Pie Priekuļu pētniecības centra stenda jau pirms noteiktā tirgošanas sākuma izveidojusies rinda, un pat pašiem priekuliešiem ir pārsteigums, cik ātri kartupeļi tiek izpirkti. Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra pētniece Ilze Dimante lielo interesi skaidroja pavisam vienkārši:
"Cilvēki ir noilgojušies pēc tādas latviešu kartupeļu garšas, acīmredzot mēs neesam pietiekoši popularizējuši sevi, jo ir valdījis uzskats, ka latviešu šķirņu Latvijā vairs nav."
Latvijā radītās kartupeļu šķirnes vispirms ir vērtīgas ar to, ka tās ir selekcionētas konkrētai vietai un konkrētiem augšanas apstākļiem.
"Būtisks faktors – mēs savu selekciju veicam zemu ieguldījumu apstākļos, tas nozīmē – pie zema mēslojuma un ļoti maz lietojot augu aizsardzības līdzekļus, tātad šīs šķirnes jau ir pielāgojušās apstākļiem, kas neprasa lielas mēslojuma devas, ļoti lielas smidzināšanas," pastāstīja Dimanta, norādot, ka vietējo kartupeļu šķirņu vērtība ir vēl kādā ziņā:
"Tā kā mums ir vietējā selekcija, mēs varam veikt sākotnējo sēklaudzēšanu, un tas nozīmē, ka pie jebkādām krīzēm vai globāliem satricinājumiem sēklu mēs varam izaudzēt šeit. Ja ir ārzemju šķirne, tad tajā valstī –
Nīderlandē vai Vācijā – ja būs kādas grūtības vai sarežģījumi, viņi izvēlēsies savu sēklu paturēt pie sevis, bet tas, ka mums ir vietējie, tas garantē, ka kartupeļu sēkla būs."
To, ka ir svarīgi atgādināt par Latvijā izveidotajām kartupeļu šķirnēm, uzsvēra arī zemnieku saimniecības "Zutiņi" saimniece Rūta Beirote. Šajā saimniecībā cenšas saglabāt arī senās šķirnes, kurām bieži vien pat konkrēta nosaukuma nav.
"Bet ir doti mīļvārdiņi – kā tie ar zilajiem dupšiem, vai tie ar actiņām, vai tie, kas ir melni, kā grāpja dibeni, grāpīši. Ir cilvēki, kas ir dažas no šādām šķirnēm uzticējuši mums, un tas ir svēts pienākums tālāk jau viņas uzturēt, mēģināt audzēt un arī ar viņām dalīties tālāk, jo senās šķirnes, kuras vairs pat nav šķirnes, viņas ir ļoti liela vērtība. Tās ir pieradušas pie mūsu zemes, mūsu apstākļiem, un tādos gadījumos, kad kādas citas svešzemnieces varbūt nejūtas pietiekami labi,
tās aug un ražo, un dod mums to, ko neražas gados mēs nevaram iegūt no modernām šķirnēm."
Gan Priekuļu pētniecības centra speciālisti, gan arī zemnieku saimniecības "Zutiņi" saimniece atzina, ka kartupeli nāktos novērtēt arī kā nozīmīgu pārtikas vērtību negaidītu krīžu brīžos.
"Kartupelis bija tas, kas glāba mūs kara gados, jo tad, kad labība tika nomīcīta, nodedzināta un izpostīta, kartupelis zem zemes saglabājās un pabaroja mūsu cilvēkus. Ir ļoti skumji salīdzināt, bet arī šobrīd kartupelis ir daļēji mūsu pārtikas drošības vērtība," sacīja Beirote.
Dimanta vērtēja, ka aizvadītā sezona kartupeļu audzētājiem nav bijusi viegla. Ir novadi, kur lietavas pat nav ļāvušas visu ražu novākt, kā arī problemātiski var būt to saglabāt:
"Mēs darām visu, lai šo ražu saglabātu. Šķirojam, vēdinām un tā tālāk, bet šis ir liels izaicinājums – tiem, kas novāca ražu, arī to saglabāt."
Tāpēc domāt par jauno sezonu Priekuļu pētniecības centra speciālisti aicināja jau laikus.
"Sēkla noteikti būs izaicinājums tiem, kas ieved no Rietumeiropas, jo tur šie apstākļi bija vēl smagāki nekā mums.
Mums, Priekuļos, sēkla būs, sēklu sākam gatavot janvārī, bet tāds audzētājs, kas nopietni ir nobriedis, ka viņš grib iestādīt tieši 'Agros dzeltenos', 'Montu' vai 'Gundegu', tas mums zvana un piesakās uz sēklu jau tagad."
Pirms doties uz Priekuļiem pēc Latvijas kartupeļu šķirnēm, noteikti ir jāsazinās ar pētniecības centru, jo gribētāju netrūkst un, nogaidot līdz stādīšanas laikam, var arī pie kārotās šķirnes netikt.
