Vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju 1949. gadā 25. martā sākās moku pilnais ceļš izsūtījumā. Necilvēcīgos apstākļos aptuveni 12 000 cilvēku mira. Un arī tiem, kuriem izdevās atgriezties Latvijā, nācās no jauna veidot izsūtījumā salauzto dzīvi. Taču neviens no viņiem nav aizmirsts, un šodien gan Doma baznīcā, Rīgā, gan daudzviet citur Latvijā, – katra vārds tika pieminēts.
Lai nosauktu viņus visus – pagāja stundas un nomainījās simtiem runātāju. Rīgā sarakstu sāka lasīt Valsts prezidents Egils Levits, pirms tam uzsverot, ka tas bija noziedzīgs uzbrukums latviešu zemniecībai un tā mērķis bija iedragāt latvisko identitāti un vājināt pretošanos padomju varai. Deportēto vārdus turpināja saukt citas amatpersonas. Viņos klausījās vairāki izsūtītie, kuri vēlāk ar ziediem un egļu zariem rokās pulcējās pie Brīvības pieminekļa.
"Es esmu tur dzimis, un mana mamma bija izvesta. Viņa skaitījās kulaks. Viņai bija zemes tik daudz, ka bija ieskaitīta kulakos."
"Visu, visu atceros. Līdz pēdējam. Māti izveda pa priekšu. Pēc tam otrā dienā mūs ar māsu savāca."
"Epizodes atceros, bet kā jau bērns, pats process man nelikās tāds sevišķs. Bet to gan es varu teikt – Sibīrijā garu uzturēja Ulmanis. Divi latvieši bija – tikai par Ulmani, Ulmani, Ulmani."
"[Izsūtīja] tēta un mammītes visus studiju draugus, darba kolēģus, kaimiņus, vectēvus, vecmāmiņas. Nē, tas viss bija ar varu."
Starp nosauktajiem vārdiem – arī Jānis Teteris, kuram izsūtīšanas brīdī bija tikai trīs gadiņi. No septiņu cilvēku ģimenes Latvijā atgriezās tikai četri.
"To pašu braukšanu uz savāktuvi arī es atceros. Bija saulaina diena, visi klusē, tāds ragavu ceļš bija. Protams, vecākajai māsai bija visgrūtāk. Viņa kā pusaudze visu saprata.
Tur mēs pazaudējām... nomira māte 1951.gadā, un viņas māte, mana vecāmāte – 1953. gada janvārī. Nesagaidīja Staļina nāvi," stāstīja Jānis Teteris.
Atmiņas ir sāpīgas, bet aizmirst to nedrīkst. Gan aiz cieņas pret padomju totalitārisma upuriem, gan tādēļ, lai nepieļautu, ka šādi notikumi atkārtojas, savā uzrunā uzsvēra Valsts prezidents.
"Mums ir pienākums visur un vienmēr bez izvairīšanās saukt vārdā krievu agresīvo imperiālismu, Krievijas noziegumus. Atklāt pasaulei Krievijas patieso seju.
Mēs gribam panākt, lai Krievija tiktu sodīta par izdarītajiem noziegumiem. Katras atsevišķas ģimenes pārdzīvojumi un zaudējumi ir savijušies lielā nacionālā traģēdijā, kas kļuvusi par mūsu vēstures daļu," sacīja Valsts prezidents.
Godinot deportāciju upurus, sestdien Vecrīgā notika arī Politiski represēto apvienības rīkots gājiens no Brīvības pieminekļa uz Strēlnieku laukumu, kur pie Padomju komunistiskā režīma upuru piemiņas memoriāla notika svinīgā atceres ceremonija ar ziedu nolikšanu. Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Ivars Kaļķis norādīja, ka Ukrainas kara dēļ vecās rētas ir uzplēstas no jauna.
"No okupētajām ukraiņu teritorijām uz Krieviju atkal tiek deportēti tūkstošiem ukraiņu bērnu un arī civiliedzīvotāju. Mums, represētajiem, nav pieņemama daļa sabiedrības neizpratne un atbalsts Kremļa noziegumiem Ukrainā. Nevaram gaidīt tikai uz citu palīdzību, bet arī pašiem jābūt gataviem aizstāvēt savu dzimteni," teica Kaļķis.
Bet pēcpusdienā politiski represētie pulcējās uz pieņemšanu pie prezidenta Rīgas pilī ar Dailes teātra aktiera Arta Robežnieka muzikālu priekšnesumu.
Deportāciju piemiņas pasākumi sestdien notika arī citviet Latvijā.
