Pēcdzemdību depresija pagaidīs? Par to un vardarbību dzemdībās joprojām tikai diskutē

Vīrs raudāja aiz laimes, es aiz šausmām

Rīgas Dzemdību nama mājaslapas vienā no sadaļām ir pievienots video, kurā dzemdību nama vadītāja Santa Markova iepazīstina ar ģimenei draudzīga ķeizargrieziena operāciju.

"Mēs šajā gadā esam uzsākuši jaunu pakalpojumu – ķeizargrieziena operācija ar iespējami draudzīgāku dzemdību pieredzi ģimenei un mazulim," videomateriālā saka Markova.

Tas nozīmē, ka māmiņa pati var iesaistīties dzemdību procesā un jaundzimušo uzreiz pēc tam novieto mātei uz krūtīm, lai nodrošinātu āda–āda kontaktu tūliņ pēc dzimšanas.

"Ideālā gadījumā šim kontaktam būtu jāilgst vismaz stundu, pat divas. Ja viss ir labi, kā tas bija šajā gadījumā, šeit mēs redzam mazo Hariju," turpina Markova.

Viņa mamma – sieviete, kurai pirmajai dzemdību namā veica šādu operāciju, ir jauno māmiņu vidū zināma persona. Viņai vietnē "Instagram" seko arī Liene (vārds mainīts). Sievietei šobrīd ir nepilnu pusotru gadu vecs dēls. Lienei jau kopš bērnības ir problēmas ar redzi, tāpēc acu spiediena dēļ viņai bija plānots ķeizargrieziens.

"Bija šī mamma, kura jau to īstenoja, tas sanāca mēnesi pirms manām dzemdībām. Un es Dzemdību namā runāju ar savu uzraugošo dakteri – viņa arī šīs dzemdības pati veic. Mēs izrunājām plānu, ka mums ir plānotais ķeizargrieziens. Tieši šis maigais ķeizargrieziens, nevis brutāla operācija, kā tas faktiski beigās notika," stāsta Liene.

Lienes grūtniecību uzraudzīja Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe, un bija plānots, ka viņa arī veiks operāciju. Operācija bija plānota no rīta, taču Lienei nācās gaidīt visu dienu. Tā bija karsta diena neilgi pirms Jāņiem. Liene ar vīru ģimenes palātā gaidīja, kad pienāks viņu kārta satikties ar mazuli. Viņa atminas, ka Dzemdību namā tas bija ļoti noslogots laiks.

"Neviens neko nepaskaidroja, jo nodaļā, kurā mēs bijām, tur vecmātes neko nezināja, kas notiek operāciju blokā. Bet operāciju blokā visi plosījās. To es sapratu pēc tā, ka mani nepaspēja sagatavot uz operāciju, bija aizmirstas visādas lietas – aproce, kas vajadzīga pacientam. Mani uzveda augšā, lika apsēsties uz galda un uztaisīja spinālo anestēziju," stāsta Liene.

Viņai visspilgtāk atmiņā palikusi nepatīkamā saskarsme ar anesteziologu. Lienei nebija ļauts uzdot jautājumus, un ārsts esot sievieti pratinājis.

"Man bija sajūta, ka viņš mani grib sodīt bezmaz vai. Jo viņš arī tā izteicās, ka nu jūs tad zināsiet, ka nākamreiz vajag pašai dzemdēt," atceras sieviete.

Lienes vīru zālē ielaida tikai uz to brīdi, kad no vēdera izcēla mazuli. Turklāt mazuli uz krūtīm viņai neuzlika, kā solīts videomateriālā.

"Man tikai gar vaigu tā vārgi pieskārās! Es pat nepaskatījos viņam sejā, es ieraudzīju tikai lielas izbrīnītas actiņas.

Es raudāju, un vīrs raudāja. Bet vīrs raudāja aiz laimes, es raudāju aiz šausmām," pauž Liene.

Vēlāk dzemdību vēsturē viņa izlasīja, ka bērnam vairākkārt bija aptinusies nabassaite. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc izgāzās plāns par ģimenes ķeizargriezienu, un vīru ar mazuli viņa satika vien pēc pusotras stundas. Bet to viņa joprojām skaidri nezina.

Pie lielākas ārsta slodzes pacientēm var nākties gaidīt neziņā

Liene ar sūdzību pašā Rīgas Dzemdību namā nevērsās. Tāpēc iestādē nav veikta iekšējā izmeklēšana, un tagad – pēc pusotra gada – Dzemdību centra vadītāja Anna Miskova var runāt vispārīgi vai par konkrētiem faktiem.

Miskova stāsta, ka ģimenes centrētu ķeizargriezienu kā pakalpojumu dzemdību namā ieviesa tikai mēnesi pēc Lienes dzemdībām.

Publiskais video, kurā var redzēt operāciju, bija izmēģinājums, lai procedūru vēlāk pielāgotu ieviešanai praksē.

Ķeizargriezienus iedala četrās pakāpēs pēc to steidzamības. Plānots ķeizargrieziens ir ceturtās pakāpes, kas nozīmē, ka nav apdraudēta ne mammas, ne bērna veselība vai dzīvība. Pirmās kategorijas ķeizargrieziens gan paredz, ka tas jāveic nekavējoties. Līdz ar to plānotās rīta operācijas var pārcelties uz vēlāku laiku.

"Pārsvarā plānotie ķeizargriezieni notiek paralēli un akūtie paralēli. Mēs varam sadalīt, bet kādreiz ir tā, ka kāds ir uz slimības lapas, ir viens anesteziologs, nevis divi," saka Miskova.

Ārsta aizņemtības dēļ varot būt arī situācijas, kad paciente par notiekošo nezina un neviens arī nenāk paskaidrot, tā stāsta Dzemdību centra vadītāja.

"Pēc dzemdībām gribēju nodarīt ļaunu gan bērnam, gan sev"

Uzreiz pēc piedzimšanas bērnu apskata pediatrs, kurš var lemt, ka mazulim nepieciešams papildu siltums vai skābeklis. Bet mammai par to jābūt informētai.

"Ja bērniņš ir jānes zem siltumiņa, tad pediatrs pienāk pie mammas un tā arī pasaka. Standarta situācijā tas tā ir un tā tam vajadzētu būt. Mēs daudz strādājam pie tā, lai šis moments saglabātos. Kas nenostrādāja tajā reizē, man grūti jums pateikt. Man žēl, ka tā ir! Vienīgais prieks, ka pārsvarā tā nav," vērtē Dzemdību centra vadītāja.

Lienes emocionālā pašsajūta pēc izrakstīšanās no dzemdību nama arvien pasliktinājās – viņa nejuta saikni ar mazuli.

"Atskatoties tagad uz to laiku, es saprotu, ka es grimu depresijā.

Bet tajā brīdī es nesapratu, kas ar mani vispār notiek, jo es gribēju nodarīt ļaunu bērnam – gribēju, pirmkārt, bērnam un tad sev, jo man bija pilnīgi vienalga viss," atceras Liene.

Atgūties sievietei palīdzēja ģimenes ārste. Viņa ieradās mājas vizītē, lai novērtētu bērna veselību, un pamanīja, ka palīdzība nepieciešama arī mammai. Daktere ieteica Lienei vērsties pie pirmās emocionālās palīdzības jeb PEP mammām. Viņas ir īpaši apmācītas speciālistes, kas sniedz informatīvu, bet lielā mērā tieši emocionālu atbalstu jaunajiem vecākiem.

"Vēlāk es arī ieguvu foršas draudzenes, bija arī grupa mammām, kur līdzīgas mammas ar līdzīgām pieredzēm ir diemžēl cietušas. Ļoti, ļoti lielu atbalstu deva," stāsta Liene.

Tikai morālas ciešanas vien neizskatām 

Pēc tam, kad Liene šogad atguva spēkus un sadziedēja emocionālās rētas, viņa nolēma vērsties Veselības inspekcijā ar lūgumu izmaksāt viņai atlīdzību no Ārstniecības riska fonda.

"Es biju definējusi, ka tā ir psiholoģiska vardarbība, konkrētas darbības definējusi, kāds morāls kaitējums man ir nodarīts, un ne tikai man, bet arī manam bērnam un vīram, jo vīrs arī cieta," skaidro sieviete.

Taču viņa saņēma atteikumu izskatīt iesniegumu, jo "tajā norādītās emocionālā stresa sajūtas, negatīvā pieredze ir vērtējams kā morālais kaitējums,

tomēr tikai morālais kaitējums bez pastāvoša kaitējuma veselībai no Ārstniecības riska fonda nevar tikt atlīdzināts."

Inspekcijā administratīvo lietu neierosināja, tāpēc arī Rīgas Dzemdību namu par sūdzību tālāk neinformēja. Iestādē uzskata, ka Lienes gadījums ir Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijas kompetencē, jo ir "cieņpilnas komunikācijas jautājums".

Ārstniecības riska fondā jāvēršas tad, ja nodarīts kaitējums pacienta veselībai vai dzīvībai ārstniecības personas darbības vai bezdarbības rezultātā.

"Ja ir tikai tādas morālas ciešanas, tad šādu mēs neizskatām," stāsta Ārstniecības riska fonda nodaļas vadītāja Dace Tarasova.

Ar Lienes piekrišanu Veselības inspekcija sagatavoja un nosūtīja iesniegumu Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisijai. Šogad pirmajā pusgadā Ētikas komisijai novirzīti jau pieci iesniegumi saistībā ar cieņpilnas attieksmes aizskārumu ginekoloģijā – dzemdniecībā. Pērn astoņi.

Kas ar šiem iesniegumiem tālāk notiek? To inspekcija nezina – atgriezenisko saiti iestāde nesaņem.

Lai to noskaidrotu, Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" vērsās Latvijas Ārstu biedrībā, taču nesekmīgi. Sekretariāta vadītāja Anda Zeltiņa lūdza gaidīt atbildi, kuru raidījuma veidošanas laikā tā arī nesaņēma.

Veselības inspekcija nekad nav konstatējusi emocionālo vardarbību dzemdībās.

Pērn Veselības inspekcijā bija kopumā 40 iesniegumu par veselības aprūpes kvalitāti ginekoloģijā un dzemdniecībā – to skaits gadu no gada īpaši nemainās. Iesniegumā minētais apstiprinās vien ceturtdaļā gadījumu. Tas nozīmē, ka pacientam izmaksā atlīdzību par kaitējumu veselībai vai ārstniecības iestādei uzdod veikt labojumus. Inspekcija nevērtē ētiska rakstura konfliktus, bet kā ar emocionālo vardarbību?

"Neviens normatīvs par emocionālu vardarbību nerunā. Līdz ar to nākas skatīt iesniegumā norādīto pieredzi, vai tie ir nelaipni izteikumi paceltā balsī, kas lielā mērā ir ētiskas dabas. Tālāk pie vardarbības jau būtu skatāms, vai pacients ir atstāts novārtā, neaprūpēts, izsmiets," atbild inspekcijas pārstāve Iveta Balode.

Viņa stāsta, ka tas būtu katrā gadījumā jāvērtē individuāli. Tomēr inspekcija joprojām vēl ne reizi nav konstatējusi emocionālo vardarbību dzemdībās.

Šāda saruna ar Ivetu Balodi raidījumā"Atvērtie faili" bija arī pirms diviem gadiem.

"Šobrīd, pat ja iesniegumā nebūtu iesniedzēja izmantojusi terminu "emocionālā vardarbība", tas tiktu skatīts no inspekcijas puses kā iespējama emocionāla vardarbība. Tas ir no 2022. gada, kad medicīnas aprūpē ir aktualizējies šis termins, līdz tam gan iesniedzējs uz to brīdi ir runājis, gan inspekcija ir skatījusi pēc attieksmes un ētikas dabas kritērijiem," tolaik stāstīja Balode.

Kopš tā laika Pacientu tiesību likumā ir veikti grozījumi – paplašināta ārstējošā ārsta definīcija un jēdziens par pacientu tiesībām uz informāciju. Nākamvasar katrā ārstniecības iestādē būs jābūt izstrādātam pacientu tiesību īstenošanas plānam.

Tātad – pārmaiņas notiek, bet lēni. Tāpat gan toreiz pirms diviem gadiem, gan tagad var secināt, ka emocionālo vardarbību pierādīt varētu vien tad, ja tas būtu fiksēts video vai audio ierakstā. Līdzīgi ir dūlas un fonda "MammaMammai.eu" dibinātājas Jekaterinas Zilpaušas novērojumi, tāpēc viņa nolēma vākt parakstus, lai sistēmu mainītu. 

Aicina paplašināt atbalstu jaunajiem vecākiem

2023. gada 3. novembrī Latvijas Televīzijas ziņu raidījumā "Panorāma" ziņoja par Annas Jansones pazušanu. Šogad jūlijā atrada, iespējams, viņas mirstīgās atliekas – policija vēl gaida ekspertīžu rezultātus, tomēr šis traģiskais stāsts aizsāka diskusijas par to, kā jaunās māmiņas aprūpē pēcdzemdību laikā.

Tas bija arī atspēriena punkts Jekaterinai Zilpaušai rosināt parakstu vākšanu par emocionālu un praktisku atbalstu grūtniecībā, dzemdībās un pēcdzemdību posmā. Viņa kā dūla regulāri novēro pēcdzemdību depresiju jauno māmiņu vidū, tāpat vēl salīdzinoši nesen bija lieciniece emocionālai vardarbībai dzemdībās pret viņas klienti.

"Mana motivācija bija tāda, ka es vienkārši nespēju pieņemt to, ka pat šis neko nenozīmēs," atceras dūla, fonda "MammaMammai.eu" dibinātāja Jekaterina Zilpauša.

Iniciatīvā viņa aicina izvērtēt iespējas paplašināt valsts atbalstu jaunajiem vecākiem – ieviest preventīvas konsultācijas, lai sagatavotos dzemdībām, nodrošināt nepārtrauktu atbalstu dzemdību laikā un plašāku uzraudzību pēc dzemdībām. Viņasprāt, šo izpildot, mazinātos arī dzemdību pieredzes negatīvie rādītāji.

Uz papīra atbalsts ir, bet faktiski tā nav

Pēdējo divu gadu laikā veikti vairāki pētījumi par dzemdību pieredzi Latvijā un arī to rezultāti atšķiras – vienā 36% sieviešu atzina, ka piedzīvojušas vardarbību dzemdībās, citā tie ir apmēram 17%.

Šogad Slimību profilakses un kontroles centrs apkopojis jaunākos datus no pacientu pieredzes aptaujām. Tajos apmēram 13% sieviešu minēja, ka dzemdībās cietušas no fiziskas, verbālas vai emocionālas vardarbības. Dati gan sniedz nelielu ieskatu, jo aptauju aizpildīja ap 3% no visām sievietēm, kuras pērn dzemdēja. Tādu bija 386.

413 sieviešu aptaujāja arī Zilpauša, jautājot, vai nākamajās dzemdībās gribētu to pašu atbalsta komandu? 26% atbildēja noraidoši.

"Cik procentos zobārstniecības procesu notiek vardarbība? Nu, ja mēs uz to tā paskatāmies – kā nākas, ka šis brīdis, kad sieviete ir tik ļoti ievainojama, ka tur vispār ir jebkādi procenti? Nu, kā tā var būt?!" sašutusi ir Zilpauša.

Šogad februārī viņas iniciatīva nonāca Saeimā, un marta beigās deputāti lēma, ka valdībai jāizstrādā rīcības plāns. Progresa ziņojums Veselības ministrijai bija jāiesniedz septembra beigās. Zilpauša stāsta, ka līdz šim bijusi viena attālināta iepazīšanās tikšanās un viena klātienes sēde.

"Es to redzu tā, ka Saeima ir iedevusi uzdevumu ministrijām pilnā apmērā ieviest šo iniciatīvu, bet tā netiek ieviesta vispār," komentē iniciatīvas autore.

Minimums, ko iniciatīvas iesniedzēja sagaida – lai atbildīgās iestādes sāktu īstenot to, kas jau tagad paredzēts Ministru kabineta noteikumos.

"Ir uzrakstīts, kas tieši kurā brīdī cilvēkam ir jāsaņem, esot šajos posmos, tas ievērots netiek, un to atzīst arī speciālisti, kas tur ir iesaistīti," stāsta Zilpauša.

Viņa piemin 611. noteikumus. Tajos atrunāts, kurā vizītē grūtniecību uzraugošais speciālists informē grūtnieci par dažādiem ar dzemdībām saistītiem procesiem. Piemēram, ceturtajā vizītē par elpošanas paņēmieniem un dzemdību pozām. Piektajā par dzemdību gaitu, sestajā izglīto par zīdīšanu. Uzreiz pēc dzemdībām ginekologs, dzemdību speciālists vai vecmāte informē par pēcdzemdību depresiju un tās profilaksi, bet no sestās līdz desmitajai nedēļai pēc dzemdībām izvērtē sievietes psihoemocionālo stāvokli.

"Mums uz papīra tas atbalsts ir, bet faktiski tā nav – es nesaprotu," saka Zilpauša.

Fonds "MammaMammai.eu", kuram piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, aptaujāja 300 sieviešu par šo noteikumu izpildi. Cita starpā apmēram 70% nezināja par pēcdzemdību depresiju un tās profilaksi.

"Viss ok? Nu tad nāc, kad būsi stāvoklī ar otru bērnu"

Rūgta pēcdzemdību pieredze bija arī Annai Āboliņai. Nu viņas bērnam ir divi gadi.

"Pēc tās pirmās nedēļas, kad man sāka palikt grūtāk, tad man nāca tāda sajūta, ka es… man nāca visu laiku raudiens, nu burtiski katru dienu – kā vakars klāt, tā man bija jāraud. Un bija arī, protams, reizes, kad es vienkārši iedevu zīdaini vīram un izgāju ārā pa durvīm, stāvēju pagalmā un raudāju, jo nevarēju saprast, kas ar mani notiek," atminas Āboliņa.

Nepārtraukta iekšēja trauksme – tā Anna raksturo pirmos mēnešus pēc dzemdībām. Varbūt tā bija pēcdzemdību depresija, bet varbūt nebija – to viņa nezina, jo palīdzību nemeklēja.

"Vai tad visām mammām tā nav? Līdz ar to kaut kā man šķita, ko tad man te vajag palīdzēt, gan jau, ka es tikšu galā," stāsta Anna.

Pašsajūta pavisam uzlabojās vien tad, kad bērnam palika gads. Palīdzēja sports, ar ko aktīvāk sāka nodarboties aptuveni deviņus mēnešus pēc dzemdībām. Tagad Anna ir pārliecināta, kā tā justies nevajadzēja, īpaši tāpēc, ka visi pārējie apstākļi bija labvēlīgi – atbalstošs vīrs un vesels bērns. Viņa atceras pēcdzemdību vizīti pie ginekologa.

"Man bija akūtais ķeizargrieziens, līdz ar to man pārbaudīja manu rētu, viss ok. – Kā tu tiec galā? – Labi tieku, ir ok, kaut kā dzīvojam. – Ā, nu tad skaidrs! Nākamreiz nāc, kad būsi ar otru bērnu, stāvoklī," atceras Āboliņa.

Arī ģimenes ārste, kura abiem ar dēlu ir kopīga, pārbaudīja tikai zīdaiņa veselību.

Pēcdzemdību depresija skar 10–15% sieviešu

Viena no māmiņām piemin Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihiatrijas un narkoloģijas katedras šovasar sākto pētījumu sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu. Latvijā tas līdz šim ir vērienīgākais pētījums, lai noteiktu pēcdzemdību depresijas izplatību un riska faktorus. Tajā piedalās sievietes, kuras ceturtajā līdz sestajā nedēļā pēc dzemdībām apmeklē ginekologu Dzemdību namā.

"Tajā brīdī šīs sievietes tiek uzrunātas, mūsu kolēģi ginekologi aizpilda skrīninga instrumentu, un tās sievietes, kurām parādās kaut mazākās depresijas vai trauksmes pazīmes, savukārt tiek uzrunātas, vai viņas piekrīt psihiatra intervijai," skaidro profesors, RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs Elmārs Rancāns.

Intervijas laikā psihiatrs novērtē, vai sievietei ir depresija, un noskaidro tās cēloņus. Vēlāk pētnieki apkopos pēcdzemdību depresijas riska faktorus un izstrādās depresijas novērtēšanas skalu – rīku, ar kura palīdzību sievietes veselības stāvokli varēs novērtēt jebkurš speciālists vai viņa pati.

"Un tad, ja sievietei ir noteikts punktu skaits, tad ir vajadzīga kaut kāda veida palīdzība, un tas ir ļoti būtiski, un tas līdz šim nav darīts," uzsver Rancāns.

Tāpat mēs beidzot uzzināsim, cik daudz sieviešu Latvijā slimo ar pēcdzemdību depresiju. Līdz šim, ņemot vērā starptautiskos pētījumus, uzskatīja, ka tie varētu būt 15–20%, bet tagad Rancāns pieļauj, ka skaits būs nedaudz zemāks, attiecīgi 10–15%.

SPKC dati liecina, ka pērn Latvijā bija 14 270 dzemdību. Tātad pēcdzemdību depresija varētu būt skārusi 1427 līdz pat 2140 sieviešu.

"Ko mēs redzam, – sievietes tajā laika periodā ir ļoti aizņemtas un ļoti centrētas uz bērnu, viņām maz laika padomāt par sevi. Ir pat sievietes, kurām mēs diagnosticējam vai reģistrējam pēcdzemdību depresiju vai izteiktu trauksmi, kuras ne vienmēr grib vērsties pēc palīdzības," skaidro Rancāns.

Sieviete pēc dzemdībām nosacīti atstāta likteņa varā

Cik sieviešu vēršas pēc palīdzības un cik gadījumos tiek diagnosticēta pēcdzemdību depresija – nav zināms.

"Sieviete zināmā mērā ir nosacīti atstāta likteņa varā, kā viņai paveiksies. Vai viņa pati būs pietiekami informēta, izglītota, vai ģimenes ārsts saprot par pēcdzemdību depresiju, pamana un rosina kaut ko darīt, vai ģimene vai radinieki, – kā gadīsies," skaidro profesors.

Psihiatrijas jomā sievietēm ar pēcdzemdību depresiju ir zaļais koridors, bet tikai tad, ja viņas atnāk. Pierakstās pašas vai nosūta ģimenes ārsts. Bet tie ir reti gadījumi. Pēcdzemdību depresiju konstatē psihiatrs, bet to var arī zinoši ginekologi un ģimenes ārsti – tā nav raķešu zinātne, piebilst Elmārs Rancāns.

"Mums Latvijā nav tā, ka palīdzība nav pieejama, bet tā ir sadalīta, nav sinhronizēta un nav ap sievieti centrēta," uzsver profesors.

Universitāte vēlas izstrādāt un ieviest ap sievieti centrētu palīdzību. Sākotnēji psihiatri izglītotu speciālistus, kas nodarbojas ar grūtniecības vadīšanu, un dotu viņiem nepieciešamos rīkus. Vēlāk, ja viņiem aprūpes procesā rastos jautājumi, tad konsultētu un, ja nepieciešams – arī iesaistītos.

"Psihiatrs novērtē un atkal vai nu ar rekomendācijām sūta atpakaļ uz šo tīklu, vai psihiatrs pārņem šīs sievietes aprūpi."

Taču tas nenotiks ne šogad, ne nākamgad. Vispirms šī pētījuma pēdējā posmā noskaidros iesaistīto sieviešu domas par izstrādāto modeli. Tad to testēs realitātē.

VM gatavo vecmāšu pilotprojektu

Veselības ministrijas (VM) atbilde uz Saeimā nonākušo iepriekš minēto "Manabalss" iniciatīvu ir vecmāšu pilotprojekts. Pusgada laikā pēc dzemdībām pie jaunās māmiņas vienā vai divās mājvizītēs dotos vecmāte. Viņa novērtētu apkārtējo vidi, mātes veselību, sniegtu atbalstu zīdīšanā un citos jautājumos.

"Tad, kad ir mājas vide, tad cilvēki uzvedas citādāk nekā tad, ja viņi atnāk uz iestādi, interviju vai aiziet pie ārsta. Līdz ar to var pamanīt, ka varbūt nebija vardarbība dzemdībās, bet bija vardarbība mājās, un mājas vidē var pamanīt pazīmes, ka ir bijusi pēcdzemdību depresija," skaidro Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.

Vecmāte, nevis dūla vai PEP mamma, tāpēc, ka no visām pieminētajām vienīgi vecmāte ir ārstniecības persona. Tas gan nerisinās problēmsituācijas saistībā ar sagatavošanos dzemdībām un vardarbību tajās. Tāpēc Veselības ministrija plāno esošā finansējuma ietvaros iekļaut vienu apmaksātu vecmātes vizīti grūtniecības laikā.

"Skumji atzīt, bet mums samazinās dzemdību skaits un esošā finansējuma ietvaros iespējams iekļaut vēl vienu šo vizīti," pauž Janka.

Sanita Janka gan baidās apsolīt, kad varētu notikt kādas reālas izmaiņas. Grūtniecības vizīti, iespējams, varētu ieviest nākamgad, savukārt pilotprojektam tuvākajā laikā organizēs iepirkumu.

Veselības ministrija savu ieceri jūnijā prezentēja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē. Jau tad kādreizējā veselības ministre un pašreizējā deputāte Ingrīda Circene ("Jaunā Vienotība") norādīja, ka pilotprojekts ir lieks, jo šobrīd uz vairākām ģimenes ārstu praksēm ir iespēja piesaistīt valsts apmaksātu vecmāti, kura arī varētu veikt skaidrojošo darbu grūtniecības laikā un uzraudzību pēcdzemdību periodā. 

Nacionālajā Veselības dienestā apstiprina, ka šāda kārtība pastāv. Pašlaik 20 iestādes un ģimenes ārsti nodrošina vecmāšu veiktu grūtniecības uzraudzību. Circene joprojām uzskata, ka pareizais virziens ir vecmātes piesaistīt ģimenes ārstu praksēm, nevis dzemdību vietai.

"Tas ir aplami, tāpēc ka tai vecmātei ir jābūt pēc dzīvesvietas, nevis pēc dzemdēšanas vietas, un es viņiem to visu izskaidroju, tāpēc ka mums dzemdību nodaļu ir ļoti maz, salīdzinot ar Latvijas teritorijas pārklājumu," pauž Circene.

Liene, kura dalījās ar savu pieredzi Rīgas Dzemdību namā, stāsta, ka vecmātes mājas vizītes viņai noteikti būtu palīdzējušas. Gluži tāpat kā PEP mammas.

"Es sapratu, ka es neesmu vienīgā tāda, ka neesmu kaut kāds īpašs gadījums. Tā ir vienkārši tāda sistemātiska prakse, ka tas vienkārši notiek un tas nav saistīts ar vienu ārstniecības iestādi," secina sieviete.