Vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju 1949. gadā 25. martā sākās moku pilnais ceļš izsūtījumā. Necilvēcīgos apstākļos aptuveni 12 000 cilvēku mira. Un arī tiem, kuriem izdevās atgriezties Latvijā, nācās no jauna veidot izsūtījumā salauzto dzīvi.
Nedrīkst pieļaut, ka vēsture atkārtojas, uzrunā uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: "Šodien mēs ļoti skaidri sakām pasaulei, ka ar ļaunumu nevar vienoties, pret ļaunumu ir jācīnās.
Tas ir tas, kāpēc mēs sakām skaļi, ka turpināsim atbalstīt Ukrainu līdz pilnīgai uzvarai pār nebrīvi."
Rīgā pulcējas simtiem cilvēku
Rīgā, Strēlnieku laukumā, pie Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla pirmdien pulcējās vairāki simti cilvēku, lai pieminētu un godinātu 1949. gada komunistiskā genocīda represiju upurus. Pasākuma dalībniekus uzrunāja arī augstākās valsts amatpersonas, un pēc ceremonijas represētie devās gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim, lai tur noliktu ziedus.
Atceroties Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu uz Sibīriju, pirmdienas vakarā Rīgā vēl izskanēs piemiņas koncerti Mazajā ģildē, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā un Rīgas Domā.
Daļa represēto pirms 75 gadiem lopu vagonos deportēti uz Padomju Savienības reģioniem, tolaik būdami vēl bērni, bet notikumi stingri iespiedušies atmiņā.
Rīgā uzrunātie represētie sacīja:
"25. martā, tiklīdz es pamostos un zinu, kas tā par dienu, tad man sāk birt asaras, negribot, bet viņas sāk birt. Pagājuši 75 gadi, un it kā vajadzētu izlīdzināties tām jūtām, bet tas nepāriet. Aizmirst to nedrīkst nekad."
"Mani izsūtīja no Lubānas Madonas pusē. Man bija 7 gadi… septiņos no rīta mūs paņēma no mājas, bet mamma un brālis palika skolā."
"Mani izveda uz Sibīriju 1941. gadā, bet 1949. gadā manā klātbūtnē izveda tēva māsu ar ģimeni, pie kuras es dzīvoju, jo manu tēvu jau 1941. gadā nošāva un māte nomira no bada Sibīrijā, arī brālis nomira un es paliku viena."
"Es esmu no Talsu apriņķa, mēs bijām ģimenē septiņi, un visus mūs paņēma. Man tolaik bija tikai trīs gadi. Atmiņā ir palikuši vagoni, tie bija briesmīgi."
"Es redzēju, kā ved. Mēs, bērni, nobijušies sēdējām istabā. No ciema salasītie gāja garām mūsu mājām. Mēs ieslēdzāmies."
Šķirotava un tās apkārtne Rīgā ir viena no tām dzelzceļa stacijām, kuru savām acīm kā pēdējo dzimtenes ainu skatīja izmisušie, nāvei vai ciešanu dzīvei nolemtie ļaudis. Te ik gadu pulcējas ļaudis, lai pieminētu šos traģiskos notikumus.
Politiski represētā Gita Baumane sacīja: "Manam brālītim bija tikai 8 mēneši, viņš bija slims ar plaušu karsoni, bet izdzīvoja. Es piedzimu tur. Es tagad esmu viena palikusi, žēl, ka neko neatceros."
Katru gadu piemiņas pasākumos piedalās Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolas audzēkņi. Skolas direktore Alla Štolcere uzsvēta, ka vēsturi nedrīkst aizmirst un bez tās nav nākotnes.
Represētie 75 gadu senajiem notikumiem velk paralēles arī ar mūsdienām
Latvijas politiski represēto apvienība lēš, ka vēl ir ap 8000 represēto no 42 000 iedzīvotāju, kurus izsūtīja 1949. gadā.
Piemiņas pasākumā Rīgā sastaptie represētie vēl norādīja, ka diemžēl pēdējos gados šiem vēsturiskajiem notikumiem jāvelk paralēles arī mūsdienām saistībā ar Krievijas karu Ukrainā.
Gunta un Tālivaldis tika deportēti 1949. gadā, viņi atzina, ka patlaban īpaši līdzpārdzīvo tiem ukraiņu bērniem, kurus deportē uz Krieviju.
Gunta sacīja: "Es esmu represēta no Limbažu puses, un izveda mani uz Tomskas pusi. No turienes atgriezos 1959. gadā, bet jādomā, lai tas neatkārtotos un tas viss būtu tikai aizmugurē. Ir jābūt vienotiem un jādomā vairāk ne tikai par savu labklājību, bet arī par cilvēkiem, kuri šobrīd cieš tik daudz, ka, nedod Dievs, vēl kādam to piedzīvot."
Savukārt Tālivaldis pauda: "Drausmīgs režīms, un vēl, ka tagad tas mēģina atgriezties, jo nāk prātā tie Ukrainas notikumi, ka tas nav iznīcis un joprojām pastāv. Sāpīgi, ka tie bērni tiek izvesti uz Krieviju un tagad viņus pāraudzina krievu garā… mēs jau arī bijām pāraudzināti krievu garā."
"Nekad neaizmirst" aicina arī Liepājā un Daugavpilī
Arī Liepājas politiski represēto kluba vadītājs Ilgvars Šēns atceras pārdzīvotās šausmas, kad tika izsūtīts kā mazs puika vien piecu gadu vecumā, un trimdā pavadīja astoņus gadus. Viņš uzskata, ka 1949. gada 25. marta notikumus nekad nedrīkst aizmirst, un atminas, ka atsākt dzīvi Latvijā bijis grūti.
"Ar latviešu valodu problēmas, ar visu ko. Pārbraucu mājās 14 gados. Bija jāsāk mācīties rakstīt un lasīt. Tā dzīvīte jau tomēr ir sapostīta. Izpostīta dzīvīte. Kad atgriežas mājās ģimene ar diviem koferiem... Sākt dzīvi tajos gados, nu, saprotiet, neviens mēs te nebijām gaidīti, nevienam te nebijām vajadzīgi. Bija jāsāk domāt, kā izdzīvot," atminējās Šēns.
Liepājā šobrīd dzīvo ap 300 represēto. Lai saglabātu izsūtījuma laika stāstus un liecības arī nākamajām paaudzēm, Liepājas okupācijas muzejā šobrīd top jauna ekspozīcija par Padomju Savienības laikā piedzīvotajām deportācijām.
Liepājas okupācijas muzeja vadītāja novērojusi, ka daļai jauniešu mūsdienās nav pietiekamas izpratnes par Latvijas valstij nozīmīgām atceres dienām.
Liepājas okupācijas muzeja vadītāja Sandra Šēniņa sacīja: "Kā to vēsturi māca. Es domāju, ka jebkurš klases audzinātājs taču var bērniem pateikt: tagad nāk tāds un tāds datums, tajā laikā notika tas un tas. Vispār bērni nezina. Pat interesantākais, ka viņi pat nezina, kas notika 4. maijā, kāpēc mēs svinam 4. maiju. Es domāju, ka te kaut kas nav kārtībā ar patriotisko audzināšanu. Bērniem ir jāstāsta, bērni grib zināt, bet kas viņiem stāstīs?"
Represēto klubā Liepājā šobrīd ir 90 biedru, bet ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk, paņemot līdzi mūžībā savus skaudros stāstus par pieredzēto.
Atceres pasākums par godu 1949. gada deportāciju upuriem pirmdien notika arī Daugavpilī.
Represētā: Mūs neuzskatīja par cilvēkiem
"Mūs neuzskatīja par cilvēkiem" – tā ar sāpēm 1949. gada 25. marta deportāciju joprojām skaudri atceras Dzidra Ziemele, kuru no Liepājas izsūtīja, kad viņa tikko bija sākusi mācības 1. klasē.
Ziemeles ģimene sākumā nav bijusi izsūtāmo sarakstā, bet izvēlēta kādas citas vietā, kura iedevusi kukuli. Trimdā Omskas apgabalā Ziemele pavadīja septiņus gadus, bet 13 gadu vecumā ar māti tomēr spēja atgriezties Latvijā.
Sieviete stāstīja: "Man jau papītis [tēvs] palika Sibīrijā stepē, mammīte vismaz savā zemē Jelgavā, kā saka, atdusas. Bet papītis neizturēja, un guļ stepē viņa kauliņi. Šausmīgi tur auksts un bads. Drausmīgi bija, kad to atceros, pilnīgi nelabi metas. Galvenais, ka būtu kādā pasažieru vilcienā, bet lopu vagonos, tur, kur lopiņi kakājuši, viss... Tādos mūs veda. Mūs jau neuzskatīja par cilvēkiem. Šausmīgi sāpīgas atmiņas tās ir."
Deportācijas piemin arī Rendā
Ceļu krustojumā pie Rendas ne viena vien garāmbraucēja skatu piesaista milzīgi monolīti laukakmeņi, tie savirknēti viens aiz otra un veido trīsstūri. Tā ir vietējā rendenieka Jāņa Strāķa ilgus gadus izlolotā ideja – veidot piemiņas vietu dažādos laikos represētajiem, izvestajiem un tiem, kas cīnījušies par Latviju. Šai reizē te sanākuši ļaudis, kuru likteņos 1949. gada 25. marta deportācija atstājusi neizdzēšamas pēdas.
Ilmāram Rībenam tā bija vecātēva brāļa ģimene.
"Viņi daļa atgriezās un daļa neatgriezās, un līdz ar to arī mājas aizgāja postā. Tur ir tagad tikai pamati palikuši.
Saimniecība aizgāja postā tā izsūtījuma dēļ," stāstīja Ilmārs Rībens.
Sibīrijas skarbos ceļus izstaigājusi arī Oskara Kugelana mamma un viņas vecāki.
"Ja Latvijas laikos bija izaugsme, tad rēķini, pēc tam nāca okupācija, kā teikt, tavas zemes, tavi meži, tavi lauki un citās vietās pat tavu māju atņēma un izlaupīja, un visu izzaga, un tu nebiji vairāk saimnieks, tātad rēķini, tas ir cik gadus – izaugsme nekāda," sacīja rendenieks Oskars Kugelans.
Arī piemiņas izveidotājs Jānis Strāķis atzīst, ka rados ne viens vien skarbi cietis no izsūtīšanas. Ne tikai deportācijas, bet arī nacionālos partizānus, leģionārus un citus cīnītājus par Latviju aizmirst nedrīkst, tāpēc šī vieta ir viņa dāvinājums dzimtajam pagastam un Latvijai.
"Viņos ir iekšā pamatīga sāpe no tiem laikiem. Viņi ir visi izgājuši cauri tai sāpei. Viņi ir no pēdējo kauju vietām no Kurzemes, no Lestenes apkārtnes, no Nīgrandes apkārtnes," stāstīja Jānis Strāķis.
Jāņa stāsts ikvienam, kas interesējas par šo vietu, ejot no akmens uz akmeni, iziet cauri visiem sarežģītajiem vēstures līkločiem. Un runā arī akmeņi – ar savu veidolu un nokrāsām.
"Acis, mute, deguns un asinis, sasista galva, mocekļa seja, asinis nāk laukā, var teikt. Kā viņš skatās, it kā lūgdams, nāciet man palīgā, palīdziet man! Visiem cilvēkiem veltīta, tiem tūkstošiem, ko nobendēja badā, nometnēs, smagā, drausmīgā darbā," uzsvēra Jānis Strāķis.
Piemiņas vieta joprojām tiek pilnveidota. Jaunākās ir dzejas rindas no kāda karavīra, uzrakstītas Gulaga nometnē: "Mums nepiedos ne mirušie, ne dzīvie, ja svētā uguns tā, ko kūra senči brīvie, par dzimteni, par tautu mūsos liesmot rims."
