Skolas budžetu veido valsts dotācija pašvaldībai, konkrēta summa par katru skolēnu konkrētajā klašu grupā. Loģika ne pārāk sarežģīta, – jo vairāk skolēnu, jo vairāk naudas.
Šī nauda gan netiek pa taisno pašai skolai, bet pašvaldībai, kurā skola atrodas, un tālāk jau pati pašvaldība var lemt, vai visu summu, piemēram, novirzīt konkrētajai skolai vai kādu daļu no šīs naudas pārdalīt kādai citai skolai, kurā varbūt skolēnu nav tik daudz.
Līdzās šiem pamata izcenojumiem ir vēl vairāk koeficienti, piemēram, vismazāk apdzīvotā teritorijā maksimālais koeficients ir 1,5, kas nozīmē, ka, piemēram, par pirmklasnieku šādā vietā valsts maksās nevis 104 eiro, bet 156 eiro. Koeficients ir arī par skolēniem ar veselības traucējumiem, maksimālais koeficients 5,64, bet ģimnāzijām vidusskolas posmam koeficients ir 1,2.
Nauda nonāk pašvaldībās, kas to tālāk sadala pa skolām, kam savukārt jānodrošina mācības, un valstij un pašvaldībai šajā procesā sava atbildība.
Valsts nosaka arī galvenos rāmjus naudas sadalīšanai – piemēram, skolu administrācijai no visas skolas budžeta naudas nedrīkst tērēt vairāk nekā 15%, atbalsta personālam – skolu psihologiem, sociālajiem pedagogiem, skolotāju palīgiem, bibliotekāriem – savukārt ir jāparedz 7% no visas naudas, bet viss pārējais – pedagogiem.
Savukārt pedagogiem valsts nosaka slodzi, minimālo likmi (kuru plānots no septembra palielināt līdz 8,50 eiro), kā arī "griestus" – ne vairāk kā 1440 eiro mēnesī par vienu slodzi.
Likmi un slodzi var noteikt gan pašvaldība centralizēti, gan arī katras skolas direktors, un abi šie lielumi izriet no skolēnu skaita skolā un no naudas, kas no pašvaldības līdz skolai ir atnākusi.
Slodze ir katra konkrēta pedagoga darba apjoms, un, jo skolēnu vairāk, jo vairāk ir, kam mācīt. Ja skolas noteiktā likme ir, piemēram, 10 eiro stundā, savukārt skolotāja slodze ir visas pilnas 30 stundas nedēļā, tad alga mēnesī – 1200 eiro uz papīra, ja slodze mazāka, tad alga arī mazāka un otrādi. Un dažādās skolās stundas likmes un slodzes atšķiras, un pat vienā skolā var būt dažādas likmes, piemēram, ja māca kādu priekšmetu padziļināti.
Bet 30 stundu pedagogu slodze pašlaik ir katras pašvaldības vai skolas interpretācija. Savulaik arodbiedrība vēlējās panākt, lai būtu skaidri definēts, ka nedēļā 21 ir kontaktstunda, kad skolotājs strādā klasē, un deviņas gatavošanās vai darbu labošanas stundas, bet daudzas skolas pašas pret to iebilda, jo mācību priekšmeti ir tik dažādi, un šobrīd šī proporcija palikusi tikai ieteikuma līmenī.
Bet pedagoga slodzē var būt iekļautas arī audzināšanas stundas, ja ir audzināmā klase, konsultāciju stundas, kā arī pagarinātās dienas grupas. Tiesa, kopējais stundu skaits vienā darba vietā vienā nedēļā nedrīkst pārsniegt 40, bet, ja darba vietas ir vairākas, tad nav liegts strādāt arī divas slodzes.
Taču, ko nereti praktizē lielās skolas, kurām naudas ir vairāk, – ja 40 stundu limits ir sasniegts, tad pedagogam var noformēt piemaksas par papildu darbu, turklāt gan pašvaldības, gan pašu skolu direktori var noteikt pedagogu kvalitātes kritērijus un atbilstoši tiem paredzēt kādas piemaksas.
Izglītības darbinieku arodbiedrība vēlas, lai valdība noteiktu pedagogu algu pieaugumu turpmākajos trīs gados, kas nozīmē paredzēt ik gadu lielākus skolēnu izcenojumus, kas nozīmētu, ka skolās ieplūstu vairāk naudas un proporcionāli palielinātos algas visās skolās, tajā skaitā, augot arī minimālajai stundas likmei.
Savukārt Izglītības ministrija plāno tikai minimālās likmes paaugstināšanu pašreizējo 7,5 eiro vietā.
Tas nozīmē, ka 8,50 eiro par stundu piemērotu tikai tām skolām, kurām šobrīd ir 7,50 eiro, un citām skolām nav paredzēta papildu nauda, bet ministrija cer, ka vietējā pašvaldība izdomās, kā šo likmi palielināt, un padomās, būt vai nebūt maz šādai skolai.
