"Paiesimies pa skolu. Mums šī nedēļa ir veltīta Krāslavas kā pilsētas simtgadei, un tāpēc katrai dienai ir savas krāsas. Pirmdiena bija baltos un zilos toņos – Krāslavas ģerboņa krāsās, otrdiena – zaļa, jo mūsu pilsēta ir ļoti zaļa, trešdien notika svētku koncerts, dominēja melnbaltie toņi – svinīgumam. Ceturtdiena bija sarkana, jo bija svētku kulminācija. Nedēļu beigsim ar talku un lielu pīrāgu ar skaitli 100," ar tādu stāstījumu Rus.lsm.lv sagaidīja skolas direktora pienākumu izpildītāja Aļona Čiževska.
Skola ir neliela, mājīga, ar pilnīgi mūsdienīgu aprīkojumu. Sadalīta divās daļās: vienā ir sākumskola, 1.–4. klase, otrā – pārējā pamatskola – 5.–9. klase. "Daļas" sadzīvo mierīgi un draudzīgi, un, ja dažkārt strīdas, tad tā ir parasta lieta, normāla skolas ikdiena.
"Mēs esam viena liela ģimene, jo mazā skolā vienmēr ir ļoti silta, ģimeniska atmosfēra.
Pašlaik mums ir 45 skolēni un 22 darbinieki, 13 no viņiem mūsu skola ir pamata darbavieta. Skolēnu, protams, ir maz. Un tas ir visu mūsu problēmu cēlonis, lai gan vērojams pieaugums: pagājušā gada septembrī bija 39 bērni, tagad ir par 15 procentiem vairāk.
Tā bijis ne vienmēr. Skola izauga no svētdienas skolas, pēc tam bija sākumskola, bet kopš 1997. gada ir pamatskola. Pagājušā gadsimta beigās un šā gadsimta sākumā pie mums mācījās 90 bērni. Bet pēc tam sākās demogrāfiskās problēmas, tās ir ne tikai Krāslavā un apkārtnē, bet visā valstī. Kopš 2009. gada ir runas par mūsu slēgšanu, īpaši ass šis jautājums bija 2016. gadā (tas tika apspriests arī 2021. gada beigās – Rus.lsm.lv). Taču ik reizi pilsētas pašvaldība un Polija atrada kopīgu valodu," pastāstīja pane Čiževska.
Polija aktīvi piedalās skolas dzīvē. Poļu valodu te noteikti māca skolotāji no turienes.
"Valoda [jāmācās] no tiem, kam tā ir dzimtā. Tā ir mūsu specifika," sacīja Aļona. Skolēni iegūst pamatzināšanas Polijas vēsturē, iepazīstas ar kultūras tradīcijām. Poļu valodā notiek vizuālās un teātra mākslas stundas. Katru gadu pirmklasnieki dāvanā saņem mugursomas, pilnas ar nepieciešamajiem skolas piederumiem, bet viņu vecāki – savdabīgu stipendiju no Polijas, apmēram 150 eiro. Polija atbalsta dažādus pasākumus, kas saistīti ar poļu tradīcijām un svētkiem. Vēl viens nebūt ne mazsvarīgs fakts – tā sedz arī skolas izdevumus par komunālajiem maksājumiem un kancelejas precēm.
"Mums pirms Ziemsvētkiem ik gadu notiek brīnišķīgi teātra festivāli – ar dāvanām un cienastu, mēs aicinām viesus no Rēzeknes un Daugavpils poļu skolām (bez skolas Krāslavā Latvijā ir vēl trīs poļu skolas – ģimnāzijas Rēzeknē un Daugavpilī un Itas Kozakevičas vārdā nosauktā vidusskola Rīgā; skola Jēkabpilī tika slēgta pirms vairāk nekā desmit gadiem – Rus.lsm.lv). Pirms pandēmijas svinējām Zapusty (poļu Meteņi – red.): izgājām ārā, cienājām visus ar bigosu. Mūsu bērni brauca uz vasaras nometnēm Polijā, arī no Polijas pie mums brauca bērni, iepazinās ar Latgali. Bija arī mācību apmaiņas pieredze: mūsējie kādu laiku mācījās Varšavā, bet Varšavas skolēni – pie mums. Mēs savijam latviešu un poļu vēsturi, ne brīdi neaizmirstam, ka dzīvojam Latvijā, – un ieaudzinām poļu tradīcijas un kultūru," stāstīja skolas direktora pienākumu izpildītāja Aļona Čiževska un skolas sekretāre, bet vēl nesen tās pedagoģe Jeļena Muižniece.
Pēc skolas direktores teiktā, mutiska aptauja skolā atklājusi, ka 70 procentiem skolēnu ir poļu saknes. Krāslavas novada Izglītības pārvaldē Rus.lsm.lv noskaidroja, ka no poļu pamatskolas skolēniem poļi "pēc pases" ir 16 procenti (pagājušā gada dati).
"Ar saknēm nepavisam nav vienkārši, un tās pierādīt reizēm ir grūti un pat neiespējami. Lūk, mana ģimenes vēsture: vecmāmiņa bija poliete, viņu sauca Jadviga, viņas tēvu – Vikentijs. Sibīrijā viņa kļuva par "tautas ienaidnieka meitu" un saņēma pasi, kurā bija rakstīts, ka viņa ir krieviete un viņu sauc Nadežda Inokentija meita. Sibīrijā nezināja vārdu Jadja, bet Nadja – zināja," pastāstīja Jeļena Muižniece un piebilda: "Mūsu skolēni mājās runā latviski un krieviski, bet skolā viņi mācās poļu valodu, un trīs valodas viņus dara tikai bagātākus."
Visos darbības gados grāfu Plāteru vārdā nosaukto Krāslavas poļu pamatskolu beiguši 123 audzēkņi, liecina statistika par skolas beidzējiem, ko parādīja A. Čiževska. Ceturtā daļa no viņiem turpinājuši izglītību poļu vidusskolās Daugavpilī un Rēzeknē, vairāki cilvēki beiguši augstskolas Polijā un palikuši tur dzīvot. Septiņdesmit pieci procenti pēc poļu pamatskolas gājuši latviešu vidusskolās un profesionālajās izglītības iestādēs, ļoti nedaudzi, pēc direktores teiktā, izvēlējušies mazākumtautību Varavīksnes vidusskolu turpat, Krāslavā.
No visiem beidzējiem vidējo izglītību nav ieguvuši tikai divi cilvēki, viņi strādā ārzemēs.
Krāslavas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Lidija Miglāne situāciju Rus.lsm.lv komentēja šādi: "Deputāti pieņēma galīgo lēmumu par skolas likvidēšanu, tam jānotiek 31. augustā. Mēs nosūtījām dokumentus Izglītības un zinātnes ministrijai, atbildes pagaidām nav. Skolā ir ļoti maz skolēnu, pat ja izvirzām mazākas prasības tādēļ, ka skola atrodas pierobežas teritorijā, arī tad vajag vismaz 70 bērnus… Pašvaldībai skola izmaksā 180 tūkstošus eiro gadā (februārī Krāslavas mērs Gunārs Upenieks runāja par 150–170 tūkstošiem — Rus.LSM.lv); Polija pagājušajā gadā piešķīra 28 tūkstošus eiro.
Tāda skola kļūst par greznību, kuru nevaram atļauties.
Krāslavas novadā ir daudz problemātisku skolu ar mazu skolēnu skaitu. Bieži vien skola ir vienīgā ciemā. Kā mēs varam slēgt tādas skolas, bet vēl mazāku skolu pilsētas centrā uzturēt, kad netālu ir citas skolas? Mēs piedāvājam bērniem pāriet uz Varavīksnes vidusskolu, kur viņi varēs mācīties poļu valodu un citus priekšmetus, kas saistīti ar poļu kultūru."
Polijas vēstniecības Latvijā komentārs
Polijas Republikas vēstniecība Latvijā piedalās pasākumos, kuru nolūks ir uzlabot situāciju saistībā ar poļu skolu Krāslavā, un ir pastāvīgā kontaktā ar visām ieinteresētajām pusēm Latvijā – gan centrālajā, gan vietējā līmenī, lai izstrādātu skolas turpmākās funkcionēšanas optimālo variantu. Esam pārliecināti, ka atradīsim atbilstošu risinājumu, lai nodrošinātu Krāslavā dzīvojošajiem bērniem iespēju mācīties poļu valodā, par to vienojoties un to saskaņojot ar Krāslavas pašvaldību un Latvijas valsti."
Taču gan poļu skolas pedagogu kolektīvs, gan audzēkņu vecāki ir kategoriski pret bērnu pāriešanu uz Varavīksnes vidusskolu.
"Līdzīga pieredze bija Jēkabpilī – poļu skolu pārcēla uz valsts ģimnāziju. Sākumā poļu komponents kaut kā turējās, bet pēc tam izšķīda.
Un poļu skolas Jēkabpilī vairs nav. Mēs negribam atkārtot tās likteni. Visi vecāki marta beigās parakstīja vēstuli domei, mūs atbalstīja Latvijas Poļu savienības Krāslavas nodaļa "Strumeņ". Mēs esam pret mūsu skolas likvidēšanu! Un cerība mums paliek – nē, ne uz brīnumu, bet uz Poliju. Pavisam nesen notika Latvijas Poļu savienības sanāksme, es tajā biju. Ari Poļu savienība ir pret lēmumu par likvidēšanu. Polijas vēstniecības Latvijā konsulārās nodaļas vadītājs Mariušs Podgurskis man apliecināja, ka vēstniecībā meklē ceļus problēmas risinājumam.
Mēs negribam, lai tiktu sagrauta mūsu mazā, rūpīgi uzbūvētā pasaule, kuru mēs lolojam jau vairāk nekā 30 gadus. Poļu skola ir viena no Krāslavas "rozīnītēm", ja tās nebūs, tad šeit nebūs arī poļu kultūras," ir pārliecināta pane Čiževska. Viņas vecākie bērni jau beiguši šo skolu, bet jaunākā meita mācās sestajā klasē.
Innai Sevostjanovai septītajā klasē mācās meitas dvīnes – Diāna un Anna. "Viņas šeit ir no pirmās klases. Vīram ir poļu saknes, mājās mēs nerunājam poliski, bet es redzu, kā meitenes uzsūkušas poliskumu. Jau kļuvuši par tradīciju pončiki Treknajā ceturtdienā, dzimšanas dienās skan Sto Lat.
Cik valodu tu zini, tik reizes esi cilvēks. Ko tam lai piebilst?
Skolai ir laba reputācija, šeit, tāpat kā ģimenē, visus bērnus redz, nav iespējams nekāds mobings, – es nesaku, ka tāds ir citās skolās, bet tomēr – te ir īpaši mierīgi. Es ticu, ka skola tiks saglabāta," Rus.lsm.lv pastāstīja Sevostjanova.
Un beigās – nedaudz skaitļu (.pdf). Ir zināms, ka 1925. gada tautas skaitīšanā, kas Krāslavai bija pirmā pilsētas statusā, tika konstatēts, ka kopējais iedzīvotāju skaits ir 4485. No tiem 1716 – ebreji, 984 – poļi, 833 – latvieši, 445 – krievi, 428 – baltkrievi. Toreiz poļi bija 22 procenti no visiem iedzīvotājiem. 1930. gadā, kad pilsētā bija 4283 iedzīvotāji, poļi bija 1266 – 29,5 procenti. Turpmāk poļu īpatsvars pakāpeniski samazinājās, tomēr 2000. gadā poļi bija ne mazāk kā desmit procenti iedzīvotāju – 1190 no pavisam 11 412 cilvēkiem. Tagad ir septiņi astoņi procenti no 7289 cilvēkiem.
Un pašā nobeigumā. 1925. gadā apstiprinātajā Krāslavas ģerbonī attēlots peldošs sudraba burukuģis ar buru un pieciem airiem, kas simbolizē piecas pilsētā dzīvojošās tautības – latviešus, krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus. Kas notiks ar poļu airi?
