ĪSUMĀ:
- Evikas Siliņas valdībai aprit pirmās 100 dienas.
- Trīs lietas viņa solīja, tās arī izdarītas.
- Valdības vājā vieta – komunikācija ar sabiedrību un lēmumu skaidrošana.
- Politisku frāžu vietā jārunā par būtību.
- Valsts budžets – neskaitot PVN augļiem un dārzeņiem, bez būtiskas kritikas.
- "Jaunās Vienotības" ministri bijuši aktīvi, "Progresīvie" – maz pamanāmi.
- Evika Siliņa – no otrās lomas personas iekāpusi līdera tēlā.
- Ceļamaize – neaizmirst par saprotamu komunikāciju ar sabiedrību.
Trīs lietas solīja, trīs lietas izdarīja
Valdības apstiprināšanas brīdī opozīcijas prognozes par šīs koalīcijas darba spējām bija visai skarbas, izmantojot tādus apzīmējumus kā: "koalīcija ar šķībiem un ļenganiem pamatiem", "bezprincipu koalīcija", "maza deklarācija, mazi mērķi un valdība, aiz kuras stāv mazs cilvēks", ar to domājot Aivaru Lembergu.
Latvijas politikas pētnieces Leldes Metlas-Rozentāles sleja
"Vairāk nekā 15 gadus mana uzmanība ir pievērsta iekšpolitisko norišu analīzei Latvijā, pakāpeniski vairojot kompetenci un spēju sniegt neatkarīgus komentārus, skaidrot un vērtēt politiskos procesus. Ikdienā, strādājot ar studentiem, ik mirkli nākas pilnveidoties un sekot līdzi jaunākajiem politikas teorijas un prakses pavērsieniem."
Biogrāfijas pieturzīmes:
- Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docētāja kopš 2008.gada
- Vairāku bakalaura un maģistra studiju programmu vadītāja, šobrīd bakalaura studiju programmas ''Starptautiskās attiecības-Eiropas studijas'' direktore
- studiju virziena ''Socioloģija, politoloģija, antropoloģija'' vadītāja
- politikas pētniece, šobrīd darbojas projektā ''No vienaldzības līdz pārmaiņām klimata politikā: politiskā naratīva un sabiedrības uztveres mijiedarbības uzlabošana Latvijā''
- Galvenokārt interesējas par Latvijas valsts iekšpolitiskajām norisēm, partijām, vēlēšanām, politiskajiem lēmumiem un to sekām, politiķu solījumiem u.c.
Tika prognozēts, ka koalīcijas partneri ātri vien sastrīdēsies, jo katram esot pārāk atšķirīgas ideoloģijas un elektorāta intereses. Tika jau iezīmēti paredzamie lūzuma punkti – brīdis, kad būs jāveic korekcijas partnerattiecību regulējumā (partnerības institūta ieviešana), brīdis, kad būs jāratificē Stambulas konvencija, un brīdis, kad būs jāveido un jāapstiprina 2024. gada budžets.
Partnerattiecību institūta ieviešanas likumus pieņēma 9. novembrī, Stambulas konvenciju ratificēja 30. novembrī, budžetu pieņēma 9. decembrī.
Atskatoties uz Siliņas vēl kā premjera amata kandidātes 15. septembrī teikto, ka valdība uzreiz risinās sāpīgākos jautājumus – elektrības un kredītu maksājumu pieaugumu, apņemas ratificēt Stambulas konvenciju un pieņemt kopdzīves regulējumu –, redzams, ka 100 dienās tas nenoliedzami ir paveikts.
Siliņas valdībai visus kritiskos punktus ir izdevies pārdzīvot bez ārēji novērojamas spriedzes koalīcijas partneru starpā, un pretinieku pareģojumi par valdības ātro sabrukumu ir izrādījušies kļūdaini.
Komunikācijas kļūdas un citi mīti
Tomēr šīs 100 dienas pilnīgi noteikti nevar nosaukt par vieglām, tās ir bijušas dažādu iekšēju un ārēju izaicinājumu un satricinājumu pilnas.
Visplašāko rezonansi ieguva Krišjāņa Kariņa privāto lidmašīnu skandāls, kas gan attiecās uz laiku, kad viņš vēl bija Ministru prezidents, tomēr diskusiju krustugunīs nonāca tikai tagad, esot Siliņas valdības ārlietu ministra postenī. Un šoreiz neturpināsim diskusiju – vajadzēja vai nevajadzēja lidot, bet gan runāsim par komunikāciju ar sabiedrību un spēju saprotami, izvērsti, argumentēti un iespējami ātri visu skaidrot.
Protams, vienmēr būs daļa cilvēku, kuri neklausīsies nevienā skaidrojumā un turēsies pie savas pārliecības, bet daudz lielāka daļa ir to, kuri vēlas saprast, bet, lai to darītu, ir nepieciešama informācija, nevis ļoti strupas atbildes no augstāko ierēdņu un sākotnēji arī politiķu puses.
Tikai tad, ja ir pietiekams informācijas apjoms, cilvēki paši var nonākt pie secinājuma – ir vai nav pamats premjeram izmantot privātos avioreisus, ir vai nav pamats pieprasīt Kariņa demisiju, citādi mēs kļūstam par pateicīgu augsni politisko konkurentu radītajai realitātes vīzijai.
Šī varētu būt laba mācība, ko paņemt no šīm 100 dienām, – ne tikai darīt, bet arī skaidrot gan to, kas jau paveikts, gan to, kas vēl tiks darīts, jo informācijas trūkums veicina mītus, puspatiesības un melus.
Viens no mītiem apvītākajiem Siliņas veidotās koalīcijas izaicinājumiem bija Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvencija. Gandrīz visi par to ir dzirdējuši, bet, iespējams, daudz mazāk to ir lasījuši un patiešām zina, kas šajā konvencijā rakstīts.
Tieši tāpēc ir tik viegli uzburt baisu stāstu virkni par to, kas ar mums notiks pēc konvencijas ratifikācijas. Lūk, dažas spilgtākās vīzijas: "Balso par Stambulas konvenciju, un varēsi dzīvot izvirtībā!" (opozīcijas deputāts Ainārs Šlesers, "Latvija pirmajā vietā"), "Mums nav jāaizstāv tās plikās sievietes dušā, bet jāaizstāv abas puses, jāaizstāv vīrietis kleitās!"(opozīcijas deputāts Česlavs Batņa, "Apvienotais saraksts"), "Es negribu, lai pie baseina parādās pusmūža kungs, kas jūtas kā 12 gadus veca meitene" (opozīcijas deputāts Jānis Vitenbergs, Nacionālā apvienība).
Faktiskais Stambulas konvencijas mērķis ir aizsargāt sievietes no jebkādas vardarbības – novērst to, sodīt varmākas un veicināt sieviešu un vīriešu faktisku līdztiesību, bet bija nepieciešami septiņi gadi un vēl piecas stundas kaismīgās debatēs starp esošo koalīciju un opozicionāriem, lai beidzot šo starptautiski pieņemto dokumentu akceptētu arī Latvijas likumdevējs.
Bet vai šobrīd ir pielikts punkts mītu radīšanai ap šo dokumentu? Domāju, ka ne. Gan jau vēl, tuvojoties 2024. gada Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, par to dzirdēsim, un gan jau kāds deputāta amata kandidāts atkal solīs, tieši esot EP, cīnīties pret Stambulas konvencijas "ļauno ietekmi".
Tāpēc atkal ir jāatgriežas pie vārda komunikācija – tikai regulāri atkārtojot, skaidrojot un atgādinot faktiskos konvencijas mērķus, iespējams stāties pretī šai viltus realitātei.
Frāžu vietā jārunā par būtību
Nākamais, ne mazāk spilgtais koalīcijas 100 dienu izaicinājums bija tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres ("Jaunā Vienotība") virzītā likumprojektu pakotne, ar kuru Latvijā no 2024. gada vidus paredzēts ieviest jaunu tiesību institūtu – partnerību, kas būs veids, kā savas attiecības legalizēt un juridiski sakārtot pāriem, kuri nevēlas vai juridisku iemeslu dēļ nevar reģistrēt savas attiecības kā laulību.
Jā, protams, šis regulējums vistiešākā veidā attiecas arī uz viendzimuma pāriem, kuru laulāšanās Latvijā nav atļauta. Pat nerunājot par vispārcilvēcisku attieksmi un empātiju, arī Satversme paredz (un Satversmes tiesa savā lēmumā bija uzlikusi par pienākumu to sakārtot), ka valstij ir jānodrošina tuvu, personisku attiecību juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība, nekonkretizējot attiecībās iesaistīto personu dzimumu.
Tomēr tas netraucēja atkal izvērsties kaismīgām Saeimas deputātu debatēm, nosaucot šo lēmumu par "vienu no melnākajām dienām Latvijas vēsturē" (opozīcijas deputāte Linda Liepiņa, "Latvija pirmajā vietā"), "laulības surogāta veidošanu" (opozīcijas deputāts Jānis Dombrava, Nacionālā apvienība), kā arī paužot pārliecību, ka šis jautājums ir jāizlemj tautas nobalsošanā. Šī opozīcijas ideja daļēji ir realizējusies, šobrīd likumprojekta izsludināšana ir apturēta un no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim notiek parakstu vākšana, lai noskaidrotu iedzīvotāju atbalstu referenduma organizēšanai.
Šai gadījumā būtu lietderīgi aicināt cilvēkus aizdomāties par to, cik ētiski ir vienai sabiedrības daļai lemt par citas sabiedrības daļas tiesībām. Vai mēs drīkstam veidot sabiedrību, kurā "pareizajām ģimenēm/pareizajām partnerattiecībām" ir viens tiesību apjoms, bet tiem, kuri nekvalificējas kā "pareizie" – tiem tiesības nepienākas vai ir būtiski mazākas? Un vai tiešām kāds no mums domā, ka, ja mēs viendzimuma pāriem ierobežosim juridiskās tiesības, piemēram, vienam otru apmeklēt slimnīcā, tad viņi pārskatīs savu attiecību modeli un izvēlēsies citu (pretējā dzimuma) partneri? Tieši tik absurdi izklausās šīs likumprojektu pakotnes oponentu argumenti.
Un atkal stāsts par komunikāciju ar sabiedrību –
ja nevēlamies, lai sabiedrība seko mītiem, tad runājam nevis politiski korektās frāzēs par Satversmes tiesas lēmumiem un referendumu kā ikvienas demokrātiskas sistēmas elementu, bet gan pēc būtības –
par to, ka mēs visi esam cilvēki un mums visiem ir tiesības dzīvot juridiski sakārtotu dzīvi, nevis atrasties kaut kur "krēslas zonā".
Budžets bez būtiskas kritikas
Noslēdzot opozīcijas pareģoto koalīcijas klupšanas akmeņu apskatu, jāparaugās uz 2024. gada budžetu. Divas darba dienas un sestdienas rīts – kopā 27 stundas bija nepieciešamas, lai Saeima pieņemtu valsts budžetu, kurā kā prioritārie attīstības virzieni noteikti drošība, veselība un izglītība.
Budžeta sagatavošanas procesā redzamākās diskusijas izvērtās par pievienotās vērtības nodokli (PVN) augļiem un dārzeņiem – vai to saglabāt iepriekš samazinātajā 5% apmērā, kā to vēlējās nozare, vai tomēr paaugstināt. Šis jautājums nenoliedzami ir īpaši jūtīgs vienam no koalīcijas partneriem – Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS), jo tas skar šīs partijas vēlētāju intereses. Situāciju saasināja arī nozares nevalstisko organizāciju izteiktais demisijas pieprasījums finanšu ministram Arvilam Ašeradenam ("Jaunā Vienotība"), pārmetot nesarunāšanos ar nozari par nodokļu likmju izmaiņām.
Situāciju no tālākas eskalācijas pasargāja zemkopības ministra Armanda Krauzes (ZZS) spēja veidot dialogu ar nozari un vienoties par 12% PVN likmi, kas ir vairāk nekā iepriekš un tomēr mazāk nekā citiem pārtikas produktiem (standarta PVN likme ir 21%). Iztrūkstošie līdzekļi tika kompensēti no akcīzes nodokļa palielinājuma alkoholam un cigaretēm, kas noteikti ir lietderīgs risinājums, ņemot vērā alkohola patēriņa augstos rādītājus Latvijas sabiedrībā.
Kopumā budžeta izveides un naudas sadales principi bija skaidri. Vienmēr kāda nozare, kas nav iekļauta prioritātēs, jūtas mazāk sadzirdēta, taču būtisku kritiku nedz no ekspertiem, nedz nozarēm budžets nav saņēmis, kas ir arī finanšu ministra darbs novērtējums.
Tomēr, arī diskutējot par budžetu, līdzīgi kā iepriekš aprakstīto tiesisko regulējumu pieņemšanas laikā, neizpalika spilgti situācijas dramatizējumi, piemēram, opozīcijas deputātu Edgara Tavara un Andra Kulberga (abi – "Apvienotais saraksts") aizstāvības runa mitrajām salvetēm, kas radīja sajūtu, ka tā ir viena no centrālajām mūsu valsts problēmām.
Tā kā mitrās salvetes ir viens no vidi būtiski piesārņojošiem elementiem, tad, lai regulētu patēriņu, tām no 2025. gada tiks piemērots dabas resursu nodoklis. Tas gan būs jāmaksā tikai gadījumos, ja ražotājs un tirgotājs, kas ieved šādas preces Latvijā, nepiedalās ražotāja paplašinātās atbildības sistēmā (prasība par sistēmas izveidošanu un piemērošanu attiecas uz visām Eiropas Savienības dalībvalstīm). Tātad faktiski šis nodoklis patērētājam būs jāmaksā tikai tad, ja ražotājs vai pārdevējs nestrādā videi draudzīgi un neievēro visām ES dalībvalstīm saistošās prasības.
Un te atkal stāsts par komunikācijas un informācijas lomu: kurš stāsts nonāk līdz cilvēkiem – vai stāsts par "šausmu pilno dzīvi bez mitrajām salvetēm" vai faktisko realitāti, ka salvetes būs, tikai ražotājam jāstrādā atbildīgi un jādomā ne tikai par peļņu, bet arī vides saglabāšanu?
Aktīvie "Jaunās Vienotības", maz pamanāmie "Progresīvo" ministri
Bet tagad nedaudz par atsevišķu ministru darbu: kuri bija pamanāmāki, kuri – nemanāmākie valdības pirmajās 100 dienās?
Sāksim ar "Jauno Vienotību" – šeit ikvienam ministram ir bijis gana daudz izaicinājumu, ar kuriem saskarties aplūkotajā laika sprīdī. Bez jau pieminētajiem – ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa, finanšu ministra Arvila Ašeradena un tieslietu ministres Ineses Lībiņas-Egneres – ar skolotāju algām un skolu tīkla jautājumiem aktīvi turpina strādāt izglītības ministre Anda Čakša, ar ģimenes ārstu prakšu finansējumu, kā arī ar slimnīcu saimnieciskas pārvaldības izaicinājumiem cīnījies veselības ministrs Hosams Abu Meri. Savukārt iekšlietu ministras Rihardam Kozlovskim nācies skaidrot finansējuma nepietiekamo apjomu iekšlietu sistēmas darbiniekiem, bet vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrei Ingai Bērziņai redzamākais izaicinājums bija samilzušo problēmu risināšana Rēzeknes pilsētas domē.
Kopumā 100 dienu periods ir vērtējams kā sasprings, bet ministri savā rīcībā ir bijuši gana aktīvi, pamanāmi, iesaistījušies problēmu risināšanā un centušies to arī skaidrot.
Bet kā klājies partijas "Progresīvie" ministriem? Publiskajā telpā ministru veikums ir mazāk pamanāms.
Kultūras ministre Agnese Logina, sākot darbu, saņēma kritiski skeptisku vērtējumu no nozares, ko veicināja ministres uzkrītošais pozicionējums savas partijas ideoloģisko vērtību virzienā. Tas radīja bažas par spēju plašāk paskatīties uz nozari un patiesi izprast tās prioritātes. Ministres aktivitātēs šai periodā bijis redzams politiskās pieredzes trūkums, kas liedza pārliecinoši sevi pozicionēt.
Līdzīgi maz pamanāma ir arī satiksmes ministra Kaspara Briškena darbība, kas iezīmējās, tikai komentējot "Rail Baltic" izbūves sarežģījumus un jauno pasažieru vilcienu nodošanu ekspluatācijā.
Tāpat, analizējot mediju publikācijas par aizsardzības ministra Andra Sprūda veikumu, dominē tikai pāris tēmas – munīcijas ražošana Latvijā, raķešu sistēmu iegāde no ASV un pieredzējušā valsts sekretāra Jāņa Garisona aiziešana no amata.
Iespējams, šīs partijas ministri savas ikdienas aktivitātes vai sasniegtos rezultātus primāri komunicē sociālajos medijos, tomēr, ņemot vērā šo mediju salīdzinoši ierobežoto auditoriju, būtu lietderīgi izvērst aktīvāku komunikāciju arī caur tradicionālajiem medijiem, tādējādi sasniedzot plašāku sabiedrības loku.
Visbeidzot, palūkosimies uz Zaļo un Zemnieku savienības ministru veikumu.
Jau pieminēta zemkopības ministra Krauzes atzīstami vērtējamā spēja risināt domstarpības nozarē budžeta veidošanas laikā. Ekonomikas ministrs Viktors Valainis panācis progresu pārkreditācijas procesa atvieglošanā hipotekāro kredītu ņēmējiem (iespēja klientam pārcelt savus kredītus no vienas bankas uz citu), saskaņojot to valdībā un nu gaidot Saeimas akceptu.
Aktīvi strādājis arī klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis – kā svarīgākos darbus var minēt elektroenerģijas cenu pieauguma kompensācijas mehānismu izstrādi un vienošanos par elektroenerģijas drošuma stiprināšanu (pieslēgšanos Eiropas tīklam). Savukārt labklājības ministrs Uldis Augulis sola, ka 2024. gadā redzēsim ministrijas pašreizējā darba rezultātus – piedāvājumu par pensiju indeksāciju un valsts pabalstu palielināšanu.
No otrās personas lomas iekāpt līdera tēlā
Noslēgumā ir jāpiemin arī šīs valdības un koalīcijas vadītāja – premjere Evika Siliņa, kura 100 dienu laikā no iepriekš ierastās otrās personas lomas ir pārliecinoši iekāpusi līdera tēlā, vienlaikus nezaudējot vērtīgu īpašību – cilvēcību un spēju atzīt, ka ne visās situācijās var zināt pareizo atbildi.
Kopumā šo koalīciju un tās pirmās 100 dienas raksturo vārdi stingra kārtība, mērķtiecīga rīcība un strīdīgo jautājumu risināšana koalīcijas iekšienē, neiznesot tos publiskajā telpā.
Ja atceramies iepriekšējo koalīciju, kuras vadmotīvs bija nemitīga savstarpēja ķīvēšanās un nespēja strādāt komandā, tad šobrīd vismaz ārēji ir citādāk, daudz mierīgāk un līdzsvarotāk.
Pirmās 100 valdības un koalīcijas pastāvēšanas dienas nav pietiekami ilgs laiks, lai gaidītu kādas straujas pozitīvas pārmaiņas valsts ekonomiskajā situācijā (uz ko mums ir tiesības cerēt nākotnē), tomēr sākums liecina par spēju racionāli strādāt un pieņemt lēmumus.
Protams, var jautāt, kāda ir šīs saliedētības motivācija – kāpēc, piemēram, ZZS ir gatava piekrist lēmumiem, kurus iepriekš, esot opozīcijā, neatbalstīja? Acīmredzot iespēja no opozicionāra pozīcijām atgriezties koalīcijā, gan ZZS, gan arī viņu vēlētājiem (kā liecina reitingi), ir svarīgāka par citiem faktoriem.
Šo pašu secinājumu var attiecināt arī uz partiju "Progresīvie", kuras politiķu retorika attiecībā uz koalīcijas partneriem ir krietni maigāka nekā tā bija, atrodoties opozīcijā.
Bet kā ceļamaize nākamajām 100 dienām, lai kalpo atgādinājums neaizmirst par saprotamu komunikāciju ar sabiedrību – ja sabiedrība neredz un nesaprot, ko ministrs, ministrija, valdība vai koalīcija dara, tad kritiķiem un oponentiem darboties kļūst daudz vieglāk.
Un visbeidzot, uz jautājumu, vai šādas koalīcijas izveide attaisnojās, šobrīd ir pamatots iemesls teikt – jā.
