Tik daudz es nebiju smējusies sen, jo Valdim piedzīvojumu stāsti birst kā no pārpilnības raga. Viņa stāsti ir garšīgi, traki, parupji, atklāti, smieklīgi, pārgalvīgi, nostalģiski, bet visi kā viens noslēdzas ar dārdošiem, skaļiem un neiedomājami lipīgiem smiekliem. Valdis smejas par visu – par dzīvi, par padomju iekārtu, kolhozu sistēmu un tagadējo, reizēm klaji nesaimniecisko, saimniekošanu un valsts pārvaldi, par saviem tālās jaunības varoņdarbiem un brieduma gadu dullībām, par saviem sasniegumiem un arīdzan klupieniem, tāpēc, ka tikai tā – smejoties – jau varot visu izturēt. Jo jau pats iesākums nenāca viegli.
Pie tā paša, kā Valdis nosmej, "koka Iža" nemaz tik viegli neizdevās tikt. Vecākiem nebija liekas naudas, par ko pusaugu dēla motobraucēja sapņus piepildīt. Toreiz dzīvojuši Vecmīlgrāvi, kur apkārtējo privātmāju iemītnieki vēl turējuši pa kādai govij. Tā nu reiz bijusi Valda lielā iespēja:
"Es fāterim lūdzos, ka nu vajag man to moci, kaut tiesību man vēl nebija. Viņš noteica: "Ej strādā, ej ganos un pelni!"."
Tolaik tādam ganu puišelim esot sanākuši pat 30 rubļi mēnesī, kas bijusi pietiekami liela nauda, un pēc laiciņa mocis bijis sētā.
Vaicāts par braukt mācīšanos, Valdis atkal ierauj mūs visus smieklu virpulī, jo vienīgo reizi braukt esot mācījis tēvs – ar riteni. Ko nu tur īsti mācīt, iestūmis dēlu pa lielo kalnu lejup uz kuģu būvētavu un palaidis. Sausais atlikums – puns pierē un zila acs, ar ko mācības arī beigušās. Bet ja nopietni, tad Valdim esot ķēriens uz jebkuru braucamo, viņš vienkārši sēžoties pie stūres un braucot.
Toreiz nav bijis tādas organizētu motoklubu kultūras, bet visus vienojis jaunības dullums.
Kāds no rīta ieminas, ka jālaiž uz Jelgavu bulciņas ēst. Domāts – darīts, kādi desmit puiši uz močiem virsū un dodas.
Citu reizi atkal vēlu vakarā viens zina teikt, ka Maskavā (tolaik – PSRS galvaspilsētā) dod riepas, jo tās nekur nevarēja dabūt. Sataisījušies, viens rūciens, nieka 900 km norullēti un izrādās, ka nekādas riepas Maskavas veikalā nedod. Tad nu izlēmuši izmest vēl nelielu riņķīti caur Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburgu) un tad jau atpakaļ mājās. "Tādi mēs bijām," atminās Valdis, "viens duraks kaut ko pasaka, kas jādara, un pārējie pakaļ. Bet tie bija tādi piedzīvojumi, ko nekad neaizmirsīsi."
Klausoties Valdī laiku pa laikam noķer sevi pie domas, ka ar viņa piedzīvoto dzīves bagāžu varētu nopakot kādu pārīti no ikdienā sastopamajiem te-jau-nekas-nenotiek un viss-garlaicīgi ļautiņiem. Pat jūrā iešana vairāku gadu garumā ir ierakstījusies Valda dzīvesstāstā. Tas gan esot bijis pagalam traks un delverīgs laiks, no kura izglābis uzaicinājums sākt autosportista karjeru zvejnieku kolhoza "9.maijs" rallija komandā, kur pāris gadus arī nostartējis un ar rallija lietu kārtīgi saslimis. Taču nesaskaņas ar treneri piespiedušas meklēt jaunas iespējas nodarboties ar sirdslietu un aizvedušas uz Bauskas kolhozu "Uzvara", kur moto un autosports bija augstā godā celts.
"Tur, "Uzvarā", man iedeva mašīnu, es varēju mierīgi trenēties – nu, ko man vairāk vajag, kad es varu darīt to, kas man tiešām ļoti patīk un, tu iedomājies, man par to vēl maksāja algu," savos garšīgajos un lipīgajos smieklos atkal izplūst Valdis. Alga ar nemaz neesot bijusi tā švakākā – 300 rubļu, kas tolaik bijusi ļoti labs atalgojums. Tad vēl 13. alga, ko "Uzvaras" kolhozs maksāja saviem strādniekiem, un, ko tur slēpt, šad tad Valdis kā jau kārtīgs padomju pilsonis pamanījies arī piepelnīties:
"Kreiso naudu tāpat sanāca uztaisīt, reizēm notirgojot kādas rezerves daļas pa kluso. Tādi laiki bija, vajadzēja grozīties. Ja negrozījās, tad nekā nebija, varēja staigāt un sūkāt pirkstu. Jā, tā bija sistēma."
Bauskas rajona kolhozā "Uzvara" tika ierīkota motokrosa trase, kas atbilst PSRS valsts jeb Vissavienības standartiem. Blakus atradās autodroms, kur tolaik notikuši arī republikas čempionāti, un republikāniskajos rallijos ar panākumiem piedalījās arī mūsu varonis Valdis Vilks.
Pienākusi liktenīgā diena, kad "Uzvaras" autoboksos ieradies motokrosa leģenda Agris Čuka un teicis: "Ko tu te čakarējies ar tām mašīnām. Man nav, kas brauc uz blaķenes, nāk Latvijas čempionāta etaps, kantētājs ir, nāc un brauc!" Valdis tobrīd ar moci nebija braucis gadus deviņus un iesākumā Agrim atteica, bet, iemēģinot krosa Čezetu, sapratis, ka sirds joprojām notrīs sacīkšu mocim uzsēžoties un viss sākas no gala.
Pirmajā sacīkstē gan esot gājis traki – jau treniņos blaķeni izdevies novākot, bet tad jau uz starta stāvot drusku sanācis pārrēķināties: "Tas Čezets ir traka mašīna, man nebija tādas pieredzes ar viņu. Kā laidu sajūgu vaļā, tā pakaļējam ritenim izbirst visi spieķi. Atskrien mehāniķi, visu nomaina un mēs vienalga to braucienu noslēdzām trešie. Pēc gonkas man pienāk mehāniķis, uzsit uz pleca un saka – paldies, Valdi, es pirmoreiz tam mocim dzirdēju dziesmu! Tas bija tāds labs novērtējums."
Arī tagad, pēc 64 nobrauktām motosezonām motocikls nekur nav pazudis - ar to tiek braukts joprojām, un katrā svētku reizē, kad motoklubs "Bucefals" kārtojas braukšanai svinīgā kolonnā, tās priekšā ar kluba karogu var redzēt Valdi Vilku, kurš uz sava tricikla sēž tikpat majestātiski kā Maķedonijas Aleksandrs uz sava zirga Bucefala.
Bauskā viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Krišjānis Leitis, Armands Rudzītis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
