Desmit gadus vecā meitene ielēca vilcienā, un tas aizbrauca. Viņas telefons, maks un soma palika rokās tētim, kurš pavadīja. Bija jābrauc līdz Slokai, – pirmo reizi vienai. Un vecāki bija izmisuši, baidījās, vai bērns, kuram nav atlaižu kartes un biļetes, neizdomās izkāpt ārā vai netiks izsēdināts kādā pieturā tumsā bez iespējas sazināties. Tādēļ meitenes mamma zvanīja vienīgajam numuram, kas ienāca prātā, – 112.
Meitenes mamma Līga Šteinberga stāstīja: "Es uzreiz pateicu, ka man nevajag ne ekipāžu, ne kāds asiņo vai mirst, bet man ir tāda situācija. Kā mēs šo varam atrisināt? Un viņa man atbild – es jums neko nevarēšu palīdzēt. Meklējiet internetā."
No izmisuma meitenītes tētis sāka apbraukāt visas stacijas, kas ir posmā Rīga–Sloka, taču gan Torņakalnā, gan Zasulaukā, gan Babītē perons bija tukšs, meitenītes nebija. Un izmisums auga augumā.
"Stress milzīgs. Un man gar acīm skrien tās bildes no interneta, kur pazuduši bērni. Un tiek meklēti. Un es domāju, ko darīt? Un tad es pati atcerējos, ka dzelzceļam ir uzziņas," stāstīja meitenes mamma.
Uzziņu numurs 8760 izrādījās īstais numurs, pa kuru zvanīt. "Pasažieru vilciena" jeb "ViVi" klientu centra darbinieki uzreiz sazinājās ar vilciena konduktoru. Konduktors atpazina bērnu, aprunājās un palīdzēja izkāpt vajadzīgajā pieturā. Noraudājusies meitene satika tikpat noraudājušos mammu. Izrādījās, ka biļete bijusi kabatā. Nebija skolēna jeb jūrmalnieka karte, kas ļauj braukt ar atlaidi.
Taču "ViVi" uzsvēra, ka pat gadījumos, kad dokumentu trūkst, nepilngadīgos neizsēdina.
AS "Pasažieru vilciens" Komunikācijas daļas vadītājs Edgars Butāns norādīja: "Bērni noteikti netiek izsēdināti šādās situācijās. Protams, tiek pārrunāts, ja nav dokumenta, bet ir biļete. Nekas netiek prasīts, lai gan noteikumi pieprasa. Bet tumsā un lietū neviens bērnus laukā nesēdina."
Meitenes mammas zvanu noklausījās arī vienotā palīdzības tālruņa 112 vadība. Sava darbinieka rīcībā nekādus pārkāpumus nesaskatīja.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vienotā kontaktu centra pārvaldes priekšnieks Hermanis Plisko atzina: "Mēs uzskatām, ka tika sniegta pilnvērtīga informācija, lai saņemtu palīdzību. Paskaidrots, kur vērsties. Saprotiet, mēs nemeklēsim [internetā]. Neesam uzziņu dienests, tas ir jāsaprot."
Savukārt meitenes mamma sacīja: "Protams, tā bija mana individuālā traģēdija. Bet, ja ir tāds tālrunis, es vēlētos, lai tur pretī ir darbinieks ar augstu stresa noturību un kaut mazliet spētu iekāpt manās kurpēs."
Māte pārrunājusi ar meitu, ka turpmāk šādās situācijās noteikti jālūdz pieaugušo palīdzība, un cer, ka viņas pieredze varbūt palīdzēs kādam citam.
