Latvijas skolu sistēmā nav iekļāvušies simtiem ukraiņu bēgļu bērnu
Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" un citas nevalstiskās organizācijas jau ilgstoši aicina pievērst daudz vairāk uzmanības Ukrainas bērnu integrācijas jautājumiem, to skaitā Latvijas mācību iestādēs. Vai esam tam gatavi?
Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" pievērš uzmanību šim bērnu un jauniešu izglītības jautājumam jau kopš 2022. gada. Kaut arī daudzas lietas jau esam atrisinājuši, tostarp esam bijuši ļoti organizēti Ukrainas civiliedzīvotāju uzņemšanā, tādu pamatlietu nodrošināšanā kā mājoklis un ēdināšana, tomēr pagājušas vairāk nekā 900 dienas kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Jāsaprot, ka šie cilvēki šeit noteikti kādu laiku dzīvos. Lai kā mēs to gribētu un vēlētos, mēs neredzam, ka karš tuvākajā laikā varētu beigties.
Un pat, ja karš tuvākajā laikā beigtos un kaut kādi rekonstrukcijas projekti jau ir sākušies, pēc kara būs vajadzīgs ilgs laiks, lai cilvēki ar ģimenēm, ar maziem bērniem varētu atgriezties Ukrainā. Līdz ar to daudzās jomās mums jādomā, kā skatīties plašāk, un izglītība ir tā tēma, kura ukraiņu ģimenēm, kuras ir šeit, sāp visvairāk. To parāda arī mūsu kolēģu – sabiedriskās politikas centra "Providus" pētījumi. Un mēs paši, saskaroties un strādājot ar Ukrainas cilvēkiem, to redzam. Un tie ir jautājumi, ko cilvēki, kas ir iesaistīti dažādās "Facebook" grupās, tuvojoties jaunajam mācību gadam, uzdod arvien un arvien. Dažiem no Ukrainas bērniem Latvijā sāksies ceturtais mācību gads.
Domāju, ka esam mazliet vairāk gatavi 1. septembrim, nekā mēs bijām pirms gada vai diviem. Mēs neuzskatām, ka esam pilnībā gatavi uzņemt jaunus Ukrainas bērnus, tos, kas vēl nav iesaistījušies Latvijas mācību sistēmā. Un tam ir un būs būtiskas sekas Ukrainas bērnu labbūtībā.
Līdz jaunajam mācību gadam ir palikusi nedēļa. Kāda ir situācija?
Daudz labāku atbildi droši vien varētu sniegt pašvaldību, izglītības speciālisti un skolu pārstāvji, jo zināms gatavošanās darbs notiek un jāņem arī vērā, ka Ukrainas bērni šobrīd mācās daudzos simtos skolu. Pēdējā statistika liecina, ka tas notiek gandrīz 300 skolās. Tas nozīmē, ka kaut kāda pieredze skolām jau ir.
Jautājums visdrīzāk ir par to, kā šo pieredzi organizējam turpmāk un ko darām ar tiem bērniem, kuri vēl nav iesaistījušies Latvijas mācību sistēmā.
Cik aptuveni šādu bērnu ir?
Pieņemu, ka konkrēts cipars mūsu valstī nav nevienam. Tas ir saistīts ar to, ka esam Šengenas zonā un, līdzīgi kā Latvijas iedzīvotāji, arī ukraiņi var pārvietoties pilnīgi brīvi. Ir skaitlis, ko esmu dzirdējusi jūnija sākumā no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) – 1800, un vasaras laikā tas skaitlis ir mazinājies. Pilnīgi skaidra cipara mums nav, bet mēs runājam par daudziem simtiem bērnu.
Vai skolas ir gatavas uzņemt šos bērnus?
Daudz kas ir atkarīgs no pašas skolas. Dzirdam ļoti daudzus piemērus, nesen radio bija ļoti laba saruna ar Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktoru, kuram bija daudz labu piemēru par to, kā savā skolā viņam izdevies integrēt ukraiņu bērnus, kā tiem bērniem, kas ir zinošāki, palīdzēt tiem, kuriem nepieciešama integrācija, vienlaikus neuzliekot to par slogu nevienam.
Būtiski ir tas, ka mums jābūt sistēmiskai pieejai. No IZM dzirdam, ka kopš pagājušā gada vasaras tiek ieviesti trīs modeļi, kādā veidā Ukrainas bērni varēs iesaistīties mūsu mācību iestādēs atkarībā no viņu latviešu valodas zināšanām. Kad uzdodam jautājumu, kurā skolā tas darbojas, uz kuru skolu bērnus virzīt, mēs konkrētas atbildes saņemam reti. Bet, ja zinām, ka vairāk nekā 200 skolās pagājušajā mācību gadā mācījās starp 1 un 5 ukraiņu bērniem, atļaujos domāt, ka viņiem netiek nodrošināta atsevišķa latviešu valodas programma, ņemot vērā latviešu valodas skolotāju iztrūkumu.
Būtiskākais izaicinājums – mēs divarpus gadus neesam atraduši veidu, kā palīdzēt bērniem iemācīties latviešu valodu.
Tiem bērniem, kas ir skolās, īpaši mazajās klasēs, tas ir vienkāršāk. Tas ir dabisks process, ka mazi bērni valodas mācās vienkāršāk. Tikko kā runājam par vecākiem bērniem, saprotam, ka, bērnam aizejot uz skolu, kur mācības notiek 7., 8., 9. klasē, kur mācības notiek latviešu valodā un viņam nav bijusi iepriekš sagatavošana latviešu valodā, viņš nespēj šiem priekšmetiem sekot līdzi. Viņš nemācās, viņa atzīmes būs ļoti zemas. Līdz ar to vecāki izvēlēsies mācības attālināti Ukrainā, kas savukārt bērnam liedz socializāciju un izpratni par to, kur viņš ir, un ilgtermiņā latviešu valodu.
Nav plāna Ukrainas bērnu integrēšanai
Ko darīt ar tiem bērniem, kas mācās attālināti – kā viņus integrēt Latvijas vidē?
Mūsuprāt, ir vairāki ceļi, un viens no tiem – pamatlieta – piedāvāt šiem bērniem iespēju mācīties latviešu valodu. Mēs esam nokavējuši trīs vasaras, lai darītu to organizēti un centralizēti. Nesenajā preses konferencē dzirdējām, ka šogad notikusi 31 vasaras nometne.
Bet vai ar to pietiek?
Precīzi. 31 nometne nav sevišķi daudz, un es pieņemu, ka tās vēl turpinās. Bet piecās dienās, ko bērns pavada vasaras nometnē, viņš var iemācīties "labdien", "paldies", "lūdzu", bet ar to nepietiek, lai pilnvērtīgi piedalītos mācību procesā.
Līdz šim brīdim mums nav bijis neviena organizēta veida bezmaksas kursiem bērniem, kā mācīties latviešu valodu. Tas ir īpaši būtiski vecākajiem bērniem, kuri varētu mācīties profesionālajās mācību iestādēs.
Tajās šobrīd bez latviešu valodas var iesaistīties ārkārtīgi retos gadījumos, kur skola kaut kādā veidā to mēģina risināt. Daži piemēri ir, bet tie ir atsevišķi piemēri. Līdz ar to bērniem tiek liegta iespēja mācīties profesionālās izglītības iestādē.
Tas pats jautājums ir par vidusskolu un, protams, par augstskolu, kur redzam, ka ir ukraiņu studenti, jo augstākajās izglītības iestādēs var mācīties arī angļu valodā, tomēr latviešu valoda, mūsuprāt, ir izšķiroša, lai varētu apgūt izglītību, iedzīvoties un socializēties.
Domās un darbos kopā ar Ukrainu!
Godinot Ukrainas neatkarības dienu 24. augustā, sabiedriskie mediji un "Ziedot.lv" 3 nedēļu garumā vienojas atbalsta akcijā Ukrainai, aicinot ziedot Ukrainas aizstāvjiem.
Šajā laikā sabiedrisko mediju saturā ikdienas ziņas par Ukrainu papildinās īpašas intervijas un reportāžas no kara zonas, stāsti par ukraiņu ikdienu Ukrainā un Latvijā.
Ziedot iespējams, zvanot 90204113 (maksa par zvanu 5 eiro ar PVN) vai ziedot.lv/ukrainai.
Tātad risinājums būtu regulāri bezmaksas kursi…
Tas ir viens no risinājumiem. Jābūt sistēmiskai pieejai, strādājot ar skolām un skolotājiem, kā Ukrainas bērnus integrēt. Ir jābūt bezmaksas latviešu valodas kursiem visos vecumos. Šobrīd bezmaksas kursi ir pieejami, bet tikai pieaugušajiem no 18 gadu vecuma vai 17 gadu vecumā, ja bērns jau ir pabeidzis vidusskolu Ukrainā. Jādomā par sešpadsmit un septiņpadsmitgadīgajiem.
Tāpat ir jāattīsta neformālās izglītības aktivitātes, lai tajās nebūtu pārrāvumu. Šīm aktivitātēm būtu jābūt ja ne no janvāra, tad vismaz februāra. Mums jau tagad ļoti rūpīgi jāplāno nākamais gads. Un jautājums ir arī par to, kas notiek ar bērniem, kas šajā mācību gadā joprojām tupinās attālinātās mācības. Jābūt lielākai skaidrībai, cik šo bērnu ir, kas ar šiem bērniem notiek. Jo tas, ka ir zīme, ka šis bērns mācās attālināti, nenozīmē, ka šis bērns mācās sekmīgi, ka viņam ir pietiekoši resursi – telefons, dators, austiņas vai kamera, lai mācītos, tāpat interneta pieeja un – vai viņš ir drošā situācijā, kamēr vecāki, aizbildņi, vecvecāki, ar kuriem viņš šeit ieradies, ir darbavietā.
Vai ukraiņu bērni ir nodrošināti ar mācību materiāliem?
Šis ir ļoti būtisks jautājums tāpēc, ka ukraiņu bērni saņem tādu pašu atbalstu kā Latvijas bērni. Respektīvi, tie bērni, kam ir maznodrošinātā vai trūcīgā statuss, reizi gadā var saņemt kancelejas preces un attiecīgā vecumā arī mugursomu. Tas ir pieejams tāpat kā mūsu bērniem. Tāpat arī cita veida atbalsts, piemēram bezmaksas pusdienas skolā no 1. līdz 4. klasei, kas nav mazsvarīgi.
Cerams, ka viņi to zina…
Par to es nebūtu tik droša, tāpēc, ka, mūsuprāt, viens no aspektiem, kas ļoti klibo, ir komunikācija starp IZM un ukraiņu bērnu vecākiem vai citiem pieaugušajiem, ar ko viņi kopā šeit atrodas.
Mūsuprāt, daudz vairāk jārunā par ieguvumiem, kas ir skolā, īpaši uzsverot socializāciju. Tāpēc, ka Ukrainā, tāpat kā pie mums, bija kovids, un tajā laikā bērni kvalitatīvi neapmeklēja mācību iestādes.
Tas nozīmē, ka mūsu valstī šobrīd var atrasties bērni, kuriem ir 10 gadi, un kuri nekad nav bijuši skolā kā iestādē. Mūsuprāt, tas ir nepieņemami.
Tāpēc būtu jāveido daudz ciešākas skaidrojošās komunikācijas aktivitātes gan latviešu valodā, jo daudzi ukraiņi jau ir apguvuši latviešu valodu, gan ukraiņu valodā, organizējot pasākumus, skaidrojošus materiālus, informējot, kāds atbalsts ir pieejams un kādi ir ieguvumi no tā, ka bērns mācās šeit, Latvijā, neskatoties uz to, ka viņam varētu zust viens mācību gads tādā izpratnē, ka viņam šis gads būtu jāvelta latviešu valodai un integrācijas aktivitātēm.
Skolās vajadzētu nodarbināt arī ukraiņu pedagogus
Zinām, ka skolās trūkst pedagogu, jo īpaši latviešu valodas skolotāju. Vai Ukrainas bērnu apmācīšanai nepieciešams piesaistīt papildu skolotāju palīgus?
Šī ir ļoti būtiska tēma. Mūsuprāt, būtu nepieciešams piesaistīt. Šogad IZM bija pieprasījusi finansējumu atbalstam Ukrainas bērnu un jauniešu integrācijai un iesaistei, kopumā gandrīz 15 miljonus eiro. Tā ir pietiekoši ievērojama summa. Uz katru bērnu ir vairāk nekā 250 eiro mēnesī atbalstam, ja viņš sāk mācīties pirmajā mācību gadā. Otrajā tas ir uz pusi mazāk, kas nav pilnīgi skaidrs. Ja, piemēram, bērns mūsu valstī ir ieradies maijā, tad tas nenozīmē, ka viņš būs kaut ko pilnvērtīgi paspējis apgūt, bet no septembra viņam būs tikai puse finansējuma. Mūsuprāt, šim periodam jābūt vismaz pusgadam. Un skolās jābūt pieejamiem skolotāju palīgiem, tas ir būtiski.
Vēl gribu pieminēt to, ka mūsu skolās varētu strādāt vairāk ukraiņu pedagogu.
Daudz esam dzirdējuši, ka Latvijas skolās trūkst skolotāju. Mūsu valstī ir ieradušies simtiem Ukrainas skolotāju. Latvijā izveidota Ukrainas skolotāju biedrība, kura apzinājusi apmēram 200 skolotājus. Maijā mūsu izglītības sistēmā bija iesaistīti 36. Intensīvi palīdzot šiem cilvēkiem apgūt latviešu valodu, iespējams, izmaksājot kādu stipendiju laikā, kamēr viņi apgūst latviešu valodu, lai viņi var to apvienot ar savu darbu, viņus būtu iespējams no tām darba vietām, kur viņi iesaistījušies – tirdzniecība, ēdināšana vai citas vietas, pievērst mūsu izglītības sistēmai, turpinot to profesionālo izaugsmi, kas viņiem bija Ukrainā, un atbalstot mūsu mācību iestādes ar pedagogiem.
Kas tam būtu nepieciešams?
Griba. Es citādi nevaru atbildēt uz šo jautājumu tāpēc, ka Latviešu valodas aģentūra organizē kursus pedagogiem, bet tie kursi varētu būt daudz intensīvāki, un mēs varētu šos ukraiņu pedagogus labāk apzināt un motivēt iesaistīties mūsu sistēmā. Izskan arguments, ka, iespējams, viņi tūlīt aizbrauks, bet, ja padomājam par studentiem, kas mācās pedagoģiju – vai varam likt galvu ķīlā, ka viņi visu mūžu strādās par skolotājiem? Mēs ne par vienu cilvēku to nevaram garantēt. Ja cilvēki gribētu strādāt par pedagogiem mūsu mācību sistēmā, tas būtu jāizmanto.
Esat vairākkārt sūtījuši jautājumus par šo izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai ("Jaunā Vienotība"), arī premjerei. Vai atbildes ir saņemtas?
Pēdējo divu gadu laikā par šo esam ļoti daudz runājuši gan ar IZM speciālistiem, gan citiem. Būtiski ir saprast, ka Latvija šajā jomā nav bijusi tik čakla kā citas valstis. Ja paraugāmies uz kaimiņvalstīm, Lietuvā viss pagājušais mācību gads pagāja ar to, ka ukraiņu bērniem ir jāiesaistās mācību iestādēs. Lietuvā ir atvērta starptautiskā Ukrainas skola, kurā mācās vairāki tūkstoši ukraiņu bērni, kurai ir mācību iestādes četrās pilsētās Lietuvā un piesaistīts milzīgs skaits Lietuvas pedagogu. Tur arī daļa mācību notiek lietuviešu valodā. Mēs ļoti cerētu uz aktīvāku darbu, domājot par to, kā virzīties ātrāk uz priekšu, nevis ar skatu uz nākamo mācību gadu.
Pēc nedēļas jau būsim 4. mācību gadā un nevaram domāt par piekto. Mums ir jārīkojas nedaudz ātrāk.
Patiesībā vēl ļoti daudz darāmā…
Es gribētu pateikt lielu paldies tām skolām, kuras ir uzņēmušas ukraiņu bērnus ar atvērtu sirdi – gan pedagogi, gan vecāki, gan viss skolas personāls, arī direktori un citi bērni, visām iesaistītajām pusēm, jo mēs visi no tā mācāmies un iegūstam no tā, ka varam sniegt šo palīdzīgo roku. Vienlaikus jāsaka, ka sistēmiskāka pieeja un lielāks atbalsts šai īpaši jutīgajai mērķa grupai, kas ir bērni un jaunieši – šajā jomā mums visiem gan valsts iestādēm, pašvaldībām, iespējams, arī skolām un nevalstiskajam sektoram mums būtu jādara vairāk.
