu kļūt par lielāku problēmu.

Rīgas domes Mājokļu un vides komiteju vada Edmunds Cepurītis  ("Progresīvie"/Par!). Viņš pastāstīja, ka Eiropas Komisijas (EK) darba kārtībā pašlaik ir jauni normatīvi par cietajām daļiņām.

Ja izmaiņas pieņems, ļoti lielā daļā Rīgas, piemēram, sīko putekļu daļiņu normatīvi tiks pārsniegti.

"Šī ir karte, ko pētnieki vēlējās, kas viņiem ir prasīta, lai viņi  pievieno pētījumam… Tas, kas šeit parādās, te ir PM2,5 daļiņas, lūk, mums ir sarkanais līmenis, kuru nevajadzētu pārsniegt. Pēc šī skatoties, izskatās, ka mums viss ir kārtībā. Tas, ko es lūdzu pētniekiem – arī iekļaut pētījuma gala versijā, lai nebūtu viltus drošība, arī karti par PM2,5 daļiņām pēc normatīviem, kurus EK šobrīd tikai apspriež. Ja mēs ņemam šo, tad mēs redzam, ka tas Rīgas piesārņojums jau pārsniedz normatīvus. Tas ir tas, ko es vienmēr mēģinu plānos uzsvērt. Tās robežu novilkšanas vienmēr būs politiskas, bet mums vajadzētu atcerēties par ietekmi uz veselību, kas saglabājas arī tad, ja ir vēl kādi 10% līdz kādai Eiropas normu pārsniegšanai."

Kā PM daļiņas ietekmē veselību?

Latvijas Universitātes asociētā profesore Iveta Šteinberga skaidroja: "Cietās daļiņas ir ļoti neviendabīgas savā sastāvā. Parasti tur varbūt ir ogleklis un uz oglekļa virsmas ļoti labprāt sorbējas dažādi smagie metāli. Tas var būt svins, vēl dažādi smagie metāli, tie visi ir kancerogēni. Ja tās daļiņas ir ļoti sīkas, kā tas ir PM 2,5 gadījumā, es viņas ieelpoju un viņas man lielākoties arī paliek plaušās un tad krājas, krājas, krājas, kamēr tie kancerogēnie elementi varbūt sasniedz robežslieksni. Tad jau cilvēki ir paaugstināta riska zonā – plaušu vēzis, pateicoties šiem kancerogēnajiem piesārņotājiem."

Vaicāta, vai ir kādi dati, kas to uzrādītu kā paaugstinātu problēmu Latvijā, asociētā profesore atzina:

"Ziniet, pirmajā vietā būs smēķēšana. Nu, tur ir viennozīmīgi tā saikne."

Šteinberga jau ilgus gadus seko gaisa kvalitātes jautājumiem Latvijā. Viņa mierina – gaisa kvalitātes rādītāji salīdzinoši nav slikti, tomēr situācija varētu būt labāka.

Šteinberga norādīja: "Slikta gaisa kvalitāte samazina dzīves ilgumu. Pasaules Veselības organizācijas ikgadējie novērtējumi, kas tiek gatavoti gan par ikkatru valsti, gan pasauli kopumā – tur ir teikts, ka Latvijā ik gadu priekšlaicīgi nomirst ap 1600 cilvēku tādēļ, ka ir slikta gaisa kvalitāte. Tas ir ļoti daudz, ļoti."

Ko Rīga ir gatava darīt, lai situāciju uzlabotu?

Par spīti asiem opozīcijas iebildumiem un koalīcijā esošās Jaunās konservatīvās partijas aicinājumam lēmumu atlikt, Rīgas dome pagājušā gada 29. decembrī pieņēma gaisa kvalitātes uzlabošanas programmu.

Tā paredz līdz 2025. gadam īstenot plašu pasākumu kopumu.

Satiksmes mierināšana

"Pašvaldība ir apņēmusies būvēt dažādus ielu posmus un citu satiksmes infrastruktūru par kopumā aptuveni 262 miljoniem eiro. Būvdarbi turpināsies Austrumu maģistrālē, taps pārvads no Tvaika ielas uz Kundziņsalu, tādējādi savienojot ostu ar maģistrālo ielu tīklu. Notiks arī Dienvidu maģistrāles ceturtās kārtas izbūve," klāstīts plānā.

Naudu iecerēts ņemt no pašvaldības un valsts maka, arī Eiropas Savienības fondu līdzekļiem.

Plānota arī satiksmes mierināšana – Rīgas centrā varētu noteikt teritorijas, kur maksimālais braukšanas ātrums ir 30 kilometri stundā. Ierobežojumi būtu arī kravas autotransporta kustībai Rīgas centrā.

Pašvaldība arī apņēmusies veidot mobilitātes punktus un stāvparkus – noteiktas septiņas vietas, kur nākotnē varētu atstāt automašīnas, lai tālāk pārvietotos ar sabiedrisko transportu. Tādi punkti paredzēti Juglā, pie Dienvidu tilta Maskavas ielā, Lucavsalā, Viestura prospektā pie Mangaļu stacijas un citviet.

Savukārt pilsētā centrā varētu ieviest zemo emisiju zonas, kurās īstenotu veselu pasākumu kopumu gaisa piesārņojuma mazināšanai.

Mājokļu un vides komitejas vadītājs Edmunds Cepurītis izklāstīja: "Šobrīd tur, kur tiek pārsniegtas pieļaujamās normas tieši slāpeklim, kas ir galvenais piesārņojuma veids, dzīvo 1322 cilvēki. Nu, tas ir modelēšanas rezultāts ar kādām nobīdēm. Pie zemo emisiju zonas ieviešanas centrā un citiem pasākumiem mēs varam to skaitli samazināt līdz 170 cilvēkiem, kas arī nozīmē, ka šiem pašiem cilvēkiem piesārņojuma līmenis jau ir zemāks, tuvu tai robežai. Mēs ar kvalitatīviem pasākumiem varam 7–8 reizes samazināt to cilvēku skaitu vienlaikus ar būtisku ieguvumu visiem rīdziniekiem."

Kādi tieši ierobežojumi būtu zemo emisiju zonās, šobrīd nav vēl zināms. Kā viens no variantiem satiksmes plūsmas mazināšanai pieminēta iebraukšanas maksa privātajam autotransportam.

Pilsēta plāno arī attīstīt velosatiksmes infrastruktūru un sabiedrisko transportu, lai cilvēkus mudinātu atteikties no privātā autotransporta.

Cepurītis teica: "Piemēram, ja mēs centrā samazinātu autoplūsmu par 20%, mēs visus piesārņojuma veidus novestu zem robežlīmeņiem, kur ir daudz zemāki tie veselības riski."

Apkures sistēmu maiņa

Plašu rezonansi sabiedrībā izraisījušie Rīgas domes noteikumi, ar kuriem, opozīcijas ieskatā, pieteikts karš gāzes apkures katliem, ir viena neliela daļiņa no pašvaldības plānotajiem pasākumiem. Tie tagad iesprūduši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM).

Cepurītis norādīja:

"Dabasgāzes katlu jautājums aizēno citus… es teiktu, ka no gaisa kvalitātes un pielāgošanās jautājumiem tas nebūt nav ne lielākais un nozīmīgākais."

VARAM nesaskaņoja Rīgas domes noteikumus, kuros bija plānots tuvāko gadu laikā liegt izmantot apkurei akmeņogles, šķidro kurināmo, piemēram, dīzeļdegvielu, un no 2025. gada uzstādīt jaunus gāzes apkures katlus.

Ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere skaidroja: "Mēs konceptuāli atbalstām šos saistošos noteikumus un arī vēlmi nodrošināt gan gaisa kvalitāti, gan ambiciozos mērķus uz klimata pārmaiņām, Rīgas mērķi kļūt par klimata neitrālu pilsētu līdz 2030. gadam. Runa ir par to, ka konkrētajos noteikumos mēs nevaram piekrist visam tādā veidā, kā ir paredzēts, un tādiem soļiem, kā ir paredzēts."

Noteikumu autori vairākus ministrijas iebildumu uzskata par formāliem, tomēr domnieki ir gatavi piekāpties – varētu atteikties no lielu brēku sacēlušajiem ierobežojumiem dabasgāzes apkures katliem.

Cepurītis komentēja: "Ņemot vērā, ka tur ir daudz vērtīgu lietu tajos noteikumos, un šie ir tādi ilgtermiņa punkti – par dabasgāzes katliem – mēs, visticamāk, no tiem atteiksimies, lai mēs varam noteikumus ātrāk apstiprināt. Vismaz mēs esam nodevuši to brīdinājumu cilvēkiem, lai neiegulda ilgtermiņā būtiskas summas gāzes apkurē un, visticamāk, mēs atgriezīsimies ar to pie viena vai otra klimata plāna, ka dabasgāzes apkurei nākotnes nav."

Gaisa kvalitātes uzlabošanas plānā iecerēts paplašināt centralizēto siltumapgādi. Pašlaik galvaspilsētā tikai 56% siltumenerģijas rada centralizētā siltumapgāde, un, pēc ekspertu domām, ir lielas iespējas klientu skaitu paplašināt.

Piemēram, pašvaldība vērtēs iespēju samazināt nekustamā īpašuma nodokli, ja ēka no individuālās apkures pieslēgusies centrālajai.

Mājsaimniecībām, kuras nav tehniski un ekonomiski pamatoti pieslēgt centralizētajai vai lokālajai siltumapgādei, varētu tikt pie finansiāla atbalsta veco, neefektīvo biomasas sadedzināšanas iekārtu nomaiņai. Taču kā galveno instrumentu situācijas uzlabošanai Cepurītis saskatīja ēku siltināšanu. To pilsētā plānots darīt ar plašu vērienu.

"Ja iepriekšējā termiņā nosiltināts nedaudz vairāk par 100 ēkām Rīgā, tad mēs esam uzlikuši nākamajiem 10 gadiem milzīgu, esošajiem līdzekļiem nesasniedzamu mērķi – nosiltināt 2000 ēku," viņš sacīja.

Par finansējumu šim mērķim pašvaldība cīnīsies Eiropas Investīciju bankā.

Plānoti arī pasākumi apkures iekārtu radītā piesārņojuma mazināšanai konkrētās Rīgas zonās.

Cepurītis skaidroja: "Tas nozīmē, ka tur, kur ir vislielākais piesārņojumus, tur ir visstingrākās prasības tādā ziņā. Ja Rīgas centrā kāds vēlas izveidot jaunu apkures sistēmu, tad, protams, mēs kā pašvaldība sakām, ka šeit vajadzētu ieguldīt ilgtermiņā tādā sistēmā, kas neradīs  piesārņojuma riskus."

Domnieks gan mierināja – iedzīvotāji Āgenskalnā, Torņakalnā, Grīziņkalnā un citviet, kur mājas un dzīvokļus apkurina ar vecajām krāsnīm, var neuztraukties, jo jaunās prasības attiecinās tikai uz jaunajiem projektiem.

"Kamēr cilvēkiem nav iespēju ieguldīt jaunā apkures veidā, šie noteikumi to neietekmē. Tā man liekas ir tā sociālā atbildība – mums nevajadzētu uzlikt cilvēkiem prasības, kad viņiem nav naudas līdzekļu," viņš teica.

Teritorijās, kur tas iespējams, namīpašnieki gan varētu saņemt piedāvājumu pieslēgties pie pašvaldības siltumapgādes sistēmas.

Cepurītis uzskata: ""Rīgas siltums" varētu pārņemt "Rīgas ūdens" pieredzi pieslēgumiem centrālajai apkurei, kur privātīpašumā esošo infrastruktūras daļu "Rīgas siltums" izbūvē un pēc tam īpašnieki, iedzīvotāji pakāpeniski atpērk."

Bet kā vērtēt pašvaldības iecerētos pasākumus – vai tie patiešām uzlabos gaisa kvalitāti Rīgā?

Eksperimenti un sankcijas

Latvijas Universitātes asociētā profesore Iveta Šteinberga, iepazīstoties ar Rīgas apstiprināto gaisa kvalitātes uzlabošanas programmu, norādīja: "Ir viens pasākums, kurš ir iekļauts programmā, bet kurš ir ļoti, ļoti diskutabls…"

Viņa kopumā plānu vērtēja pozitīvi, taču vērsa uzmanību uz vienu no satiksmes mierināšanas pasākumiem. Tas paredz vietām samazināt atļauto braukšanas ātrumu līdz 30 kilometriem stundā.

"Vairākās pilsētās, kur šis ieteikums tiek īstenots, ir ļoti pretrunīgi rezultāti. Var būt gan sliktāk, gan labāk, tas ir atkarīgs no pilsētas struktūras, no transporta plūsmas struktūras. Piemēram, Berlīnē piesārņojums tiešām samazinājās, Antverpenē – arī, savukārt Barselonā un Dublinā paaugstinājās pie šāda pasākuma ieviešanas," viņa skaidroja.

Rezultātus var ietekmēt tas, ar kādām automašīnām iedzīvotāji pārvietojas. Ja ir liels iekšdedzes dzinēju īpatsvars, kā tas varētu būt arī Latvijā, pie maziem apgriezieniem sadegšana nav efektīva un gaisā nonāk lielāks piesārņojums.

Asociētā profesore iesaka sākotnēji ierobežojumus izmēģināt atsevišķās vietās un veikt analīzi par to ietekmi.

Viņa paskaidroja: "2020. gadā bija arī Oslo šāds arī eksperiments. Viņi pateica – mums nav nekāda efekta, mums nav vispār nekādu pierādījumu, ka situācija kļuva labāka. Vienīgais – palika drošāk, jo bija mazāk satiksmes negadījumu," skaidroja Šteinberga.

Runājot par Rīgas lielāko problēmu, cietajām daļiņām gaisā, viņa skaidroja, ka situācija, lai arī lēnām, bet uzlabojas: "Manuprāt, liela problēma ir datu nepietiekamība – mēs patiesībā nezinām ļoti daudzus piesārņojuma avotus, varbūt mums par maz mērījumu, mums nav ļoti laba uzskaites sistēma."

Pēc Šteinbergas domām, būtu vairāk jādomā par ielu uzkopšanu, kas ir vienkāršs un ātrs veids, kā pilsētā mazināt putekļus. Tāpat jāmeklē risinājumi, kā sekmēt individuālo apkures sistēmu nomaiņu uz dabai draudzīgākām.

"Es domāju, ka mums būtu vērts saspringt uz dažādiem pasākumiem, kā samazināt piesārņojumu. Jūs pieminējāt mājsaimniecības – ar mājsaimniecībām vajadzētu strādāt ļoti. Ja paskatāmies Eiropas kontekstā, Latvija nepatīkami izceļas ar to, ka mums ir ārkārtīgi augsts īpatnējais apkures patēriņš uz apkurināmā laukuma vienību, mēs tur esam pēdējā vietā," viņa sacīja.

Pērnā gada nogalē uzrakstītais Rīgas gaisa kvalitātes uzlabošanas plāns ir jau trešais, kas tapis galvaspilsētā. Arī nacionālajā līmenī ir pieņemts rīcības plāns gaisa piesārņojuma mazināšanai līdz 2030. gadam. Tas uzrakstīts pirmo reizi – lielā mērā Eiropas Savienības prasību dēļ, jo Rīgā pārkāpumi konstatēti samērā regulāri, un Eiropas Komisija seko līdzi notiekošajam.

Gaisa piesārņojumu Eiropas Savienībā uzskata par galveno priekšlaicīgas nāves cēloni. Tā dēļ nomirst vairāk cilvēku, nekā iet bojā ceļu satiksmes negadījumos.

Eiropas Vides aģentūra ir novērtējusi, ka Latvijā 2015. gadā cieto daļiņu PM2,5 piesārņojums ir radījis 1600 priekšlaicīgas nāves gadījumus, slāpekļa dioksīda piesārņojums – 130, bet ozona piesārņojums – 50.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbildīgā ierēdne – Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere – stāstīja, ka pēdējos gados situācija Latvijā un Rīgā gaisa piesārņojuma ziņā vismaz nav pasliktinājusies.

Vesere skaidroja: "Nu, viņš [piesārņojums] varbūt strauji neiet mazumā, bet viņš vairs nepieaug un nav šīs tendences vai bažas, ka tas varētu augt, protams, skatoties, kā mēs tālāk visu attīstīsim. Jo visiem pasākumiem, ko mēs veicam, tālāk ir jāskatās līdzi, kādas būs sekas. Ja mēs mainām krāsnis… Tāpēc ir paredzēts, ka būs valsts atbalsts no Eiropas Savienības fondiem attiecībā uz privātmājām, uz privāto apbūvi mazdzīvokļu mājām tieši krāšņu nomaiņai tur, kur tas, pirmkārt, ir vajadzīgs, kur šīs krāsnis ir nokalpojušas, kur viņas neatbilst prasībām, lai iedzīvotāji izvēlētos optimālākos risinājumus, nevis likt tādu pašu malkas krāsni atpakaļ, neizvērtētu."

Finansiālu atbalstu varēs saņemt, gan uzstādot saules paneļus un siltumsūkņus, gan pieslēdzoties centralizētajai apkurei.

Valdības apstiprinātajā rīcības plānā ir garš saraksts ar uzdevumiem dažādām iestādēm, lai mazinātu gaisa piesārņojumu un arī tā ietekmi uz cilvēku veselību.

Bet cik reāli ir izpildīt sarakstītos plānus un panākt ievērojamus uzlabojumus?

Vesere: "Plānus rakstot, protams, ir veikta modelēšana, pieņemot noteiktus rādītājus, uz kuru bāzes mēs to veicam, respektīvi, kāda būs mūsu attīstība. Ja šo attīstību maina vai nu rūpniecības apstākļus, attīstot tālāk rūpniecību kā tādu, kas, protams, mums ir svarīgi no darbavietu un ekonomikas viedokļa, kā mēs veidojam tālāk apkures sistēmas, jo tas ir viens no būtiskākajiem piesārņotājiem, nu un transporta plūsmas, – ja tas tiek darīts, tad mēs to varam sasniegt. Bet, ja kādā no nozarēm kaut kas sāk bremzēties un netiek darīts, tad, protams, mērķi jau uzreiz ir diezgan apdraudēti."

Savukārt mērķu nesasniegšana draud ar nepatīkamām sekām ne tikai attiecībā uz to, kādu gaisu mēs elpojam, bet var arī patukšot valsts maku.

"Ja mēs neizpildām to, kas saistās ar gaisa piesārņojumu, šos mērķa rādījumus, tādā gadījumā EK ir tiesības rosināt pārkāpuma procedūru pret Latviju. Nu, pirmajā solī tas ir tad plāni, ko apņemamies izpildīt un pierādām, ka ar tiem mēs sasniegsim rezultātus. Vai arī nākamais solis – tiesa, kad tiek piespriestas soda naudas. Soda naudas apmēru viennozīmīgi nevaru pateikt, to rēķina no IKP [iekšzemes kopprodukta], gan ir vesela rinda citu rādītāju. Katrai valstij tie var būt atšķirīgi. Otrs aspekts, ka nebūs tikai tā, ka mēs samaksājam vienu naudas summu (..) Bet ar to nebeidzas! Tur jau tā lieta, ka tā viena summa neko nemaina, būs jāmaksā vēl arī nokavējuma naudu par katru dienu līdz tam brīdim, kad būsim visu novērsuši."

Vesere uzskata, ka gaisa piesārņojuma mazināšana nav tikai valsts vai pašvaldību atbildība. Arī sabiedrībai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību šiem jautājumiem.

"Noteikti gribētu arī aicināt iedzīvotājus pārdomāt to, kādā veidā mēs savas krāsnis ekspluatējam, ko mēs liekam iekšā, nelikt iekšā to, kas nav paredzēts kurināšanai, nepapildināt vēl vairāk gaisa piesārņojumu. Tā jau mums tikai liekas, ka vienreiz viena māja kaut ko sadedzināja un tas nekas nav, bet, ja tādu ir daudz blakus un vairākkārt atkārto, tad tur jau arī savācas un veidojas tas rezultāts. Būt pašiem atbildīgiem par savām izvēlēm," viņa pauda.